Agrā pavasarī, kad dienas pamazām kļūst garākas, vietām vēl palicis sniegs un tikko sākušas plaukt pirmās lapas, Latvijas iemītniekiem neierastas dabas ainavas vērojamas Ziemeļigaunijā. Vajadzīga vien vēlēšanās šķērsot akmeņainas takas un doties garākās pastaigās, drosme nenobīties no augstuma, putekļiem vai ļodzīgām kāpnītēm... Igaunija ir neliela valsts ar pašapzinīgiem iedzīvotājiem un lielām kultūras tradīcijām, skaistām pilsētām, daudzveidīgām atpūtas iespējām un neskartu, iespaidīgu dabu.

Romantiskā Pērnava

Lai apskatītu ievērojamākos Igaunijas ūdenskritumus, izbraucot no Rīgas sākas tūkstošs kilometru garš ceļš apkārt visai Igaunijai. Visskaistākie tie ir ziemā, kad rotāti lāstekām un ledus skulptūrām, pavasarī un rudenī. Mēs ceļojumu sākam īpašā datumā gan Latvijai, gan Igaunijai – pirmajā dienā, kad esam pilntiesīga Eiropas Savienības daļa. Igauņi 1. maijā svin arī pavasara svētkus. It visur, kur dodamies, parkos pulcējas jaunieši un ģimenes ar bērniem, visur ir krāšņi baloni, skan mūzika un smiekli. Svētkus ar karogiem sveic arī Pērnava, pirmā Igaunijas pilsēta, kurai dodamies cauri. Pērnava ir viena no senākajām Igaunijas pilsētām. Trīsdesmito gadu funkcionālisma arhitektūras pērle un iecienīta vieta atvaļinājumiem un dziednieciskām procedūrām. Paši pilsētnieki saka, ka Pērnavai piemīt unikāla mistiska vara. Emocijas šai pilsētā esot daudz spilgtākas, mīlestība un naids – kaislīgāki. Ne velti ar mīlestības un romantikas pārpilno gaisu vairumu viesu Pērnava apburot uz visiem laikiem. Pērnavas pludmale, atpūtas un ārstniecības iestādes ir vieta, kurp cilvēki jau kopš 19. gadsimta vidus devušies, lai atgūtu veselību ārstniecisko dūņu vannās un iemīlētos pludmalē satiktos pretējā dzimuma pārstāvjos. Ik vasaru šeit skan mūzika daudzajās koncertzālēs, parkos un skvēros, un cilvēki no vairāk nekā piecdesmit pasaules valstīm joprojām šurp brauc baudīt sāļo jūras ūdeni, sauli un smiltis, kā arī vietējo iedzīvotāju draudzīgumu.

Pa Velna kalpu takām

Mazliet pārsteidzoši, taču šķietami tik tuvu esošā Igaunija ainaviski ir ļoti atšķirīga no Latvijas, ko lielā mērā nosaka Igaunijas ģeoloģiskā struktūra. Kaļķakmens atsegumi un klintis mijas ar kadiķu audzēm – gluži tādām kā laikā, kad Igaunijas teritorijā vēl mājoja dinozauri. Ceļu malās laiku pa laikam pavīd Somu jūras līcis ar tā augstajiem krastiem, kur sevišķi skaistas ir trīsdesmit metru augstās Tūrisalu klintis. Un, protams, ūdenskritumi, kuru Ziemeļigaunijā ir vismaz trīsdesmit seši.
Viens no tūristu iecienītākajiem Ziemeļigaunijas ūdenskritumiem ir Trepojas ūdenskritums – 150 metru garā upes posmā izveidojušās pavisam divpadsmit terases, pāri kurām plūst ūdens, veidojot neparastas kaskādes.
Turpat netālu, tikai divu kilometru attālumā no jūras, Keila Joa ciematā atrodas piecarpus metru augstais Keilas ūdenskritums. Palu laikā ūdens te gāžas visas piecpadsmit divdesmit metru garās klints platumā. Interesanti izskatās upes kanjons un milzīgie klintsbluķi, kas radušies, ūdenskritumam laika gaitā atkāpjoties. Tieši šeit vizinājušies arī Latvijā iemīļotās filmas ”Velna kalpi” varoņi, cīnoties par savu brīvību. Pie Keilas ūdenskrituma atrodas arī neogotikas stilā celtā Keilas muiža, ūdensdzirnavas un krogs, kā arī muižas parks, kas ir viens no krāšņākajiem Igaunijā. Šī ir vieta, kur mazliet atpūsties no brauciena autobusā, ieturēt mierīgu un klusu maltīti vai vienkārši pasēdēt un mirkli paklausīties upes šalkoņā un putnu dziesmās.

