24.06.2015.

 

Samainījuši vienus jaukus šoferīšus pret citiem, dodamies ceļā. Šī ir diena, kad mūsos strauji ievējo budisma dvesma – tiešā nozīmē. Iebraucam budistu reģionā, kur lūgšanu karogi plīvo gan uz kalnu pārejām un pie klosteriem, gan pie stūpām un dzīvojamām mājām. Esam augstajos Himalajos, kur vējam ir kur ieskrieties - šķiet, tāpēc tieši šai stihijai ir uzticēts raidīt kosmosā budistu lūgšanas.

 

Kopš īstā Tibeta pārcieš Ķīnas spaidus, tiek asimilēta un pamazām padodas, Tibetas budisms jau ilgus gadus atradis patvērumu kaimiņvalstī Indijā. Ladakha ir kļuvusi par budisma citadeli, apvienojot sevī dažādu novirzienu skolas un klosterus. Svētais Kailaša kalns gan palicis savā ģeogrāfiskajā vietā – Tibetā, tomēr daudzi reliģiskās apskaidrības meklētāji budisma noslēpumus cenšas atklāt Indijas pusē. Ar piebildi – ja vien tos vispār var atklāt tikai ar ģeogrāfisku pārvietošanos…

 

Mūsdienu komercializācija par preci ir padarījusi it visu. Reliģisko un vieduma padomu sniegšana ir milzu industrija, no kā nav pasargāta neviena ticība. Arī budisms pasaulē ir iepakots vienkāršu padomu grāmatiņās, kas vedina atbrīvoties no ciešanām un sniedz vieglus padomus, kā to izdarīt. Arī budismam apkārt ir izveidota virspusēju saukļu un lētu grabuļu industrija. Arī te daudz ko pērk, pārdod un vulgarizē – tas ir fakts, ko vienkāršāk ir pieņemt zināšanai un ignorēt. Jā, komercializācija ir visapkārt, bet nav ko ‘’cepties’’, patiesajai būtībai tas neko nekaitē! Ja vien izspied to no apziņas, tad atbrīvojas vieta daudziem pozitīviem iespaidiem. 

 

Budisms ir ļoti saistīts ar vidi un dzīvesveidu, tāpēc nekur citur to tik labi neizjust, kā autentiskajā atmosfērā. Un tieši tā ir burvīgā, nepārvērtējamā iespēja, ko sākam izmantot – tvert un izjust katru mirkli šajā budisma piesātinātajā esībā. Ar šo soli, starp citu, izpildām vienu no galvenajiem budisma pamatpostulātiem – dzīvot tikai šeit un tagad, jo gan pagātne, gan nākotne ir tikai ilūzija, mūsu pašu domu projekcija. Nekas nav mūžīgs, viss mainās, plūst, izbirst kā smiltis caur pirkstiem, aizlido vējā kā mūku darināto un vēlāk izjaukto mandalu putekļi…

 

Kas ir tās jutekliskās piedevas, kas pavada tuvošanos augstkalnu budisma sajūtai?

Pirmkārt, tie ir kalni, neatkārtojamie, majestātiskie Himalaji. Otrkārt – sajūta, ka esi atšķirts no pārējās pasaules. Arī šobrīd ceļinieki šeit var nokļūt tikai vasarā, ziemā ceļi ir gandrīz neizbraucami – tad vietējie dzīvo savu noslēgto, savrupo, svešiniekam neizprotamo dzīvi kā izraidītie un izredzētie vienlaikus. Treškārt, tas ir dabas skarbums visapkārt, kas kontrastē ar budisma mieru un harmoniju. Ceturtkārt, tas ir jau minētais vējš, kas ir kalnu galvenā stihija. Piektkārt, tas ir ceļš kalnup, jo uz visiem klosteriem ir jākāpj – arī augstu, stāvi vai bīstami… Vēl tā ir īpašā lūgšanu karodziņu čaboņa vējā, sapīšanās un locīšanās, vēl tā ir vibrācija, ko rada lūgšanas dzirnavu griešana, vēl tā ir pieskārienu un soļu maģija, kad rotējošie cilindri garā strīpā tavu enerģiju gan paķer, gan uzreiz atdod atpakaļ…

 

Mēs visi esam cits ar citu saistīti, katra svārstība ietekmē visus – arī tas ir budisma filozofijas pamatā. Dodot laipnību, to arī saņemam pretī, izstarojot mieru, tas pie mums atgriežas, esot harmonijā paši, noturam līdzsvarā pasauli. Viss tik vienkārši saprotams, viss tik grūti īstenojams… Kāpēc?

