Ēģipte ir viena no tām eksotiskajām zemēm, kas atrodas Latvijai salīdzinoši vistuvāk. Četrarpus stundas – un jūs jau esat citā kontinentā, citā klimatā, citā kultūrā, citā reliģijā un tradīcijās.
Līdz ar mūsu iestāšanos Eiropas Savienībā tiek daudz runāts par eiropeisko identitāti. Tieši nonākot Ēģiptē, kur valdošā reliģija ir islāms, kur piecreiz dienā var dzirdēt mošeju kalpotāju aicinājumus uz lūgšanu, klejojot pa Kairas vecpilsētas ieliņām, redzot cik viss apkārt tomēr ir atšķirīgs no tā,ko mēs esam pieraduši redzēt pie sevis un tepat blakus vecajā labajā Eiropā, saprotamāks kļūst filozofu, politiķu un vēsturnieku vēstījums par Rietumu un Islāma civilizāciju atšķirībām.
Uz Ēģipti ceļotāji dodas galvenokārt ziemas mēnešos, t. i. no oktobra līdz aprīļa sākumam, kad klimats mums, ziemeļniekiem, ir vislabvēlīgākais. Dienā gaisa temperatūra nepārsniedz +25°C, savukārt naktī ir ap +15°C. Ūdens temperatūra Sarkanajā jūrā arī ziemas mēnešos Ēģiptē nekad nenoslīd zem +20°C, citādi bojā aizietu krāšņā zemūdens rifu pasaule. Tā ir vissiltākā jūra, kura atrodas vistuvāk Latvijai. Šeit peldēties var pat janvārī. Vidusjūras gaisa un ūdens temperatūras ziemā to nedara pievilcīgu pludmales tūristiem.
Šķirstot Latvijas avīzes un aplūkojot tajā piedāvāto tūrisma informāciju, ar vārdu Ēģipte galvenokārt tiek saprasti divi Ēģiptes kūrorti – Hurgāda un Šarmelšeiha. Daudzi cilvēki, un nu jau to Latvijā nav mazums, izvēlas pavadīt savas brīvdienas (it sevišķi vēsajos un nemīlīgajos Latvijas ziemas mēnešos) Ēģiptes saulainajās pludmalēs. Bet Šarmelšeiha un Hurgāda – tā vēl nav Ēģipte. Tie ir speciāli radīti masveida tūrisma rezervāti, kur viss orientēts uz masveida atpūtu, internacionālu stilu un gaumi. No patiesās Ēģiptes te sastopams maz. Ja gribat redzēt īsto Ēģipti, jādodas prom no Sarkanās jūras, pāri tuksnesim, līdz sasniegsiet Nīlas ieleju. Pasaules garākās upes ūdeņiem apskalotā auglīgā ieleja Ēģiptes teritorijā plešas 1500 km no Aleksandrijas ziemeļos pie Vidusjūras līdz pat Abusimbelas templim pie Sudānas robežas. Jau sengrieķu vēsturnieks Hērodots ir teicis – Ēģipte ir Nīlas dāvana. Tā tas bija pagātnē, kad jau 3000 g. p.m.ē. auglīgās Nīlas ielejas zemes ļāva tās krastos attīstīties vienai no pasaules pirmajām un varenākajām civilizācijām. Ļāva rasties piramīdām, tempļiem, hieroglifiem, mūmijām, nostāstiem, leģendām un daudzām lietām, kas vēl līdz šodienai fascinē un pievelk cilvēkus no visas pasaules. Tā arī šodien 90% no Ēģiptes 70 milj. iedzīvotājiem dzīvo tieši Nīlas krastā. Ja nebūtu Nīlas, nebūtu arī Ēģiptes. Tādēļ, manuprāt, labākais ceļojums Ēģiptē ir ceļojums gar Nīlu un pa Nīlu. Tieši tas vislabāk atklāj šīs savdabīgās un interesantās zemes pagātni, tagadni un ļauj ieskatīties arī tās nākotnē.
