Þetta Er Allt Öðruvísi / Šis ir pavisam savādāk
Við Lifðum Í Öðrum Heimi / Mēs dzīvojām citā pasaulē
Šie ir vārdi no pasaulslavenās īslandiešu grupas Sigur Rós dziesmas Ágætis byrjun jeb Labs sākums. Tik tiešām, grūti iedomāties labāku sākumu Īslandes ceļojumam, kā šīs brīnišķīgās grupas melodiju pavadījumā.
Lai gan ar savu mūziku lepojas ikkatra pasaules valsts, nezinu nevienu, kurā popmūzika ir tik precīzs nacionālās identitātes karognesējs un simbols.
Vizuāli spilgta un emocionāli atkailināta. Bērnišķīgi naiva un filozofiski dziļa.
Līdz galam neizprotama. Tieši tāda ir gan Īslande, gan tās mūzika.
Bjorka, dziļa ekonomiskā krīze un daudz ledus - iespējams tieši tāds ir vidējā latvieša priekšstats par šo valsti. Bet, šķiet visplašāk un visskaļāk mūsu galā Islandes vārds izskanēja aizgājušajā gada vasarā, saistībā ar bēdīgi slaveno vulkānu un tā neizrunājamo vārdu Eyjafjallajökull. Lai gan patiesībā, velns nav tik melns, kā viņu mālē, jo Islandē ir sastopami arī tādi vulkāniski šedevri kā Þeistareykjarbunga un Reykjaneshryggur...
Arī pats vulkāna veikums, lai gan paralizēja visu Eiropas gaisa satiksmi, nemaz nav iespaidīgākais salas vēsturē. 1783. gadā notika izvirdums, kura rezultātā izmira ceturtā daļa iedzīvotāju un vairums dzīvo radību. Klīst runas, ka šī izvirduma klimatiskās sekas stiepās līdz pat Japānai, bet Eiropā bija līdzvainīga pie Lielās franču revolūcijas.
Tieši tāpēc paši īslandieši par to visu tikai pasmaida un turpina savas darba gaitas. Jo dzīvojot tik skarbos un neprognozējamos apstākļos, neatliek nekas cits, kā samierināties ar dabas noteikumiem un savu otrā plāna vai brīžiem pat statista lomu tajos.
Šķiet, ka nevienā citā pasaules valstī nav iespējams izbaudīt tādu neskartās dabas skaistumu un spēku, kā arī cilvēka bezspēcību tā priekšā. Katrā ziņā, ne tik nelielā teritorijā. Galu galā salas izmērs ir tikai uz pusi lielāks kā mūsu mazās Latvijas. Taču iedzīvotāju blīvums ir 10(!) reizes mazāks kā pie mums, respektīvi, aptuveni 3 iedzīvotāji uz vienu km2. Un kā jūs saprotat, mūs tomēr nevar uzskatīt par pārapdzīvotu valsti...
Tam par iemeslu kalpo nekas cits, kā jau pieminētā dabas varenība, kas aizņem gandrīz visu valsts teritoriju, apbūvei atstājot vien nelielus pleķīšus starp lavas laukiem. Vulkāni, geizeri, ledāji, ūdenskritumi, aisbergi...
Turklāt daži no tiem ieņem pirmās vietas Eiropas un pasaules dabas objektu sarakstu augšgalā un sākas ar vārdiem vis.... . Piemēram Eiropas lielākais ūdenskritums Dettifoss ar ļoti pragmātisko nosaukumu- Krītošais ūdenskritums, kas ik sekundi atvadās no aptuveni 200 kubikmetriem ūdens. Man ar to pietiktu aptuveni 2 mēnešiem...
Runājot par iespaidīgajiem dabas brīnumiem, nedrīkst nepieminēt arī vienu no Īslandes simboliem - Geysir, kas devis vārdu visiem pasaules geizeriem. Pārsvarā to ir ielenkuši tūristu bari, kas ar pavērtām mutēm un gatavībā esošiem fotoaparātiem gaida brīdi, kad no zemes dzīlēm gaisā izšausies ūdens lādiņš, kas reizēm sasniedz pat 30m augstumu. Tik tiešām iespaidīgi, taču šeit gan atklāšu noslēpumu, ko nezina pat vairums tūristu ar mājās aizvestiem krāšņajiem fotoattēliem. Tajos redzamais un pūļu nemitīgi ielenktais nemaz nav pats Geysir, bet gan tā kaimiņš Strokkurs.
