Kas ir Sāmsalas raksturīgākie simboli? Tās ir kadiķu audzes, dolomīts un vējdzirnavas, kas savulaik bijusi viena no salas ainavas neatņemamām sastāvdaļām, bet tagad saglabājušās tikai vietumis. Nekas no tā nav tradicionāli raksturīgs Latvijai, lai arī Sāmsala jeb igauniski Saaremaa atrodas tikai dažus desmitus kilometru no Kurzemes piekrastes.
Mūs — Impro ceļojumi tūristu grupu, kura iecerējusi divas dienas pavadīt Sāmsalā — Igaunija svinīgajā 1. maija dienā, kad tā tāpat kā Latvija kļuvusi par pilntiesīgu Eiropas Savienības dalībvalsti, sagaida ar spožu pavasara sauli. Par Eiropas Savienību liecina ceļazīmes abu valstu kontrolpunktos, kurās labi pamanāma tradicionālā Eiropas Savienības simbolika — uz zila fona 12 dzeltenu zvaigžņu aplis, kā arī krietni operatīvākā robežas šķērsošanas procedūra, kura sevī ietver tik vien kā pasu pārbaudi autobusā.
Igaunijas pusē Eiropas Savienības klātbūtne manāma arī ceļa malās — liela izmēra plakātā ar Savienības karogu norādīta informācija igauņu un angļu valodā par to, ka šaipusē starptautiskais Via Baltica ceļš rekonstruēts par Eiropas naudiņu. Un ir arī — līdz pat Pērnavai autobuss brauc līganā gaitā, uz ceļa klātnes nemana nevienu bedrīti.
Nepilns stundas brauciens no robežas, un klāt ir Pērnava — viena no Igaunijas kūrortpilsētām, kura vasaras mēnešos bauda arī valsts vasaras galvaspilsētas statusu. Pērnava ir kontrastu pilna — braucot pa galveno ielu, acīs duras gan moderni lielveikali un atjaunotas ielas, gan arī noplukušas koka ēkas un pelēcīgas padomju laika blokmājas. Sevišķi vienmuļš ir skats no pilsētas centra uz otrpus Pērnavas upes krastā vienā rindā sabūvētam pusducim tipisku piecstāvu Hruščova laiku ēku, starp kurām nīkuļo viens otrs koks.
Ceļš no Pērnavas uz Virtsu ciematu jūras piekrastē, kur atiet prāmis uz salām, ir diezgan vienmuļš — gar autobusa logu līdz pat Lihulas pilsētai slīd vienīgi meža ainava, kurā pēkšņi pazib pussabrukusi pareizticīgo baznīca. Aiz Lihulas, kad ceļš jau ir pagriezies uz Virtsu, mežus nomaina lauki, bet pie Virtsu tālumā redzami divi milzīgi vēja ģeneratori, un drīz jau klāt ir arī prāmju piestātne.
Lai nokļūtu Sāmsalā, vispirms ar prāmi jāpārceļas uz Muhu salu, kuru ar Sāmsalu savieno trīs kilometrus garš dambis – garākais Baltijā. Prāmis ir ļaužu pārpilns — ne uz klāja, ne arī iekštelpās pēc uzkāpšanas uz tā acumirklī nav iespējams atrast nevienu brīvu sēdvietu. Pie vairāku ēstuvju letēm momentāni izveidojas rindas — braucēji pusstundas ceļojumu šajā peldošajā transporta līdzeklī cer īsināt ar tasi kafijas, sintētiska paskata sviestmaizēm vai saldējumu. Lai arī gaisa temperatūra tuvojas diviem desmitiem grādu, pēc pirmajām piecām uz prāmja ārējā klāja pavadītajām minūtēm šķietami ledainajā vējā rokas ir tik ļoti nosalušas, ka rodas nepārvarama vēlme doties siltajās iekštelpās iebaudīt tēju.
Nobraucot no prāmja, pulkstenis rāda pusvienu dienā — tā kā būtu laiks kārtīgām pusdienām. Kuivastu ostas kafejnīcas saimniece ir varen priecīga par kuplo — ap 30 cilvēku — apmeklētāju skaitu un pati kopā ar vienu no apkalpotājām apstaigā katru galdiņu, lauzītā krievu valodā informējot par ēdienkartes saturu un klientu izteikto pasūtījumu tulkojot apkalpotājai igauņu valodā.
Pusdienas paēstas un varam doties tālāk — izbraucam cauri Muhu salai un šķērsojam vēl XIX gadsimtā būvēto un pēcāk vairākkārt rekonstruēto dambi, kas savieno Muhu ar Sāmsalu. Abpus dambim plešas meldru lauki un vietumis ūdenī lepni paceltām galvām peld gulbji.