Viduslaiku galvaspilsēta Tallina

Tallina citu Eiropas pilsētas vidū izceļas ar labi saglabāto viduslaiku arhitektūru un noskaņu, kas pilsētā jūtama vēl šodien, pastaigājoties pa līkumotajām bruģētajām ieliņām, nopērkot turziņu cukurotu mandeļu vai baudot īstu Hanzas pilsoņa ēdienkarti restorānā Olde Hansa. Viduslaiku Tallina bija viena no lielākajām un spēcīgākajām Ziemeļeiropas pilsētām, 16. gadsimta sākumā šeit atradās Eiropas augstākā būve, iespējams, tolaik arī viena no augstākajām pasaulē – Olevistes baznīca. Ne velti Tallinu dēvē par viduslaiku galvaspilsētu. Tallinas vecpilsēta iekļauta UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā. Iespējams, šī kultūras mantojuma neatņemama daļa ir Tallinas iemītnieki, kas saulainās dienas pavada klusās dārza kafejnīcās, sarunājoties ar draugiem un paziņām. Šādā vietā mēs satiekam kādu zviedru puisi, viņa zilacaino draudzeni un romantiska izskata igauņu puisi, kas cilvēkus pa Tallinas ielām vadā ar zviedram piederošo velotaksi. Viņš prāto, vai alus viņa iecienītākajā bārā ar 1. maiju kļuvis dārgāks. Tikmēr vācu meitenei stāstām neko citu kā par Latvijas pilsētu Talsiem, kurp rudenī ieplānojusi doties kāda viņas draudzene. Tallinā kopā sanākuši visdažādāko tautību pārstāvji, kas šeit atpūšas, studē vai vienkārši visneiedomājamākajos veidos vada savas brīvās dienas. Mūsdienīgums, pat kosmopolītisms un viduslaiku gars Tallinā sadzīvo blakus. Interesanti būs kā skaisto mākslu cienītājiem un vēstures pētniekiem, tā nakts dzīves baudītājiem, gardēžiem un aktīvas atpūtas piekritējiem.
Pēc neatkarības atgūšanas Tallina un visa Igaunija piedzīvoja īstu būvniecības un pārbūves drudzi, kā galvenais mērķis bija apliecināt Igaunijas piederību Rietumu pasaulei. Pēdējās desmitgades nozīmīgākais jautājums arhitektūrā bijis – vai arhitektūra ir bizness vai māksla? Šodien Tallinā sadzīvo spilgti kontrasti. No pilsētas skatu laukumiem vērojot Tallinas namu jumtus un panorāmu, redzamas metāliskas ēkas ar spoguļstiklu sienām, neonā izgaismoti lielveikali un privātmājas pilsētas nomalē, kas celtas, lai to īpašniekiem ļautu izbaudīt piederību sabiedrības elitei. Katrs jauns debesskrāpis augstumā cenšas pārspēt iepriekšējos, tomēr nevienam no tiem varenībā nav izdevies un arī neizdosies apsteigt ar iespaidīgo mūri apjozto Tompea kalnu, Tallinas Lejpilsētu un Augšpilsētu, pilsētnieku iemīļotos torņus Resno Margaritu un Garo Hermani, Olafa baznīcas, Tallinas Doma baznīcas un Svētā gara baznīcas majestātiskos torņus.

Pašiem sava Niagara

Viens no pasaules slavenākajiem ūdenskritumiem ir 51 metru augstais Niagaras ūdenskritums Ziemeļamerikā. Jagala – Joa ciemā atrodas Igaunijas Niagara, astoņus metrus augstais un sešdesmit līdz septiņdesmit metrus platais Jagalas ūdenskritums. Viens no izcilākajiem Igaunijas dabas pieminekļiem pārsteidz ar savu dārdoņu, varenību un skaistumu. Spēcīgu pārdzīvojumu var gūt, šķērsojot upi starp klinti un ūdenskritumu, kad ūdens līmenis upē ir zemāks. Jagalas ūdenskritumam iespējams pieiet pavisam tuvu un pavērot tā atspulgus upes ūdeņos un peļķēs. Ekstremālāku sajūtu kārotāji šo ūdenskritumu mēdz šķērsot arī ar laivām, taču vairums igauņu šo un Somu līča piekrasti izmanto kā atpūtas un pikniku vietu, baudot pirmās siltās pavasara dienas.