Lieta tāda, ka pirms pāris gadiem galvenais varonis izdomāja sadumpoties un paņēma ūdens spļaušanas atvaļinājumu. Lai tautai nebūtu jāviļas, Strokkurs tika pie galvenās lomas, un tā kā cilvēki neko daudz nepamanīja, tad arī plaši paskaidrojumi izpalika.
Atliek vien cerēt, ka kādu dienu Geysir atgriezīsies ierindā un turpinās mūs priecēt, jo tā sniegumā esot bijušas līdz pat 70m (!) augstas šļakatas.
Tieši Geysir un Gulfoss jeb Zelta ūdenskritums ir slavenākie salas apskates objekti un veido pamatu tā sauktajam Īslandes Zelta lokam. Ja šajā zemes nostūrī sanāk pabūt tik uz pāris dienām, tad izskrienot to, ir iespējams gūt priekšstatu gan par dabas bagātību, gan tās kontrastiem.
Īstā Īslande, manuprāt, slēpjas nedaudz tālāk un dziļāk. Jo viens par otru skaistāki ūdenskritumi jūs gaida ik uz stūra, ledāju mēles brīžiem apņem no visām pusēm, aiz muguras vārās karstie avoti, bet priekšā kūp vulkāna krāteris. Un galu galā arī klusums un mežonīgums, kas valda salas mazapdzīvotajos reģionos palīdz labāk ieklausīties un iedziļināties šajā brīnumu valstībā.
Lai to visu atklātu, atliek vien sekot ceļam ar numuru 1. Un atrast to nebūs problemātiski, jo, principā, tas ir vienīgais ceļš visā valstī... Šis 70-tajos gados izbūvētais, par Apli dēvētais ceļa posms, apmet slaidu loku apkārt visai salai. Nomaldīties būs visai pagrūti, jo agrāk vai vēlāk jūs atgriezīsieties salas galvaspilsētā ReikjavĪkā. Salas pirmiedzīvotāji to nodēvēja par "dūmojošo krastu", bet necenšaties to izmantot kā ceļa norādi. Pirmkārt, ceļš ved tikai gar salas krasta līniju, jo tās centrālā daļa ir nekas cits kā Ziemeļu tuksnesis. Otrkārt, kūp un dūmo ne tikai Reikjavīka, bet visa valsts. Pārsvarā tās ir ģeotermālās spēkstacijas, jo īslandieši kā kārtīgi ziķeri ir iemācījušies izmantot savu dabas bagātību un pašlaik ar tās resursiem nodrošina visu savu saimniecību. Protams, ka neaizmirst arī par savus labsajūtu!
Ģeotermālie baseini atrodami vai katrā miestā, bet slavenākais no tiem, protams, ir viena no Īslandes vizītkartēm - Zilā lagūna. Koši zilais, minerāliem bagātais un gandrīz 40 grādus karstais ūdens palīdz ne tikai atgūt līdzsvaru pēc lidojuma, bet arī uzlabot veselību.
Ja ir vēlēšanās, var arī iezieķēties ar ārstnieciskajiem dubļiem, kas dēļ īpašā minerālu sastāva šeit ir balti, un tad absolūtā bauda būs garantēta. Kā arī pasakains kontrasts gluži kā no grāmatas - melnu vulkānisku iežu ieskauts kūp koši zils baseins, kurā baltiem dubļiem noziests guļ smaidīgs latviešu ceļotājs. Skaidrojošajā vārdnīcā, manuprāt, to varētu meklēt zem vārda "kaifs".
