Uz jautājumu : "Kādas asociācijas raisa mūsu kaimiņvalsts Igaunijas galvaspilsēta Tallina?" atbildes varētu būt: Tallina - tie ir daudzus gadsimtus seni nocietinājuma torņi un mūri, apbrīnojami savā pamatīgumā un nemainībā; plašais Rātslaukums, kurā virpuļo strauja, pilsētas viesiem veltīta krodziņu un suvenīrtirgotavu deja; Tompea kalna unikālie skatu laukumi, kas ļauj ielūkoties daudzās, atšķirīgās pilsētas sejās; ultramodernā arhitektūra, kas Tallinai pavisam nesen piešķīrusi jaunu identitāti. Atbilde arī varētu būt, ka Tallina ir gan mākslas galerijas un muzeji, gan plaši parki, gan, protams, jūras piekraste un osta.
Dzīve uz Ziemeļeiropas un Baltijas robežas
Kopš valstiskuma un neatkarības atjaunošanas Igaunija mērķtiecīgi ir gājusi eiropeisku attīstības ceļu, dzīves stilā demonstrējot piederību Ziemeļvalstīm un ciešo saistību ar saviem ziemeļu kaimiņiem somiem. Šāda izvēle ir arī ietekmējusi valsts galvaspilsētas Tallinas attīstības raksturu. Turklāt, ar 2011. gada 1. janvāri Igaunija kļūst par pirmo Baltijas valsti, kurā tiek ieviests eiro, tādējādi vēl vairāk tuvinoties eiro zonas piederīgajai Somijai, kā arī pārējām 15 eiro zonas valstīm. Līdz ar eiro ieviešanu igauņi cer uz jaunām investīcijām un, iespējams, arī vēl vērienīgāku tūrisma nozares attīstību.
Redzot pārtapšanas un modernizācijas ceļu, ko Tallina veikusi pēdējo 15-20 gadu laikā, patiešām apskaužami šķiet pilsētvidē prasmīgi ieguldītie intelektuālie un finansiālie resursi. Igaunijas galvaspilsēta ir izveidojusies par vienu no Baltijas jūras reģiona skaistākajām, interesantākajām pilsētām, kurai līdzīgas nav, patiešām nav, ne tikai Baltijā, bet arī visā Eiropā. Pat tad, ja šķiet, ka Eiropa jau ir tik daudzos ceļojumos iepazīta, ka neko jaunu vairs nevar piedāvāt, vērts doties ceļojumā uz Tallinu, lai redzētu tās unikālo identitāti, ko veido cieņa pret visu igaunisko apvienojumā ar sistemātiski ieviestu eiropeiskumu.
Mūsdienās Tallinā līdzās sadzīvo kultūrvēsturisku vērtību skaistums un 21. gadsimta dinamika, elegants askētisms un stilīgs glamūrs, spilgti izteikta ambiciozitāte un rāma sirsnība, ziemeļnieciska pašapziņa un dzirkstoša jautrība, bet ik uz soļa jūtama dzīvespriecīga enerģija un pārliecība, ka nekādas ekonomiskās problēmas nevar būtiski traucēt attīstības plānu īstenošanai. Cilvēkiem, kas sastopami šajā pilsētā, nav raksturīgs mūsu kaimiņiem igauņiem reizēm piedēvētais nesabiedriskums. Tieši pretēji, Tallinas iedzīvotājiem piemīt pragmatiska mērķtiecība, radoša domāšana un viesmīlība. Turklāt, jau pieminētā eiro ieviešana patiesībai neatbilstošus padara visus humorpilnos pastāstus par igauņu lēnīgumu.
Viduslaiku atdzimšana: slaveni torņi, neparastas baznīcas un Rātslaukums
Rūpīgi saglabātais un mērķtiecīgi uzturētais viduslaiku gars ir viens no Tallinas pievilcības aspektiem, kas viesošanos vecpilsētā padara interesantu un neaizmirstamu. Viduslaiku gaisotni te var ieraudzīt un izbaudīt pastaigās, izjust līdz ar vecpilsētā valdošo harmonisko nesteidzību un saklausīt senlaicīgā mūzikā, kuras melodijas skan pagalmos.
