Ceļotāji ir dažādi. Vieni grib ieraudzīt un „uzvarēt” vietu, uz kuru viņi dodas, bet citiem tīri labi patīk jau pirms brauciena skaidri zināt – kur un kāpēc brauc, ko un kādēļ ieraudzīs. Pirmie aizbrauc un priecājas par to, ko pamana, bet otrie priecājas un saredz arī par to, ko pirmie pat nepamana. Šis rakstiņš par Sv. Kazimiru un trim ievērojamām Viļņas sakrālajām celtnēm noderīgāks būs otrajiem. Tad viņiem noteikti būs viegli patīkami ieraudzīt gan „Trīsroci Kazimiru”, gan zināt, kas tās par trim varenām statujām uz Viļņas katedrāles jumta. Te būs diezgan daudz vēstures, bet no tā nav jābaidās – bez minimālām Lietuvas vēstures zināšanām doties uz Viļņu ir tas pats, kas mēģināt noteikt kāda cilvēka patieso dabu pēc cepures.

 Viļņa ļoti atšķiras no abām pārējām Baltijas valstu galvaspilsētām, kurās redzam daudz vācu un skandināvu kultūras ietekmes. Viļņa ir īsta baroka pilsēta, tāpēc bieži vien te pārņem pavisam citādas izjūtas nekā Rīgā vai Tallinā. Un vēl - Viļņā ir kaut kas no mūžīgās pilsētas Romas varenības, Florences neatkārtojamības un pašas Itālijas elpas. Neticat? Varat vienkārši pārbaudīt – ejiet saulainā dienā pa Tilta ielu (Tilto gatvė) virzienā un katedrāli un paskatieties! Pat saules Viļņā, šķiet, bieži vien ir vairāk nekā Rīgā vai Tallinā J! Laikam jau daļiņu gaišuma šeit atnesuši daudzie itāliešu arhitekti un mākslinieki, kas radījuši nozīmīgu daļu Viļņas arhitektūras pieminekļu.

Viļņai un visai Lietuvai ir vēl viena liela atšķirība – viņiem ir savs svētais. Ja mēs pajautāsim kādam Latvijas iedzīvotājam, kas ir Latvijas aizbildnis, reti kurš, izņemot kādu lielu reliģijas pārzinātāju, varēs ko pastāstīt par svēto Meinardu. Jo - viņš tomēr šeit ieradies no svešām zemēm, turklāt tautā nemaz nav vienota viedokļa par šīs misijas patiesi labajiem nodomiem, kur nu vēl par rezultātu. Toties Lietuvā katrs jums pateiks, ka Lietuvas aizgādnis ir Sv. Kazimirs. Un arī stāsti par to bieži vien liksies tik līdzīgi tiem, kādus esam dzirdējuši daudz tālākās zemēs.

Mūsu dienās daudzas senās ar Sv. Kazimira kultu saistītās tradīcijas ir zudušas vai mainījušās – bieži virsroku ņēmis mūsdienu komerciālais gars, kad gandrīz katri svētki sākas un beidzas ar tirgošanos. Un visu jauko un ne tik jauko, kas tam nāk līdzi. Tomēr vēl aizvien katru gadu Viļņas iedzīvotājus priecē Kaziuko muges (latviski to varētu tulkot kā Kazimiriņa jeb Kazīša tirgu) īstais gars – tad no vissenākajām tradīciju dzīlēm iznāk verbas. Protams, kaut kur dziļāk, paslēpušās no nejaušu garāmgājēju vai paviršu ciemiņu acīm, aizvien vēl dzīvo arī citas ar Sv. Kazimira godināšanu saistītās tradīcijas. Bet, lai uzzinātu, kas tad bija Sv. Kazimirs, kāpēc viņš tika iecelts svēto kārtā, kuras trīs Viļņas baznīcas cieši saistītas ar viņa vārdu un to, kā mūsdienās izskatās Kaziuko muge – ir vienkārši jādodas uz Viļņu!