 

Pirmajā budisma dienā apmeklējam vairākus klosterus savā ceļā, lai uz naktsmītni nonāktu Lamajuru ciematā – noslēgtā, civilizācijas maz samaitātā un ļoti simpātiskā vietā. Viesnīciņa ir pavisam netālu no suģestējošā klostera, kas cēli un noslēpumaini vainago kalnu ciemata vidū. Laiks ir visai nejauks, ik pa brīdim uzlīst, esam vienīgie tūristi un Lamajuru klosteris mūs uzņem bez pretenzijām. Nav nekādas burzmas, gluži pretēji. Mūki nepievērš mums nekādu uzmanību, varam brīvi staigāt un justies kā pašiem tīk. Komplekss ir liels, tāda kā maza pilsētiņa, kas neliedz mums savu laipnību. Tā kā laika ir pietiekoši un viesnīca tepat blakus, varam izklīst un tvert iespaidus arī vienatnē.

 

Taču vispirms Guna koncentrēti dod atbildi uz iepriekš uzdoto jautājumu – kāpēc ir tik grūti izpildīt vienkāršas lietas? Kāpēc visi cilvēki nedzīvo laimē, mierā un harmonijā? Buda tam ir devis konkrētas atbildes, no kā arī izaugusi visa mācība. Pirmkārt – dzīve ir ciešanas. Ik mirkli cilvēks atrodas ciešanu jūrā, ko veido viņa vēlmes, neapmierinātība, pieķeršanās, slimības, bailes… Otrkārt – ciešanām ir iemesls. To nosaka samsaras aplis jeb klīšana, kurā klejo visas dzīvās būtnes. Ja tās nepilnveido savu dvēseli, tad arvien un arvien no jauna pārdzimst ciešanu ratā. Trīs galvenās indes jeb ciešanu iemeslus simboliski iemieso trīs dzīvnieki. Cūka nozīmē nezināšanu, tuvredzību, neizpratni par lietu kārtību un nespēju pilnveidoties. 

 

Gailēns iemieso cilvēku nepārtrauktās vēlmes un ambīcijas, norāda, ka prāts piesaistīts tikai materiālajai un ārpasaulei, nevis sevis sakārtošanai. Čūska reprezentē visu ļauno cilvēkā – skaudību, nenovīdību, agresiju, dusmas, ļaunprātību… Šie ir pirmie Budas mācības pamatpostulāti – skarbi secinājumi. Trešā un ceturtā Budas mācība dod cerību, apgalvojot, ka ciešanas var izbeigt un ir konkrēts ceļš, kā to izdarīt. Cilvēks var izrauties no samsaras apļa, kļūt līdzīgs Budam un skatīties uz visu no malas – rimti un mierīgi. Pilnveidojot savu dvēseli, cilvēks var sasniegt nirvānu, kas ir dzīve bez ciešanām un pilnīga saplūšana ar Visuma dvēseli…

 