Tallinas vecpilsēta ir iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Vecpilsētu joprojām ietver nocietinājumu mūri aptuveni 2 km garumā, un tai pāri slejas vairāk nekā 20 nocietinājumu torņi. Bruģakmeņiem klātās, šaurās, līkumotās ieliņas joprojām vijas labirintos. Aizgājušo gadsimtu noskaņa uzburta arī vairākos muzejos, krodziņos un pat laukumos, kur pārdevēji viduslaiku stila tērpos piedāvā senlaicīgus suvenīrus un pēc vecām receptēm gatavotus gardumus.
Turklāt igauņiem vēsturiskas noskaņas veidošana izdodas apbrīnojami neuzbāzīgi, eleganti un ticami, tāpēc savaldzina pat tos pilsētas viesus, kuri par aizgājušiem laikiem īpaši neinteresējas, priekšroku dodot mūsdienu dzīves iepazīšanai.
Pilsētai patiešām ir notikumiem bagāta vēsture. Tallinu uzskata par vissenāko no visām trim Baltijas valstu galvaspilsētām, senāku arī par netālajiem Helsinkiem Somijā un Zviedrijas galvaspilsētu Stokholmu. Jau 1154. gadā arābu ģeogrāfs un ceļotājs Idrīsī ir atzīmējis kartē apdzīvotu vietu - mūsdienu Tallinas priekšteci. Tagadējo
nosaukumu pilsēta ieguvusi pēc tam, kad to 1219. gadā iekaroja dāņi, un igauņus sāka dēvēt par Taani Linnus", tulkojumā - dāņu cietoksni. (Ilgie dāņu laiki un vēlākie zviedru laiki, kā arī Somijas tuvums pilsētai ir devuši Ziemeļeiropai raksturīgu arhitektonisko stilu, kas Tallinu padara ļoti atšķirīgu no Rīgas.)
Pastaiga pa Tallinas vecpilsētu ir interesanta ne tikai vēstures entuziastiem, bet arī sportisku nodarbju cienītājiem, jo tai ir kalnains reljefs. Tas ļāvis izveidoties divām, atšķirīgām vēsturiskās Tallinas daļām: Augšpilsētai, kas uzbūvēta Tompea kalnā, un Lejaspilsētai. Lai nokļūtu no vienas otrā, ir jākāpj vai nu pa kāpnēm vai stāvām ieliņām. Domājams, ka aptuveni 48 m augsto Tompea kalnu jau pirms 1000 gadiem igauņi bija izvēlējušies par piemērotu vietu grūti pieejama cietokšņa būvniecībai, kas arī bijis aizsākums Tallinas attīstībai. Lai arī mūsdienās nav šaubu, ka Tompea kalns ir dabas veidots, par tā rašanos Tallinā mēdz stāstīt leģendu: šis kalns esot slavenā igauņu tautas varoņa Kaleva kapa vieta, un to kā savdabīgu kapa pieminekli no akmeņiem salikusi Kaleva sieva Linda, nesot savā priekšautā akmeni pēc akmens. Par Lindas kalnu nosaukts neliels pakalns līdzās Tompea kalnam. Tajā novietota arī Lindas skulptūra. Mūsdienās vārdi Kalev un Linda ir daudzviet sastopami; var teikt, ir kļuvuši par Igaunijas zīmoliem, un tiem lemts būt, piemēram, pat par saldumu nosaukumu. Savukārt ceļotājiem, kuri citu valstu kultūru ne tikai izgaršo, bet arī izzina, pazīstams būs igauņu tautas eposs "Kalevipoegs", kas Igaunijā ir tikpat nozīmīgs kā Latvijā Lāčplēsis".
Uzkāpjot Tompea kalnā, mēs nonākam pie Tallinas un visas Igaunijas simbola - torņa ar nosaukumu "Garais Hermanis", kura augstums pārsniedz 45 m, un atrašanās vieta kalna galā padara labi pamanāmu. Šis tornis ir uzbūvēts jau 14. gadsimtā no apbrīnojami izturīgā, balti pelēkā Igaunijas dolomīta. Mūsdienās tornī, kas ietilpst Igaunijas Republikas parlamenta Riigikogu ēku kompleksā, vienmēr plīvo Igaunijas Republikas karogs. No puķu dobēm rotātās skatu terases , kas atrodas tornim līdzās, mēs varam ieraudzīt Lindas kalniņu, bet tālumā - vienveidīgu daudzstāvu dzīvojamo namu rajonus, kas uzbūvēti galvenokārt 20. gadsimta otrajā pusē, un arī ir raksturīga Tallinas pilsētvides iezīme.
