Apceļot Sāmsalu jeb, kā paši igauņi to sauc — Sāremā, ir bijis mans senais sapnis. Padomju laikos tur ierasties liedza militāristi, vēlāk neatlika laika, jo bija aizgūtnēm jāapceļo kapitālistiskā Eiropa. Beidzot zvaigznes debesīs ieņēma tādu stāvokli, ka sadūšojos braukt. Ir 2003. gada maija nogale, ziedonis. Gaiss ziemeļvēju atdzesēts, bet pārsvarā saulains. Ceļojam divatā ar personīgo mašīnu, kurā, kā parasti, arī nakšņojam.

Otra lielākā

Pēc Gotlandes Sāmsala ir otra lielākā Baltijas jūras sala. Tās platība 2714 km2, salā ap 40 tūkstošiem iedzīvotāju. Gadu no gada to skaits sarūk, jo daudz jaunatnes pārceļas uz kontinentu, uz Tallinu, uz Rietumeiropu. Galvenās apskates vērtās ievērojamības: Muhu salā — nesabojātā daba un paegļu meži, Sv. Katrīnas baznīca un Ēmu Tūlik brīvdabas muzejs, bet Sāmsalā — Poides un Valjakas baznīcas, Kāli meteorīta krāteris, Kuresāre ar tās viduslaiku pili un Sāmsalas muzeju. Tad aizbrauc līdz Sirves pussalas dienvidu galam, no kura labā laikā pie apvāršņa redzamas Kurzemes krasta aprises. Atceļā vēlams doties pa Sāmsalas rietumkrasta ceļiem, kur vērojamas kuplas paegļu audzes un izgaisušās padomjvaras atstātās paliekas.
Nokļūšana Sāmsalā ir no Virtsu uz Kuivastu Muhu salā, tas ir, jātiek pāri jūras šaurumam. Prāmis atiet ik stundā, pēdējais plkst. 23. Biļete vienā virzienā 70 igauņu kronas vieglajai mašīnai un 35 kronas katrai personai. Biļete nopērkama būdiņā pirms iebraukšanas ostas teritorijā. Kad nokļūstam no prāmja Muhu salā, krēslo jau vakars. Līdzko citas kopā ar mums atvestās mašīnas aiztraukušas Sāmsalas virzienā, meklējam mierīgu vietiņu nakšņošanai. Tādu atrodam priedulājā transformatoru apakšstacijas tuvumā. Kā tam jābūt šādā gadalaikā, priedulāja krūmos ar pilnu sparu augu nakti pogo lakstīgalas un savus upurus neatlaidīgi meklē asinskāri odi — īsta odu centrālkomiteja.
Sv. Katrīnas baznīca būvēta 13 gs. gotiskā stilā un pie vajadzības kalpojusi arī kā cietoksnis. Šai baznīcai nav torņa, tādēļ zvans iekārts gala sienas nojumē. Dievnama apkārtne ir rūpīgi apkopta, pati baznīca pa dienu atvērta. Iekārtojuma vienkāršība liecina, ka draudze nav bagāta, jo no tūristu sīkajiem ziedojumiem mazspraudziņas lādītē pie dižas turības vis netikt. Pie baznīcas satikām ārzemnieci, kura teicās no Šveices esam. Viņa vēlējās ar mums uzņemt valodas, bet, tā kā mūsu angliskā runāšana ne tuvu nav tik veikla kā Latvijas Valsts prezidentei, tad nekas prātīgs nesanāca.
Gabaliņu tālāk, ceļa kreisajā pusē ceļotāju vilina koka vecceltnes un mazas vējdzirnavas — miniatūrs brīvdabas muzejs, kas jo interesants skolasbērniem. Turpat arī būdiņa ar biļešu tirgotāju, lai gan visi muzeja jaukumi arī tāpat labi redzami.
Vēl pēc brīža — Linnuse, kur sākās 1896. gadā uzbērtais dambja ceļš pāri trīs metrus dziļajam jūras šaurumam, kas atdala Sāmsalu no Muhu. Krustojumā ievērojam rādītāju, kas aicina uz Poides baznīcu — pašu lielāko Sāmsalā. Tā celta 13. — 14. gadsimtā. Baznīcas izmēri vedina domāt, ka vecos laikos Sāmsala bijusi blīvi apdzīvota un tādēļ arī dievlūdzēju nav trūcis. Salās daudz baznīcu arī tādēļ, ka te pārsvarā dzīvojuši jūrnieki un zvejnieki, kuru dzīvība uz ūdeņiem allaž bijusi briesmās un tādēļ vajadzējis iksvētdienu izlūgties Dieva žēlastību. No baznīcas uz baznīcu — tā varētu raksturot ceļojumu pa Sāmsalu, kur pavisam ir 21 dievnams. Ar savu senatnīgo izskatu un interesanto arhitektūru par vienu no Sāmsalas ievērojamākajām celtnēm uzskatāma 13. gadsimtā būvētā Valjalas baznīca. Tā ir pati vecākā Igaunijas baznīca.

