Elegantajai, skaistajai un intelektuālajai Čehijas galvaspilsētai Prāgai piemīt gan eiropeiskajās vērtībās iesakņojusies identitāte, gan neatkārtojama, unikāla pievilcība. To nosaka pilsētas ģeogrāfiskā atrašanās vieta pašā Eiropas sirdī, Prāgas vēsturiskais liktenis, pilsētas iedzīvotāju mentalitāte un izvēlētā attīstības gaita mūsdienās.

Šarmanta daudzveidība

Par Prāgu man katru dienu atgādina mākslinieciskas fotogrāfijas, kurās redzama Vltavas tiltu gleznainā panorāma, Sv. Tīna baznīcas gotiskie torņi, uzraksti latviešu valodā uz sienas Šveika krodziņā Pie kausa, Vecpilsētas laukuma atraktīvā krāsainība, un tā Prāgas klātbūtne manā ikdienā akcentē dzīvespriecīgas noskaņas, kas pārpārēm izjūtamas šajā pilsētā, kurai ir daudzas rakstura šķautnes – politiski nozīmīgas galvaspilsētas, akadēmiska izglītības un zinātnes centra, kultūrvēsturiska spožuma piesātinātas seno gadsimtu liecinieces, lieliskas atpūtas vietas un industriālas metropoles. Daudzveidību vēl vairāk akcentē simbioze, ko veido no dienvidaustrumu reģioniem ienākušais spilgtais, spožais kolorīts un rietumnieciskā sistemātiskumā balstīta harmonija. Vienlaikus izsmalcināta un sirsnīga, pagātnes vērtības cienoša un mūsdienīgu stilu izstarojoša, bezrūpīgas jautrības un atraktīvu izaicinājumu piesātināta, kā arī bezgala poētiska, Prāga spēj apburt un iepriecināt ikvienu savu ciemiņu, dāvājot neaizmirstamu, skaistu iespaidu klāstu.

Turklāt Prāga ir valdzinoša jebkurā gadalaikā – gan Ziemassvētkos, kad pilsētas ainavā dominē gleznainie baznīcu torņi un bieži skan baznīcu zvani, gan rudenī, kad pilsētas parki piešķir dziļu ticamību apzīmējumam Zelta Prāga, gan vasarā, kad šķiet – visa vecpilsētas dzīve norit ielās un laukumos, gan pavasarī, kad daudzie, ziedos ieslīguši pilsētas parki atsauc atmiņā simbolisko jēdzienu Prāgas pavasaris. Lai gan esmu bijusi Prāgā jau daudzkārt – gan romantiskā aizrautībā, gan lietišķā nopietnībā, es zinu, ka tur atgriezīšos un noteikti atklāšu atkal jaunu šīs pilsētas pievilcības aspektu.

Rīta pastaiga: Hrada un Hradčani, un Malá Strana

Dienu Prāgā ir vērts sākt tur, kur ir aizsācies Prāgas liktenis. Siltā, skaidrā laikā vērts pabūt augstajā kalnā, kas slejas Vltavas upes krastā, jau agrā rīta stundā, lai redzētu, kā pilsētu apspīd austrumu pamalē uzlecošās saules stari. Tādā mirklī gluži ticama šķiet leģenda par ievērojamo kņazi Libuši, kuras redzētā vīzija apliecinājusi Prāgas uzplaukumu. Rietumslāvu kņaze Libuše ir reāla vēsturiska persona, kura, apprecoties ar zemnieku jeb zemes arāju – pršemislu likusi pamatus Pršemislovcu dinastijai, kas Prāgā valdīja līdz pat 14. gadsimta sākumam. (Māksliniecisks Libušes attēls ieraugāms Vecpilsētā, Kārļa ielas 22/24 nama veidolā, jūgendstilam raksturīgā ziedu ielokā.) Prāgas uzplaukumu paredzošās vīzijas īstenošana aizsākusies 9. gadsimtā līdz ar Prāgas Hradas būvniecību, ko esot īstenojis kņazs Borživojs. Pils būvniecībai izvēlētā vieta Hradu padarīja par grūti pieejamu militāru nocietinājumu, ainavas dominanti un arī par nozīmīgu Pršemislovcu zemju politisko centru. (Vēlāk 14. gadsimtā, kad jau sāka attīstīties apdzīvota vieta pretējā Vltavas krastā tagadējās vecpilsētas rajonā, ārpus nocietinātās Hradas pamazām veidojās pilsēta Hradčani.) Arī mūsdienās tieši šajā Vltavas krastā atrodas valsts politiskās dzīves centrs – eleganti askētiskajā pilī darbojas Čehijas Republikas prezidenta kanceleja, par ko liecina arī goda sardze pie pils.

