Pagarini ziemu! Zemes ziemeļu mala – arktiskā Svalbāra jeb Špicbergena

Noslēpumaina un intriģējoša zeme, kur, lai cik tas dīvaini neizklausītos, ir ne tikai “aizliegts” piedzimt, bet arī nomirt; kur alkoholu var dabūt tikai ļoti limitētā daudzumā ar taloniem; kur četrus mēnešus valda mūžīgā nakts, bet citus četrus mēnešus gadā saule nenoriet; kur likums liedz bez ieroča rokās pamest vienīgo pilsētiņu; kur virszemē valda “Arktikas karaļi” jeb polārlāči, kas skaitliski ir vairāk nekā iedzīvotāji, savukārt šīs zemes ūdeņos saimnieko reti sastopamie valzirgi. Vai nojaut, kas šī “neprātīgā vieta” ir?

Tā, protams, ir Svalbāra. Daudziem no mums šī zeme ir pazīstama kā Špicbergena, kas patiesībā ir tikai Svalbāras arhipelāga lielākās salas nosaukums. Svalbāra ir īstā Arktika. Tāda, par kādu sapņo daudzi, vērojot šķietami tālos un nesasniedzamos galamērķus “National Geographic” filmās.

Sniegiem klātas ielejas un kalnu virsotnes, fjordi un ledus alas, plaši ledus lauki un ledāju mēles, kas klāj divas trešdaļas no Svalbāras teritorijas, kā arī sasaluši aisbergi Ziemeļu Ledus okeānā. Šis salu arhipelāgs ir “Polārā brīnumzeme”.

Norvēģijas pārvaldīta teritorija
Svalbāra atrodas tikai 1050 kilometru attālumā no Ziemeļpola un pasaules malas. Pateicoties infrastruktūrai un siltajai Golfa straumei, tā ir visvieglāk sasniedzamā un siltākā vieta tik dziļi Arktikā.

Lai gan šī Norvēģijas pārvaldītā teritorija, kurai piemērots speciāls starptautisks statuss, ir viens no pēdējiem Eiropas mežonīgajiem nostūriem, tomēr cilvēka klātbūtne Svalbārā ir eksistējusi jau pēdējos četrus gadsimtus.

Arhipelāgu atklāja holandiešu jūrasbraucējs Vilems Barencs. 1596. gadā, meklējot īsāko ceļu uz Ķīnu, viņš ar savu kuģi piestāja Svalbāras lielākajā salā, nosaucot šo vietu par Špicbergenu, kas tulkojumā nozīmē – “smailie kalni”.

Špicbergena 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā kļuva par bāzi pētniekiem un zinātniekiem, kuri devās ekspedīcijās uz planētas Ziemeļu centru un pārējo Arktiku.

Nav iespējams apglabāt mirušos
Dzīve šeit nav nekāds "rožu dārzs", jo ziemā valda stindzinošs aukstums un polārās naktis veselu četru mēnešu garumā. Šeit nav atļauts nomirt, precīzāk sakot, mirušos nav iespējams apglabāt, jo zemē valda mūžīgais sasalums. Tāpat Svalbārā ir aizliegts dzemdēt bērnus, jo nav slimnīcu – ja sieviete ir stāvoklī, tad vismaz trīs nedēļas pirms plānotā dzemdību laika viņai ir jālido uz kontinentālo Eiropu.

Vairāk nekā 3000 ledus lāču
Arhipelāgs ir mājas vairāk nekā 3000 ledus lāčiem. To te ir pat vairāk nekā iedzīvotāju. Tomēr, lai redzētu “Arktikas karali”, vajadzīga liela veiksme.

