25.06.2015.

Rīts mūs sagaida ar rudenīgām lietavām un drūmu padebesi, taču kalnus tas dara tikai varenākus. Mēs esam piemērotā apģērbā, džipā un drošībā, ko nevar teikt par sastaptajiem ceļa strādniekiem. Kalnu nogruvumus tie attīra ar fizisku spēku, apģērbs visai trūcīgs, darba apstākļi ļoti smagi, bet katrs paspēj uzsmaidīt vai pamāt garām braucošajai mašīnai. Kamēr mēs pārgremojam sātīgās vakariņas un spēcinošās brokastis, strādnieki savu maltīti, iespējams, sagaidīs tikai vakarā. Vispirms ir jāatbrīvo ceļš, lai mēs un citi varam izbraukt… Tāda nu reiz ir pasaules kārtība, neatkarīgi no valdošās reliģijas – kādam ir jādara grūtais fiziskais darbs, lai citi varētu nodoties lūgšanām vai ceļošanai.

 

Agrākos laikos katra Ladākhas ģimene vienu no dēliem, parasti pirmdzimto, sūtīja uz klosteri. To noteica gan garīgi vadmotīvi – ir labi, ja kāds no visiem var gūt apskaidrību sev un padalīties labumos ar ģimenes locekļiem, gan praktiski apsvērumi – saimē kļuva par vienu barojamu muti mazāk. Šajā skarbajā un neauglīgajā zemē tas ir ļoti būtiski, jo pārtiku sagādāt nekad nav bijis viegli. Tieši praktisku apsvērumu dēļ šajā teritorijā gadsimtiem ilgi ir valdījis kāds visai rets fenomens – poliandrija jeb daudzvīrība. Tas tāpēc, lai cilvēki nesavairotos tik daudz, cik skarbā zeme nespēj pabarot. Interesanti, ka vairāk nekā ar gadsimta starpību, divi ceļotāji – vīrieši šo situāciju apraksta gandrīz identiskiem vārdiem.

 

Vispirms manu ziņkāri uzkurina Latvijas profesors, kurš aizvests paciemoties uz kādu ciematu, kur poliandrija valda arī mūsdienās. ‘’Iet ruda skaistule cēlā gaitā, bizes pār dibenu, sejā apmierināts smaids, visa būtne izstaro labsajūtu, bet trīs, četri novārguši vīreļi skrien pakaļ un izpilda katru komandu’’ viņš saka degošām acīm un teju vai apbrīnā. Detalizētāks savos kolorītajos aprakstos ir Nikolajs Notovičs, kurš pēc 1887. – 1888.gada ceļojuma smalki raksturo ladākhiešu vidū valdošo poliandriju. Viņš neskopojas ar nievājošiem epitetiem attiecībā uz vīriešiem, kas ir ‘’ārkārtīgi neglīti, īsa auguma, ar mazu galvu, šauru un ieslīpu pieri un tik laiski, ka pa pusei atrisušu bizi nepārpin vismaz trīs mēnešus un kreklu nepārvelk, iekams tas nav pārvērties lupatās un nokritis no pleciem. Arī mazgājas viņi reizi gadā un ne no brīvas gribas, bet tāpēc, ka to darīt liek likums’’.

 

Sievietes turpretī, esot lielas tīrības un kārtības mīļotājas, kuru sejas rotā pievilcīgs smaids. ‘’Viņām ir jautrs un mierīgs raksturs, un viņas labprāt ļaujas līksmībai’’ novēro Notovičs. Kā gan citādi, ja ‘’Ladākhas dāmu sabiedrisko stāvokli var apskaust katra austrumnieku sieviete, jo ladākhiete ir ne vien brīva, bet arī bauda lielu cieņu’’. Viņa gan mazliet pastrādājot uz lauka, bet lielāko laika daļu veltot rotu izvēlei un draudzeņu apciemošanai… Tāpat viņai esot tiesības uz neierobežotu skaitu vīru un mīļāko.

