28.06.2015.

Tālie ceļojumi iemāca celties agri un būt par to sajūsmā. Mošanās krietni pirms saules lēkta nozīmē, ka ceļš vedīs vēl tālāk, dziļāk, augstāk… Tas dod cerību, ka gulēt ejot, būs pateicības pilna sajūta – jā, tas bija to vērts! Šodien mums ir kalnu diena, un tā ir loterija, kur visas lozes ir pilnas.

 

Paēduši agras brokastis, kāpjam savos džipos un iekārtojamies, cik ērti vien varam. Esam brīdināti, ka ceļš būs tāls. Tas ved uz Nubras ieleju, kas ir izaicinoši iegūlusies starp Karakoruma kalniem un Himalajiem. Kalnu piekājē izstiepusies ieleja ir ļoti gara, un ar savu izdevīgo novietojumu kairina abas kaimiņvalstis – Pakistānu un Ķīnu. Tāpēc situācija šajā reģionā nekad nav mierīga, visas trīs valstis uzmana robežu un plāno kādreiz to pārvietot sev izdevīgākā pozīcijā. Nejaušiem ceļotājiem šī ir slēgta un bīstama teritorija, tās apmeklēšanai nepieciešamas īpašas atļaujas. Par biedinājumu kalpo stāsts, ko samērā nesen piedzīvojuši Norvēģijas alpīnisti. Kad viņi, neaprēķinot savus spēkus, apmaldījušies, tad nokļuvuši Ķīnas teritorijā. Tur tie sagūstīti un apsūdzēti spiegošanā. Bija nepieciešama visaugstākās valdības iejaukšanās, lai pēc vairākiem mēnešiem viņus atbrīvotu… 

 

Tāpat šajā reģionā, Siačunas ledājos, atrodas augstākais karalauks pasaulē. Tur dienošos zaldātus moka tik spēcīga kalnu slimība, ka ilgāk par diviem, trīs mēnešiem tur uzturēties nav iespējams. Arī pēc šī posma zaldāti atgriežas izkāmējuši, nomocīti un bezspēcīgi, kā caur elles lokiem izgājuši. Gluži kā aizstāvību meklējot, ir radies šī dienesta nosaukums – ‘’dejot ar Gonkaru’’. Minētais īpašvārds pieder kādai dievībai, kas ir Nubras ielejas aizstāvis, un no kura žēlastības ir atkarīgs kareivja liktenis.

 

Mums nomaldīties, šķiet, nav nekādu iespēju. Braucam akurātā rindā un par kalnu varenību jūsmojam caur loga stiklu. Rīta agrumā mums paveras ekskluzīvi skati, pār virsotnēm lec saule, bet mēs tik ceļamies augstāk. Kaut arī braucam uz tuksnesi, vispirms mums jāsasveicinās ar sniegu. Mūsu ceļā ir vairākas kalnu pārejas, tostarp 5602 metrus virs jūras līmeņa augstā Khardung La, ko indieši atzīmējuši kā augstāko ar auto šķērsojamo kalnu pāreju pasaulē. Mēs pieturam vairākos ceļa punktos, kur galva šķiet pārsteidzoši viegla, bet kājas kā no vates. Esam tik augstās vietās, ka tur specializētos vagoniņos dzīvo tikai rūdīti armijas, glābēju vai citu dienestu speciālisti. It visur ir sniegs, lāstekās sasalušas ceļmalas, milzīgi stiprs un auksts vējš, lūgšanu karogu mudžekļi, slidenas takas augšup un grandiozas panorāmas. 