Atšķirībā no cilvēkiem, lāči nav koncentrējušies pāris vietās, bet gan izklīduši pa visu arhipelāgu. Lai Svalbārā satiktu polārlāci, ir vajadzīga veiksme un pareizo ekskursiju izvēle. Lāči turas pa gabalu no Longjērbīenes, kur, brīdinājuma šāvieniem skanot, tie parasti tiek aizbaidīti prom. Visaugstākās cerības redzēt ledus lāčus ir, dodoties sniega motociklu ekspedīcijā uz Austrumu krastu.  Katras trešās vai ceturtās tūres ietvaros esot iespējams redzēt "Arktikas pavēlniekus" pa gabalu, bet vistuvāk tos varot redzēt kādā no kuģīšu vai laivu izbraucieniem pa fjordiem. Tomēr tad tiešām veiksmei ir jāuzsmaida.

Svalbāras ziemeļbrieži
Ja nu tomēr neizdodas ieraudzīt polārlāčus, sniega motociklu tūrē var vērot Svalbāras ziemeļbriežus. Tie allaž mēģina atrast kādu nokusušu zemes pleķīti, lai vēderā iestumtu kaut sasalušu zāles stiebriņu. Svalbāras ziemeļbrieži ir mazākā ziemeļbriežu suga uz Zemes. Tie ir uz ziemeļiem vistālāk dzīvojošie zālēdāji, kas Svalbārā ieradušies Eiropas pēdējā ledus laikmeta ērā. Evolūcijas ceļā ziemeļbrieži ir piedzīvojuši brīnumainās pārvērtības – tiem ir īsākas kājas, gaišāks apmatojums un mazāka galva. Ziemeļbrieži izskatās diezgan apaļīgi sava biezā kažoka dēļ. Tomēr kā gan citādi izturēt Arktiskās ziemas?

Šie pūkainie zvēriņi noteikti nav priecīgi par dienu, kad to senči ieradās Svalbārā, jo ziemeļbriežiem klājas ļoti grūti šajā Arktikas nostūrī. Tiem ir īpaši īss mūžs – tikai aptuveni 9 gadi. Svalbāras ziemeļbriežiem ātri nodilst un nolūzt zobi, akmeņainajā vidē mēģinot nokasīt kādu sūnas gabalu vai izķeksēt zāles kušķīti. Pazaudējot zobus, tie nespēj uzņemt pietiekoši daudz barības, lai pārlaistu Arktiskās ziemas.

Interesanti, ka ziemā ragi ir tikai ziemeļbriežu mātītēm, bet tēviņi no tiem atbrīvojas jau rudenī. No tā var secināt, ka Ziemassvētku vecīša palīgs Rūdolfs pieder pie daiļā dzimuma pārstāvēm. Vai Rūdolfs patiesībā ir “Rūdolfa”?

Blakus Longjērbīenei kalna nogāzē atrodas pamestās raktuves Nr. 2, kuras bieži tiek dēvētas par Santa Klausa raktuvēm, jo vietējie bērni tic, ka ziemā tajās mājo Ziemassvētku vecītis. Blakus esošajā pastkastītē bērni met vēstulītes ar savām vēlēšanām un mājienus foršākajām dāvanām.

Arktikas lielais sešinieks
Polārlāči klejo un aptver plašu teritoriju, bet, dodoties medīt, tie var nopeldēt pat 200 kilometrus bez atpūtas. Bieži lāči ieklīst dziļāk okeānā, prom no Svalbāras krastiem. Lai gan “Artktikas karaļus” sauc par baltajiem lāčiem, patiesībā to āda ir melna – baltas ir tikai lāča biezās spalvas.

Kā kompensāciju par nesastaptajiem lāčiem, gids mūsu grupai atrāda polārlapsu, kas tekalē pa vienu no leduslaukiem. Tāpat novērojam palielu belugas jeb baltvaļu grupu, kurā ir vairāk nekā 10 vaļi, tai skaitā arī pāris pelēkie mazuļi. Tie vēlāk, paaugoties, iegūst dzeltenīgi baltu ādas toni.