Sāmsalā viss šķiet miniatūrs salīdzinājumā ar Igaunijas kontinetālo daļu — priedes īsas, nemaz jau nerunājot par sīkajām kadiķu audzēm, kas knapi pārsniedz divmetrīga cilvēka augumu. Arī zemes gabali, ko daudzviet ierobežo no akmeņiem un dolomīta celti žogi, un mājiņas ir pieticīgākas savos apjomos, taču ļoti sakoptas. Liela daļa ēku, arī jaunas, celtas no koka un krāsotas spilgtās krāsās — lielākoties dzeltenā un sarkanā. Tomēr arī sociālistiskā saimniekošanas sistēma salās ir atstājusi savas pēdas — gluži tāpat kā Latvijā arī šeit lielāko ciematu centrus un Sāmsalas “galvaspilsētu” Kuresāri “izdaiļo” padomju blokēkas, laukos šur tur redzamas pamestas un pussabrukušas fermas.
Vienīgais, kā salā ir daudz — akmeņu. Akmeņi ir visur: piekrastē un uzartajos tīrumos, mežos un pļavās. Lielākais no tiem — Piretas dižakmens salas austrumu daļā — ir krietna kravas auto lielumā. Arī XIII gadsimtā apdzīvotā Valjalas pilskalna aprises, kas atgādina milzīgu krāteri, iezīmē vairākus metrus augsti akmeņu krāvumi.
Netālu no pilskalna pār Valjalas ciematu slejas senākā Sāmsalas mūra celtne — Valjalas baznīca, kura arī celta XIII gadsimtā, turklāt kā nocietinājums un savu zvanu torni ieguvusi vēlāk.

No Valjalas ceļš tālāk ved uz Sāmsalas vienīgo pilsētu — Kuresāri (16 000 iedzīvotāju), kas tulkojumā no igauņu valodas nozīmē “dzērvju sala”. Pilsētas nosaukums ir mainījies līdzi laikmetam — Krievijas impērijas laikos tā bijusi Ārensburga, pirmās Igaunijas Republikas periodā saukta par Kuresāri, savukārt padomju okupācijas gadi nosaukumā (Kingisepa) iemūžinājuši vietējā revolucionāra Viktora Kingisepa vārdu. Atmodas laikā pilsētai tika atdots Kuresāres nosaukums. Pilsētas ievērojamākais objekts uz kuru noteikti tiek vesti visi tūristi, ir bīskapa pils, celta XIV gadsimtā — četrstūra ēka ar torņiem blakus galvenajai ieejai. Ēkas pirmajos divos stāvos savulaik atradās bīskapa dzīvojamās telpas, savukārt trešajā stāvā mitinājās kalpi. Pa kreisi no galvenās ieejas esošais tornis jeb Garais Hermanis kalpojis kā visdrošākā pils vieta, kurā pils ļaudis varējuši patverties arī gadījumā, ja pati pils jau bijusi ieņemta.

Tālākais ceļš no Kuresāres ved uz Sirves ragu — Sāmsalas galējo dienvidu punktu, kuru no Kurzemes piekrastes šķir tikai nieka trīs desmiti kilometru. Sākotnēji asfaltēto šoseju, kuras malās redzamas lielas un mazas dzīvojamās ēkas un vasarnīcas, tuvojoties ragam, it kā pēkšņi nomaina šķembām klāts ceļš. Braukšana pa to rada tik biezu putekļu mākoni, ka iespējams redzēt labi ja pāris metru attālumā. Un ja vēl braucamajam atstāts vaļā logs vai lūka, mute un deguns momentā ir pilns ar putekļu daļiņām.
Melni baltais Sirves raga bākas stāvs redzams jau no tālienes. Piebraucot tuvāk, skatam paveras nedaudz padrūma un skarba ainava, kurā daba mijas ar cilvēka atstāto mantojumu. Bez bākas šeit vēl ir divas daudzdzīvokļu ēkas, no kurām viena izskatās pamesta.