„Vienīgais Lietuvas svētais” – tā bieži sākas stāstījums par svēto Kazimiru. Lietuviešu tautai ir bijis daudz dižu cilvēku, varenu valdnieku, drosmīgu vīru, gudru zinātnieku un varonīgu sieviešu. Bet par svēto iecelts tikai karaļdēls Kazimirs.

Sv. Kazimira dzīve bija īsa – 25 gadi un 5 mēneši. Viņš piedzima Vāveles pilī Krakovā 1458. gada 3. oktobrī, mira Grodņā (lietuviski Gardinas, tagad atrodas Baltkrievijā, kas toreiz bija Lietuvas Dižkunigaitijas teritorija) 1484. gada 4. martā. Kaut arī literatūrā Sv. Kazimirs bieži saukts polonus, ne vienam no viņa vecākiem vai vecvecākiem nebija ne lāses poļu asiņu. Viņš bija Ģedimina dzimtas atvase (Lietuvā to sauc par ģediminaišu dinastiju) no tēva puses. Viņa vecvecāki – Jogaila un Sofija Alšēnaite, tēvs – Jogailas dēls Kazimirs, Lietuvas dižkunigaitis un Polijas karalis, bet māte - austriete Elizabete no Habsburgu dinastijas. Karaliskajā ģimenē bija 6 dēli un 5 meitas. Tāpēc vārds polonus tad nu varētu nozīmēt tikai to, ka viņa senči bija Polijas karaļi. Un būt par Polijas karaļa dēlu nemaz nenozīmēja būt polim.

Bet to, kas karalisko atvasi mudināja dzīvot tā, ka vēlāk viņu pasludināja par svēto, šodien vairs nepateiks neviens.

Viņš pilnīgi atšķīrās no pārējiem saviem brāļiem, kurus daudz vairāk bija ietekmējušas modernās tā laika idejas. Ļoti ticīga bija viņa māte, viņu noteikti ietekmēja skolotājs kanoniķis J. Dlugošs.

Varbūt sava loma bija nesekmīgajam karagājienam uz Ungāriju (1471), kurā viņam bija jādodas jau trīspadsmit (!) gadu vecumā! Jans Dlugožs savu audzēkni raksturoja kā reti talantīgu un gudru jaunekli. Cits viņa skolotājs, itālietis Kallimahs Buonakorsi atcerējās viņu kā divus adolescens - svētu jaunekli. Kāds prūšu hronists viņu sauc par ļoti gudru un tikumīgu, par kuru cilvēki runā tikai labu.

Ir ziņas, ka tad, kad karalis Kazimirs ar dēlu Kazimiru apmeklēja Viļņu, viņi devās arī uz Medininkiem pie Sv. Augustīna kanoniķiem, kas īpaši rūpējās par Vissvētākās jaunavas Marijas kultu. Daudzi pētnieki par vēl vienu nozīmīgu iemeslu uzlūko tolaik neārstējamo slimību – diloni (tuberkulozi), kas sāka izpausties 1483. gadā. Lietuvā Kazimirs esot pavadījis daudz laika.

Jau viņa dzīves laikā tie, kas viņu pazinuši, esot uzskatījuši par svēto. Viņa askētisko dzīvi 16. gadsimtā pētīja pāvesta Leona X legāts bīskaps Z. Ferreri, kas 1521. gadā izdeva biogrāfiju „Vita beati Casimiri, scripta Vilniae”. Kazimirs valkājis askētiskas drēbes, gavējis, naktīm lūdzis dievu, palīdzējis vārgdieņiem un slimajiem. Kad toreizējie ārsti Kazimiram kā zāles pret diloni ieteikuši „grēku” - precības, kam piekrituši arī vecāki, viņš bijis labāk ar mieru mirt, nevis atteikties no nevainības un nepiekritis precēties ar Svētās Romas impērijas imperatora Frīdriha III meitu Kunigundi.