Rīta stundās šis rajons ir samērā kluss, kopā ar mums ielās klīst tikai daži pilsētas viesi, un ir iespējams labi pamanīt rajona arhitektonisko daudzveidību. Laika gaitā šī Prāgas daļa bijusi saistīta ar valdnieku gaumi – savu zīmogu te atstājušas gan Kārļa IV pilsētas attīstību sekmējušās ambīcijas, gan Rūdolfa II slavenā ekstravagance. Pilis un baznīcas sadzīvo kaimiņos ar vēsturiskām militārajām būvēm un dzīvojamajām ēkām, no kurām daudzas pārtapušas par suvenīru veikaliņiem un mākslas galerijām.

Brīnišķīga Prāgas panorāma paveras no Sv. Vita katedrāles torņa skatu laukuma. Lai tur nokļūtu, jākāpj pa šaurām vītņu kāpnēm tik ilgi, ka, liekas, tūlīt jau debesis būs ar roku aizsniedzamas, bet skats no torņa ir pūļu un laika vērts – šķiet, Prāgas tilti un torņi iegulst plaukstās un gaišās rīta debesis ir tepat virs galvas. Sv. Vita katedrāle, ko sāka būvēt 14. gadsimtā un kuras veidolā mūsdienās savijas dažādi arhitektūras stili un laikmetu iezīmes, joprojām tiek atzīta par iespaidīgāko sakrālo celtni pilsētā. Baznīcā ir vērts apmeklēt Sv. Vāclava kapelu, kas bagāta ar daudziem mākslas darbiem, ļauties garīgajām noskaņām, ko raisa no katedrāles mūža aizsākumiem saglabājušās gotiskās velves, un izpētīt spilgtās, krāsainās loga vitrāžas, kurās ietverti daudzām tautām pazīstamie vizuālie elementi un attēlotas reliģijas vēstures epizodes.

Prāgas pievilcību stiprina cilvēku prāta un roku darbošanās rezultāta, proti, arhitektūras harmonija ar gleznaino dabu, ko raksturo visai interesantais reljefs. Tā, pēc iziešanas saules gaismā no katedrāles velvēm, mēs nokāpjam Briežu grāvī, kas atdala 16. gadsimtā veidotos, izcili sakoptos Karaļa dārzus no Hradas. Izbaudot rāmu pastaigu pa Briežu grāvja celiņiem, uzmanību piesaista labi pamanāma, cilindriska, balta būve – leģendārais Pulvertornis. Mūsdienās tornī iekārtots muzejs un iespējams apskatīt ekspozīciju, kas vēsta par tā teiksmaino pagātni. Pirmais tornis Briežu grāvja aizsardzībai uzbūvēts jau 15. gadsimta nogalē. Par ticamu uzskata faktu, ka tornī savulaik dzīvojis amatnieks, kurš 16. gadsimtā izgatavojis Prāgas vislielāko zvanu, kas zvanījis Sv. Vita katedrāles tornī un svēris ap 18 tonnām, bet Hradas nostāsti vēsta – 16. gs. nogalē un 17. gadsimta sākumā tornī strādājuši alķīmiķi, cenšoties pārliecināt savu atbalstītāju Rūdolfu II, ka svinu iespējams pārvērst zeltā, jautājums vien, cik ilgs laiks tam nepieciešams…