Pils laukums pārsteidz ar kontrastiem: no tā senlaicīga ieliņa stiepjas Doma baznīcas virzienā; uz Lejaspilsētu pa stāvu nogāzi ved Pikk jeb Garā iela, bet pašā laukuma vidū slejas iespaidīga pareizticīgo baznīca - Aleksandra Ņevska katedrāle, kas uzbūvēta 19. gadsimta nogalē, kad igauņu zemē tika īstenota rusifikācijas politika. Mūsdienās uzmanību saista gan katedrāles vairāk nekā desmit zvanu skanējums, gan greznais interjers.
No Pils laukuma paraugoties Lejaspilsētas virzienā, skatieni apstājas pie viena no pašiem slavenākajiem nocietinājumu torņiem, kas var lepoties ar interesantu nosaukumu - Kiek in de Kök - tulkojumā no lejasvācu valodas: "Skaties virtuvē!". Pa torņa šaurajiem lodziņiem raugoties, esot bijis iespējams ielūkoties Lejaspilsētas māju virtuves logos un ieraudzīt, kurā virtuvē zupa tiek vārīta, kurā cepetis gatavots, kādas garšvielas tiek ēdienam pievienotas, kur pīrāgi cepti... Un, kā zināms, ziņkārība cilvēkiem piemitusi visos laikos. Tomēr Kiek in de Kök savulaik uzbūvēts nevis kā novērošanas punkts, lai uzraudzītu Lejaspilsētas iemītnieku ēdienkarti, bet gan kā lielgabalu tornis, kura sienu biezums sasniedz pat 4 m. Mūsdienās tornī mājo Tallinas vēsturei veltīts muzejs un iespējams iejusties viduslaiku iemītnieka situācijā, kāpjot pa šaurām, senlaicīgām vītņu kāpnēm no vienas zāles uz nākamo. Var arī paraudzīties pa lodziņiem un izpētīt, vai arī šodien tornis attaisno savu nosaukumu un ļauj ielūkoties kādā virtuvē.
No Pils laukuma pa Toom-Kooli ielu, kurā savulaik atradusies doma skola (no tās iela arī ieguvusi savu nosaukumu), mēs nonākam netālajā Baznīcas laukumā, kura dominante ir Doma baznīca, kam piemīt Ziemeļeiropas dievnamu arhitektūrai raksturīgs, askētisks skaistums. Doma baznīca šajā vietā esot uzbūvēta jau 13. gadsimtā, bet savu pašreizējo veidolu tā ieguvusi vairākās rekonstrukcijās un pārbūvēs. Unikāla baznīcas interjera iezīme ir daudzu Tallinas ievērojamo dzimtu epitāfijas.
Koku apēnotajā Baznīcas laukumā valda rāms klusums, savukārt netālajā Patkula skatu laukumā drūzmējas daudzi Tallinas panorāmas cienītāji, skan dažādas valodas un notiek aizrautīga fotografēšana. Skats patiešām ir krāšņs un kolorīts! No šī laukuma redzami ne tikai nocietinājumu torņi, dzelzceļa stacijas rajons un dzīvojamo ēku kvartāli, bet ieraugāma pat Igaunijas sala Naisāre.
No skatu laukuma pa iespaidīgajām Patkula kāpnēm ved labākais ceļš uz Lejaspilsētu. Nokāpjot pa kāpnēm, mēs nonākam citā pasaulē: raibākā, skaļākā, komerciālākā un jautrākā!
Lejaspilsēta vēsturiski veidojusies kā tirdzniecības centrs ar savu rātsnamu, amatnieku ģildēm un veikaliem. Arī mūsdienās dzīve visstraujāk mutuļo Rātslaukumā, kas tagad ir kļuvis par mājvietu daudzām suvenīru tirgotavām, kā arī dažādām ēdienu un dzērienu - gan igauņu nacionālo, gan globalizācijas ieviesto - baudīšanas vietām. Gada siltajā laikā kafejnīcas ar saviem galdiņiem un nojumēm aizņem arī ievērojamu laukuma daļu, bet ziemā mīt vien namu iekšienē. Nereti laukumā tiek uzbūvēta estrāde un tas pārtop par brīvdabas koncertzāli.