Gunai ir daudz stāstāmā un viņai, gluži kā skolotājai pie pasaules kartes, ir lielisks ilustratīvais materiāls budisma pamatu izzināšanai. Tie ir klosteru zīmējumi, freskas uz sienām, kas specifiskā vizuālā valodā strukturē Budas mācību. Ja pirmajā brīdī cilvēkam no malas šie zīmējumi šķiet nesaprotami un vairāk dekoratīvi, tad, kaut nedaudz iedziļinoties, atklājas visai stingra loģika. Budismam patīk konkrētība, tāpēc mācībā ir daudz skaitļu – četras Budas mācības, astoņu pakāpju ceļš uz ciešanu izbeigšanu, trīs augšējās pasaules, kurās ir labi pārdzimt un trīs apakšējās, kurās saglabājas ciešanas, astoņas karstās elles un astoņas aukstās, divpadsmit iespējamās ‘’midānas’’ jeb piedzimšanas, kā cilvēks var ienākt pasaulē, astoņi konkrēti laimes simboli un desmitiem, simtiem citu kodu, kas saprotami tikai savējiem. Mani visvairāk uzrunā simboli, kas strukturēti mandalas formā. Tie veido stāstus un ir tulkojami gluži kā zīmes. Aplis ir ļoti iecienīta forma, kas simbolizē gan kosmosu, gan pilnību, gan samsaras un ciešanu ratu…

 

No Gunas izsmeļošā stāstījuma atmiņā paliek budisma atziņa, ka ir liela drosme vēlreiz piedzimt kā cilvēkam. Šī frāze liek aizdomāties un pagaidām izdzēš visu citu. Es nezinu, kā ir būt par vistu, rožu krūmu vai dievību ar simts un vienu pienākumu, bet varbūt budisti to zina. Šobrīd jūtos labi arī kā cilvēks, un tveru prom slīdošo mirkli. Kamēr grupas vairums dodas skatīties mēness virsmai līdzīgos klinšu veidojumus klostera pievārtē, es slīdu atpakaļ pie lūgšanu dzirnavām. To ir daudz, tās griezt ir fiziski patīkami. 

 

Nav neviena cilvēka, uz mani lūkojas vien dažādi mistiski dzīvnieki, kas attēloti uz jumta stūpām. No Tibetas pieredzes zinu, ka pa jumtiem var droši klīst un kāpju augšā. Tā ir vesela pasaule, kur ar katru soli atklājas jauni tēli. Tā kā klosteris ir iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā, tad arī jumta pasaule ir svaigi krāsota un restaurēta. Klīstu un izbaudu mirkli, jo šādas pastaigas nav katru dienu.

 

Šķiet, esmu iegājusi pareizajā atbrīvotības un uztveres stāvoklī, jo klosteris man pasniedz dažas negaidītas dāvanas. Viena ir mazo mūku aizrautīgā sporta spēle, ko labu brīdi vēroju kādā no pagalmiem. Puišeļi tradicionāli sarkanajos mūku tērpos bumbu sit ar tādu pat aizrautību kā jebkurš bērns pasaulē. Neviens viņiem bērnību neliedz, uzraugošais mūks labvēlīgi smaida, un man tas, nez kāpēc, ļoti patīk. Otra kopiena, kam nejauši pievienojos, ir filmēšanas grupa – ļoti skaists pāris, kas klostera vidē risina kādu savu mīlestības un garīgās pārdzimšanas drāmu. 

 

Filmēšanas atmosfēra ir tik pazīstama, ka pievienojos grupai gluži dabiski. Kad klosteri jau gatavojas ciemiņiem slēgt un esmu iegājusi suvenīru tirgotavā, pēkšņi izdzirdu brīnumainu dziedājumu. Esam veikaliņā abas ar Gunu un vienlaicīgi pametam pirkumus, lai skrietu skatīties. Kādā no klostera pagalmiem, ierindā nostādīti, mazie mūki dzied dzidru lūgšanu dziesmu. Viņiem pa vidu ir skaistais jaunais pāris, kas, šķiet, sasnieguši drāmas laimīgo atrisinājumu. Operators filmē, grupa asistē, bet mēs fotografējam un baudām. Epizodes beigās gribētos pat aplaudēt, tik saviļņojošs ir bijis priekšnesums, bet kaut kā sakautrējamies. Noskaņa ir tik trausla, jauka un autentiska, ka negribam to sabojāt. Paņemam līdzi sirdī un dodamies prom – pie pamestajiem pirkumiem un salijušā jaka izbāzeņa viesnīcas dārzā. 

 

 

---