Ceļojums sākas 7.00 no rīta ar izbraukšanu no Latviešu biedrības nama jeb tautā sauktās Māmuļas. Grupa ir kuplā skaitā (40 ekskursantu, grupas vadītājs Artis un gidu stažiere Olga).

Pirmā pieturvieta ir Latvijas - Igaunijas robeža. Steidzīgākie un aizmāršīgākie ceļotāji vēl paspēj samainīt naudiņu. Noskaņojums grupā ir labs, par ko rūpējas grupas vadītājs Artis. Sniegtā informācija ir neuzbāzīga, bet tai pašā laikā interesanta, bagāta ar humoru un labām vēstures un ģeogrāfijas zināšanām.

Jauka sanāk arī grupas savstarpējā iepazīšanās, katram ir kāds vārds sakāms par ceļošanu, līdzšinējo ceļojumu iespaidiem, gan arī par paredzamo ceļojumu. Daudzi jau kādreiz ir bijuši Sāmsalā jeb Sāremā, taču tas ir bijis sen, bet vēlme to apceļot vēlreiz ir palikusi. Lielāka interese ir par Hījumā salu, tās dabas krāšņumiem.

Iespēju nobaudīt pirmo vai otro kafiju gūstam Pērnavā un dodamies tālāk uz prāmja atiešanas vietu Virtsu ostu. Brauciens ar prāmi uz Muhu salu nav ilgs, bet rada pirmo iespaidu par Igaunijas salām. Šķiet, zaudēts kontakts ar steidzīgo pasauli, nokļūstam citā daudz mierīgākā, līdzsvarotākā vidē. Te dominē daba, tās skaistums, vienkāršība un reizē arī skarbums.

Pirmie objekti – Līvas baznīca ar neparasti iebūvēto zvanu virs baznīcas galvenās ieejas, senais pilskalns ar savu noslēpumainību, neparastā veidā uzbūvētais dambis, kas savieno Muhu salu ar Sāmsalu, un dīvainais dabas veidojums – Kāli meteorīta krāteris. Artis gan aicina nokāpt pie ūdens un paslapināt rokas vai seju (kļūšot jaunāki), ha-ha. Bet jāteic, ka vieta ir nedaudz baismīga, rodas iespaids, ka šeit kādreiz darbojušies pārdabiski spēki. Tie laikam liek mums patukšot savus makus, iegādājoties vietējo amatnieku suvenīrus. Šeit ir arī jauks krodziņš, no kura nāk ceptas gaļas un sautētu kāpostu smarža. Žēl, ka neatliek laika tos nobaudīt, jo siekalas rijot, jādodas tālāk.

Patīkama ir atkalredzēšanās ar jauko pilsētiņu Kuresāri jeb – kā es to atceros no padomijas laikiem – Kingisepu. Pēc izvietošanās viesu namā gribas ātrāk nokļūt pilsētas centrā un baudīt tā gaisotni. Interesanti, ka vietējā kafejnīcā atrodam ēdienkarti ne tikai angļu un krievu valodā, bet arī skaidrā latviešu valodā. Ēdiens ir garšīgs un arī cenas draudzīgas. Cilvēki šeit ir nesteidzīgi, draudzīgi čalo savā starpā, iemalkodami kādu alus kausu vai kafijas tasi. Izstaigājam senās ieliņas, kurās vēl vietumis saglabājušies veco laiku lukturi un neparasti metālkalumi. Laiks ir jauks, tādēļ izstaigājam arī parku un krastmalu, taču jūtot, ka nogurums nāk virsū, esam spiesti doties uz viesu namu. Un tad jau miegs dara savu.

Sestdienas rīts uzaust skaidrs, bet vējains. To sajūtam Sirves zemesragā, kad izkāpjam no autobusa. Taču vēlme atrast laimīgos akmentiņus ar caurumiņu ir daudz lielāka, tādēļ ātri visi izklīst gar jūras krastu. Tā kā ir sestdienas rīts, šeit sabraukuši dažādu ūdenssporta veidu cienītāji, to vidū arī sērfotāji. Vērojam, kā pa vēju tie slīd pa ūdens virsmu, pa retam arī pazūdot zem ūdens. Atvēlētais laiks paskrien nemanot. Daudzi tomēr kļuvuši par laimīgo akmentiņu īpašniekiem. Arī suvenīru tirgotava daudziem ir pa prātam, sapirktas gan vilnas zeķes, adītas igauņu nacionālajos rakstos, gan kadiķu paliktnīši un nazīši.