Turklāt svētku izjūta Rātslaukumā jūtama ne tikai vasarā, bet arī ziemā. Tradicionāli pirms Ziemassvētkiem te jau kopš 1441. gada tiek novietota pilsētas galvenā egle, bet Vecā gada vakarā pulcējas cilvēki, kuri vēlas kopīgi sagaidīt Jauno gadu vecpilsētā.
Ir vērts uz brīdi apstāties un iekārtoties kādā no Rātslaukuma kafejnīcām, iedzert kafiju igauņu gaumē, apēst kādu Tallinā populāru kūku, nogaršot kādu no slavenajiem igauņu liķieriem, kuru vidū Vana Tallinn" joprojām ir nepārspēts favorīts, un vienkārši pavērot pilsētas dzīvi, jo arī tā, nesteidzīgi vērojot, izjūtama Tallinas burvība.
Protams, skatu piesaista rātsnams ar pilsētas simbolu Veco Tomasu torņa galā un dekoratīvajiem pūķiem pie sienas. Tallinas rātsnamu uzskata par, iespējams, vienīgo līdz mūsdienām saglabājušos gotikas stilā būvēto rātsnamu visā Ziemeļeiropā. Rātsnama būvniecība aizsākusies jau 13. gadsimtā, bet vēlāk gotiskā ēka ieguvusi baroka un renesanses stila iezīmes. Torņa augstums pārsniedz 60 m, tajā saglabājušās kāpnes, kam ir vairāk nekā 100 pakāpienu. Ikviens, kam ir vēlēšanās un laiks, var mērot ceļu augšup!
Rātslaukuma bruģī mēs atrodam metāliski mirdzošu kvadrātiņu, ko, saskaņā ar vietējo folkloru, uzskata par Tallinas centru, un ticējums vēsta - jānostājas uz tā, jāvēlas kaut kas un jāgaida, kad vēlēšanās piepildīsies.
No Rātslaukuma mēs ejam uz Nigulistes jeb Sv. Niklāva baznīcu. Sv. Niklāvu senāk Tallinā uzskatīja par tirgotāju un jūrnieku aizgādni, un viņš, kā zināms, ir arī Ziemassvētku vecīša jeb Santa Klausa prototips. Šīs baznīcas popularitātes pamatā ir neparasti, reliģiski filozofiski gleznojumi un ievērojama sakrālo mākslas priekšmetu kolekcija.
Netālu no baznīcas, Rüütli ielā labi pamanāma tā dēvētā Rata jeb Kaķu aka, kas savulaik bijusi viena no svarīgākajām pilsētas akām. Leģenda vēsta, ka šajā akā velns rīkojis savu kāzu svinības un, iespējams, pēc tam akas ūdens vairs nav izmantots dzeršanai; cita leģenda stāsta - akā dzīvojis ūdens gars, kas prasījis upurus, lai neapplūdinātu pilsētu, un tam upurēti klaiņojošie kaķi, tāpēc aka ieguvusi Kaķu akas nosaukumu, bet secinājums tas pats - akas ūdens dzeršanai vairs nav derējis. Savukārt pati aka ar senlaicīgo nojumi un vēsturisko ratu arī mūsdienās izskatās visai gleznaini.
Lejaspilsētas krāšņākā vizītkarte ir Pikk iela, jo ļauj ieraudzīt vēsturiskās Tallinas daudzveidību. Pamatīgai Igaunijas pagātnes izpētei pievērsties mudina Lielās ģildes namā iekārtotais Igaunijas vēstures muzejs, bet pat uz ielas jūtamā kūku un šokolādes saldā smarža aicina iegriezties, iespējams, vissenākajā pilsētas konditorejā. Gremdēties garīgās pārdomās vedina viens no skaistākajiem Tallinas dievnamiem - Sv. Gara baznīca, kuras fasādi dekorē iespaidīgs pulkstenis, bet interjers rotāts brīnišķīgiem kokgriezumiem. Ievērības cienīgs ir fakts, ka šī bijusi pirmā baznīca Tallinā, kurā notikuši dievkalpojumi igauņu valodā, turklāt tās 15. gadsimtā kaltais zvans tiek uzskatīts par vienu no lielākajiem Eiropā.