Dodoties izbraucienā pa Īslandi, nebrīnieties, ja taisns ceļa posms apmet neizskaidrojamu līkumu. Patiesībā pašsaprotami, jo nevar taču ceļu būvēt pāri troļļa vai neredzamā cilvēka dzīvesvietai! Pareizāk sakot, būvēt, protams, var, taču tad jārēķinās ar saplīsušu tehniku, dažādiem sarežģījumiem un pat darbinieku nāvi. Tāpēc labāk ir vienkārši uzbūvēt apvedceļu. Šeit nav par ko smieties! Īpaši pašu īslandiešu priekšā, jo savu māņticību un attiecības ar troļļiem, spokiem, neredzamajiem cilvēkiem un dažādām citām pārcilvēcīgām būtnēm viņi uztver ļoti nopietni.
Visa sakne ir meklējama senajā vikingu kultūrā, tās teikās un leģendās. To ietekme uz mūsdienu dzīvi ir patiesi unikāla. Amizanta, taču tajā pat laikā apbrīnojama ir cieņa un ticība teikām un leģendām. Jo galu galā tas būtu tieši tas pats, ja mūsu galā airBaltic savus reisus pakārtotu lidojošu ezeru maršrutiem.
Daļu no šīs attieksmes ir pārņēmusi arī visa pasaule, jo katru gadu Snaefellsnes pussalā pulcējas simtiem cilvēku no visas pasaules, lai tieši šeit Snæfellsjökull vulkāna pakājē sagaidītu nolaižamies viesus no citām planētām. Pamatu šai tradīcijai ir likušas īslandiešu leģendas par kalnā mītošo pārcilvēku. Bet savu roku ir pielicis arī neviens cits, kā dižais stāstnieks Žils Verns, jo tieši šo ledāja klāto vulkānu viņš izvēlējās kā sākuma punktu ceļojumam uz zemes centru.
Katrā ziņā, lai atvieglotu viesu ceļojumus pa Īslandi, ir iespējams iegādāties arī karti, kurā diezgan detalizēti ir atzīmētas visas zināmās pārdabisko būtņu mītnes vietas. Diezgan noderīgi, jo starp troļļiem runā, ka latvieši, lai gan sīksti, esot diezgan garšīgi... Tāpēc der uzmanīties!
Ja mēs runājam par ēdieniem, tad skarbais klimats un ģeogrāfiskais novietojums diktē savus noteikumus arī šajā jomā. Katram pašam ir jāizlemj par pakļaušanos tiem un tādejādu risku, kļūt par Green Peace aktīvistu nicinājuma subjektu. Jo tieši tas jums draud, kad kāds dabas draugs uzzinās, ka vakariņās esat notiesājis filmas Free Willy galvenā varoņa sugas brāli. Pati filmas zvaigzne - zobenvalis Keiko - tik tiešām tika noķerts pie Īslandes krastiem, un savu karjeru uzsāka tieši Hafnarfjörðura akvārijā. Bet arī tas netraucē īslandiešiem vaļa gaļu uzskatīt par vienu no nacionālajām delikatesēm, kuru vietējie iedzīvotāji ir iecienījuši jau no 12. gadsimta. Šeit gan jāuzsver, ka viss tomēr nav tik vienkārši, un ne nu gluži katrs interesents var tēlot jūrasbraucēju Ismaēlu un doties Mobija Dika meklējumos. Vaļu nozveja tiek stingri kontrolēta un katru gadu tiek izsniegtas vien pārdesmit atļaujas. Taču arī tas vēl joprojām turpina izsaukt pamatīgu sašutumu no daudzu valstu un organizāciju puses. Ir pilnīgi skaidrs, ka punkts stāstā par Īslandi un tās vaļu zvejniecību vēl nav pielikts.
Nedaudz savādāk ir ar dikti mīlīgo un nedaudz neveiklo puffinu jeb Ziemeļatlantijas auku. Atšķirībā no vaļa gaļas, garšas īpašības noteikti nekalpo par argumentu šī putna iekļaušanai nacionālās virtuves sarakstā. Taču neliels paldies jāsaka arī tūristiem, jo kļūšana par suvenīru simbolu noteikti ir izglābusi daļu puffinu populācijas. Citādāk būtu diezgan grūti izskaidrot bērniem, kāpēc viņiem tiek veseli 3 puffini - krāsaina bilde uz
T-krekla, mīkstā rotaļlieta padusē un karsti kūpošs uz pusdienu šķīvja...