No "Arktikas Lielā sešinieka", kurā ietilpst polārlapsa, ziemeļbrieži, valzirgi, belugas vaļi, bārdainie roņi jeb jūras zaķi un leduslāči, šajā braucienā sanāca redzēt visus, izņemot pēdējo. Lai gan sirds nedaudz sāp par to, ka veiksme pagrieza muguru un nevienu “Arktikas karali” neizdevās ieraudzīt, tomēr Svalbāras polārās ainavas bija kas neredzēts. Brīžiem radās sajūta, it kā būtu nonācis uz citas planētas.

Svalbāras skaistākais fjords Billefjorden  un "spoku pilsēta" Piramidena
Ja Krievija paglāba Barencburgu no mirušās pilsētas likteņa, tad divām citām bijušajām Padomju Savienības pilsētiņām Svalbārā, Grumantai un Piramidenai, tik rožaini negāja.

Pametot Longjērbīenas ostiņu, devos trešajā un pēdējā dienas kruīzā, šoreiz uzņemot kursu Billes fjorda jeb Billefjorden un Piramidenas "spoku pilsētiņas" virzienā.

Kā parasti, kuģītis sākumā izbrauc Īsfjordā, Špicbergenas otrā garākajā fjordā, tomēr šoreiz mēs pagriežamies pretējā virzienā - uz Austrumiem. Mums aiz muguras paliek starp varenām klintīm iekārtojies Grumantas spoku ciematiņš. Pirmais akmens tajā tika ielikts 1912. gadā, bet, pateicoties skarbajiem apstākļiem un apgrūtinošajai piekļuvei, tas tika pamests likteņa varā tieši pusgadsimtu vēlāk, 1962. gadā.

No Īsfjorda iekuģojam Sassanesfjorden, kur tālāk tas sadalās vēl divos ledāju izgrauztos, garos līčos - pa kreisi aiziet Billes fjords, bet pa labi: Tempļu fjords (Templefjorden). Mūsu kapteinis, pastumjot malā kādu ledus gabalu, bet citu ar kuģa priekšgalu sašķaidot, pagriež stūri pa kreisi un dodas dziļāk Billes fjordā - iespējams, visgleznainākajā Svalbāras fjordā, kura mierīgie ūdeņi veido gandrīz vai spoguļvirsmu, kurā atblāzmo līča sniegotās virsotnes.

Billefjorden ieskauj varenas un joprojām daļēji apsnigušas klinšu sienas, bet pa ūdeni plosto ledus gabali, kas piedod vēl skarbāku Arktikas gaisotni un ainavu. Uz ledus gabaliem laiski gozējas visdažādākie roņi. Tūres laikā sanāca redzēt visas četras Svalbārā mītošās roņu sugas - pogainos roņus, plankumainos roņus, Grenlandes roņus un bārdainos roņus, kurus, pateicoties to garajām, baltajām ūsām, padomju laikos biežāk sauca par jūras zaķiem. Skatoties to amizantajās un vientiesīgajās sejās, piezogas vainas sajūta, jo iepriekšējā vakarā es nenocietos un vienu tāda roņa gaļas steiku notiesāju vietējā restorānā. Svalbārā restorānu ēdienkartēs netrūkst eksotisku arktisko dzīvnieku gaļas. Iespējams pasūtīt gan roņu, gan vaļu, gan Svalbāras ziemeļbriežu steikus.

