27.06.2015.

 

Šorīt beidzot varam pagulēt ilgāk un gardās brokastis izbaudīt nesteidzoties. Šo dienu veltīsim Lehai – visi kopā un katrs atsevišķi. Gandrīz visi no mums jau ir paspējuši paklīst pa pilsētu uz savu roku, katram ir savi mazie piedzīvojumi. Kamēr mana mandalu grāmata un zīmuļi guļ neskarti, ir arī citas vēlmes, ko piepildīt. Kā gan atbraukt no tik eksotiskas valsts kā Indija bez autentiska tērpa mugurā? Tas būtu nepiedodami, tāpēc rīkojos. Līdz šim izvērstiem iepirkumiem un sevis apkalpošanai nav bijis laika, tāpat negribu pirkt neko gatavu. Manu ego neviena reliģija vēl nav spējusi iznīcināt, tāpēc vēlos pasūtīt tērpu tieši sev. Prasmi komunicēt ar ielas skroderiem esmu apguvusi Āfrikā, bet par Indijas meistaru ātrumu un prasmīgumu esmu dzirdējusi gluži vai leģendas. Skaidrs, ka jāpārbauda!

 

Jau Kašmirā un pa ceļam esmu ievērojusi tirgotos auduma komplektus, kur vienā pirkumā ir drēbe gan izšuvumiem rotātai tunikai, gan biksēm zem tās. Pirmo, kas acīs iekritusi, neesmu paķērusi, tāpēc tagad nākas izvēlēties. Tas, kā jau jebkurā pārpilnībā, ir grūts darbs. Pirmajā Lehas vakarā ‘’inspekcijas’’ gājienā vienu komplektu esmu noskatījusi, bet nu gribu salīdzināt - ja nu atrodas kas labāks?

 

Tā nu man ir papildus mērķis. Ejot kopīgajā ekskursijā pa vecpilsētas šaurajām ieliņām, bāžu degunu ik audumu bodītē. Katrs meklē ko citu, bet visi kopā veļamies uz augšu – Lehas pils uz mums aicinoši nolūkojas, un vainago pilsētas siluetu kā noslēpumaina putna cēlā ligzda. Lai kāpšana būtu svētīga, vispirms jāiegriež lūgšanu dzirnavas. Darām to Lehas galvenajā gompā, kas ieslēpusies kādā lielā iekšpagalmā turpat tirgus rajonā. Visapkārt ir primitīvas celtniecības duna, kur cilvēku darbaspēks lauž, gāž, saceļ putekļus, betonē, urbj, dauza, ceļ stalažas, ārda veco un būvē jauno… Arī te vecajam neliek mieru, arī te visu ar varu grib uzlabot… Atceros, kā pirms vairāk kā desmit gadiem šāda pat aina bija vērojama Tibetas galvaspilsētā Lhasā. Tur bez žēlastības tika jaukti nost senie, kokgriezumiem rotātie nami, lai visu padarītu ķīniski vienveidīgu. Manās acīs tas bija barbarisms, par kuru vēl tagad skumīgi liecina līdzi atvestie ‘’suvenīri’’ – smalkas, lotosa ziediem un pāviem rotātas koka mežģīnes, kas saglabājušas košo krāsojumu un meistara pieskārienu. Vara to visu nīcināja bez žēlastības, lauza, meta kaudzēs, dedzināja iedomāta progresa vārdā. Man jau toreiz smeldzīgi žēl palika tibetiešu tautas - viņus mēģina iznīcināt, asimilēt, padarīt vienādus ar visu globālo pasauli… Varbūt saskatu par daudz, bet arī Lehas aktīvā pilsētas pārveide man rada bažas ne tik daudz par putekļiem, bedrēm un troksni, bet gan par autentiskā dzīvesveida un vides iznīcināšanu. Arī daudzie tibetiešu bēgļu tirgi milzu nojumēs apliecina, ka tauta izdzīvošanas vārdā apātiski tirgo visu – krāšņas sudraba rotas, griezīgu krāsu mandalas, visdažādāko veidu Budas tēlus, lūgšanu karogus, jaka vilnas adījumus, traukus, lūgšanu dzirnavas, vīrakus, Dalailamas padomus un visus astoņus laimes elementus līdz ar savu pazaudēto brīvību… Viss ir pārdošanai, pilnīgi viss. Ja toreiz Tibetā vēl satikām pieaugušus cilvēkus, stopētājus nomaļajos kalnu ceļos, kas ar automašīnu brauca otro, trešo reizi dzīvē, tad tagad, šķiet, tas vairs nav iespējams. Tibetu piebeidz uzbūvētais dzelzceļš, bet Ladākha vienkārši ir modernās pasaules daļa ar internetu, mobilajiem telefoniem, bankomātiem… Tas viss dzīvi gan atvieglo, gan nonivelē, un nedomāju, ka Dalailamas viedie padomi var to apturēt.