Pikk ielā ieraugāmas liecības par tirdzniecības un amatniecības dzīvi Tallinā: te atrodas Sv. Oleva ģildes, kas apvienoja igauņu amatniekus, nams; Melngalvju nams, kurā pulcējās ārvalstu tirgotāji, un Sv. Knuta ģildes, ko veidoja vācu amatnieki, nams, no kura fasādes uz garāmgājējiem raugās Sv. Knuts un protestantisma pamatlicējs Mārtiņš Luters.
No Pikk ielas nogriežoties pa labi un līkumojot pa šauru ieliņu labirintiem, mēs nonākam pie pilsētas mūra, kas iesaukts par Svīteru mūri, jo pie tā iekārtojušies tirgotāji piedāvā daudzveidīgus adījumus - jakas, svīterus, cepures, cimdus un zeķes -, suvenīrus no dolomīta un koka, kā arī krūzītes un šķīvjus, kuru vērtība ir uzraksts Tallinn.
Un drīz jau klāt ir vēl viens Tallinas simbols - slavenie Viru vārti, ko mēdz dēvēt par visfotografētāko vietu Tallinā. Cilindriskie vārtu torņi, rotāti ar sarkaniem dakstiņu jumtiem un vējrādītājiem, uzbūvēti jau 15. gadsimta vidū un līdz mūsdienām saglabājušies gandrīz autentiskā veidolā. Vārtiem ir īpaša nozīme - pilsētniekiem jau ilgu laiku ir tradīcija norunāt tikšanos šajā vietā. Lietišķas tikšanās tiekot norunātas pie vārtu labās puses torņa (vecpilsētas virzienā skatoties), bet romantiski randiņi - pie torņa vārtu kreisajā pusē. Turklāt līdzās vārtiem atrodas neliels pakalns, kas jau izsenis ir iecienīta mīlētāju romantisko pastaigu vieta un ieguvis nosaukumu "Buču kalniņš".
Pa Viru vārtiem izejot, no viduslaikiem nonākam citā pasaulē - atkal atgriežamies 21. gadsimtā. Reiz Viru vārti bijuši vieta, kur beidzas pilsēta, šodien tie ir simboliska robeža starp arhitektūras muzeju - Tallinas vecpilsētu ar tās apbrīnojami relaksējošo viduslaiku atmosfēru un mūsdienu pilsētu, kuras dzīves ritmam piemīt mērķtiecīgs pragmatisms.
Raugāmies uz Viru laukumu, kas pēdējo gadu laikā ir ļoti mainījies, un apbrīnojam būvniecībā un rekonstrukcijā īstenotos, drosmīgos arhitektoniskos risinājumus. Arī tāda ir Tallina!
Mākslas burvības varā: no Katrīnas pasāžas līdz Katrīnas ielejai
Tallina ir muzeju un mākslas galeriju pilsēta, turklāt daudziem ceļotājiem tieši Igaunijas māksla, arhitektūra un dizains ir pazīstamākās igauņu kultūras jomas.
Nenoliedzami, ceļojot mums bieži vien interesē ne tikai gleznu aplūkošana izstāžu zālē, bet arī tautas māksla un amatnieku darinājumi. Pašā pilsētas vidū, gluži kā mūru nošķirta sala, mīt kolorītā Katrīnas pasāža, kurā tiek iedzīvinātas Tallinas amatnieku tradīcijas un prasmes. Te mēs redzam, kā top keramika, kā tiek iesietas grāmatas, varam arī iegādāties kādu pasaulē slavenās igauņu stikla mākslas darbu vai vietējo rotkaļu darinātas, neparastas rotas. "Te, amatnieku darbnīcās var iepazīt igauņu gaumi, tautas mākslas tradīcijas un raksturu, respektīvi, te redzama igauņu tautas dvēsele," par savu kolēģu veikumu apgalvo rotkalis Arvo, kurš brīvo laiku labprāt pavadot Katrīnas pasāžā.
Šaurajai pasāžas teritorijai, kas stiepjas starp Vene un Müürivahe ielām, patiešām piemīt unikāla aura, ko veido pelēkie mūri, senlaicīgi zemās mājas, rudie dakstiņu jumti, šaurās telpas, kā arī mākslinieciskā atmosfēra. Ja nekur nav jāsteidzas, te var uzkavēties ilgas stundas, vērot amatniekus darbā, iepirkties vai izbaudīt pasāžā valdošo noskaņu.