Ar zeltu ir saistīta arī gleznainā Zlatá ulička (Zelta ieliņa), kas mums atklāj Prāgas krāšņo, daudzveidīgo un mainīgo mentalitāti. Ieliņas pirmie iemītnieki esot bijuši karaļa pils sargi, bet nosaukumu ieliņa ieguvusi no zeltkaļiem, kuri vēlāk te apmetušies uz dzīvi un darinājuši skaistus zelta izstrādājumus – rotaslietas un interjera elementus. Tomēr saglabājies ne mazums nostāstu, ka patiesībā ieliņa nosaukumu ieguvusi tādēļ, ka tajā dzīvojuši no visām pasaules malām Prāgā sabraukušie alķīmiķi, kuri pēc tā paša ekscentriskā Rūdolfa II pasūtījuma meklējuši zelta iegūšanas noslēpumu... Lai arī nav zināms, ka pūliņi būtu vainagojušies panākumiem, ievērība, kas piešķirta alķīmiķiem, sekmējusi pētījumu un arī zinātnes prestižu pilsētā. 20. gadsimtā sākumā Zelta ieliņa pārtapusi par dzīvojamo rajonu, kuras slavenāko iemītnieku vidū bijis rakstnieks, ievērojamā romāna Process autors Francs Kafka. Tagad ieliņa ir suvenīru tirgotavu, mākslas galeriju un nelielu grāmatveikaliņu pasaule. Zemās, daudzkrāsainās mājiņas atgādina renesanses noskaņas un ieliņa ir īstā vieta, kur meklēt kādu Prāgas materiālās kultūras paraugu – suvenīra veidolā, jo te mirdz čehu stikls un skan ākstu cepuru zvārgulīši, atrodamas glezniņas, fotogrāfijas, suvenīrkrūzītes…

Prāga – kā jau daudzas Eiropas pilsētas – visos laikos bijusi daudzveidīga un kontrastiem bagāta: ir Zelta ieliņas maģiskā gaisotne, kurā šķietami gadsimtiem ilgi klīst leģendāro alķīmiķu – zelta meklētāju – tēli un turpat netālu ir katoļticīgo svētceļojumu centrs – 17. gadsimta sakrālās arhitektūras pērle Sv. Loretas baznīca. Mēs apstājamies laukumā, no kura paveras skats uz baroka stilā būvēto baznīcu un noklausāmies vairāku desmitu zvanu spēli, kas ir viens no Prāgas raksturu apliecinošajiem audiālajiem simboliem. Zvanu spēli klausīties kā parasti ir sanākuši daudzi, daudzi desmiti Prāgas viesu, kuri ar nepacietību gaida pirmo zvanu spēlēto melodiju un aizrautīgi fotografē baroka stila zvanu torni. Varbūt daudzus klausītājus pamudinājis atnākt tautas ticējums, ka Loretas zvanu skaņas spēj dāvāt laimi mīlestībā… Zvanu spēle ir ļoti plaši pazīstama, bet mazāk zināma ir Loretas leģenda, kas sakņojas katoliskajā ticībā: par Loretu sauc pilsētiņu Itālijā, kurā atradusies Santa Casa – māja, kurā erceņģelis Gabriels pasludinājis Marijai vēsti par Pestītāja piedzimšanu. Santa Casa kopija ir ietverta Sv. Loretas baznīcas kompleksā.

Malá Strana jeb Mazais rajons sagaida ar Petršinas parkā paslēptu noslēpumu: Novērošanas torni, kas ir slavenais Parīzes Eifeļa tornis miniatūrā. (Eifeļa torņa miniatūro versiju Prāgā uzbūvēja 19. gadsimta nogalē tā dēvētajai Jubilejas izstādei, tāpat kā funikulieri, kas ved Petršinas kalnā.) Petršinas parka tornis sniedzas 60 m augstumā. Kad esam uzkāpuši 299 vītņu kāpņu pakāpienus, tālumā, pāri Prāgas namiem lūkojoties, cenšamies saskatīt Čehijas augstāko kalnu Sņežku (1602 m v.j.l.).

Hradas un Hradčanu raksturīgais plašums un elitārisms palicis tālu projām, gluži vai citā pasaulē, kad nonākam Kampa salā – vienā no ainaviski pievilcīgākajiem un Prāgas iedzīvotāju iemīļotākajiem Mazā rajona stūrīšiem. Uz šo rajonu savus viesus parasti ved pilsētnieki, vēloties parādīt kaut ko vairāk par tipiskajām tūristu takām, un te parasti atnāk ceļotāji, kuriem piemīt brīvais pētnieka gars.