 

‘’Ja sieviete satiek kādu jaunieti, kas viņai šķiet tīkams, tad viņa to pārved mājās, pacienā ar rīsu putru visus savus vīrus un dzīvo ar izredzēto, pasludinot, ka pieņēmusi ‘’džing-thu’’ – mīļāko. Šo jaunumu viņas vīri uztver pilnīgā mierā’’. Greizsirdības neesamību Notovičs skaidro ar pārāk vēsām asinīm, kas liedzot vīriešiem izjust mīlestību vai pieķeršanos. Tāpēc visu spēli vada sieviete, kas viena vīra prombūtnē viņa brīvo vietu ir tiesīga piedāvāt kādam vecpuisim vai atraitnim. Pēdējie gan esot milzīgs retums, jo sievietes, kā likums, pārdzīvojot savus vārgos vīrus. ‘’Par spīti savam īpatnējam stāvoklim, sievietes tiek augsti cienītas un bauda brīvību vīru un mīļāko izvēlē. Viņas vienmēr ir labā noskaņā, interesējas par visu notiekošo un var doties, kur vien vēlas. Izņēmums ir galvenās lūgšanu zāles klosteros – tajās viņām ieeja ir stingri aizliegta’’. Bet ko viņām meklēt klosterī, ja ir tik daudz vīru un mīļāko, no kuriem iegūt labo noskaņu?

 

Lai arī poliandrija nav reliģisks, bet gan saimniecisku apsvērumu noteikts fenomens, zināmas budisma iezīmes tajā var saskatīt – nekam nepieķerties, baudīt mirkli, nestresot, bet visu uztvert rāmā, atbrīvotā mierā… Vīriešiem šajā gadījumā vienīgā privilēģija ir klosteris, bet sievietēm – ikdienas apmierinājums ar dzīvi. Manuprāt, visai godīgs sadalījums, ko savulaik atzina pat pareizticīgais kristietis Notovičs – ‘’ne mirkli neatzīstot daudzvīrību, šajā gadījumā tomēr nevaru to nosodīt, - ja tās nebūtu, ļaužu skaits nekontrolēti pieaugtu un pār tautu gultos bads un trūkums, kam sekotu vesela svīta dažādu ļaunumu – zādzības, slepkavības un citi noziegumi, kuri šejieniešiem šobrīd ir pavisam sveši’’.

 

Mums poliandriju neviens nedemonstrē, bet cilvēku šeit joprojām ir samērā maz un sieviešu sejas rotā patīkams smaids. Varbūt senie tikumi vēl spēkā?

Šīm pārdomām varu nodoties līdz pat nomaļajam Alči klosterim, kas ātri pievērš augstākai realitātei – milzīgām Budu un citu dievību skulptūrām, senām freskām, mandalām, iekštelpu stūpām un citiem brīnumainiem objektiem, kas attēlo ceļu uz garīgo pilnību. Poliandrija paliek aiz durvīm, te sākas samsāras pārvarēšana un ceļš uz vieduma iegūšanu. Tam visam ir ļoti autentiska forma, jo klosteris ir bijis tik savrups un neaizsniedzams, ka savulaik pārcietis visus iebrucējus un demolētājus – tie vienkārši to nav atraduši! Alči klosteri būvējis slavenais budisma sludinātājs Rinčens Zagpo, kas paveicis daudzas ievērojamas lietas. Viņš budisma tekstus iztulkoja no sanskrita tibetiešu valodā, tādējādi veicinot šīs mācības strauju izplatību. Par to viņš ieguvis goda titulu ‘’lotasava’’, kas nozīmē ‘’tulkotājs’’. 

 

Tāpat Rinčens Zagpo dibinājis astoņu pakāpju medicīnas sistēmu un radījis savu sekotāju loku. Viņš bija viens no divdesmit viena sludinātāja, kas tika aizsūtīti uz ziemeļu Indiju, izplatīt budismu. Apstākļi bija tik skarbi, ka izdzīvoja tikai divi. Viens no tiem bija Rinčens Zagpo, kas pēcāk dibināja un uzcēla vairākus klosterus. Tas notika 10.gadsimtā, no kura arī saglabājušies Alči klostera mūri. Te ir skatāmi unikāli sienu gleznojumi, kādi vairs nav redzami nekur citur. Tos no dabīgām minerālu krāsām darinājuši Kašmiras meistari, kam ir savs, neatdarināms rokraksts.