Kāli katastrofa

Interesanta vieta ir Kāli meteorīta krāteris, Igaunijas lielākais dabas retums. Braucot pa Kuresāres ceļu, virziens uz krāteri ir labi norādīts. Pētnieki ilgi lauzījuši galvas par Kāli piltuves izcelsmi. Vieni domāja, ka to radījis vulkānisks sprādziens, citi uzskatīja, ka tas veidojies, kaļķakmeņa un ģipša iežiem izšķīstot ūdenī. Tikai 1922. gadā zinātnieki sāka pārbaudīt pieņēmumu par meteorīta krāteri. Rūpīgos meklējumos tika uzietas dzelzs šķembas. To analīze pierādīja, ka atlūzas ir no apmēram 10 tūkstošus tonnu smaga kosmiska ķermeņa, kas te nokritis pirms apmēram 7500 gadiem. Ieejot Zemes atmosfērā ar ātrumu līdz 20 km/s, meteorīts sakarsa, sašķīda gabalos un nokrita kā meteorītu lietus, izveidojot 22 metrus dziļu galveno krāteri ar 110 metru caurmēru un astoņus no viena līdz četrus metrus dziļus krāterus. Folkloristi domā, ka Kāli kosmiskā katastrofa netieši atainota arī ziemeļvalstu mitoloģijā.
Mūsdienās Kāli ir mazs, miermīlīgs ciemats, kur tirgojas nevis ar Viļņas tirgū sagādātām precēm, bet ar igauņu daiļamata izstrādājumiem, kur meteorīta krātera tuvumā ir skaista ciema skola un kur bieži atskan igauņu mundrais "tere". Taču tas nenozīmē, ka, izdzirdušam "tere", tūliņ teciņus jāsteidz uz veikalu tērēties. "Tere" latviski nozīmē "sveiki", un sveicināts te tiek ikviens pretimnācējs — pazīstams vai svešs, vietējais vai nejauši ieklīdis ziņkārīgais no svešām zemēm.
Kuresāre (vācu Ārensburga, padomjlaikos Kingisepa) ir Sāmsalas vienīgā pilsēta, tajā ap 16 tūkstošu iedzīvotāju. Pilsētas tiesības Kuresārei piešķirtas 1563. gada 8. maijā un šī diena joprojām ik gadu tiek svinēta. Tūristu visapmeklētākā vieta Kuresārē ir viduslaiku bīskapa pilscietoksnis, būvēts 13. gadsimtā un saglabājies līdz mūsdienām bez nopietniem bojājumiem. Pilscietoksnī iekārtots Sāmsalas muzejs. Interesants ir arī 17. gadsimtā būvētais rātsnams Kuresāres pašā centrā, kur tagad tūrisma informācijas birojs un izstāžu zāle.