Pēc kāda brīža mēs sasniedzam pamesto Padomju Savienības ogļraču pilsētiņu Piramidenu (Pyramiden) - sirreālu vietu pilnīgā Arktikas nekurienē, kas izvietojusies Billes fjorda galā, piramīdas formas kalna pakājē, no kā arī cēlies tās nosaukums. "National Geographic" to ir pasludinājis par vienu no interesantākajām "spoku pilsētām" uz Zemes un iekļāvis TOP10 pasaules mirušo pilsētu sarakstā. Tās vēsture aizsākās 1910. gadā, kad zviedri nolēma dibināt apmetni. 1927. gadā pilsētu pārdeva Padomju Savienībai. Padomju vara daudz nopietnāk ķērās klāt Piramidenas pilsētiņas un tās ogļu raktuvju attīstībai. Tās ziedu laikos pilsētā patstāvīgi mitinājās vairāk nekā 1000 cilvēku, galvenokārt, ukraiņu tautības. Patiesībā pilsēta 70-tajos un 80-tajos gados kļuva par prestižu vietu, kur dzīvot, jo šeit bija viss - teātris, peldbaseins, skola, restorāni, un, kamēr kontinentā vidējā alga bija ap 150 rubļu, Piramidenā tie bija 800! Tomēr Padomju Savienība sabruka un arī finansiālais atbalsts no Kremļa puses noplaka. Uzturēt šo utopiju Artikas nekurienē bija pārāk dārgi. 1997. gadā pēdējie ogļrači un iedzīvotāji devās prom, pametot šo vietu likteņa varā.

Billes fjorda pašā galā mums priekšā atklājas viena no lielākajām Špicbergenas ledus mēlēm - 25 kilometrus garais un 11 metrus platais Nordenskioldbreen ledājs, kurš nosaukts 19. gs. somu ģeologa vārdā. Šeit mēs ieturam pusdienu pauzīti, kuras laikā kuģa apkalpe liek galdā vaļa gaļas steiku. Fonā - zilganais ledājs. Nordenskioldbreen ir vieta, kur ik pa laikam var redzēt polārlāčus, kas meklē kādu roni, ko nomedīt. Diemžēl veiksme mums neuzsmaida, jo roņu netrūkst, bet leduslāču apkārt nav neviena.

Svalbāras fjordi jeb "arktiskā tuksneša oāze"
Nākamās trīs dienas tiks veltītas Rietumu Špicbergenas gleznainajiem fjordiem. Lai cik dīvaini tas neizklausītos, tomēr Svalbāra, pateicoties zemam gaisa mitrumam, ietilpst arktiskā tuksneša dabas zonā, savukārt arhipelāga lielākās salas Špicbergenas zilie fjordi, kas apmākušā dienā gan ir vairāk pelēcīgi, ir gluži kā ''oāze'' šajā arktiskā tuksneša ainavā. To ūdeņi ir bagāti ar iemītniekiem un sniedz gan barību, gan patvērumu dažādām vaļu un roņu sugām, gan arī valzirgu kolonijām. Fjordu krasti piesaista polārlāčus. Gluži kā nauda seko skolēnam, tie uzticīgi seko savam noskatītajam medījumam. Svalbāras fjordu stāvās sienas ir mājas dažādiem putniem, kā arī polārlapsām, kas parasti medī to ligzdošanas vietu tuvumā. Šķiet dīvaini, ka tik daudz dzīvnieku un vairāk nekā 2500 cilvēku izdomājuši apmesties Arktikā, tik tālu uz ziemeļiem - starp 74 un 81 Z paralēli. Tomēr, pateicoties siltajai Golfa straumei, kuras vistālākais atzars pieskaras šim Arktikas arhipelāgam, Svalbāras ūdeņos un uz zemes novērojamas siltākās gaisa temperatūras tik tuvu Ziemeļpolam. Špicbergenas fjordi nudien ir kā ''arktiskā tuksneša oāze'', jo nekur uz planētas tik tālu ziemeļos nemājo tik liela dzīvnieku un putnu daudzveidība.

Mana pirmā Svalbāras fjordu ekskursija ved ar ātrgaitas kuteri uz Špicbergenas salai pieguļošo Prince Charles Foreland salu, kas nosaukta par godu 17. gadsimtā dzīvojošajam princim Čārlzam un topošajam Anglijas un Skotijas karalim (nejaukt ar šī brīža kroņprinci). Šī sala ir tuvākā vieta Svalbāras vienīgajai pilsētiņai Longjēbīenei, kur var vērot unikālos valzirgus. Tā kā tie galvenokārt apdzīvo grūti pieejamus Arktikas apgabalus bez kādām civilizācijas pazīmēm, tos ceļotājiem izdodas ieraudzīt pavisam reti. Svalbāra ir patīkams izņēmums, jo šeit nevajag dodies kādā garā ekspedīcijā, lai vērotu pēdējos no valzirgu dzimtas pārstāvjiem.