Senās kultūras un ūdeņu kustības liecības

Neparasta ainava vērojama, braucot uz Austrumiem aiz Tallinas pirms pagrieziena uz Kiiu pilsētiņu. Pašā ceļa malā atrodas Rebalas senkapi, kas saglabājušies no astotā un septītā gadsimta pirms mūsu ēras. Rebala ir viens no vecākajiem Igaunijas ciematiem, no kā nosaukuma cēlies arī Tallinas senais nosaukums Rēvele. Rebala arī arheoloģisko atradumu ziņā ir blīvākā vieta Igaunijā. 25 kvadrātmetru platībā šeit atrasts ap 3000 priekšmetu, no kuriem vecākajiem ir ap piectūkstoš gadu. Trīsdesmit sešos Rebalas apbedījumos atrasti bronzas skūšanās naži un knaibles, kas raksturīgi Jitlandei Bronzas laikmeta noslēgumā. Daļa atrasto priekšmetu nākuši no dāņu teritorijām. Jautājums par Rebalas senkapos apbedīto cilvēku etnisko piederību vēl palicis neatbildēts. Apglabāti gan tie saskaņā ar Bronzas laikmeta cilvēka pasaules modeli: galvas uz ziemeļiem, sejas pret dzīvības devēju Sauli. Mirušos glabāja šķirstos, kam apkārt izveidota kaļķakmens siena. Cilvēks atrodas noteikta cikla centrā un redz vien viņam mūžīgi neaizsniedzamo horizontu.
Pie senkapiem nogriežoties pa ceļu uz Kostiveri, apmēram simt metru attālumā no šosejas vērojama Ziemeļigaunijā ļoti izplatīta parādība – karsts (par karstu sauc ģeoloģisku procesu, kurā iežu šķīšanas rezultātā izveidojas pazemes tukšumi, pazemes upes, ezeri un iegruvumi). Rebalas apkaimē var redzēt upes aiziešanu pazemē un sekot tukšajai upes gultnei, kurā ir ne mazums īpatnēju veidojumu, plaisu, alu un sēņveida stabu.

Pārgājienu takas Lāhemā nacionālajā parkā

Brauciena otru dienu sākam ar Igaunijas vecākā nacionālā parka Lāhemā apmeklējumu. Šīs savdabīgais ainavu apvidus kopš seniem laikiem pievilinājis cilvēkus no tuvām un tālām zemēm. Parka teritorijā atrodami gan milzīgi dižakmeņi, gan veci kapulauki, noslēpumaini pilskalni, purvi un muižas ēkas, reti un aizsargājami augi. Lāhemā var dēvēt arī par dižakmeņu muzeju. Parka apmeklētājus tie pavada it visur; ne velti saka, ka Igaunijā akmeņi augot no zemes. Lielākais no šiem akmeņiem un arī Baltijas augstākais akmens Jaani-Toomi pārsteidz ar saviem milzīgajiem apmēriem un neparasto apkārtni. Tieši šeit aug dīvainas priedes ar trīs un vairākiem stumbriem, piešķirot apkārtnei nedaudz mistisku noskaņu. Ikviens ceļotājs pie Jaani-Toomi var pārbaudīt savu fizisko sagatavotību, mēģinot 7,5 metrus augstajā akmenī uzrāpties. Tas ne katram izdodas.
Viens no skaistākajiem apskates objektiem parkā ir Nommeveski kanjons un Valgejogi jeb Baltā upe. Dodoties gar upes krastiem dabas mīļotāji un skaistuma baudītāji piedzīvos gana daudz patīkamu mirkļu. Pagaršot ūdeni no avotiņa, uziet sīktu strautiņu, kas iztek tieši no klints, vērot ūdens plūsmu un nelielo ūdenskritumu kalnu upei līdzīgajā Valgejogi, pasmaržot parkā ziedošās purva un meža puķes – darāmā šeit pietiks kaut visai dienai.

Kurp dodas lopu vedēji?

Tālāk mūsu ceļš ved uz Virumā reģiona ekonomisko, politisko un kultūras centru Rakveri, pilsētu, kas slavena ar divām celtnēm – pili un gaļas kombinātu. Stāsta, ka ceļu uz Rakveri nomaldījies ceļinieks vienmēr atradīs, sekojot lopu mašīnām. Un nekādi nevar nepamanīt Rakveres pilsdrupas, kas uzreiz izceļas apkārtējā vidē. Mūsdienās senajās pilsdrupās notiek teātra izrādes un festivāli, kuru iecienītākā tematika ir Hamleta un Drakulas gaitas. Taču pirms vairākiem gadsimtiem šajā vietā atradies koka cietoksnis ar aizsargžogu apkārt. 13. gadsimta vidū dāņi koka cietoksni sāka aizvietot ar daudz modernākiem akmens nocietinājumiem. Ievērojamu pārbūvi, kas turpinājās līdz pat 17. gadsimtam, aizsāka Livonijas ordenis, kas pilī saimniekoja 14. gadsimta vidū. Šādi akmens cietokšņi un nocienātas baznīcas ir izplatīta Igaunijas 13. gadsimta ainavas sastāvdaļa, stratēģiski dāņu un vācu iebrucēju centri.