 

Mums atliek vien ķert, kas ķerams – ievilkt plaušās skarbo augstkalnu gaisu, iemūžināt atmiņā augstos horizontus un ļauties trakulim vējam, kas šajā augstumā žēlastību nepazīst. Vai tas nozīmē, ka lūgšanu karogos ierakstītais vēstījums plīvo ar maksimālo jaudu un debesīs nokļūst ātrāk? Droši vien. Tikai tur tas nemeklē Dievu, kura nav nedz budistiem, nedz hinduistiem, bet gan vēršas pie visa kosmosa vienlaicīgi…

 

Veroties kalnos, ezotēriskas pārdomas uzvējo pašas no sevis. Te vairs nav cilvēku valstība, te virsotnes, vējš un mākoņi dzīvo neatkarīgu, sev vien zināmu dzīvi. Kas to virza, kas nosaka, kas dod un uztur dzīvību? Kādi spēki te spēlē savas liktenīgās rotaļas, un ko šajā dabas un dievību pasaulē var izdarīt cilvēks? Ierasties, īsu mirkli kļūt par šīs spēles daļu, pārvērsties, izplēnēt, atgriezties no jauna… Pārdzimt un turpināt dvēseles uzsākto ceļu – pilnveidoties, lai kosmoss kļūst labāks, skaistāks, tīrāks… Attīrīt karmu savā un citu labā. Atbrīvoties no ciešanām…

 

Šobrīd, kalnu ainavām slīdot aiz loga, var padomāt par laimi. Tai ir tik daudz izdomātas sejas, ka dzīšanās pēc tās jau kļūst apgrūtinoša. Jo vajag to, to un vēl šo… Cik vieglāka gan kļūtu dzīve, ja cilvēku domāšanu izdotos pavērst uz kalnu pusi – esi, kur esi un priecājies gan par sauli, gan vēju. Esi mierīgs, stabils un cēls, nedzenies ne uz priekšu, ne atpakaļ. Esi, elpo, jūti un aizmirsti, ka vajadzētu kaut ko vēl. Gan jau kādā brīdī arī laime uzspīdēs kā negaidīta varavīksne. Man patīk doma, ka pasaulē ir konstants daudzums laimes. Kad tā nav pie tevis, tad tā ir pie citiem. Kad ir pie tevis, tad citiem pietrūkst. Tā klejo kā mākonis pa pasauli un aplaimo noteiktās devās…

 

Arī budismam ir savi laimes simboli. Šīs astoņas zīmes ir krāsotas gan uz klosteru sienām, gan kaltas uz stūpām, gan iekodētas mandalās, gan lietas sudrabā, gan zīmētas uz žogiem, lētiem suvenīriem un trotuāriem, kur tās min steidzīgas kājas un aplaimo guļoši suņi. Tās, protams, ir banalizējušās laika gaitā, kā jau viss, ko nodeldē komercializācija, tomēr to vēstījums paliek spēkā. Šīs astoņas apaļās zīmes tiek sauktas par ‘’ašta’’ mandalām, un tām piedēvē īpaši labvēlīgu ietekmi uz cilvēku. Pēc savas izcelšanās tās tiek saistītas ar Budas ķermeņa daļām, pēc vēstījuma – ar cilvēka laimei nepieciešamiem elementiem.

 

Tā saulessarga attēls tiek saistīts ar Budas ķermeni kopumā un nozīmē aizsardzību no visiem nelabvēlīgajiem apstākļiem, vibrācijām un nelaimēm, kas mūs apdraud dzīves laikā. Riteņa zīme ar astoņiem spieķiem simbolizē darmas ratu, kurā izpaužas zināšanas, viedums, koncentrēšanās spēja un virzība - Budas ķermenī tās ir pēdas. Miera zīme izsaka uzvaru pār neziņu un samsaru – mainību, tukšumu, nepastāvību. Bezgalības mezgls ar svastikas elementiem simbolizē Budas prātu un tā viedumu, tas apliecina bezgalīgu mīlestību un ilgu mūžu. Gliemežvāks ir Budas runas godinājums, tas aicina klausīties mācību un pasargā no ļaunuma ienākšanas cilvēkā. Lotosa zieds apzīmē tīrību visās tās izpausmēs – ķermenī, prātā, runā, domās. Tas sasaucas ar lotosa ziedu dabā, kas aug ūdenī un kuram nekad nepielīp dūņas. Budas ķermenī lotoss apzīmē galvu. 