V
alzirgiem uz šīs planētas, arī Svalbārā, nav gājis viegli, jo tie līdz pagājušā gadsimta vidum tika aktīvi medīti trāna jeb tauku dēļ. Vērtīgi ir arī to ilkņi un gaļa. 1952. gadā, kad tika pieņems likums par to aizsardzību, Svalbārā bija palikuši vien aptuveni 50 valzirgi. Šobrīd aina izskatās daudz cerīgāka - to populācija šajā Arktikas arhipelāgā sasniedz jau gandrīz četrus tūkstošus. Pēc skata plēsēji atgādina milzīgu roni ar garām ūsām un lieliem ilkņiem. Tas palīdz atgaiņāties no leduslāču nagiem. Zvēriņu zinātniskais jeb latīniskais nosaukums ir Odobenus Rosmanus, kas tulkojumā nozīmē - ''ar zobiem ejošie jūras zirgi''.

Pēc 2,5 stundu kuģošanas pa Istfjorden fjordu un Špicbergenas salas Rietumu piekrasti, mēs sasniedzam valzirgu koloniju, kurā brālīgi sadzīvo ap 30-50 tēviņi. Kamēr dāmas nav klāt un neizsaka aizrādošas piezīmes, tie pilnībā nodevušies sev un dara lietas, kas tēviņiem iet pie sirds - lielākā daļa gulšņā un sauļojas, daži peldas un spēlējas, kāds jau, ieniris ūdenī, meklē pusdienas, kādu krabi vai molusku, bet daži ar saviem ilkņiem stīvējas, izrādot, kurš te ir boss, un pie reizes trenējot prasmes, kas lieti noderēs pārošanās sezonas laikā. Atceļā uz Longjērbīeni, vēl pieturam foto pauzēs, lai iemūžinātu gleznainos Svalbāras salu krastus un pa kādam vientuļam ronim, kā arī vērotu nedaudz pingvīniem līdzīgos, alku dzimtas putnus, Atlantijas tuklīšus, kas izgājuši zvejā.

Nākošā dienā jau pārsēžos nopietnākā kuģītī, lai dotos ekskursijā pa otru garāko Svalbāras arhipelāga fjordu - Istfjorden, uz iespaidīgo 18. gadsimtā dāņu ģeologa vārdā nosaukto Esmark ledāju, kā arī Barencburgas miestiņu. Barencburgas ciems, kas iekārtojies Gronfjorden fjordā, ir neparasta vieta pasaules kartē. To pirms gandrīz 100 gadiem dibināja Nīderlandes kuģu kompānija, nodēvējot to holandiešu jūrasbraucēja un Svalbāras atklājēja Vilema Barenca vārdā. Holandieši šeit uzsāka ogļu ieguvi, vienīgo, ar ko šajā pasaules nostūrī varēja nodarboties. Tiesa, diez ko labi tiem negāja, tāpēc 1932. gadā ciematiņu ar dažām būdām pārdeva Padomju Savienībai un valstij piederošajai ''Artikugoļ'' kompānijai, lēnām sākot šo mazpilsētu attīstīt. Barencburga savus ziedu laikus sasniedza pagājušā gadsimta 70-tajos un 80-tajos gados, kad šeit patstāvīgi dzīvoja jau vairāk nekā 1000 iedzīvotāji, galvenokārt, krievi un ukraiņi, bet pēc Padomju Savienības sabrukuma sākās tās pagrimums. Daudz netrūka, lai tūkstošgades mijā Barencburga pārvēstos par spoku pilsētu. Ogļu raktuves palika galīgi nerentablas, bet dāsnais Padomju Savienības atalgojums vietējiem strādniekiem noplaka. Tomēr Krievija negribēja pazaudēt ietekmi Špicbergenā un stratēģiski svarīgajā Arktikas nomalē, tāpēc tā sāka subsidēt un ar naudu stutēt nerentablās raktuvēs tos drosmīgos krievus un ukraiņus, kas vēlētos dzīvot vietā, kur, lai saņemtu kādu medicīnisko palīdzību, sākumā ar helikopteru jāpārceļas uz Longjērbīeni, bet tad vēl jālido uz Eiropas kontinentu.