Kaira un ēģiptieši
Ērtākais un lētākais veids, kā sākt ceļojumu uz Ēģipti, ir ar avioreisu no Rīgas uz Hurgādu, un tad doties tālāk ar autobusu uz Ēģiptes un arābu pasaules sirdi, lielāko Āfrikas pilsētu – Kairu. Raksturot Kairu dažos vārdos ir neiespējami. Pilsētair bagāta kontrastiem. Šeit ieraudzīsietgreznus rajonus, turīgus, labi izglītotus un ģērbus ļaudis, lepnas viesnīcas, dārgas automašīnas un restorānus. Bet atliek paiet dažus kvartālus tālāk, lai ainava pilnībā mainītos. Uz ielām kopā ar mašīnām pārvietojas cilvēki ēzelīšu vilktos pajūgos, ceļmalās ganās kamieļi un kazas. Ļaudis dzīvo mājokļos, kas vairāk atgādina graustus. Dažviet zemes trūkuma dēļ vietējie savai dzīvesvietai nesmādē pat kapsētu. Tas nekas, ka apdzīvotība tur sanāk jau divos līmeņos. Cerībā uz labāku dzīvi Kairā katru dienu ierodas tūkstošiem jaunu ieceļotāju no Ēģiptes provincēm. Dažiem paveicas, un viņi tiek uz augšu, dažiem jāsamierinās ar to, kā Dievs ir lēmis. Starp citu, arābu valodā šī frāze, kas skan aptuveni Inšā Allah!, ir viena no visizplatītākajām. Ēģiptieši ļoti paļaujas uz Dieva gribu. Tā teikt, daļu savu problēmu viņi ļauj risināt Dievam – ja es esmu nabadzīgs, ja man nav šinī dzīvē paveicies, tātad tāda bijusi Dieva griba. Sacelties pret to ir nevajadzīgi un bezcerīgi. Tāds savdabīgs fatālisms.
Šodien neviens tā īsti nepateiks, cik Kairā ir iedzīvotāju. Dažos avotos tiek apgalvots, ka 20 miljoni, dažos minēti 15 miljoni. Droši vien patiesība ir kaut kur pa vidu. Kaira šodien ir īsta kontrastu pilsēta, tajā ir ļoti nabadzīgi rajoni, taču ir arī rajoni ar ideālu tīrību, sakārtotu infrastruktūru, lepnām automašīnām un iedzīvotājiem kuru ienākumi ir mērāmi krietni lielākos ciparos nekā vidējā ēģiptieša alga 50 latuapmērā. Tā skaitoties normāla vidējā alga, un no tās jāizdzīvo ne tikai pašam pelnītājam, bet arī viņa ģimenei.Ģimenes Ēģiptē mēdz būt lielas, pieci bērni – tas ir ļoti pieticīgi, tādēļ ir pašsaprotami, ka Ēģiptes iedzīvotāju skaits ik gadu palielinās vismaz par miljonu.Iespējams, mums vajadzētu braukt pieredzes apmaiņā – noskaidrot, kā uzlabot demogrāfisko stāvokli Latvijā.
Paši ēģiptieši apgalvo, ka graustu rajonus Kairā nav nekādas jēgas mēģināt civilizēt. Tādi stihiski veidojas katru gadu no jauna absolūti bez jebkāda plāna un noteikumiem. Ēģiptieši saka: Kaira šodien sāk smakt no pārlieku lielā iedzīvotāju skaita. Īpašas izjūtas ārzemniekam Kairā izraisa šejienes un visas Ēģiptes satiksmes noteikumi. Galvenie punkti ir šādi – luksoforu nav; ja gribat šķērsot ielu, lavierējiet starp mašīnām; priekšrocība tam, kurš pirmais pabāž purnu – vienalga mašīnas vai ēzeļi; kustība uz priekšu norisinās, kamēr ir kaut 1 cm brīvas vietas; jo vairāk izmantosiet auto skaņas signālu, jo labāk; jo vecāka mašīna, jo labāk, jaunas tāpat ātri tiek apskādētas. Rezumējot Kairas un Ēģiptes satiksmes noteikumus,jāsaka: ārzemnieks var iemācīties pāriet ielu, bet sēsties pašam pie stūres Ēģiptē varbūt labāk nevajadzētu – diez vai Dievs tā būs vēlējies. Neskatoties uz visu šo haosu, visi brauc, viss notiek, visi visur nokļūst. Sastrēgumi ir pat mazāki nekā pie mums, smagu avāriju un bojā gājušo skaits proporcionāli iedzīvotāju daudzumam arī ir mazāks nekā pie mums. Šajā haosā arī ir sistēma, bet to laikam lemts saprast tikai vietējiem.