Katrīnas pasāžas nosaukuma pamatā ir Sv. Katrīnas ielas vārds, ko savukārt devusi 13. gadsimta vidū būvētā Sv. Katrīnas baznīca. Un tie ir senie baznīcas mūri, kas joprojām slejas Katrīnas pasāžas viena malā!
Tallinā mēdz teikt, ka pilsētas kultūras dzīves rajons ir Kadriorgs, jo tur atrodas gan Dziesmu svētku estrāde, kurā kopā var sanākt aptuveni 35 000 klausītāju, gan modernās arhitektūras brīnums - Igaunijas Mākslas muzejs KUMU, gan Kadriorga pils, kurā izstādīti ārvalstu mākslas darbi.
KUMU ir viena no slavenākajām būvēm 21. gadsimta Tallinā. Par muzeja popularitāti liecina arī tas, ka jau iebraucot Tallinā, uzraksti vēsta, kā nokļūt pilsētas centrā, kā - lidostā, un arī - kā aizbraukt uz KUMU. Muzeju noteikti vērts redzēt, vismaz apskatot ēku, jo arī ārējā čaula - pēc somu arhitekta Pekas Vapāvuori projekta būvētā ēka - ir interesanta un iespaidīga. Daļa muzeja kompleksa iebūvēta klintī, bet tā arhitektoniskais veidols ir dolomīta, vara un stikla simbioze. Pērle, ko glabā šī modernā, askētiskā čaula, ir plaša Igaunijas mākslas darbu vairākstāvu ekspozīcija, kas ļauj gūt daudzpusīgu priekšstatu par mākslas virzieniem un to attīstību, kā arī iepazīt Igaunijas slavenāko mākslinieku darbus.
Savukārt ārzemju mākslas darbu mājvieta Kadriorga pils ir līdz mūsdienām saglabājusies baroka laikmeta liecība. Tomēr pils savā rotaļīgi dekoratīvajā greznībā ir tikpat pievilcīga kā KUMU kompleksa filozofiskā vienkāršība. Pils durvis vērt un doties iekšā ir vērts ikvienam, kas vēlas redzēt daudzu ārvalstu mākslinieku darbus, tapušus dažādos gadsimtos, un gūt plašu priekšstatu par mākslas virzienu attīstību Eiropā. Nosaukums Kadriorg tulkojumā no igauņu valodas nozīme "Katrīnas ieleja". 18. gadsimta sākumā Lielā Ziemeļu kara rezultātā Tallinu Zviedrijai atņēma Krievija, un Krievijas cars Pēteris I Tallinā vēlējās uzbūvēt izcili skaistu pili - dāvanu savai sievai Katrīnai, kuras vārds arī Kadriorga nosaukuma pamatā.
Par izcilu sakoptību jāapbrīno Kadriorga pils plašais parks, kam piemīt izcila ainaviskā pievilcība. Tā rietumdaļā gleznainu skatu var baudīt, lūkojoties uz Gulbju dīķi, virs kura ūdeņiem slejas uz saliņas uzbūvēta izsmalcināta rotonda. Mums palaimējas arī ieraudzīt dīķa iemītniekus gulbjus, kuru graciozitāte šķiet baleta cienīga. Patiešām, īsts Gulbju ezers", trūkst vien mūzikas fonā!
Kadriorga - kultūras rajona slavu stiprina arī tas, ka parkam piemīt arī Igaunijas literatūru popularizējoša ievirze. Gulbju dīķa malā redzams piemineklis igauņu nacionālā eposa "Kalevipoegs" autoram Frīdriham Reinholdam Kreicvaldam, bet parkā atrodas arī par pirmo profesionālo igauņu rakstnieku atzītā Eduarda Vildes memoriālais muzejs un igauņu literatūras klasiķa Antona Hansena Tammsāres muzejs.
Jūras dāvanas pilsētai: osta, "Resnā Margarēta" un Pirita
Par Tallinu mēdz teikt, ka bagātību tai devusi jūra, jo ostai vienmēr bijusi pozitīva nozīme pilsētas ekonomiskās dzīves attīstībā. Pēdējā laikā pasažieru ostas rajons ir piedzīvojis ārkārtīgi radikālas pārmaiņas, un, viesojoties Tallinā, tas noteikti jāredz, lai varētu ielūkoties mūsdienīgajā pilsētas sejā.