Kampa salas robežupe ir Čertovka (Velna straume) – drūmā nosaukuma iemesls neesot vis straumes ūdeņu bīstamība vai atvari, bet gan leģenda, ka 19. gadsimtā māja šīs Vltavas attekas malā piederējusi dāmai ar velnišķīgi liekulīgu un savtīgu aprēķinātājas raksturu, kā dēļ tad arī kaimiņi ūdens straumei devuši šādu nosaukumu, savukārt velnenes māja iedēvēta par U velký kolbasy (Pie lielās desas) ne tādēļ, ka tur būtu bijis krogs, bet asociāciju, ko raisījis velnenes vizuālais tēls, dēļ, jo velnene bijusi visai iespaidīga kā garumā, tā platumā. (Prāgas iedzīvotajiem visos laikos piemitusi asprātība, un tēlainu namu nosaukumu piešķiršana ir Prāgas pilsētvidei visai raksturīga iezīme. Tā piemēram, Mazajā rajonā atrodams nams Pie trim strausiem, kurā savulaik esot atvērta Prāgas pirmā kafejnīca, un arī citiem namiem vēl no tiem laikiem, kad pilsētā nebija izplatīta ēku numurēšana, saglabājušies senie, asprātīgie nosaukumi un gleznainas namu atpazīšanas zīmes, – piemēram, Pie zaļā vēža, Pie baltā gulbja un citi.)

Čertovkas ūdeņus pilsētnieki ir izmantojuši lietderīgi, liekot griezties vairāku dzirnavu ratiem, un vēl mūsdienās skatu pār attekas ūdeņiem izdaiļo Lielā klostera dzirnavu rata veidols. Bet uz Lielā klostera sienas ieraugāms visai neparasts grafiti mākslas darbs – slavenā 20. gadsimta mūziķa Džona Lenona portrets.

Vietām Kampa sala ļauj izjust Venēcijai raksturīgās noskaņas – tās abos krastos mēs ieraugam gleznainas 17. gadsimta ēkas, bet vecie pils dārzi tagad pārtapuši rāmu mieru dāvājošā parkā. Kampa salas rajonā ir vairākas kafejnīcas, kur, ja klāt jau pielavījies izsalkums, iespējams paēst. Maltiešu laukumā izveidojies elitārs ārvalstu vēstniecību rajons un Prāgā ļoti iecienīta kultūras pasākumu norises vieta.

Mazā rajona lepnums ir Vallenšteina pils. Pils īpašnieks Albrehts Vallenšteins ir visai leģendāra persona Prāgas 16.- 17. gadsimta vēsturē. Iemantojis slavu ar savām uzvaram Trīsdesmit gadu kara laikā, cīnoties pret protestantiem, Vallenšteins esot nolēmis kļūt par visas Bohēmijas valdnieku, bet par savām godkārīgajām ambīcijām arī samaksājis ar savu dzīvību (tiek uzskatīts, ka viņu nogalināja politiskā atentātā) un par savu grezno baroka stila pili, kurai iespaidīgumā bija jāpārspēj Hrada, varēja jūsmot vien četrus gadus. Bet slavenā karotāja godkāre Prāgai mantojumā atstājusi vienu no Eiropā skaistākajām baroka stila rezidencēm, ko rotā arī izcili ainavisks dārzs.

Dienas vidus: pāri upei pa Kārļa tiltu

Kas nav gājis pāri Kārļa tiltam, tas nav bijis Prāgā! Tā šajā pilsētā mēdz teikt, atzīstot vairāk nekā 500 m garo gājēju tiltu par slavenāko pilsētas simbolu. Tilta vēsture, pēc karaļa Kārļa IV rīkojuma, aizsākusies 14. gadsimta vidū. (2007. gada vasarā vērienīgi tika svinēta tilta 650. gadu jubileja.) Karaļa, kura valdīšanas laikā Prāga pieredzēja ievērojamu uzplaukumu, vārdā nosauktais tilts, sākot no 17. gadsimta, tika izgreznots ar dažādu gan visā kristīgajā pasaulē pazīstamu, gan reģionāla mēroga slavenu svēto statujām (nostāsts vēsta, ka tilta izgreznošana ar skulptūrām aizsākusies, jo Prāgas iedzīvotāji vēlējušies uzsvērt savas pilsētas nozīmību un izveidot Itālijas metropoles Romas Sv. Eņģeļa tilta līdzinieku). Pirmā uz Kārļa tilta novietotā skulptūra arī šodien ir slavenākā no visām, un tajā attēlots Sv. Jans Nepomuks – garīdznieks, kas 14. gadsimta nogalē, saskaņā ar karaļa Vāclava IV pavēli, esot noslīcināts Vltavā, bet vēlāk kanonizēts par svēto. Vēl šodien pastāv ticējums, ka, pieskaroties skulptūrai un klusībā izsakot vēlēšanos, tā piepildās. Cilvēkos mūžam dzīvās ticības bet ja nu mana vēlēšanās piepildās vadītodaudzo roku pieskārieni skulptūru ir nopulējuši spožu (protams, es arī uzticēju Sv. Janam Nepomukam savu vēlēšanos, un jāatzīst – tā piepildījās!)