Tūristu izbrīnu vienmēr izraisa daudzo policistu skaits ielās. Svarīgākās tūrisma vietas un objekti tiek rūpīgi apsargāti. To veic īpaša policijas vienība – tā saucamā Tūrisma policija. Arī tālākos pārbraucienos Ēģiptē tūristu autobusus pavada policijas konvojs. Tas viss, lai tūrists justos drošāk, ērtāk un labāk. Terorisms šeit nav cieņā. Par tūristu uzlaišanu gaisā var nopelnīt ievērojami mazāk nekā, attīstot tūrisma infrastruktūru un piedāvājumus – to Ēģiptē ir sapratuši. Tomēr Kairā ir rajoni, kuros vienam pašam labāk nestaigāt. Vietējie apgalvo – tajos pat policija baidās iegriezties. Bet par to lai neskumstam – ir pietiekami daudz skaistu vietu, ko Kairā aplūkot! Katra kārtīga ceļotāja dienas kārtībā noteikti būtu jābūt Gīzas 
piramīdām, Khan el-Khalili tirgum, Kairas citadelei ar 19.gs. valdnieka Muhameda Ali būvēto Alabastra jeb Marmora mošeju un kristiešu vecpilsētai. Jā, jā nepārklausījāties, tieši kristiešu vecpilsētai. 10 %, t. i. 7 milj. no Ēģiptes iedzīvotājiem ir kristieši jeb kopti. Savdabīga, vien Ēģiptei raksturīga kristiešu kopiena ar savu patriarhu un tradīcijām, kas tuvas pirmatnējai kristiešu baznīcai vēl no Jēzus un Apustuļu laikiem. Starp citu, koptu valoda ir vistuvākā faraonu laika valodai, kas šodien vairs netiek lietota. Kopš 7. gs. m.ē. Ēģiptē izplatījās islāms, arābu valoda un tradīcijas. Tas ir unikāls fakts pasaules vēsturē, ka kāda tauta ar slavenu un varenu pagātni tik ātri atsakās no savas valodas un tradīcijām par labu ienācējiem – arābiem. Šodienas ēģiptieši uzskata sevi par arābiem un runā arābu valodā. Valsts oficiālais nosaukums – Ēģiptes Arābu Republika. Kopti, lai gan vismaz mūsu acīm nav atšķirami no pārējiem iedzīvotājiem, savos dievkalpojumos lieto valodu, kas tikusi runāta Ēģiptē pirms arābu ienākšanas, bet ikdienā tomēr runā arābu mēlē.
Īpaši interesants pasākums Kairā ir Khan el-Khalili tirgus apmeklēšana. Te vislabāk izjūtama Austrumu eksotika! Lai gan tirgus domāts galvenokārt tūristu vajadzībām, paejot nedaudz nost no suvenīru pārpilnajām letēm un uzmācīgo pārdevēju aicinājumiem kaut ko nopirkt, jūs nokļūstat citā pasaulē, kur pārdod vietējiem domātas preces. Te var staigāt mierīgi, neviens vairs neuzmācas ar piedāvājumiem. Un ko tik te nevar nopirkt!Sākot no spaiņa un krekliem, beidzot ar garšvielām, rotaslietām, audumiem un dažādiem Austrumu zemēm raksturīgiem nieciņiem. Un kur nu vēl Austrumu tirgiem raksturīgās smaržas un skaņas! Īsāk sakot, šādu auru izjutīsiet tikai Khan el-Khalili.