Cilvēkiem, kuri iepriekš Tallinā bijuši pirms 15 vai vairāk gadiem, ieraugot jaunizveidoto pasažieru ostas teritoriju, pārsteigumā aizraujas elpa. (Jāsaka gan, elpa aizraujas arī tiem, kuri Tallinā ir pirmo reiz.) Rajonā, kas senāk saistījās galvenokārt ar pilsētas koncertzāli, izbūvēti vairāki prāmju termināļi un arhitektoniski krāšņa, daudzveidīga ostas infrastruktūra, ko veido viesnīcas, tirdzniecības centri, kafejnīcas, suvenīru tirgotavas un stāvlaukumi. Intensīva pasažieru prāmju kustība savieno Tallinu ar dažādām Eiropas pilsētām. Populārākais maršruts ir Tallina-Helsinki-Tallina, ko veic vairāku prāmju kompāniju atšķirīgas ietilpības un ātruma prāmji dažādos diennakts laikos, ļaujot talliniešiem teikt, ka prāmji uz Somiju kursē tikpat intensīvi kā tramvaji pilsētas ielās.
Iepretim pasažieru ostai slejas iespaidīgie Lielie Jūras vārti. Stāsta, ka viduslaikos attālums no vārtiem līdz jūras ostai bijis vien 300 soļi. Vārtus veido visamizantākais no visiem Tallinas nocietinājuma torņiem, kas nodēvēts par "Resno Margarētu": zemā torņa diametrs ir aptuveni 25 m, un torni par slaidu tiešām nenosaukt. Domājams, ka tornis uzbūvēts tik apjomīgs, lai iedvestu respektu pret Tallinas nocietinājumu sistēmu ikvienam, kas pilsētā ieradies no jūras puses. Jūras vārtos stāvot, mēs fotografējamies zem Tallinas 16. gadsimta ģērboņa, bet tornī var apskatīt Igaunijas Jūrniecības muzeju, kura ekspozīcija rāda Igaunijas jūrniecības attīstību un jūrasbraucēju likteņus dažādos laikmetos.
Tikai daži soļi no Jūras vārtiem un klāt ir Sv. Oleva baznīca, kas senāk esot izmantota kā bāka. Pirms aptuveni 500 gadiem šī baznīca tika uzskatīta par vienu no augstākajām sakrālajām celtnēm Baltijas jūras piekrastē, jo tās torņa augstums esot bijis gandrīz 160 m. Arī šodien tornis nav nekāds zemais, par to var pārliecināties, uzkāpjot vairāk nekā 250 pakāpienu līdz skatu laukumam aptuveni 60 m augstumā. Panorāma, kas paveras no turienes, patiešām ir ieguldīto pūļu vērta!
Piritas rajons sagaida ar vēju un jūras smaržu. Pilsētas centra rosība palikusi kaut kur citā dimensijā un Piritas balto smilšu pludmalē valda kūrorta cienīgs miers. Dzirdama vien jūras šalkšana un kaiju balsis, tāpēc šķiet gluži neticami, ka netālu ir Tallinas osta. Piritu par savu brīvdienu pastaigu vietu izvēlas daudzi Tallinas iemītnieki, bet ciemiņus apskatīt šo pilsētas rajonu mudina ne tikai jūras piekraste, bet arī Sv. Birgitas klostera iespaidīgās drupas. Uzskata, ka no Birgitas vārda rajons ieguvis savu nosaukumu - Pirita. Daudzi cilvēki, neatkarīgi no savas reliģiskās pārliecības, staigājot pa Piritas klostera kompleksu, apgalvo, ka jūt: šai vietai piemīt nomierinoša, iedvesmojoša un harmoniska aura, kas dod spēku un liek prātam darboties asāk. Varbūt klostera būvētāji izvēlējušies enerģētiski labvēlīgu vietu, kuras pozitīvā ietekme jūtama vēl šodien, vai varbūt gleznaino drupu filozofiskas pārdomas rosinošā atmosfēra mudina beigt raizēties ikdienas sīkumiem... Te var ieiet kādreizējā klostera lūgšanu zālē - baznīcā, kurai tagad gan nav jumta, vien saglabājusies 35 m augsta gala siena, bet grandiozie mērogi liecina: šis klosteris, kas darbojies no 15. gadsimta sākuma līdz 16. gadsimta nogalei, bijis lielākais Igaunijas teritorijā. Iespējams arī izstaigāt arheoloģisko izrakumu laikā no zemes attīrītās klostera telpas, ejas un nišas, kā arī aplūkot 21. gs. sākumā blakus klostera drupām uzbūvēto jauno, moderno celtni - klosteri, kurā dzīvo šolaiku Sv. Birgitas ordeņa mūķenes.