Uz tilta gājējus sagaida Sv. Jāzeps, Sv. Jānis Kristītājs, Sv. Ludmila, Sv. Vāclavs, Sv. Vits un citi, to vidū arī čehu zemes sakrālais aizgādnis Sv. Prokops un slāvu misionāri Sv. Kirils un Sv. Metodijs, kuru piemiņas diena 5. jūlijs Čehijā ir valsts svētki.

Lai nu kā, bet tiltu, šķiet, liktenis sargā, jo tas necerēti veiksmīgi pārcieta 2002. gada lielos plūdus, kad parasti rāmā Vltava izgāja no krastiem, nodarot Prāgai lielus postījumus.

Kārļa tilta lepnums ir arī gotikas stilā būvētais vecpilsētas puses tornis, bet, tālāk gar Vltavu krastu apbūvē izpaužas pilsētas arhitektoniskā daudzveidība: tur ir gan tādas daudzus gadsimtus senas celtnes kā Klementinum – kādreizējo jezuītu izglītības centrs, čehu nācijas nacionālās pašapziņas simbols Nacionālais teātris, krasta nocietinājumu torņi un Mazā kvartāla ūdenstorņi, kā arī modernās arhitektūras stilīgo tendenču apliecinājums – dejojošais Džindžeras un Freda nams.

Pēcpusdiena: atklāsmes Vecpilsētā

Tikai 18. gadsimtā Hrada, Hradčani, Vecpilsēta un Jaunpilsēta oficiāli tika apvienotas vienā pilsētā. Vēl mūsdienās dinamiskā noskaņa un nevaldāmi mutuļojošais dzīvesprieks, kas valda Vecpilsētas ieliņās un laukumos, atšķiras no Vltavas pretējā krasta rajonu atturīgās elegances. (2009. gadā, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, Prāgas ārvalstu viesu skaits gan sarucis; iemesls tam, protams, ir globālā ekonomiskā krīze un pieaugusī dārdzība, ko noteicis Čehijas kronas vērtības kāpums.) Bet burzmas neesamība var palīdzēt izbaudīt Prāgas vecpilsētas poēziju.

Šķērsojuši Kārļa tiltu, mēs apstājamies pie Prāgas Rātsnama un kopā ar citiem pilsētas viesiem gaidām mirkļus līdz pilnai stundai, kad pulkstenī gluži kā uz skatuves pavērsies vesela izrāde – atgādinājums par aizgājušo gadsimtu pasaules redzējuma klātesamību mūsdienu pasaulē. Izrāde sākas, 12 apustuļi veic savu ceļu, izrādi papildina Nāve (Memento mori – kā mēdz teikt), Turks (šķiet, savulaik neticīgo svešinieku simbols) un divu visos laikos cilvēkiem piemītošu trūkumu personifikācijas – Iedomība un Alkatība. Izrāde beidzās, nodziedot gailim. Pulksteni visnotaļ interesantu padara arī tas, ka tā ciparnīcā ietverts gan romiešu, gan arābu ciparu aplis, turklāt šis astronomiskais pulkstenis atklāj arī 15. gadsimta priekšstatu par Visuma uzbūvi, tā centrā attēlojot Zemi, kam līdzās ir Saule un Mēness. Pulkstenī redzams ir arī Saules un Mēness ceļš cauri 12 zodiaka zīmēm (kas gan izdomājis, ka reliģija un astroloģija ir nesavienojamas? Lūk, Prāgas simbolā sadzīvo apustuļi un zodiaka zīmes…) Pulkstenis esot vairakkārt labots, bet zināms, ka tā pirmais variants tapis ap 1490. gadu.