Citplanētu ainavas un industriālā Igaunija

Viduslaiku pilis un muižas pamazām nomaina ne mazāk savdabīgi, taču cilvēka darbības rezultātā veidojušies skati. Augsti pelēki kalni, neparasts smārds, augstsprieguma līnijas, iespaidīgas tehnoloģijas... tāda ir ainava starp Kiviīli un Kohtla-Jarves pilsētām. 20. gadsimta 80. gados Igaunija elektroenerģijas ražošanā uz vienu iedzīvotāju pasaulē ieņēma trešo vietu aiz Kanādas un Norvēģijas. Par to lielā mērā jāpateicas degakmens pieejamībai, kas ir Igaunijas nozīmīgākais dabas resurss, plaši izmantots enerģētikā un ķīmiskajā rūpniecībā. Degakmens ir veidojies vairāk nekā miljons gadu ilgā laikposmā no dūņu nogulsnēm jūras dibenā, līdzīgi kā no koku stumbriem veidojas akmeņogles. Tomēr vēlēšanās degakmeni iegūt un izmantot ir nopietni kaitējusi dabai. Degakmens atradnes izbojājušas dabisko zemes struktūru, virsmu, piesārņoti ir pazemes ūdeņi, atmosfēra, liels kaitējums nodarīts augu un dzīvnieku dzīvei, cilvēka veselībai un dzīves apstākļiem. Mākslīgās ainavas, kas vairāk atgādina dzīvi pavisam citā pasaulē vai uz citas planētas, plešas ap 300 kvadrātkilometru platībā.
Neskatoties uz putekļiem, kas pamazām noklāj ādu un apģērbu, varonīgi dodamies augšā Kiviīli pelnu kalnā – vienā no šādiem industriāliem un mākslīgi veidotiem ainavas elementiem, kura viens izcilnis nudien liek domāt par dzīvi uz Mēness vai citplanētu civilizāciju apmeklējumiem. Kalns veidots no degakmens pārstrādes atlikumiem un ir pavisam 110 metru augsts. Pirmās ziņas par degošiem akmeņiem Igaunijā nāk no 16. gadsimta. Tā kā tas atrodas tikai metra dziļumā, agrāk degakmeni plaši izmantoja muižās kā kurināmo. Pirmo reizi degakmens rūpniecisko ieguvi aizsāka 1916. gadā, kad tika bloķēta angļu akmeņogļu piegāde Pēterpils apkurei. Un jau 1944. gadā tika izveidots Kiviīli kalns. Tieši pretī Kiviīli kalnam ir jaunāks pelnu uzbērums, kas ir arī viens no relatīvi augstākajiem Igaunijas kalniem, šobrīd jau 115 metru augsts. Uz austrumiem redzama milzīga degakmens atlikumu kalnu grēda, bet uz Ziemeļiem pavisam zils Somu jūras līcis un nedaudzās māllēpenes, kas tomēr spējušas uzziedēt neauglīgajā vidē.

Un atkal kontrasti

Mākslīgi radīts ir arī Igaunijas augstākais ūdenskritums Valaste, kas plūst pār Somu jūras līča stāvkrastu starp Ontiku un Valasti. Ūdenskritums veidojās pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu vidū, kad šeit tika veikti meliorācijas darbi un izveidots grāvis ūdens novadīšanai. Šīs ūdenskritums vēl tikai veido savu ieleju un laika gaitā kļūst tikai augstāks, deldējot savu pamatni un padarot to arvien zemāku. Valaste pārsteidz ne tik daudz ar savu krāšņumu un varenību, kā ar klinšu atsegumiem, kuros spilgti izdalās vairāki iežu slāņi dažādās krāsās, ar augstumu un mazliet biedējošo ceļu uz skatu tiltiņu pa vijīgām režģu kāpnītēm, kas, gribot negribot, paaugstina adrenalīna līmeni asinīs tiem, kam augstumā reibst galva.

Sajūtas

Klusums, nekādas steigas, miers, dabas varenība, kuras priekšā reizēm nākas atkāpties un kurai mēs pakļaujamies. Mūžīga kustība, tiekšanās uz priekšu... vārdiem nav iespējams aprakstīt vai izteikt, ko nozīmē pastaiga saulainā dienā Keilas parkā vai starp Lāhemā savādajām priedēm, atspulgu vērošana ūdenī pie Jagalas ūdenskrituma un avotu meklēšana Nommeveski kanjonā. Ir jādodas ceļojumā, lai saprastu to visu. Un iepazītu dabas un cilvēka veidoto pasauli visā tās daudzveidībā.

Inese Priedīte