Savukārt pie Piritas upes grīvas vērojama īsta jahtu parāde, jo te atrodas viena no Baltijā slavenākajam jahtu ostām.
Kohtuotsa skatu laukuma brīnums
Var jau gadīties tā, ka stundu Tallinas iepazīšanai nav pārāk daudz, bet arī tad nevajag bēdāties, jo pilsētas savdabīgais reljefs un cilvēku attapība ir nodrošinājusi iespēju atklāt mūsdienu Tallinas pievilcību un ieraudzīt pilsētas rakstura daudzveidīgās šķautnes, veltot tam vien īsu laika brīdi. Vienkārši - ir jādodas uz Kohtuotsa skatu laukumu Tompea kalnā. Stāvot skatu laukuma malā, gluži vai ar roku aizsniedzami šķiet tuvējo torņu un māju vējrādītāji. Mazliet tālāk slejas Rātsnama tornis ar Veco Tomasu. Labi redzami ir arī Nigulistes un Sv. Gara baznīcu torņi, kā arī Lejaspilsētas namu sarkanrudie dakstiņu jumti. Lūkojoties uz jūras pusi, ieraugāma Sv. Oleva baznīcas smaile, ostas infrastruktūra un dažāda lieluma prāmji piekrastes ūdeņos, bet, pilsētas centra virzienā skatoties, redzamas modernas daudzstāvu būves, kas pavisam nesen tika uzbūvētas pakavveida teritorijā ap vecpilsētu. Gluži vai apvāršņa malā vīd gliemežnīcai līdzīgais Kadriorga estrādes jumts, dolomītpelēkās Sv. Birgitas klostera drupas, un skaidrā laikā redzami arī Tallinas dzīvojamo rajonu daudzstāvu ēku puduri.
Tīna, kuras darbs ir tirgot suvenīrus pie Kohtuotsa skatu laukuma, sava darbdienā valkā stilizētu igauņu tautastērpu un ir apguvusi frāzes ne tikai somu, krievu un angļu, bet arī latviešu, zviedru un vācu valodās. "Šis skatu laukums ir skaistākā vieta visā pilsētā," viņa saka. Uz Kohtuotsa skatu laukumu atnākot daudzi Tallinas viesi, un pēdējā laikā visbiežāk te dzirdamas latviešu un somu valodas, novērojusi Tīna. Latvijas ceļotājiem viņa piedāvā iegādāties suvenīrus ar Vecā Tomasa attēlu, un stāsta, ka, saskaņā ar populāru Tallinas leģendu, Vecais Tomass glabājis visu pilsētas vārtu atslēgas, bet tajos tālajos laikos, kad visu Tallinas teritoriju ietvēra un sargāja nocietinājuma mūri, vārtu atslēgu glabātājs bijis viens no svarīgākajiem amatiem pilsētā.
Ticējums vēstot, ka suvenīrs ar Vecā Tomasa atveidu nes veiksmi un bagātību, apgalvo Tīna, un piebilst, ka daudzi tam tic. Skeptiski noskaņotie ceļotāji to dzirdot, noteikti nodomā, ka šādi ticējumi ir klasisks mārketinga triks, bet, nenoliedzami, suvenīru pirkšana, tāpat kā aizrautīga fotografēšana vai filmēšana, atrodoties svešā pilsētā, ir neatņemama ceļojuma maģijas sastāvdaļa, kam ļaujas pat visracionālākie prāti. Turklāt, kas zina, varbūt Vecais Tomass tiešām palīdz - lūkojoties uz Tallinas panorāmu, šķiet, ka pilsēta nevar sūdzēties par veiksmes un labklājības trūkumu.
No Kohtuotsa skatu laukuma redzams, ka pilsētas pilnveide un attīstība aizvien turpinās, un, kā tautas folklorā mēdz teikt, Tallina vēl nebūt nav gatava. Bet tieši tāda, kā patlaban - enerģijas piesātināta, optimistiska un mainīga - Igaunijas galvaspilsētā ir apciemojuma vērta!
Magda Riekstiņa