Prāga viennozīmīgi ir torņu pilsēta, kas ļauj katrā rajonā atrast savu skatu punktu. Vecpilsētas rajonā šāda vieta, no kurienes vērot apkārtējo panorāmu, ir Rātsnama tornis, kas būvēts jau 14. gadsimtā, turklāt torni ieskauj galerija – lielisks skatu laukums.

Vecpilsētas arhitektoniskā dominante ir Sv.Tīna baznīcas divi majestātiskie, daudziem maziem tornīšiem rotātie torņi. Gotiskajai celtnei piemīt gleznaina pievilcība, ko veido vertikālo, pretī debesīm (jeb gara lidojumam) vērsto līniju un silto zemes toņu simbioze. Pieejot tuvāk baznīcai, ieraugām arī tās centrālo rotājumu – zeltītu Jaunavas Marijas tēlu (dievnama pilns nosaukums ir Sv. Tīna Jaunavas Marijas baznīca). Baznīcu unikālu padara tas, ka tajā apbedīts 16. gadsimta dāņu astronoms Tiho Brahe – taču svešinieks un, kā nostāsti vēsta, brīvdomīgs zinātnieks.

Vecpilsētas laukums pie baznīcas ikvienu atnācēju uzņem kā mīļi gaidītu ciemiņu un arī mūsdienās apliecina mūžseno tirgošanās azartu. Tur līdzās sarindojušās suvenīru tirgotavas, kafejnīcas un mākslas galerijas un uzbūvēta estrāde koncertiem un svētku uzvedumiem. Ainavu izraibina arī brīvdabas paēšanas vietu krāsainās nojumes …. Protams, te mājīgi jūtas ikviens pilsētas viesis, jo tieši viesiem šis rajons arī dzīvo. Vienlaikus tas ir arī arhitektūras muzejs, kurā var aplūkot romānikas, gotikas, renesanses laikmetu iezīmes. Bet namu nosaukumi mums atkal rāda Prāgas iedzīvotājiem raksturīgo asprātību, piemēram, Pie rudās lapsas, Pie vērša, Pie akmens auna un citi. Vecpilsētas laukumā ieraugām Prāgas un čehu kultūras dzīvei raksturīgās zīmes, ko atklāj rakstnieka Franca Kafkas galerija un Čehu stikla muzejs Melantriha pasāžā – čehu stikls tiek atzīts par šīs valsts trauslo, bet respektējamo simbolu.

Ieskatoties vērīgāk, aiz spilgtajām kafejnīcu un suvenīru veikaliņu nojumēm, Vecpilsētas laukumā mēs atklājam vienu no nozīmīgākajām Prāgas vēsturiskā likteņa līnijām – jau kopš 1915. gada laukumā slejas piemineklis baznīcas reformatoram, Prāgas Universitātes rektoram, par čehu nācijas varoni atzītajam Janam Husam. 1415. gadā brīvdomīgais rektors tika pasludināts par ķeceri un sadedzināts sārtā (Čehijā katoļu baznīcas kritika aizsākās vairāk nekā simt gadu pirms Lutera reformācijas Vācijā). Piemineklis, kas tika atklāts Jana Husa nāves 500 gadadienā, apliecināja ne tikai pagātnes varoņa atceri, bet arī tajā laikā visai aktuālās čehu nacionālās pašapziņas un valstiskuma centienu alkas, kas ir visnotaļ radniecīgas latviešu nacionālajai Atmodai un tālaika vēlmei likt pamatus neatkarīgai Latvijas valstij. Jana Husa nāves diena – 6. jūlijs – arī mūsdienās Čehijā ir valsts svētki. Lai izprastu Prāgas un Čehijas identitāti, vērts paturēt prātā divus čehiem nozīmīgus datumus – 1918. gada 28. oktobri, kad, sabrūkot Austroungārijai, tika nodibināta neatkarīga valsts Čehoslovākijas Republika un 1993. gada 1. janvāri, kad Eiropas kartē parādījās divas patstāvīgas valstis – Čehija un Slovākija.