 

Dārgumu vāze ir Budas kakls. Tā simbolizē pārticību un pārpilnību, nekam nepieķeroties. Divas zivis apzīmē gan Budas acis, gan divas lielākās Indijas upes. Zivis ātri vairojas, upes strauji kustās, kas apliecina drosmi un spēju nenoslīkt ciešanu okeānā. Zivis ir arī vienlīdzības zīme, jo ūdenī viss sajaucas un tur nepastāv kastu sistēma. Visas zīmes kopā veido ideālo harmoniju, kurā cilvēks var sasniegt nirvānu…

 

Taču šobrīd mums ir citas prioritātes. Pēc piecu stundu brauciena esam nokļuvuši Nubras ielejā, kur tek strauja kalnu upe, kam apkārt izgūlušās smilšu kāpas. Indiešiem tas ir tāds pats retums kā sniegs, tāpēc arī mūsu šoferīši jūsmo ar bērnišķīgu prieku – ber caur pirkstiem, gulšņā, fotografējas un citādi gavilē par vienkāršām smiltīm. Mēs labprāt steigtos pie kamieļiem, bet izrādās – atbraukuši esam tikai divi džipi un gidu mazā, ņiprā mašīnīte. Otra puse grupas kaut kur paklīduši… Gunai nav informācijas, taču panika nesākas. Drīzāk mūs pārņem saules inspirēts laiskums, kas robežojas ar jebkādas iniciatīvas trūkumu. Šķiet, tas ir solis budisma virzienā – neko negribēt un vienkārši gaidīt…

 

Abas mašīnas uzrodas pēc laba laika. Vienai jau trešo reizi pārplīsusi riepa. Otra piestājusi palīdzēt. Tikmēr milzu ekskavators un saules nogurdināti strādnieki sākuši liet asfaltu. Mūsējie cietuši un gaidījuši, līdz šoferīši nav izturējuši un metušies šurp pa kādu pagaidu ceļu. Kopumā brauciens ir bijis tik ekstrēms un nogurdinošs, ka vieniem ir nelabi, bet citi atspieduši visas ķermeņa daļas. Taču gaudot un žēloties nav laika – kamieļi mūs jau gaida! Te agrāk gājis senais Zīda ceļš, kur kamieļi bija uzticams transporta līdzeklis. Nubras ielejā izrādījās šiem dzīvniekiem ļoti piemērots klimats – maz nokrišņu, sāļa zeme, smiltis – un cilvēki izlēma tos piejaucēt. Tā nu arī mums tiek stundiņa nomadu prieka, kurā uz tuksnesi un kalniem nolūkojamies no līgana divkupru kamieļa augstumiem. Kaut arī esam pamatīgi sabaidīti, tomēr visi lopiņi ir cilvēkiem labvēlīgi – daži grupas biedri no saviem kamieļiem šķiras pat ar asarām acīs… Nu, jā, laimes sajūtai ir tik daudz nianšu, ka visas mandalās neietvert!

 

Atceļā vispirms apciemojam kādu ļoti nomaļu un autentisku klosteri, tad uzbraucam pie milzu Budas, kas pārdabiskā cēlumā pārrauga visu Nubras ieleju. Šo 15 metrus augsto statuju pirms pāris gadiem atklāja pats Dalailama, un, protams, tai ir arī politiska pieskaņa. Tās mērķis ir veicināt mieru un vienlaikus apliecināt Indijas robežas un spēku. Uzsākot mājupceļu, veicam neplānotu solidaritātes aktu. Ceļa asfaltēšana turpinās, tāpēc uz nenosakāmu laiku iestrēgstam mazā kalnu ciematiņā. Klīstam kā apjukušas aitas un gulšņājam kā apātiski kamieļi, kamēr strādnieki nekur nesteidzas. Samsāras ratā visi esam vienādi, un pāris stundas šurpu, turpu dzīves ritumu nemaina. Ļaujamies Budas mieram un stresu atstājam šoferīšiem.

 

 

---