Oļu liedags

Dodamies uz Sāmsalas pašu dienvidu galu līdz pat Sirves bākai. Ir laba redzamība, tādēļ tālumā, pelēkā dūmakā tīts, ir manāms Kurzemes krasts. Radiouztvērējā pameklēju, ko piedāvā FM stacijas. Labi dzirdama otrā Rīga, kas vakarā raida lipīgu latviešu šlāgermūziku. Jūras krastā uz Latvijas pusi liedags šaurs kā pie ezera, sētin nosēts ar baltiem oļiem. No pludmales smiltīm ne miņas. Piekrastē zāle spraucas cauri pērnajai kūlai, kurā mudžēt mudž no lielajiem parka vīngliemežiem, ka ne kāju kur spert. Nāk prātā — tā būtu briesmīga mežonība ielaist šai kūlā uguni — tad pagalam gliemeži, pagalam kadiķu audzes un sapostīta visa smiltāja vārgā augu valsts. Par laimi šajā salā aprobežotu piromānu nav, jo nekas neliecina, ka te būtu plosījušies kūlas ugunsgrēki.
Rīts uzaust ar spožu sauli, lakstīgalu dziesmām, gulbju baru tuvējā līcītī un ar nešpetnu odu mākoņiem — tādi trekni, gausi un viegli apsitami. Tuvējā robežsardzes postenī mastā atkal uzvilkts vakar vakarā nolaistais Igaunijas karogs. Padomjlaikos mēs par nakšņošanu pierobežas zonā sen jau būtu saņemti ciet, bet tagad nevienam nav daļas gar "aizdomīgo" mašīnu ar Latvijas numurzīmēm. Tāds miers, tāds klusums un vientulības sajūta.
Braucam pa Sirves pussalas rietumu malu. Kad ceļš atļauj, nogriežamies uz jūru, kur pret debesīm slienas bāka un čurn izdemolēts padomju robežpostenis. Tas, kā liecina uzraksts, celts par godu padomju varas septiņdesmitgadei. Tagad posteņa ēkai norauts betonplākšņu pārsegums, jo tam igaunīši atraduši lietderīgāku pielietojumu. Arī pārējais, kas bijis cilvēka spēkiem noplēšams vai sasitams, guļ zemē saraustīts drancku dranckās. Palikuši tikai pliki balto silikātķieģeļu mūri, kas gaida savus privatizētājus. Jūras krastu klāj sīku akmeņu uzbērums un kāds lielāks akmensbluķis. Krasta tuvumā blīvas kadiķu audzes. Tās te kuplo visā savā krāšņumā, slienoties tikai nedaudz augstāk par cilvēka augumu.
Sagribējušies pusdienas, piestājam kādās muzejam līdzīgās mājās, kur sastopam gados jaunu sievieti. Uzrunāju visās man zināmajās valodās, taču, izrādās, vienvalodīgā, prot tikai igauniski, kuru es savukārt, ilgus gadus pa Latviju dzīvodamies, esmu gandrīz aizmirsis. Tomēr galu galā ieskaidroju, ka vēlos uzvārīt ūdeni, lai sagatavotu pusdienas no mūsu sauso produktu krājumiem. Grūti aptvert, kā tik sīkā valstiņā var pastāvēt izglītības sistēma, kas neiemāca kārtīgi kādu no Eorpas lielajām valodām.
Piestājam pie 14. gadsimta būvētās Kihelkonnas baznīcas. Dievnama durvis plaši atvērtas. Ja šī baznīca ir ar kaut ko ievērojama, neskaitot tā vecumu, tad tas ir smailais un apreibinoši augstais tornis.
Tālākais ceļš vijas pa priežu mežiem ar smuidru bērzu pamežu, kas ļoti atgādina Latviju. Lai ceļotājs neaizmirstos, ka viņš joprojām vēl ir Igaunijā, tam kādā vietā pirms Trīgi ir sarūpēta izklaide — Odaletsi avoti — maza, kautrīga dabas dāvana, kuru, staigājot pa laipām, var aplūkot no visām pusēm: kā dzidrā straume kustina zemūdens augu bārdas, kā smilšainajā gultnē mutuļus saceļ pazemes strāvojumi, kā straumē rotaļājas saulstaru zibšņi.
Trīgi, tā saucas osta, no kuras pa retam atiet prāmis uz Hīumā salu. Kad iebraucam ostā, tā atgādina Dieva aizmirstu zemes stūrīti. Neviena cilvēka, nekādas informācijas, tikai vēstījums, ka biļetes pārdod uz prāmja. Raugoties līdz pat Hīumā aprisēm debesu pamalē, no prāmja ne vēsts. Tikai stindzinošs ziemeļvējš, kam te jūtas krastā ļauta pilna vaļa. Domās liekam punktu Igaunijas salu apskatei un laižam uz Kuivastu, lai vēl līdz saulrietam pagūtu sasniegt kontinentu. Divās diennaktīs, kas pavadītas Muhu un Sāmsalā, ir redzēts un piedzīvots daudz interesanta. Bet tas tālu nav viss, ko šīs salas spēj sniegt. Tikai jāatzīstas vaļsirdīgi: klaiņojot pa vientulīgajām Sāmsalas ārēm, aizvien grūtāk kļuva panesama šīs pasaules malas mazapdzīvotība. Tā iesvela ilgas pēc tuviniekiem, pēc mīļās, labās Latvijas.

Viljars Tooms

Artis Drēziņš
"Lauku Avīze"
19. jūnijs 2003