Seko saturīga ekskursija pa bīskapa pili, visādu labirintu izložņāšana, ko var veikt gan individuāli, gan arī Arta pavadībā. Lielākā grupas daļa to veic draudzīgā bariņā. Pēc pils apskates vēl tikai mirklis pilsētā, un tad jau uz nākamo objektu – Pangas klintīm. Te nu atkal ir iespēja izlocīt kājas, bet slinkākie nolien kadiķu birzī, lai pagozētos saulītē. Šī vieta man ļoti atgādina stāvos jūras krastus Ziemeļigaunijā.

Pa ceļam apskatot Anglas dzirnavas, kur var nobaudīt ļoti labu kafiju, Karjas baznīcu ar pļāpājamo istabu, vēl pagūstot iepirkties Leisi ciema veikalā, dodamies uz prāmi. Esam ieradušies savlaicīgi, vērojam, kā pienāk mūsu prāmis, kā tas atbrīvojas no iepriekš uzņemtās kravas, lai varētu uzņemt mūs.

Braukt ar prāmi ir vienreizīgi labi. Jo šeit ir iespēja pēc sirds patikas izvēlēties, ko darīt. Var vienkārši sēdēt kafejnīcā, nobaudot kādu ēdienu vai dzērienu, var iet uz klāja un vērot apkārtni, vai arī var nolīst aizvējā un pasauļoties. Gadījumā, ja negribas neko, var mierīgi palikt autobusā un pagulēt diendusu.

Hījumā sala mūs sagaida ar saulainu laiku, tādēļ Artis piedāvā mēģināt paspēt aizbraukt līdz vecajai Kipu bākai. Laimīgā kārtā mums tas izdodas. Kamēr Artis nokārto biļešu būšanu, mēs jau kāpjam augšā. Kāpiens ir pamatīgs, bet ir tā vērts, jo paveras burvīgs skats uz apkārtni. Ir nedaudz dīvaina sajūta, jo skatu platformas grīda uz malām ir zemāka nekā centrā. Slīpums ir jūtams, tādēļ daži jūtīgākie arī nevar saņemties un tikt līdz margām. Atpakaļkāpiens ir vēl neērtāks, jo jāpieliec galva un pakāpieni piedevām nav vienāda augstuma, taču visi veiksmīgi nokļūstam lejā.

Un tad uz pieminekli uz prāmja Estonia bojā gājušajiem bērniem Tahkunas zemesragā. Iespaidīgi! Negribas neko teikt, tikai paklusēt. Iedomājoties, ka vētras laikā šeit skan arī zvans, rodas baisma sajūta. Sāk jau krēslot, bet Artis vēl piedāvā izkāpt, lai ieietu vienā no daudzajiem bunkuriem, kuri šeit atrodas kopš kara laikiem. Lukturīti spīdinot, izstaigājam arī tos.

Nākošās dienas rīts ir apmācies, pareiza bijusi prognoze – lietus. Taču ir arī patīkams notikums – Artim vārda diena. Apsveicam jubilāru un dodamies ceļā.

Izkāpjam pie krusta kalna, tad uz Kukkakivi dižakmeni, bet pie Derības akmeņu krāvuma lietus jau pieņemas spēkā un tikai daļa no grupas ir gatavi izkāpt no autobusa.

Arī uz nākamo objektu – kadiķiem apaugušo zemes strēli dodas paši izturīgākie, taču nonākot atklātā vējā un lietū, saprot, ka jādodas atpakaļ. Pēdējie foto ar rasas pilniem zirnekļu tīmekļiem kadiķos un atpakaļ autobusā. Visi saprotam, ka no dabas baudīšanas turpmāk nekas nesanāks. Vēl baznīca ar seniem kapu krustiem un steidzīgi mēģinām tikt uz iepriekšējo prāmi, kas iet uz kontinentu. Pateicoties Arta izdarībai, pēdējā mirklī tomēr pagūstam uzbraukt uz prāmja.

Cerība, ka kontinentā laiks būs labāks, drīz zūd. Taču tas netraucē mums iebraukt Hāpsalu un izstaigāt varenās pilsdrupas. Neliela autobusa ekskursija pa Hāpsalu un mēs dodamies mājup. Arī Pērnavā nolemjam, ka laiks nav pats labākais pastaigai, tādēļ uztaisām tikai nelielu pauzi pie lielveikala.

Par ceļojumu gribas teikt, ka maršruts ir labs, nav pārsātināts ar apskates objektiem. Ir dota iespēja ne tikai redzēt, bet arī baudīt.

Ceļojuma iespaidos dalījās gidu stažiere
Olga Blaževiča