21.06.2015.

 

Rīts ir īpaši agrs, bet man tas nekaitē – savu normu esmu pārgulējusi. Mostos pavisam žirgta un runīga, apetīte ir laba un jūra atkal līdz ceļiem… Saku paldies Ievas antibiotikām, sarkanajai pašminai un citiem spēkiem, kas atgriezuši dzīvīgumu. Principa pēc vēl pavaidu, ka nez vai došos uz plānoto slēpošanas kūrortu, taču iekšēji jau vārtos pa sniegu. Bacilis ir piebeigts! Sieviešu konsīlijs gan nolemj, ka antibiotikas ir jāizdzer līdz galam, tāpēc pavisam vesela vēl neskaitos.

 

Rīts sākas ar burvīgu Dal ezera rītausmu, kurā pa spoguļa dzidro ūdens virsmu kā krāšņi ornamenti slīd apgleznotās un drapērijām izcakinātās gondolas - šikaras. Tās ir domātas mums, jo dodamies ekskursijā pa šo ūdens citadeli. Diemžēl nenotiek plānotais dārzeņu tirgus, šķiet, ka tie vēl nav izauguši… Iepriekšējā gadā ir bijuši milzīgi, postoši plūdi, un to ekoloģiskās atskaņas jūtamas arī šobrīd. Taču dzīvības uz ezera tāpēc netrūkst, gluži otrādi. 

 

Vēl neesam ievilkuši plaušās pirmo svaigā gaisa malku, kad mūs jau rīta agrumā apstāj tirgotāju laivas. Tās sparīgi iras un brauc pakaļ, piedāvājot smalkus un dārgus juvelierizstrādājumus, alkoholu, puķu sēklas, šalles, grāmatas, antikvariātu… Tas nedaudz izjauc idillisko vērošanas noskaņojumu, jo tā vai citādi jākomunicē vien ir. Kamēr vieni rītausmā tirgojas, citi smagi strādā fizisku darbu un ceļ laivās ezera dūņas. Tā ir augsne peldošajiem dārziem, kas drīz vien izsauc mūsu apbrīnu. 

 

Kad esam izmetuši loku pa ‘’Indijas Venēcijas’’ parādes pusi, kur viena pie otras berzējas smalkās tūristu baržas ar skanīgiem nosaukumiem, tad iepeldam arī vietējo iedzīvotāju daļā. Tur vairs nav caku un smalkumu, taču ir dažādi apbrīnojami praktiskie risinājumi. Dārzi vien ir ko vērts! Šaurās, tādās kā iekarinātās un iestutētās augsnes strēmelēs, aug lieli kabači, gurķi, ķirbji un citi dārzeņi, bet miniatūrajos pagalmiņos kladzina vistas un pastaigājas ūdensputni. Iršanās ar laivu ir asinīs jau bērneļiem, kas tā pārvietojas no mājas uz māju. Uz ūdens ir arī veikali, šūšanas darbnīcas, skola un pat mošeja, kuras skaļās lūgšanas mūs modinājušas jau pirms noteiktā laika. Ielu vietā ir kanāli, bet autoservisus aizstāj laivu darbnīcas. Savdabīgs dzīvesveids, ko, izrādās, noteikuši pavisam praktiski apsvērumi. Kašmirā kopš seniem laikiem un joprojām ir spēkā likums, ka neviens ienācējs šeit nevar nopirkt zemi. Tā ir paredzēta tikai vietējiem un viņu pēctečiem. Tāpēc jau pirms vairākiem gadsimtiem ienācēji attapušies, ka jāveido pašiem sava zeme – uz ūdens! Tā Dal ezera vidiene pamazām pārvērtās par pilsētu uz ūdens.

 

Bet mēs savu ceļu turpinām virzienā uz augšu – dodamies izbaudīt Gulmargas slēpošanas kūrorta eksotisko pievilcību. Pa ceļam kaut caur automašīnas logu kāri tveru Šrinagaras iespaidus, ko vakar esmu nogulējusi. Pilsētā valda musulmaņu šarms. Tas nosaka gan stingro apģērba kodu, gan tirgošanās un sadzīves tradīcijas. Apstājamies pie senas mošejas, kas izstaro īpaši neatkārtojamu auru. To nosaka gan izmantotais materiāls – koks, gan izcili smalkais amatnieku darbs, gan svētvietas specifiskā rota – baloži. To barošana tiek uzskatīta par ziedojumu, tāpēc katrs ticīgais, garāmejot, cenšas baložus pabarot. Paēduši tie uzspurdz gaisā un, iespējams, uznes debesīs kādu daļiņu no ticīgā cilvēka lūgšanas… 

 

Mošejā iekšā mūs nelaiž, drīkstam tikai ieskatīties pa lodziņu un apiet tai apkārt – sanāk tāds kā rituāls, pat nepārkāpjot slieksni. Tā ceļā ir specifiska lūgšanu vieta, kur, apsienot kādu strēmelīti, var palūgties par ko īpaši svarīgu. Šis lupatiņu siešanas fenomens novērojams visdažādākajās kultūrās, sākot ar šamanismu un beidzot ar kristietību, tāpēc, šķiet, tas nepazīst reliģiskās robežas. Nu, re, tagad arī Allāhs varēs palīdzēt, ja vien ir bijis, ko piesiet…

 