Tomēr uzvarētājs kategorijā par populārāko un savdabīgāko gardumu ir pūdētā haizivs gaļa. Šeit, šķiet, būs nepieciešams neliels tehniskas dabas skaidrojums. Īslandes piekrasti pārsvarā apdzīvo Grenlandes haizivis, un, gribot negribot, kāda no tām nonāk tīklā. Varētu jau sākt karsēt pannu, bet
tavu bēdu - izrādās, ka šai radībai ir zināmas problēmas ar urīnskābes
izvadi no organisma. Pareizāk sakot, tā īsti nenotiek, kas šīs zivs lietošanu uzturā padara ne tikai nebaudāmu, bet arī nāvējošu. Pārtikas produktu nemitīgais trūkums uz salas piespieda vīrus padomāt. Senie īslandieši nāca klajā ar grandiozu atklājumu. Vajag tik vien, kā šo smakojošo gaļu sacirst gabalos un uz kādām pāris nedēļām ierakt zemē. Tur tā ne tikai kļūst vēl smacīgāka, bet sapūst un pārvēršas nepatīkamā receklī. Šo subproduktu atliek vien pakarināt žāvēties, un atstāt uz pāris mēnešiem... Rezultātā mēs iegūstam ne tik smacīgu un veselībai nekaitīgu pārtikas produktu, kurš vizuāli izskatās tīri baudāms un pat simpātisks. Taču! Atliek vien pagaršot šo brīnumu, lai visas ilūzijas tiktu sagrautas un īslandiešu delikatese tā arī paliktu tikai un vienīgi viņu pašu baudīšanai. Vispiemērotākos vārdus atrast ir pagrūti, taču es pieļauju, ka aptuveni tā pēc 1 mēneša lietošanas garšo smiltis mana kaķa labierīcību kastītē...
Šeit pat atturībniekiem nākas ķerties pie glāzītes vietējās mundruma dziras - Brennivín. Neatkarīgi no tā, vai jums niez vai neniez naba, Īslande ir īstā vieta, kur noskaidrot, kā garšo kārtīgs brandavīns. Tieši ar šādu nosaukumu lepojas nacionālais dzēriens, kurš dzīts no kartupeļiem un tuč tuč ķimenēm. Lai gan vietējie to dēvē par "svarti dauði" jeb melno nāvi, velns jau atkal nav tik melns, kā viņu mālē, un mūsu pašu Rīgas Balzams šo dziru atstāj Jāņos.
Der nobaudīt arī vietējo degvīnu, jo tam ir īpaši islandiskas saknes. Gatavots no senajiem un dzidrajiem arktiskajiem ūdeņiem un filtrēts caur lavas akmeņiem, šis dzēriens vārda tiešākajā nozīmē nes sevī daļu šīs valsts varenības. Vismaz tā saka reklāma! Un kamēr vien tūristi pērk, īslandieši berzē rokas!
Neatkarīgi no tā, abas šīs dziras var padarīt atraktīvāku gan jūsu braucienu, gan suvenīru klāstu mājiniekiem. (Ja vien jums izdosies tos atrast.) Redziet, Īslandē alkoholu pārdod tikai speciāli tam paredzētos veikalos un, lai visu padarītu vēl sarežģītāku, tiem ir paredzēts vien pāris stundu darba laiks. Tas gan atvieglo dziras meklējumus, jo, ja pie kādas bodes dienas vidū ir izveidojusies gara rinda ar nemierīgiem ļautiņiem, droši dodieties iekšā - tur noteikti tirgo grādīgos.
Ja neviena no minētajām delikatesēm un dzirām jūs neuzrunā, tad par palikšanu badā uztraukties nav vērts, jo ir arī virkne baudāmāku un vieglāk "sagremojamu" ēdienu. Kūpināta jēra gaļa, Īslandes rupjmaize Rúgbrauð, jogurtveidīgais skyr un virkne citu gardumu.
