Te nu es esmu, pie pašas Mustangas karalistes robežas sēžu YacDonalds restorāniņā, kur virs durvīm stāv liels izbāzts jaks, garšoju jaka gaļas burgeru, rakstu šīs ievada rindas un jau domās sapņoju, kā rīt uzsākšu ceļojumu pa šo noslēpumaino un leģendām apvīto budistu karalisti, kas tikai pirms trīs dekādēm ļāva pirmajiem svešiniekiem spert kāju uz tās zemes.
Esmu sasniedzis sniegotu kalnu ieskauto Kagbeni pilsētiņu, un Mustangas karaliste jau sākas tepat aiz stūra, tikai pāris simtus metru tālāk. Pa pilsētiņu vēl var staigāt bez ierobežojumiem, bet blakus, kviešu laukā, kur sākas Mustangas karalistes jeb Augšējās Mustangas teritorijas robeža, jau nepieciešamas ļoti dārgas speciālās atļaujas.
Bet tas viss būs rīt, šodien vēl jāizpēta Lejas Mustangas reģiona galvenās vietas un jāpadalās ar šī rīta lielo notikumu lidojumu uz šo pasaules malu. Nepāla vispār ir kā zemeslodes kāpnes, tik tikko jeb vakar vēl pabiju zemienē un tropu karstumā, bet šorīt jau lidoju starp 8000 metrus augstām Himalaju kalnu virsotnēm un pasaules dziļāko aizu uz noslēpumaino Mustangas augstkalnu zemi.
Lidojums ar mazo lidmašīnīti pats par sevi bija vesels notikums un pamatoti tiek uzskatīts par vienu no skaistākajiem regulārajiem reisiem pasaulē. Nekur citur pasaulē komerciālais reiss nelido tik tuvu 8000 metrus augstām virsotnēm vienā pusē, gandrīz rokas stiepiena attālumā paveras skats uz 8167 metrus augsto Daulagiri kalnu, otrā pusē - uz 8091 metrus augsto Annapurnas smaili, bet apakšā bango Kali Gandaki upe, kas izgrauzusi ieleju, kuru uzskata par dziļāko aizu uz Zemes, jo vietā starp abām Himalaju virsotnēm tā sasniedz 5571 metru vertikālo augstumu. Un arī nolaišanās miniatūrajā Jomsom lidostā jeb, pareizāk sakot, lidlaukā sniedz papildus gandarījumu, jo tas iekārtots Annapurnas grēdas pakājē, tieši zem 7061 metrus augstā un sniegiem klātā Nilgiri kalna.
Ir tikai divi lieli trūkumi šim 20-25 minūšu garajam lidojumam prieks šeit ir pārāk īss un 40-50% gadījumos to var atcelt nepiemērotu laika apstākļu dēļ. Tad, kad tas tiek atcelts, vienīgā opcija paliek mērot ceļu ar džipu un vērot Kali Gandaki aizu un sniegotās Himalaju virsotnes no apakšas. Paskrienot notikumiem pa priekšu, atceļā no Mustangas karalistes kā reiz devos braucienā ar džipu un jāsaka, ka šis ceļa posms ir ļoti gleznains, un pat vairākas vietās ir vērts pieturēt.
Laiks mani atceļā uz Pokharu pārāk nelutināja, un lielākā daļa Daulagiri un Annapurnas grēdas bija paslēpušās mākoņos, bet skati tik un tā bija gleznaini, jo vietām sniegotās virsotnes izspraucās laukā no miglas vāliem, bet pa ceļam varēju pamērcēties Tatopani karstajos avotos, samirkt pavisam tuvu pie 300 metrus augstā Rupse ūdenskrituma kaskādēm un izstaigāt vairākus ļoti garus iekārtos tiltiņus, kas ir ne tikai fotogēniski, bet sniedz arī mazliet adrenalīnu. Bet vispār jāsaka paldies Nepālas valdībai, ka šeit vispār ir kaut kāds džipu ceļš, kurš ar katru gadu lēnām arī tiek uzlabots un pēc vasaras lietavām un nobrukumiem atjaunots, jo vēl salīdzinoši nesen, pirms 2010. Gadā vienīgā alternatīva atceltam lidojumam bija vairāk kā nedēļu garš pārgājiens vienā virzienā.
Pats Lejas Mustangas reģions, kas iespiests starp Himalaju lielo grēdu un tibetiešu apdzīvoto Mustangas karalisti ir kā tilts starp hinduistu Nepālu un budistu Tibetu. Šajā mazajā teritorijā kopā sadzīvo dažādas reliģijas un kultūras.
Lielākā grupa, kas apdzīvo šo teritoriju ir nepālieši, savukārt simpātiskajā un senajā Marfas (Marpha) ciematā mājo takali tauta, kuriem raksturīgas baltas akmens mājas ar delikātiem kokgriezumiem, bet kalna galā paceļas Ņingmas skolas klosteris, kas ir vecākais no Tibetas budisma, jeb lamaisma novirzieniem, kam ir daudz sekotāju Tibetā, Butānā un Ladakhas reģionā Indijas Himalajos.