Aleksandrija
Kad esam iepazinuši Ēģiptes galvaspilsētu Kairu, varam doties arī uz tās ziemeļu galvaspilsētu Aleksandriju, otru lielāko Ēģiptes pilsētu ar aptuveni 4 miljoniem iedzīvotāju. Ēģiptieši Aleksandriju sauc Al Iskanderija, jo arābu valodā pilsētas dibinātāju Aleksandru sauc par Iskanderu. Aleksandriju ir vērts apmeklēt kaut vai tādēļ vien, lai redzētu, cik ļoti šī pilsēta atšķiras no pārējās Ēģiptes. Aleksandrijā valda cits klimats – kā Vidusjūras zemēs. Salīdzinot ar pārējo Ēģipti, vasaras nav tik ļoti karstas, tādēļ Aleksandrija jeb Aleksa (kā to vietējie saīsina mīļvārdiņā) ir ēģiptiešu vasaras kūrorts. Turīgam ēģiptietim īrēt vai iegādāties dzīvokli Aleksandrijā, protams, netālu no jūras, ir sociālā stāvokļa un prestiža jautājums. Tas nozīmē, ka viņš ir turīgs un nodrošināts cilvēks. Un ja viņam ir kāds dzīvoklis arī pie Sarkanās jūras – nu, tad jau viņš ir bagāts! Savukārt ziemas mēnešos 
Aleksandrijā pēc ēģiptiešu mērauklas mēdz būt nežēlīgi auksts. Dienā var būt tikai +15°C. Tad nu nabaga ēģiptieši vienkārši salst nost, jo tik negantu aukstumu normāls cilvēks nespēj izturēt! Aleksandrija ir ļoti interesanta arī no arhitektūras viedokļa, ņemot vērā to, ka tajā vienmēr ir dzīvojoši daudz ārzemnieki grieķi, ebreji, angļi, francūži. Aleksandrija ļoti atgādina Eiropas pilsētas – plašas ielas, grezni bulvāri, Eiropas stila fasādes, labi iekopti parki, lepnas sabiedriskās celtnes, pieminekļi un strūklakas, tramvaju līnijas. Tas viss reizēm liek domāt, ka esi kaut kur vecajā labajā Eiropā nevis Āfrikā. Bet tikko nogriezīsieties no centrālajām ielām, jūs pārsteigs cita pasaule, ļoti arābiska un kontrastējoša ar to, ko var redzēt dažus desmitus metru tālāk. Unikāls salikums, ko redzēt citur pasaulē vienkārši nevar.
No senās un vēsturiskās Aleksandrijas, kuru pazīstam no mācību grāmatām par Kleopatras un Cēzara laikiem, pilsētā saglabājies maz, jo vietā, kur kādreiz bija Aleksandrijas centrs, tagad skalojas Vidusjūras viļņi. Taču arheologi, veicot pētījumus, ir atklājuši vietu, kur kādreiz bijusi slavenās Ēģiptes valdnieces Kleopatras pils. Kas zina – varbūt kāds uzņēmīgs ēģiptietis drīz organizēs ekskursijas nirējiem apskatīt vietu, kur kādreiz šī pils atradusies. Taču Aleksandrijā ir apskatāmas arī citas interesantas vietas, kur nav vajadzīgs akvalangs. 
Piemēram, Kai Bei forts, ko 13. gs. būvējis kāds sultāns, izmantojot pēc zemestrīces pārpalikušos bluķus no kādreiz slavenās Aleksandrijas bākas, kas ir bijusi viena no septiņiem senās pasaules brīnumiem. Ir iespēja apskatīt arī Montazaha pili un parku – vietu, kur atpūšas Ēģiptes prezidents Hosni Mubaraks (ņemot vērā to, ka viņš valda jau no 1983. gada, Mubaraku sauc arī par mūsdienu faraonu).
Īsāk sakot, Ēģiptes mozaīka bez Aleksandrijas nav īsti pilnīga. Šajā pilsētā, protams, var uzturēties ilgstoši, tās apkārtnē ir daudz interesantu vietu ko apmeklēt, taču lai gūtu priekšstatu par Aleksandriju, pietiek arī ar vienu dienu.