Tāpat uz salas ir iespējams iegādāties visu, ko vien sirds kāro. Tikai ar vienu bet... Ņemot vērā, ka apstrādājamā zeme sastāda vien pāris procentus, lielāko daļu produktu nākas importēt, kas nozīmē, ka to cena ir jūtami augstāka nekā vecā kontinenta sauszemes daļā. Pat zivis, kas saķertas turpat pie Īslandes krastiem, cenu ziņā tur līdzi amerikāņu hotdogiem. Runājot par lielo iespēju zemi, ASV un Īslandi saista īpašas attiecības. Šeit es nedomāju savulaik salā izvietotās karabāzes, bet gan faktu, ka tieši īslandieši bija pirmie, kas spēra kāju Amerikas kontinentā. Izdarīja to slavenā Ērika Rudā dēls Leifs Eriksons. Turklāt paveica to laikā, kad Kristofors Kolumbs pat vēl nebija vecāku plānos. Bet visspilgtāk, manuprāt, šo situāciju ir aprakstījis neviens cits kā Vinstons Čērčils, sakot, ka īslandieši neapšaubāmi pirmie atklāja Ameriku, bet bija pietiekami gudri, lai par to aizmirstu...
Ja runājām nopietni, tad pierādījumus šiem un citiem vēsturiskiem notikumiem var atrast Īslandes viduslaiku literatūrā: sāgās un eddās. Lai gan ar īpašu pantmēru, un, no mūsdienu viedokļa skatoties, neiespējamu gramatiku, šo garadarbu vērtība tomēr slēpjas idejā. Pēc savas būtības sāga ir kaut kas starp epifāniju un eposu, jo ļoti dziļi iesakņojas cilvēka būtībā, palīdz veidot viņa vērtību sistēmu un kalpo arī kā padomdevējs. Uzķert šo vēstījumu nemaz nav tik viegli. Dažas no tām ir ļoti nežēlīgas, citas pat ļoti smieklīgas, bet vairums ir banālas kā "Ugunsgrēka" sižets. Taču īslandieši tajā visā atrod virkni simbolu un cēloņu un seku likumsakarību. Tieši tāpēc salenieki savas sāgas tur lielā cieņā, un saskare ar tām arī ciemiņiem ir neizbēgama.
Unikāls ir fakts, ka arī mūsdienās gandrīz katrs bērnelis ir spējīgs lasīt tekstus, kas rakstīti gandrīz pirms tūkstoš gadiem. Atšķirībā no citām Skandināvijas valstīm, savas izolētības un mentalitātes dēļ Īslandes valoda ir palikusi gandrīz nemainīga jau no salas pirmiedzīvotāju laikiem.Šis ir tikai vēl viens arguments veselai virknei iemeslu, kāpēc, lai gan pamatoti uzskatīta par daļu no Skandināvijas, Īslande tomēr ir atsevišķa ceļojuma vērta. Vairāk kontrastu dabā. Vairāk vēstures mūsdienās. Vairāk esences. Cita pasaule.
Man personīgi valstis asociējas ar tur sastaptajiem cilvēkiem. Ja jūs man jautātu, kādi ir īslandieši, es atbildētu - demokrātiski. Patiesi demokrātiski. Un ar labu humora izjūtu. Spilgtākais pierādījums abām šīm īpašībām ir nesen notikušās Reikjavīkas pašvaldības vēlēšanas, kurās uzvaru izcīnīja... "Vislabākā partija"!
Dažādi līdzīgi mēģinājumi ir bijuši daudzviet pasaulē, ieskaitot "Pēdējo Partiju" ar premjera kandidātu Laimes Lāci pie mums pašiem. Taču ar vienu atšķirību - Īslandē tas izdevās! Ne tikai izdevās, bet no aktieriem un mūziķiem izveidotā partija ir gatava nopietnam darbam pilsētas labā - kopš pagājušā gada vasaras Reikjavīkas mērs ir vietējais komiķis Jons Gnars.
Šeit jāatgādina, ka tas ir noticis valstī, kas pamatoti lepojas ar visvecāko parlamentāro sistēmu pasaulē - Altingu. Pati vieta, kur vairāk kā tūkstoš gadus atpakaļ Tingvelirā kopā sanāca nopietni vīri, lai sekotu runča Leopolda aicinājumam dzīvot draudzīgi, vēl joprojām ir pieejama apskatei. Un ir vērts to apmeklēt ne tikai šī fakta vai brīnišķīgās dabas dēļ. Tieši Tingvelirā jums ir unikāla iespēja atrasties divos kontinentos vienlaicīgi!