Barentsburga pēdējā dekādē ir piedzīvojusi lielas pārmaiņas - dažas ēkas ir tikušas atjaunotas, bet pāris ir pat uzceltas no jauna. Tomēr pilsētas pagātni nenoslēpsi. Lielā daļā veco koka namiņu svilpo vējš, pilsētas galvenajā laukumā joprojām slejas Ļeņina krūšutēls un piemineklis senču ideoloģijai ar uzrakstu „Наша цель — коммунизм”, mazajā ortodoksālajā baznīciņā joprojām zvana zvani, bet vecā skola aizvien saglabājusi savus daiļos sienu gleznojumus ar arktiskajiem dzīvniekiem un, protams, Kremļa attēlu pašā vidū. Vienīgais, kas šeit mainījies, ir vecā Padomju Savienības konsulāta ēka, kurā izvietojusies Arktisko bilžu galerija, un tas, ka attiecības uzlabojušās - Barentsburga ar norvēģiem divas reizes gadā rīko olimpiskās spēles. Ja Krievija laikus nav atsūtījusi pārtikas krājumus, tad norvēģi no Longjērbīenes laipni atsūta saviem kaimiņiem humāno palīdzību. Eksotiku vēl vairāk pastiprina vecā pasta ēka ar pasta kamanām, ko piekabina pie sniega močiem, kā arī alus darītava ''Krasnij Medvedj'', kuru pilnīgi noteikti negaida ieraudzīt šajos platuma grādos. Lai arī nesen vēl visā Svalbārā darbojās aizliegums ražot jebkādu alkoholu un tā patēriņš ir stingri limitēts ar taloniem, lai cilvēki aiz nekā nedarīšanas nenodzertos drūmajos polārās nakts mēnešos, tomēr Barencburgā ir gan maza alus darītava, gan šņabja darītava. Turklāt tajā negatavo parastu vodku, bet gan 78 grādus stipru šņabi, tautā iesauktu par ''zemē gāzēju''. Kaut kur sen atpakaļ lasīju joku, ka krievi ražo grādīgos dzērienus, atkarībā no platuma grādiem, kuros tie dzīvo. Laikam, ka tā būs taisnība, jo Barencburga atrodas tieši uz 78 Z paralēles.

Pagarini ziemu
Toreiz, kad devāmies šajā piedzīvojumā, Latvijā termometra stabiņš pārsniedza +25 grādus un bija aizritējusi jau maija trešā nedēļa, tomēr Svalbārā joprojām valdīja ziemīga Arktikas ainava, temperatūras stabiņam nepārsniedzot +1 grādu. Kā nekā Ziemeļpols no Longjērbīenes atrodas vien nieka 1300 kilometru attālumā!

Svalbāra joprojām ir tuvākā vieta Ziemeļpolam gan sajūtu, gan ģeogrāfiskā ziņā. Vieta, kur var nokļūt arī parastie “mirstīgie”, baudot ērtības un komfortu!

“Impro ceļojumi” nākamajā ceļojumā uz Svalbāru dosies šī gada maijā. Ja esi gatavs piedzīvojumam, brauc līdzi!

Vairāk par piedāvājumu: https://www.impro.lv/c_catalog.php?f=open&id=16264.
Teksts/foto: “Impro ceļojumi” konsultants Jānis Kreicbergs