Nīlas kruīzs
Brauciens ar kruīza kuģi pa pasaules garāko upi Nīlu laikam ir viens no jaukākajiem piedzīvojumiem, ko šādi kuģojot vispār var izbaudīt. Un kas gan nekait ceļotājiem, kas dzīvo kā ķeizari peldošā pieczvaigžņu viesnīcā, kur iekārtots speciāls saules klājs ar baseinu un pludmales gultiņām. Guli, sauļojies un skaties, kā garām slīd Nīlas krastu panorāma. Kruīzs sākas galējā Ēģiptes dienvidu pilsētā Asuānā, kas pasaulē pazīstama ar savu slaveno spēkstaciju. Tieši pateicoties tai, Ēģipte tikusi pie lētas elektroenerģijas. Pie Asuānas atrodas pirmās 
Nīlas krāces, kam jau faraonu laikos kuģi nevarēja tikt pāri. Arī tagad nav iespējams kuģot tālāk par spēkstacijas dambi. Starp citu, slavenie Nīlas krokodili arī nespēj forsēt šo tehnikas brīnumu, tā ka Nīlā var peldēties bez bažām. Krokodili Nīlā ir tikai uz dienvidiem no Asuānas. Vispār Asuāna ir vissiltākā Ēģiptes pilsēta. Dienā tajā gaisa temperatūra pat ziemā nekad nebūs zemāka par +20°C. Tas ir īsts ziemas kūrorts. Taču vasarā tur valda neciešama svelme un karstums, piemēram, jūlijā gaisa temperatūra var sasniegt +53°C ēnā! Tāpēc, ja jums nepatīk tik karstas izjūtas, apmeklējiet Asuānu ziemā.
Asuānas apkārtnē dzīvo sena tauta, kas pazīstama jau no faraonu laikiem – nūbieši. Nūbieši nav arābi, viņiem ir sava valoda, savas tradīcijas. Viņi arī atšķiras ar tumšāku ādas krāsu, taču eiropeiskiem sejas vaibstiem. Tāda kā pārejas forma no arābiem uz negroīdās rases pārstāvjiem. Nūbieši ir ļoti jauki un atsaucīgi cilvēki. Viņu ciemati ir krāsaināki un vizuāli citādi nekā arābu. Nūbieši ir slaveni amatnieki, un Asuānā, kā arī tās tuvumā tirdziņos tiek pārdoti viņu amatniecības izstrādājumi – dažādi pinumi, trauki, suvenīri, mūzikas instrumenti, rotaslietas, dzīvnieku figūriņas – īsāk sakot, atkal atšķirīga pasaule ar savām tradīcijām un iezīmēm. Asuāna nudien atstāj ļoti patīkamas un siltas pilsētas iespaidu, kurā dzīvo ļoti jauki cilvēki. To apgalvo patiešām visi, kas tur bijuši.
No Asuānas mūsu kuģis ved uz Komombo –Zelta kalnu. Šeit atrodas interesants templis, kas vienlaikus veltīts diviem ēģiptiešu dieviem – Horam ar vanaga galvu un Sobekam ar krokodila galvu. Šis templis bijis arī ēģiptiešu ārstu un farmaceitu darbības vieta. Vēl tagad uz tempļa sienām saglabājušās receptes zālēm, kādas te gatavoja pirms 2500 gadiem.
Tālāk dodamies uz Edfu – templi, kas laikam vislabāk saglabājies visā Ēģiptē. To tikai 19. gs. no Nīlas plūdu sanestajām smiltīm atbrīvoja franču eģiptologi. Tagad tas atkal apskatāms visā savā varenībā un krāšņumā, gatavs pastāstīt šodienas cilvēkiem savas senās leģendas.
Luksora
Luksoru var salīdzināt ar muzeju zem klajas debess. Reti kura pasaules pilsēta var lepoties ar tik bagātīgu un neatkārtojamu vēstures mantojumu. Luksora vienmēr ir bijusi uzmanības centrā. Jau senās Ēģiptes laikā tā bija galvaspilsēta – Tēbas – tā to toreiz sauca. 7. gs. Luksorā ienākot arābiem, vareno un majestātisko tempļu kolonnas un mūri tiem likās kā valdnieku pilis, tāpēc tie šo pilsētu nosauca par El Qousour, ko varētu tulkot kā Piļu pilsēta. Šodienas Luksorā viss ir pakārtots tūrismam. Pilsētnieku galvenais ienākumuavots ir tūrisma industrija. Nīlas kruīzi un Luksora īpaši populāra kļuva jau 19. gs. beigās, kad bagātie eiropieši ieradās Ēģiptē aukstajos ziemas mēnešos baudīt dienvidu sauli un siltumu. Ļoti populāru Nīlas kruīzu un arī Luksoras apmeklēšanu padarīja slavenās angļu rakstnieces Agatas Kristi darbs Nāve uz Nīlas. Kopš tā laika maisam gals bija vaļā... Šodien, staigājot pa Luksoras ielām, reizēm pārņem sajūta, ka ārzemnieku te ir vairāk nekā vietējo.