 

Tāpēc centrālā gompa ir kā dzīvs tradīciju patvērums, te tiekas ne tikai mūki, bet arī ‘’īstie iezemieši’’ – īpatnējiem vaibstiem, tradicionālajos tērpos, lepni un nesteidzīgi, ar lūgšanu krellēm rokās un mantru vārdiem uz lūpām. Kopā ar mūkiem sarkanajos apmetņos viņi rada to autentisko dzīves sajūtu, kā pietrūkst oficiālajos tūrisma apskates objektos. Tā ir dzīva glezna, kas sastāv no daudzām smalkām detaļām – veco kundžu bizēm un rotām, vecīšu bezzobu smaidiem, lūgšanu dzirnavu ritmiskās dunas, mūku sasaukšanās un smiekliem… Nekā drūma un ļoti reglamentēta te nav. Jau pats Buda Šakjamuni, reālais budisma aizsācējs, savā mācībā negribēja ieviest un atstāt sekotājiem nekādas dogmas. Atbrīvotu elastību domāšanā viņš vērtēja augstāk nekā striktus norādījumus. Protams, likumi tomēr saradās, jo daudzie Budas sekotāji veidoja dažādas mācības. Rietumu zinātnieki ir saskaitījuši, ka senajos avotos pat Budas vārds ir minēts 300 – 400 dažādās versijās. Mācībai bija daudz sekotāji un dažādas interpretācijas, tāpēc līdz pat 18.gadsimta beigām tas netika uztverts kā vienots jēdziens – budismi bija daudzi, un kristīgā pasaule tos visai vienprātīgi uzskatīja par elku pielūdzēju un bezdievju kopām. Taču, kad samsāras rats bija pagriezies vēl kādus pār simts gadus uz priekšu, arī Rietumu pasaule atzina, ka budisms ir vienots, un tā ir gan reliģija, gan filozofija, gan dzīvesveids. Attieksme pret budismu mainījās gluži pretējā virzienā, un drīz vien tas ieguva romantisku orientālisma auru. Arī šodien šāda jūsma ir sastopama – viss, kas no Austrumiem, ir dziļdomīgs, noslēpumains un pāri ikdienai stāvošs, ceļš uz nirvānu pa tiešo…

 

Es nezinu, vai vecās kundzes ar bizēm pār muguru un tirkīziem kaklā, kaut ko saprastu no Rietumu budologu budisma skaidrojumiem, toties viņas pašsaprotami izpilda ‘’gočaku’’ (pilnā noliekšanās) vai ‘’skjančaku’’ (noliekšanos uz ceļiem) tad, kad pašas to grib, arī noteiktās 108 reizes karmas uzlabošanai. Viņu lūgšanu ratu un dzirnaviņu griešanai piemīt īpašs spēks, kas sajūtams no attāluma. Viņas nav augsti izglītotas, bet saprot lietu kārtību. Viņu pašcieņa un cēlums ir tik jaudīgs, ka gribas pasēdēt blakus un uzlādēt ‘’baterijas’’… Te, gonpā, es jūtu patiesu enerģijas cirkulāciju un nolemju te atgriezties. Tikai kad un kā?