Turpat netālu atrodam pilsētas liktenī nozīmīgo Prāgas universitāti, kurā savulaik virmojušas reformācijas idejas. Universitāte, dēvēta par Karolinum, jo dibināta Kārļa IV valdīšanas laikā 1348. gadā, tiek uzskatīta par vecāko universitāti Eiropas centrālajā daļā. Kaimiņos Prāgas universitātei ieraugām Stavovské divadlo – Sabiedriskā teātra neoklasicisma stila ēku, kurai piemīt apbrīnojama arhitektoniskā harmonija, simetriskums un izsmalcinātība, bet ievērojamu to padara ne tikai vizuālā pievilcība, bet divi nozīmīgi vēsturiskie notikumi, par kuriem pilsētas viesus gatavs informēt gandrīz katrs Prāgas iemītnieks – 1787. gadā savas operas Dons Žuans pirmizrādi te diriģējis Volfgangs Amadejs Mocarts, bet čehu nacionālās atmodas laikā, 1834. gadā šajā teātrī rādīts iestudējums, kura dziesma Kur manas mājas (Kde domov můj) ieguvusi plašu popularitāti patriotiski noskaņoto čehu vidū un atzīta par nacionālo himnu.

Vecpilsētas laukumā izvēlamies vietu, kur pusdienot, un nogaršojam slaveno čehu nacionālo ēdienu – maizes knēdeļus ar liellopu gaļu un neiztrūkstošajām brūklenēm.

Kaimiņos Vecpilsētai, Vltavas piekrastē atrodas vēsturiskais Prāgas Ebreju kvartāls, saukts Josefov (par godu imperatoram Jozefam II). Ebreju kvartālā nevar neapmeklēt Staronovas sinagogu – šī 13. gadsimta otrajā pusē uzbūvētā ēka ir vecākā sinagoga Eiropā un spilgta gotikas laikmeta liecība. Turklāt ar sinagogu saistās populārā leģenda par golemu. 16. gadsimtā ievērojamais tālaika zinātnieks rabīns Levs esot radījis no māliem veidotu un atdzīvinātu cilvēka figūru – golemu, kura pēc atdzīvināšanas ne tikai sekojusi sava radītāja norādījumiem, bet arī apliecinājusi savu gribu un raksturu, kas laikam gan nav bijis īpaši patīkams, tāpēc atkal pārvērsta nedzīvas figūras veidolā. Leģendai par golemu ir daudz dažādu variantu un tā plaši integrējusies vēlāko gadsimtu mākslā.

Novakare: valstiskuma simboli Nové Město

Mūsdienu Prāgas kultūras dzīves centrs ir elegantais Vāclava laukums, kurā nonākot, ieraugām pašu Sv. Vāclavu, kurš savas valdīšanas laikā 10. gadsimtā sekmējis čehu valsts izveidošanos. Senatnē šis laukums bijis zirgu tirgus vieta, tagad zirgs ieraugāms vien, lūkojoties uz iespaidīgo Vaclāva pieminekli. Šodien šis ir prestižu viesnīcu un elegantu restorānu kvartāls, te mēs izpētām Prāgas jūgendstilu, kas atklājas, piemēram, elitārās viesnīcas Hotel Evropa veidolā. Bet daudziem Prāgas iedzīvotājiem Vāclava laukums ir nozīmīgākā Prāgas nesenās vēstures atceres vieta, jo šajā laukumā 1989. gadā aizsākās čehu Samta revolūcija. Turklāt laukuma tuvumā ieraugāms neorenesanses stilā būvētais čehu nacionālās pašapziņas apliecinājums – Nacionālais muzejs, kas pauž čehu lepnumu par savu kultūru, zinātni un arhitektūru. Muzeja apmeklējums aizņem ne vienu stundu vien, bet ir patiesa Čehijas dabas radīto un cilvēku darināto dārgumu iepazīšana.

Pulksten sešos: Pie kausa!