Nu labi, atzīšos, ka viss tomēr nav tik vienkārši, jo tehniski tas nav izdarāms pat ar ļoti prasmīgu špagatu. Bet šajā vietā tik tiešām satiekas Ziemeļamerikas un Eirāzijas plātnes , kas turklāt katru gadu attālinās viena no otras par aptuveni 2 centimetriem. Tas, savukārt, nozīmē, ka ļoti iespējams pēc aptuveni tūkstošs gadiem varētu būt jau 2 Īslandes...
Atgriežoties pie Īslandes sabiedrības, atzīmēšu, ka nekur pasaulē neesmu tik spilgti izjutis demokrātiju nevis kā valsts pārvaldes formu, bet gan kā sabiedrības uzbūves modeli. Pirmais pierādījums tam mani sagaidīja jau, ierodoties Reikjavīkā. Vakariņojot nelielā un dikti vienkāršā ielas kafejnīcā, pamanīju, ka man blakus sēž neviens cits, kā manis jau pieminētās grupas Sigur Rós solists Jónsi. Tūkstošu spiedzošu meiteņu (un puišu...) pielūgsmes objekts, ģērbies noplukušās džinsās, relaksēti ar draugiem malkoja kafiju. Tuvumā nemanīju nevienu privātās dzīves mednieku ar jautājumu "kas jauns?".
Arī pārējie ceļojuma laikā satiktie ļaudis gan stiprināja sajūtu par cilvēkam un personības attīstībai draudzīgu sabiedrību, gan izklaidēja ar brīnišķīgiem stāstiem.
Piemēram, Skogar brīvdabas muzeja dibinātājs un vēstures entuziasts Þórður Tómasson.
Ja jums gadās ciemoties šajā vietā, kad klāt ir pats namatēvs, tad apmeklējums solās būt neaizmirstams. Jau tā aizraujošais muzejs, kurā var apskatīt gan vaļa mugurkaulu, gan senos, velēnām klātos namiņus, gan elfam piederošu ķemmi, tiks papildināts ar vikinga cienīgām dziesmām un stāstiem.
Tāpat arī pūdētās haizivs lielmeistars Hildibrandi Bjarnasyni. Lai cik neprātīgs neizklausītos šis ēdiens, bez tā iepazīšanas Īslande nav iedomājama, un vislabākā vieta, kur to darīt, ir Bjarnarhöfn. Pats vecais Hildebrands ar lielāko prieku ne tikai uzcienās ar savu lolojumu, bet arī izvadās pa muzeju un izrādīs ģimenes personīgo koka baznīcu, kas lepojas ar vairāk kā 150 gadu vēsturi un patiesi unikālu altārgleznu.
Lai cik kolorīti un dažādi nebūtu manis Īslandē sastaptie ļaudis, viņiem visiem tomēr bija viena kopīga iezīme. Gluži kā tiem vikingiem no dzirdētajām sāgām viņiem balsī skanēja un acīs mirdzēja mežonīgums šī vārda labākajā nozīmē. Galu galā Īslandi dibināja no Norvēģijas izraidīti vai likuma vajāti nepieradināmi brīvdomātāji.
Īslandieši mīl savu brīvību. Novērtē un izdzīvo to. Un saprot, ko nozīmē tādam būt. Iespējams, tieši tāpēc viņi kā pirmie 1991. gadā atzina atjaunotās Latvijas Republikas neatkarību. Par atgādinājumu tam, atrodoties Reikjavīkā, ir vērts uzmeklēt nelielu skvēru Túngata un Garðastræti krustojumā, kur paslēpies ļoti simbolisks piemineklis, uz kura atrodami vārdi:
"Mēs maza cilts-
Mēs būsim liela tik,
Cik mūsu griba."
Latvijas tauta-
Islandes tautai
Par neatkarības atzīšanu.
Edgars Kuzmans