23.06.2015.

Zīmīgi, ka tieši šodien, Līgo svētkos, mums ir ieplānota diena dabā. Tas, kas Latvijā būtu skraidīšana pa rudzupuķu un margrietiņu pļavām, mūsu ceļojumā ir izbrauciens pa Suru ieleju un kāpiens uz ledāju. Jau agri esam nomodā, lai kāptu džipos un dotos dziļāk kalnos. Ceļš nav tāls, tomēr braucam visai lēni. Gan bedres daudz, gan vēlme piestāties un baudīt ainavu. Vispirms jūsmojam par savvaļas krūmrozēm, kas ar sārtiem un dzelteniem ziediem krāšņo robusto kalnu muguras. Pēc tam gribam ievilkt skaistās dienas elpu līdz plaušu galiem ikreiz, kad piestājam pie straujās kalnu upes iemūžināt pēkšņi pavērušos ainavu. Tajā ir visi mūžības un prieka elementi – tekošs ūdens, ziedošas pļavas, majestātiski kalni, sniegotas virsotnes un paši savā apskaidrībā peldoši mākoņi. Nekādu civilizācijas trokšņu vai šaurības, te pietiek telpas gan miesai, gan garam.

 

Ieleja, protams, ir apdzīvota, kā jau katrs auglīgāks apgabals pasaules miesā. Daži jau ir uzminējuši ainavas milzīgo nozīmi īpašuma vērtībā un savu jauno namiņu iecēluši visekskluzīvāko skatu viducī. Citi, vienkāršāki un praktiskāki ļaudis, dzīvo kā pirms gadsimtiem – saspiedušies sargājošos ciematos. Lielākā daļa mitekļu ir no tradicionālā kleķa un kūtsmēsliem, ar plakaniem jumtiem un maziem lodziņiem. Apdarē dominē dubļu un pelēkā krāsa, ko savulaik esmu ielāgojusi Tibetā. It kā vienkārši un skarbi, tomēr autentiski un savā ziņā skaisti. Ne mana vara, tomēr negribētos, lai arī te ienāk plastmasas logi un globalizācijas vienveidība. Kaut kas sargājošs un noslēpumains ir šajos primitīvajos kalniešu namos, kaut kas, kas raisa bijību. Ir sajūta, ka arī ielejā dzīvojošie vairāk pieder kalniem, jo tieši tie ir katrā ainavā, katrā acu skatā, ar ko viņi skatās uz pasauli… Laimīgie!

 

Mums ir jātver koncentrāts, ko darām gan caur mašīnas logu, gan ik pieturas vietā. Visi esam gatavi lielajai dabas dienai – pārgājienam, kas definēts kā grūtākais šajā braucienā. Esam bruņojušies ar ūdens krājumiem, pārtikas rezervēm, saules krēmiem, lietus mētelīšiem, zālēm pret augstuma slimību… Guna mūs ir instruējusi tik pamatīgi, ka nekas nevar noiet un arī nenoiet greizi. Izbaudām ekskluzīvu kāpienu vienatnē, kur kalni pieder tikai mums – mazai, ņiprai latviešu grupai, kas kā spītīgas skudriņas lien uz augšu. Lejā ir palikušas tikai četras kundzes, kas solās mums izrakt kalnu īrisu sīpolus. Viņas neskumst, jo, kā saka Edītes kundze, kalni ir brīnišķīgi no katra skatupunkta, nekur nav jāskrien, lai ar tiem sarunātos. Kaut sēdus, kaut guļus, tikai ar mīlestības pilnām acīm un atvērtu sirdi…

 

Mēs kāpjam, gan jauni, gan vecāki. Tur augšā ir mūsu mērķis – Lago La kalnu pāreja, kas atrodas 3950 metru augstumā. Mūsu kāpiens ir pa stāvām, līkločos iemītām ganu takām vai vienkārši pa taisnāko ceļu. Guna un vietējais gids mūs ir brīdinājuši, lai nenovirzāmies un ejam viens aiz otra, bet drīz vien disciplīna atslābst. Ceļš izrādās draudzīgs un saprotams, bet spēki un kāpšanas ritms katram savs. Sākumā ir kolektīva klusējoša nopietnība, kad katrs apzinās savu varēšanu un noslēdz personisku vienošanos ar veicamo ceļu. Tad katrs ieiet sevī un citiem pievēršas vien kopējās atelpas un fotografēšanās pauzēs.

 

Kaut kāpiens ir viens, katram ir sava iekšējā sajūta un šķetināmā doma. Kalni, jo īpaši cildenās, sniega cepurēm klātās Nun un Kun virsotnes, liek arī domām pacelties augstāk. Himalaju septiņtūkstošnieki ir kā pasaules radīšanas pieminekļi - skaisti, neaizsniedzami, mīklaini, biedējoši, vilinoši… Viņi stāv kā stāvējuši tūkstošiem gadu, ietiecoties mākoņu segās, kamēr pārvietošanās ir cilvēku daļa. Kamēr dzīvi, mēs kaut kur ejam, kāpjam, tiecamies, pārvaram grūtības, sajūtam atelpu, gandarījumu, nogurumu, prieku… Kāpjam katru dienu un visu mūžu, kāpjam fiziski un garīgi. Mums jākustas, kamēr kalni var atļauties cildeno mieru stāvēt uz vietas. Lai pasaule riņķo ap viņiem!