Pulksten sešos vakarā ir jābūt krodziņā Pie kausa (U Kaliha), lai tur sastaptu Šveiku – jau daudzus gadu desmitus nemainīgi populāro Prāgas simbolu, kas daudziem īpaši aktuāls šķiet patlaban, kad treknos gadus nomainījuši liesie un apkārt gana daudz bezjēdzības un absurda. Jaroslava Hašeka grāmatas Krietnā kareivja Šveika dēkas pasaules karā varonis Šveiks laika ritējumam neatņemamā aktualitātē apliecina savu dzīvesprieku un viegli ironisko humoru, ko lieliski raksturo Šveika izteiktais aicinājums tikties pulksten sešos pēc kara krodziņā Pie kausa. Un solījums ir pildīts!

Ierodoties krodziņā Pie kausaŠveika klātbūtne ir labi pamanāma: Šveiks raugās uz mums no attēla pie sienas; ēdienkartē tiek piedāvāts, piemēram, bifšteks a la Lieutenant Lukaš (nu kurš gan neatceras leitnantu Lukašu!), te pārdod T-kreklus un pastkartes par Šveika tēmu, protams, ir arī kauss, patiesībā, daudzi kausi, kuros tiek liets slavenais čehu alus Pilsner Urquell. Interjeru izdaiļo zīmējumi un uzraksti uz sienām, jo krodziņā reiz iesakņojās tradīcija viesiem parakstīties uz rudās sienas lai zinātu, kas tad bijis šeit atnācis satikt Šveiku.Savulaik, svinot Prāgā laiku starp Ziemassvētkiem un Jauno gadu, mēs ar draugu uz krodziņa sienas izlasījām daudzu jo daudzu valstu viesu parakstus, un es ar prieku ziedoju sarkanu lūpu zīmuli parakstīšanās tradīcijas īstenošanai, jo tā apliecina optimistisko pārliecību kaut pēc kara, pulksten sešos mēs tiksimies Pie kausa un viss būs kārtībā!

Dienas izskaņa: Muzikālās strūklakas

Muzikālās strūklakas ir Prāgas romantisma esence. Muzikālo strūklaku koncerts jāapmeklē vēlu vakarā, kad jau satumsis. Un tad – elpa saviļņojumā aizraujas ikvienam, ūdenim sākot dejot, harmoniski saplūstot ar mūzikas melodijām vienotā veselumā un starojot mirdzošos toņos pret naksnīgajām Prāgas debesīm! Izrāžu programma ir plaša. Mūzikas iedvesmots, daudzkrāsainas gaismas apmirdzēts, strūklaku ūdens izdejo nemirstību ieguvušu klasiķu Bēthovena, Dvoržāka, Čaikovska, Pučīni, Bizē un Mocarta mūziku, ansambļa Queen populārās 20. gadsimta roka balādes, misticisma caurstrāvotās Vangeļa melodijas, pasaulslavenu kino mūziku un citus skaņdarbus. Un visās izrādēs, mūzikai piepildot pasauli, krāsas un gaismēnu saspēlei rotaļājoties uz ūdens fona, iespējams atklāt mākslas, mūzikas un ūdens skaistuma saskaņas radītu maģisku burvību.

Man ir laimējies izbaudīt muzikālo strūklaku izrādi, dažādiem skaņdarbiem skanot, bet iespaidīgākais un Prāgā visiederīgākais ir muzikālo strūklaku priekšnesums, skanot čehu komponista Bedržiha Smetanas skaņdarbam Má Vlast (Mana Dzimtene). Smetana vēsture iegājis ar to, ka viņa mūzika sekmējusi čehu nacionālās pašapziņas apjausmu, un šis simfonisko poēmu cikls ir viens no slavenākajiem komponista darbiem (līdzīgi kā Jana Sibēliusa mūzika, it īpaši skaņdarbs Somija, sekmēja somu nacionālās pašapziņas stiprināšanos).Muzikālo strūklaku izrādē, skanot Smetanas mūzikai, atklājas Čehijas galvaspilsētas Prāgas eiropeiskā, brīvdomīgā, pašapzinīgā, brīžiem jautrā, brīžiem aizrautīgā un ļoti romantiskā būtība, kas, reiz iepazīta, ikvienam Prāgas viesim kļūst par vērtīgu ieguvumu visai dzīvei, jo stiprina mūsu dzīvesprieku un ticību pasaules skaistumam.

Magda Riekstiņa