Sirves ragam savulaik bijusi militāra nozīme, tādēļ šeit redzamas kādreizējo lielvaru armiju atstātās pēdas — krūmos ieauguši lielgabalu bateriju pamati, nocietinājumu fragmenti jūras krastā, tukša vienstāva māja ar prožektoru virs durvīm un divas daudzdzīvokļu ēkas, viena no kurām izskatās puspamesta: vien kādā loga vīd pāris kaktusu. Un tam visam blakus akmeņaina pludmale; daudzi akmeņi ir caurdurti un tajos var ievērt diegu. Tā ir jūras radīta māksla, kuru daudzi tūristi labrpāt paņem kā suvenīru atmiņai par Sāmsalu. Skaidrā laikā no raga kā pelēkzila lenta pie apvāršņa saskatāma arī Kurzemes piekraste. Turklāt šeit darbojas arī mobilie tālruņi ar Latvijas pieslēgumu, tā ka var teikt — esam gandrīz kā mājās.

Nākamajā rītā dodamies skatīties kosmiska objekta radītu dabas brīnumu — Kāli meteorīta krāteri. Zinātnieki lēš, ka krāteris radies pirms četriem tūkstošiem gadu, kad šajā apvidū nokritušas meteorīta atlūzas — pavisam fiksētas deviņas šādas vietas, lielākā no kurām ir Kāli krāteris. Krāteri ierobežo vairākus metrus augsta siena, vidū koku paēnā izveidojies neliels ezeriņš ar zaļganpelēku ūdens spoguli — no skatu laukuma, kā arī fotouzņēmumos no kosmosa tas izskatās gluži apaļš. Tuvumā ir skola un, protams, neiztrūkstošie suvenīru tirgotāji, kuriem šajā rīta stundā mēs esam vienīgie klienti.
Pēcāk braucams ceļš uz Pangas klintīm, kas atrodas pašos salas ziemeļos jūras krastā. Klinšu augstākā vieta ir 21 metru augsta un klintis no neparasti dzidrā jūras ūdens šķir tikai dažus metrus plata akmeņu josla.

No Pangas klintīm tālāk dodamies skatīt vienu no Sāmsalai kādreiz raksturīgiem simboliem — vējdzirnavas. Anglas vējdzirnavu kompleksā pavisam ir piecas dzirnavas — viena tā saucamā holandiešu tipa (tai griežas ne tikai spārni, bet arī augšējā konstrukcija) un četras angļu tipa (griežas viss dzirnavu korpuss). Pie lielākās dzirnavas durvīm, kur atrodas suvenīru veikals, izlasāma ne tikai informācija par pašām dzirnavām, bet labi pamanāmā vietā piestiprināts arī ierāmēts fotoattēls, kurā redzama Latvijas valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga kopā ar Igaunijas valsts galvu Arnoldu Rītelu pozējam uz dzirnavu fona. Šī ir laba vieta piknikam, tomēr nebūt ne Eiropas līmenim atbilstošās labierīcības ir par maksu un vērīgā dzirnavu saimniece modri uzpasē, lai ar vienu “iznomāto” atslēdziņu šo iestādījumu neapmeklētu lielāks skaits interesentu.
Jau atceļā uz mājām iegriežamies Koguvas ciematā, kas atrodas Muhu salā. Koguva ir kaut kas līdzīgs Rīgā esošajam Etnogrāfiskajam brīvdabas muzejam, taču galvenā atšķirība ir tā, ka gandrīz visas ciema mājas arī mūsdienās ir apdzīvotas. Tādēļ iznāk vien pastaiga pa ciemata ieliņām, jo pagalmos, kuros blakus niedru jumtiem klātām akmens mājām stāv traktori un moderni auto, ieeju liedz norāde “Privat”.
Ceļš uz mājām ir tikpat saulains, kā abas Sāmsalā pavadītās dienas. Rīgu sasniedzam ar apziņu, ka priekšā gaidāmas vēl divas brīvas dienas, kurās varēsim gremdēties spilgtajos iespaidos par Sāmsalā piedzīvoto.

Raksta autors Mārtiņš Lācis
Kuresāres pils dabas stūrītī