 

Tagad ar visiem kāpju augšā uz Lehas pili, kas ir izvietota tik daudz dažādos stāvos, ka var pazust orientācija. Pils zāles ir patīkami vēsas, skati pa logiem vai no jumtiem – izzinoši un daiļi vienlaikus. Lehas vecpilsēta izplājusies zem mums šauru, haotisku ieliņu labirintā un sniedz estētisku baudījumu. Skatiens vēršas uz baltu stūpu augstu virs pilsētas un atgriežas pie iztēli kairinošās vecpilsētas. Esam pa vidu– saulē un vējā, bet doties gribas abos virzienos… Guna pastāsta, ka balto, skaisto stūpu virs pilsētas Lehai uzdāvinājuši japāņu budisti. Tā esot iecienīta vieta gan kā reliģisks un apskates objekts, gan kā vieta, kur pulcējas jogas mācekļi. Visi sanākot pie Budas kājām un uzsākot kolektīvu meditāciju dažādās pozās - skats esot iespaidīgs.

 

Nu mums ar Kristīni dienas programma ir skaidra – uz vakara jogu būsim kalna galā! Līdz tam ļaujamies iepirkšanās priekam, kas mūs dāsni aplaimo. Meklējot audumu, esmu atradusi un iepirkusi vairākas citas eksotiskas lietas, bet iepriekš uzliktais uzdevums palicis neizpildīts. Milzīgajā audumu piedāvājumā neko smukāku neesmu atradusi – vai nu pārāk košs un raibs, vai nekvalitatīvs, vai vienkārši jau ņirb gar acīm… Tā nu atgriežos pie pirmajā vakarā noskatītā komplekta un par nokaulēto summu vēl nopērku mumijo jeb ‘’kalnu sviedru’’ paciņu – pie smukuma vajag arī veselību! Uz šuvēju ieliņas secinu, ka visi šuj kā apsēsti, sievietes spieto šurpu turpu, tāpēc pirmie divi skroderi man atsaka – jāgaida rindā! Trešais gan prom neraida. Parāda paraugus, nomēra un izraksta kvīti. Skaidroju, ka rīt visu dienu būšu prom un atgriezīšos vēlu. Vai varēšu savu sūtījumu dabūt pulksten desmitos vakarā? Skaidrības pēc uz kvīts uzrakstu – 22.00, un saņemu apstiprinošu atbildi. Protams, nekādu šaubu…

 

Tā nu apmierināta ar pilsētas šarmu un iepirkumiem, stundu varu atvēlēt savām mandalām. Vispirms man ir jāpabeidz kāda, kas jau iesākta, ko ar prieku arī izdaru. Kristīne atgriežas tieši tad, kad pēdējais laukumiņš ir aizpildīts un maģiskais aplis ir pabeigts – viens, unikāls, harmonisks Visuma apveids, kas izstaro mieru un harmoniju. Man patīk!

 

Paēdam blakus krodziņā un aujam kājas kāpienam uz stūpu. Ejam trijatā ar Kristīnes mammu Aiju un izbaudām mazas kompānijas vienotību. Ir pēcpusdienas laiskums, saule turpina karsēt, ceļš tik uz augšu, aiz katra līkuma jauni un neredzēti skati, viss tik nesteidzīgi un tomēr iekšējas aktivitātes pilns… Ja, ejot pa pilsētas ieliņām, vēl čalojam un komentējam redzēto, tad kāpiens uz augsto stūpu ir gaidpilnas klusēšanas pilns. Man vienmēr ir paticis šis virziens – uz augšu – tāpēc jebkurš kāpiens sagādā prieku. Augšā neviens jogas pulciņš mūs negaida, un varbūt labi, ka tā. Majestātisko skatu varam izbaudīt nepiespiestā atmosfērā, nesteidzīgā gaisotnē, patīkamā vējā un vislabākajās vakara gaismās. Milzīgais Buda rāmi un apmierināti sēž uz balta postamenta, ko kā apsolījuma zīmes apjož astoņi laimes simboli garās virtenēs. Tā kā nekur nav jāsteidzas, tad varam katru noglaudīt atsevišķi…  

 

 

---