Šī ciema viena no apmeklētākajām ēkām ir koka kolonnām dekorētais Ekai Kavaguči nams, nosaukts slavenā japāņu ceļotāja vārdā, kur viņš 19. gadsimta nogalē pavadīja trīs mēnešus iepazīstot Lejas Mustangas reģionu pa ceļam uz Lhasu, vēlāk kļūstot par vienu no pirmajiem svešiniekiem, kas pabijis Tibetā.
Turpat blakus ielejā paslēpies Lupras ciems, ko savukārt apdzīvo vecās ticības pārstāvji, kuri praktizē seno bona reliģiju, kas bija raksturīga Himalaju reģionam pirms Tibetas budisma jeb lamaisma ienākšanas. Vēl daži kilometri uz priekšu tai pašā Kagbeni viduslaiku ciematiņā dzīvo jau tibetieši, bet tā centrā atrodas 1429. Gadā celtais Sakjas budisma skolas klosteris, kas ir arī dominējošā reliģija uz ziemeļiem esošajā Mustanaga karalistē.
Tai pat laikā Lejas Mustangā starp dažādām budisma skolu un bona reliģijas sakrālajām celtnēm pa apkārtni ir izkaisītas arī dažas hinduistu svētvietas, no kurām pati galvenā ir Muktinata. Iekārtojusies Annapurnas grēdas nogāzē starp sniegotām virsotnēm, Muktinata jau vismaz 3000 gadu ir viena no nozīmīgākajām hinduistu svētceļnieku vietām. Tagad šeit nonākt nav nemaz tik grūti, ja vien laika apstākļi ir sabiedrotie, bet pirms ceļu izbūves un lidojumu atklāšanas tas bija svētceļojums vismaz pāris nedēļu garumā priekš parastajiem mirstīgajiem, bet hinduistu svētie sadhu vai babas, joprojām velta pat vairākus mēnešus, lai ar kājām nokļūtu Muktinatā no dažādām Indijas nomalēm.
Svētā kompleksa centrālā figūra ir neliels pagodas tipa templis, kas veltīts Višņu dievam ar kuru šeit saistās vairākas leģendas, bet tas nav vienīgais iemesls, kāpēc Muktinata hinduistiem ir tik būtiska izrādās šo uzskata par vienīgo vietu Indijas subkontinentā, kur vienu viet tiekās četri dabas elementi gaiss, uguns, zeme un ūdens. Šeit no kalna izplūst avoti un turpat blakus arī atrodas gāzes atvars ar mūžam degošo liesmu, kurai virsū tagad uzbūvēta vēl viena svētnīca. Ja vien senie hinduisti būtu zinājuši par tādu vietu kā Islandi, tad laikam tur būtu izveidojuši vairākas svētvietas, jo tā nu reiz ir zeme, kur uguns un ūdens tiekas visai regulāri.
Ticīgie, kas sasniedz šo tālo un nomaļo svētvietu, vispirms metās iekšā divos ledainos baseinos, lai attīrītos, tālāk skrien cauri pagalmam ar 108 strūklakām caur kurām tek svētavota ūdens un noslēdz ar rituāliem jau pašā Višnu templī. 108 ūdens strūklakas šeit nav izveidotas bez iemesla, tas hinduistiem ir ļoti sakrāls skaitlis, kas saistīts arī ar viņu kosmoloģiju. Tāpat 108 ir svēts skaitlis Tibetas budismā un arī šīs ticības pārstāvjiem Muktinata ir nozīmīga svētvieta, tāpēc vienā pusē Višnu templim atrodas budistu svētnīca, bet otrā pusē paliela Budas statuja ar vairākām stupām un mazliet tālāk arī zelta krāsas Guru Rinpočes statuja.
Tieši lamaisima pamatlicējs Guru Rinpoče 8. gadsimtā šeit piestāja pa ceļam uz Tibetu, lai lūgtos un meditētu, tāpēc budistiem Muktinata arī kļuvusi par svētvietu. Jāatzīst, ka Guru Rinpoče izvēlējās lielisku vietu meditācijai, jo no vienas puses šeit redzamas dažādas Annapurnas grēdas virsotnes, bet tieši pretī ielejai atklājas lielisks skats uz vairāk kā 8000 metrus augsto Daulagiri smaili, kuru vēlāk no Mustangas karalistes teritorijas nemaz tā nevar redzēt.
Ne tikai kultūras un reliģijas, bet arī dabas ziņā Lejas Mustanga ir kā tilts vieta, kur Nepāla no sniegotajiem Himalaju kalniem un zaļojošām ielejām sāk pāriet uz sausiem, tuksnešainiem kalniem un krāsaino Tibetas plato, kas vēlāk būs tik raksturīgas dabas ainavas Mustangas karalistē jeb Augšējā Mustangas reģionā. Tieši tur es arī dodos!
Ceļojuma piedāvājums: https://impro.lv/Nepāla
Teksts/foto: Impro ceļojumi vēstnieks eksotiskajās zemēs Jānis Kreicbergs