Turpmākajā ceļā uz Gulmargu piestājam vien obligātajās ‘’sanitārajās’’ pauzēs, kurās neizbēgami ir klāt lakatu un citu labumu tirgotāji. No naudas Indijā var atbrīvoties ļoti ātri un dažādos veidos. Pat tirgotāji – laivinieki nakts vidū piedāvājas izvilkt karšu terminālu. Nākas sevi disciplinēt un iemācīties jeb kurā situācijā dziļdomīgi skatīties uz kalniem… Jā, tieši kalni šobrīd ir mūsu mērķis, prieks un acu raugs. Pa stāviem, līkumotiem, bet labi uzturētiem ceļiem džipi mūs ved arvien augstāk. Esam zaļajos Himalajos, ko iezīmē īpaši skaista un varena augu valsts. Te aug milzīgas priedes, kas majestātiski rotā ik pakalnu un cilvēkam liek sajusties kā mazai skudriņai ar dzīvi mirkļa garumā. Tā vienmēr notiek kalnos, kur saproti, ka nekas ar tevi nesākas un nebeidzas. Pat priedes stumbrs liekas varenāks un ilgāk audzis par cilvēka mūžu, kur nu vēl sniegotās virsotnes…

 

Tomēr pārdomas par mūžīgo paliek vēlākam laikam un augstākiem ceļiem, tagad ir diena bērnišķīgam priekam. Gulmarga ir vienīgais slēpošanas kūrorts Indijā. Te atrodas arī pasaulē augstākais golfa laukums. Te zaļās, ziedu pilnās pļavas organiski pārtop sniegotos klajumos, kam blakus zied smalkas puķītes. Cilvēki te čum un mudž, pie daudzajiem pacēlāja posmiem ir milzīgas, trokšņainas rindas. Sākumposmā ceļu var veikt mazu, izrotātu zirdziņu mugurā, kuru te ir milzum daudz. Tāpat kā tūristu no visas Indijas, kas, skaļi un laimīgi, rāpjas lopiņiem mugurā. Mums ir grupas privilēģijas, tāpēc tiekam vesti visām rindām garām, un augstāko pacēlāja platformu sasniedzam nepilnas stundas laikā. Zem mums paliek ziedu pļavas, varenie priežu stumbri, pašminas kaziņas, aitas un citi lopiņi ar visiem to ganiem un lopkopju mājokļiem – mēs ceļamies tuvāk virsotnēm! Esam vairāk kā 4300 metrus virs jūras līmeņa, un iestājas viegls, patīkams augstkalnu reibums. Pievienojamies raibajam pūlim, kas priecīgi ķer brīvdabas labumus – tver sauli, kāpj uz augšu, pikojas, rāpjas uz akmeņiem, sēž un meditē vai traucas ar ragavām… Liela daļa no indiešu tūristiem sniegu redz pirmo un iespējams vienīgo reizi mūžā, tāpēc izbauda, ko var. 

 

Populārākā atrakcija ir braukšana ar garām koka ragavām, kas te spieto īstā ņudzeklī. Daudzi spiedzoši indieši maksā arī par to, lai viņus ar ragavām uzvelk augšā. Tad vairāki strūdzinieki velk smago nastu kalnā un pat sasaucas vai dzied uzmundrinošas dziesmiņas. Lejā braucot gan spiedz visi, un neizskaidrojamā kārtā nesaskrienas vai neapmet kūleni. Ņudzeklis te ir tik košs un pozitīvas līksmes pārņemts, ka par savu bacili esmu aizmirsusi pavisam. Ja arī tas vēl kaut kur spirinās, tad augstkalnu sniegā un saulē es to piebeidzu pavisam. Mums atvēlētajā laika sprīdī līdz ar citiem aktīvākajiem grupas dalībniekiem uzkāpju augstākajā sasniedzamajā punktā. Līdz ar Gunu nedaudz pameditēju uz akmens, kas kaut uz mirkli sniedz sajūtu, ka esi pāri laikam un ikdienai. Dzīve ir skaista – tas ir banālākais, ko šajā brīdī padomāt, bet tieši tā notiek. Kalnu varenībai un dzīvespriekam klišejas netraucē.

 

Atpakaļceļa pieturā piestājam, lai pastaigātu pa pļavām un iestiprinātos. Atklājam brīnišķīgo Kašmiras tēju ‘’massala’’, kas kļūst par mūsu apbrīnas objektu un pirkšanas mērķi. Tajā ir tikai augstvērtīgas sastāvdaļas – zaļā tēja, kardamons, safrāns, kanēlis un rīvētas mandeļu skaidiņas. Nu, kurš spēs pretoties tik aristokrātiskam komplektam? Mēs ne, tāpēc atpakaļ ceļā izpērkam tukšu kāda laimīga tirgoņa veikaliņu. Tur šī tēja ir gan gatava maisījuma formā, gan pa sastāvdaļām. Paralēli jāiepērk dažādas garšvielas un ēdiena piedevas, tāpēc tirgošanās ievelkas ilga un kaislīga. Beigās laimīgi ir visi, jo tagad ceļasomās ir viens maisiņš, kas piesmaržo visu bagāžu.

 

Atgriešanos Šrinagarā krāšņo vakara rieta gaismas kopā ar negaisu, kas pēkšņi un kinematogrāfiski saliedē apkārtni. Vējš ir milzīgs, parandžas plīvo, laivas šūpojas, lakati un šalles iet pa gaisu, cilvēki salīp kopā, lai nostāvētu. Lietus gāž baltām šaltīm tik spēcīgi, ka īsu brīdi nevar atšķirt, kur ezers, kur debesis. Sēžam džipos, jo nevaram izkāpt. Kad lietus pierimst un mēs rāpjamies slapjajās gondolās, tad ir sajūta, ka atgriežamies mājās. Tas ir pārsteidzoši, cik ātri ceļojumos naktsmītne iegūst šo statusu. Peldam mājās, lai, labi paēduši, dotos pie miera. Labu nakti saka gan daudzbalsīgs varžu koris, gan milzīgs pilnmēness, kas spokaini apgaismo šo ūdens pasauli. 

 

 

---