 

Mans atklājums ir spīdums visapkārt, neparastā kalnu matrica, kas izstaro šīs vietas neslēpto spēku. Tas ir kvarcs vai kāds cits ģeoloģiskais elements, kas liek mirdzēt katram akmentiņam un pat smiltīm! Mani tas burtiski fascinē, un es, pat kopīgā solī ejot, liecos pie mirdzošajām dabas veltēm – ielikt kabatā, nofotografēt, vienkārši paturēt rokā… Tas ir pēkšņs, negaidīts prieks, kas atrodas zem kājām, mirdz visapkārt, kas spīd un laistās saules staros. Varbūt tā ir mistiskās Šangrilas zīme, norāde uz zemes dzīlēs slēpto bagātību, kas te vienkārši izlauzusies laukā un iepriecina pasauli kā tīra sirdsapziņa, kā absolūta harmonija, kā mazs solis uz nemirstību… Šis mirdzums ir mistisks – tik dabisks un pārdabisks vienlaikus. Šangrila ir sinonīms mūžīgajai laimes zemei, paradīzei Zemes virsū, no ārpasaules noslēgtai, leģendām apvītai, utopiskai ielejai Himalaju sirdī, kur cilvēku dvēseles ir tīrākas par tīru, bet kalnu ainavas ir skaistākas par skaistu… Neviens nezina, kur tieši atrodas šī mistiskā laimes zeme, bet šis kāpiens man liek domāt – Šangrila ir tur, kur mirdz zeme un akmeņi, kur spīdums nav cilvēku, bet paša Visuma radīts. Šangrila ir kaut kur netālu, bet varbūt – katra paša sirdī?

 

Tas ir pārsteidzoši, cik ietilpīgs var būt viens kāpiens. Tajā koncentrējas visas fiziskās sajūtas no lidojoša prieka līdz smagam nogurumam, tajā vairākkārtīgi nomainās laika apstākļi un ainava paspēj parādīt visdažādākās sejas – no puķainas vieglprātības līdz akmeņainam skarbumam. Saule un vējš arī vienu ainavu var pārvērst līdz nepazīšanai. Te viss ir dzīvs un dabas spēki tik tiešām riņķo virsotnēm apkārt – kā padevīgi kalpi.

 

Bet mēs iepriekš plānoto divu stundu vietā kalnos pavadām vairāk nekā četras. Visi, kas sāka kāpt, ir arī uzkāpuši, kaut fiziskie spēki ir bijuši uz izsīkšanas robežas un arī skābekļa trūkums dažu ir skāris visai pamatīgi. Visas grūtības atsver īsa atpūta augstākajā punktā, kur Himalaju panorāma izplājusies visapkārt kā atvāzts vēdeklis ar skaistāko kalnu rakstiem. Mirdzoša, bet skarba Šangrila, kur dabas spēku pielabināšanai uzcelti vairāki akmeņu torņi. Vietējiem labāk zināms, cik cilvēks te ir nepasargāts…Tāpēc jābur un jāpielabina gari.

 

Mēs gan lejā ejam viegli. Viss joprojām mirdz zem kājām, un kļūst man gluži par apsēstību. Ar diviem fotoaparātiem fotografēju akmeņu tuvplānus, lai daļiņu mirdzuma paņemtu sev līdzi un pārliecinātos, ka katra faktūra ir unikāla – cita struktūra, cits mirdzums, cita krāsa… Neparasta un skaista dabas pasaule, kur viss ir harmonijā. Mums, cilvēkiem, atliek vien mācīties tādu saskaņu starp lielām un mazām lietām, tādu mirdzumu, ko izstarot dabiski un nepiespiesti…

 

Par kāpienu esam gandarīti, kaut jāņuzāles palikušas nenoplūktas. Toties atpakaļceļā piestājam kādā ciematiņā, kur apstājāmies jau rīta pusē. Kam tiek banāni, kam mango, kam tēja, kam jaciņa, bet kādu eksotisku sīkumu katrs paķer līdzi. Šovakar taču Līgo svētki! Tie, pateicoties Gunas nenogurstošajai enerģijai, mums izdodas īpaši jauki un atmiņā paliekoši. Mums tiek ugunskurs, kas sakurts vistuvāk dabai – uz viesnīcas nepabeigtā korpusa jumta! Lejā šalko upe, pār mums plešas zvaigžņota debess, galds vai lūst no līdzpaņemtajiem Latvijas labumiem un arī te smaržo pēc Šangrilas! Mūsu gidi un citi viesnīcas viesi ir pārsteigti par mūsu dīvainajiem rituāliem, turas tumsā un nolūkojas. Dažus mēs izvelkam ārā un pat izvilinām kādu indiešu dziesmu! Arī siers, alus un citi labumi atraisa saspringumu, kas beidzas ar kopīgām dziesmām, dejām un lekšanu pāri ugunskuram. Jāņugunis uz Himalaju fona ir nebijis piedzīvojums ikvienam no mums, tāpēc gandarījums par skaisto dienu ir dubultā liels – īsta dzīvesprieka pote!

 

Gulēt ejot, pārcilāju savus mandalu krāsojamos piederumus un tā arī nezinu, vai radīsies izdevība tos izmantot. Šī diena pati ir bijusi kā mandala – aizkrāsota līdz pēdējam un līdzsvarā ar visu, harmoniska un neatkārtojama. Par to arī paldies visiem, Šangrilu ieskaitot!

 

 

---