Jau no faraonu laikiem Nīla pilsētu iedala divās daļās. Rietumkrasts – tā ir mirušo valstība, tur atrodas Valdnieku ieleja – milzu nekropole, valdnieces Hatčepsutas templis un Memnona kolosi. Tieši Valdnieku ielejā 1923. g. angļu arheologs Hovards Kārters atklāja slavenā faraona Tutanhamona kapenes. Atrodoties tajās, pārņem dīvaina sajūta – tieši šeit ir risinājusies daļa no pasaules vēstures, tieši šeit veikts viens no nozīmīgākajiem arheoloģiskajiem atklājumiem. Kādreiz rietumkrasts piederēja tikai mirušajiem – tajā apbedīja Ēģiptes valdniekus un valdnieces, tur norisinājās reliģiski rituāli un ceremonijas. Tagad gan Nīlas rietumkrasts jau kļuvis par Luksoras sastāvdaļu, tajā jau gadsimtiem ilgidzīvo cilvēki. Daudzi no šodienas rietumkrasta iedzīvotājiem ir seno kapeņu izlaupītāju pēcteči, kas ar šo rūpalu nodarbojas jau ne vienu vien gadu tūkstoti. Un kas to var zināt – varbūt viņi ir atraduši vēl kādu faraonu, tikai nevienam par to nestāsta...
Luksoras austrumkrasts pieder dzīvajiem. Tam ir arī sava simboliskā jēga – saule lec austrumos un jauna diena asociējas ar jaunas dzīvības sākumu, turpretī rietumi, protams, ir beigu un nāves simbols. Šodien Luksorā atrodas viens no grandiozākajiem tempļu kompleksiem visā pasaulē – Karnakas templis. Ieraugot tā majestātisko varenību un gigantiskos izmērus, neviļus jādomā par to, kā gan senie ēģiptieši varēja radīt šādas celtnes. Un, ja jau pat mūsdienu cilvēkiem tas izsauc šādas emocijas, tad varam iedomāties, kādas izjūtas tas izraisīja seno ēģiptiešu zemniekiem, kas, redzot šā tempļa varenību, viennozīmīgi ticēja tajā pielūgto dievu spēkam un visvarenībai. Templis kalpoja par sava veida psiholoģisko ieroci!
Ne mazāk interesants ir Luksoras templis, kas gan ir mazāks izmēros, taču saistošs ar to, ka pēc senajiem ēģiptiešiem to parsavu dievnamu pārtaisīja kristieši,un, visbeidzot, musulmaņi tajā ierīkojuši mošeju, kas darbojas vēl līdz šodienai. Katra jauna reliģija atzīmējas iepriekšējās vietā, gluži tāpat kā 13. gs. Latvijā vācu krustneši cēla savas pilis senlatviešu pilskalnos. Šodien Luksoras tempļa priekšā varam redzēt tikai vienu obelisku no diviem, kas tur kādreiz stāvējuši. Un, kā jūs domājat, kur ir otrs? To tautu draudzības stiprināšanas vārdā 19. gs. Ēģiptes valdnieks Muhameds Ali uzdāvināja Francijai. Šodien tas apskatāms Parīzē – Konkordijas laukumā.
Luksorā parasti arī beidzas Nīlas kruīzs. No Luksoras ērti nokļūt arī Hurgādā pie Sarkanās jūras, no kurienes var sākties atpakaļceļš uz mājām.
Ēģipte jau gadu tūkstošiem ir valdzinājusi cilvēku prātus un iztēli dažādās valstīs un zemēs. Ēģiptē vārda tiešajā nozīmē var atrast visu, ko vēlaties– vēsturi, tradīcijas, kultūru kā arī interesantu dabu. Ar Ēģipti tiešām ir grūti būt neapmierinātam. Šī zeme katram paveras mazliet citādi. To var apmeklēt atkal un atkal, taču tā nekad nebūs tāda pati kā iepriekš. Tāds ir arī mans novēlējums– atklājiet šo zemi priekš sevis!
Askolds Tālbergs