 

Alči klosteris ir iekļauts UNESCO mantojuma sarakstā, tāpēc tiek gan glābts un restaurēts, gan īpaši sargāts. Šī iemesla dēļ nevienā no iekštelpām nav atļauts ne fotografēt, ne filmēt, nākas visu baudīt šeit un tagad. Viena no iespaidīgākajām ir Mandžuši jeb Visuma zināšanu dievības skulptūra. Tai ir četras rokas un kronis ar piecām Budām. Augšējā labā roka tur zobenu, ar ko sakaut neziņas tumsu. Citā ir lotosa zieds, kas ļauj izvairīties no dualitātes, kurā ir iesprostots katra cilvēka prāts. Baltie ziloņi skulptūrā saistās ar Budas piedzimšanu, bet lielās ausu ļipiņas liecina par piederību kšatriju kastai – tie nēsāja lielus un smagus auskarus. Mandžuši ir Bodisatva jeb vienkāršs cilvēks, kas sasniedzis atbrīvošanos no ciešanām un apskaidrību. Pēc budisma leģendas, viņš nav aizgājis nirvānā, bet kļuvis par dievību, lai palīdzētu cilvēkiem. Viņš tiek godāts kā pārpasaulīgā vieduma dievība, tāpēc cilvēki pie viņa nāk pēc gudrības. Īpaši cienīts viņš ir studentu vidū, kas viņam lūdz veiksmi un aizstāvību eksāmenu laikā.

 

Brīnumainu mākslas darbu un budisma personāžu te ir tik daudz, ka vajadzīgs Mandžuši viedums, lai to visu saprastu un atcerētos. Mans lielākais prieks ir mūku radīta un nesagrauta mandala, kas rotā centrālo lūgšanu zāli. Tā atstāta kā eksponāts, tomēr arī to ir liegts fotografēt. Pēc definīcijas mandala ir Kosmosa atveidojums divās dimensijās, kas attīra prātu, ķermeni, runu, palīdz koncentrēties un izprast Budas patieso dabu. To veidošana klosteros ir rituāls, kurā piedalās daudzi mūki vienlaikus. Ilgas stundas viņi veido mandalu, bet, kad tā ir pabeigta, galvenais lama ar zizli iezīmē debess puses un visu saslauka pelēkā smilšu kaudzītē – visu to ieber tekošā ūdenī, un pāri nepaliek nekas. Šis process simbolizē to, ka viss ir pārejošs un ne pie kā nedrīkst pieķerties. Kā pelni straumē pazūd it viss – cilvēki, lietas, komforts, skaistums, procesi… Labāk to apzināties ik mirkli un uztvert rāmā mierā.

 

Īpašs rituāls ir Kalačakras mandalas veidošana, kas notiek reizi gadā Dalailamas klātbūtnē. Viņš veic jauno mūku iniciāciju, kad tie vairāku dienu garumā no smiltīm un sviesta veido īpašu mandalu. Lai to darītu, ir jākoncentrējas. Ja prāts lēkā kā pērtiķis no zara uz zaru, tad nekas nesanāk. Pēc mandalas izjaukšanas svētību saņem desmiti, pat simti mūku, bet ne obligāti visi. Kalačakra nozīmē laika rats. Pastāv uzskats, ka veidojot tieši šo mandalu, var nonākt gudrības, miera un pilnības zemē Šambalā…

 

Mums mandalu un garīgo rituālu vietā ir krāšņa atrakcija – raftings pa straujo un gleznaino Zanskāras upi. Iespīlējušies gumijas tērpos un sadalījušies trīs laivās, spiedzam un šļakstāmies kādu pusotru stundu. Krastā palicēji mūs fotografē un sveicina no katra ceļa līkuma, bet mēs vicinām airus kā nerātni bērni – nedaudz adrenalīna, priecīgs noskaņojums un brīnišķīgi dabasskati ir mūsu pavadoņi šajā plūstošajā, mainīgajā un straujajā ūdens ceļā. Vēlāk tas turpinās arī uz sauszemes, lai vakarā mēs jau būtu vienā no pasaules augstākajām pilsētām Lehā – Mazās Tibetas galvaspilsētā. 

 

---