  Kazimirs nav bijis dzīvei nepiemērots vārgmiesītis. Viņam bijušas arī labas politiķa spējas, viņš daudz piedalījies valsts pārvaldē. Tieši viņš centies uzlabot Polijas un Romas attiecības, kas bija sašķobījušās tādēļ, ka viņa tēvs labi sapratās ar Čehijas husītiem. Daudz pievērsies attiecībām ar turkiem, kas karalistei radīja kara draudus.

Veselus divus gadus Kazimirs aizvietojis savu tēvu karali, kas ceļojis pa Lietuvu un citām valstīm. Lietuvā un Polijā viņš tika uzskatīts par lietuviešu garīgo vadītāju, kas aizstāvēja pret pareizticīgo reliģiju un kara draudiem no Maskavas.

Pēc nāves Kazimirs nogādāts un apglabāts Viļņas katedrāles kapelā. Drīz sāka izplatīties ziņas par brīnumiem, kas notiekot pie viņa zārka Viļņā (pie viņa šķirsta daudzi smagi slimie atguvuši veselību). Nostāsti stāsta par to, ka karu laikā ar Maskavu 1518. un 1654. gadā Sv. Kazimirs sargājis lietuviešu karaspēku. Jau 1521. gadā pāvests Leonas X Kazimiru pasludināja par svētītu, bet pāvests Klemenss VIII – par svēto. Pāvests Urbāns VIII Sv. Kazimiru pasludināja par Lietuvas aizbildni.

Karalis Žīgimats Vaza par godu Sv. Kazimiram Viļņas katedrālē ierīkoja jaunu kapelu un tajā Sv. Kazimira mirstīgās atliekas novietoja 1637. gadā. Par Sv. Kazimira godāšanu īpaši rūpējās franciskāņu (bernardīniešu) un jezuītu mūki.

Kad 1795. gadā, kad kaimiņvalstis galīgi sadalīja Lietuvas un Polijas valsti (Abu Tautu Republiku), Lietuva nonāca Krievijas varā. Krievijas vara centās pārkrievot lietuviešus un propagandēja pareizticību. Tā kā lietuvieši uzskatīja Sv. Kazimiru par savu aizbildni debesīs, varas iestādes sāka traucēt tā godināšanu. Tāpēc Viļņas Sv. Kazimira baznīcu atdeva pareizticīgajiem, aizliedza svinēt Sv. Kazimira svētkus, jo Kazimira kults bija simbols cīņai par ticības brīvību. To apliecina kāds interesants notikums: tad, kad 1892. gadā nodega Žemaitkiemja Sv. Kazimira baznīciņa, vietējie draudzes locekļi to uzcēla no jauna vienā naktī un pat paspēja to iesvētīt. Tas ļoti nepaticis varas pārstāvjiem, tāpēc vietējais mācītājs esot izsūtīts.

Vēlreiz pāvests – šoreiz Pijs XII - „saistīja” Sv. Kazimiru ar Lietuvu 1948. gadā, kad viņš iecēla Sv. Kazimiru par lietuviešu jaunatnes īpašo debesu aizbildni. Patiesībā, 1948. gadā, rakstot bulu, pāvests atdeva godu lietuviešu tautai, kas bija nonākusi padomju jūgā, daudzi izvesti uz Sibīriju, daudzi gājuši bojā turpat Lietuvā, vēl citi – sākuši mežabrāļu cīņu vai aizbraukuši uz rietumiem.

Tieši tāpēc laikos, kad, kā rakstīja pāvests Pijs XII, „par kuriem grūtāku nav bijis visā Lietuvas vēsturē”, lietuviešu jaunatne vēl vairāk godina Sv. Kazimiru. Kad padomju okupācijas laikā 1950. gadā Viļņas katedrāle tika slēgta un pārvērsta par mākslas muzeju, Sv. Kazimira pīšļi 1953. gadā tika aizvesti uz Sv. Pētera un Pāvila baznīcu. Bet tad, kad padomju vara sāka brukt, viens no neatkarības cīņu sākuma lielākajiem notikumiem bija tieši 1989. gada 4. marts, kad Sv. Kazimira pīšļi atgriezās savā atdusas vietā.

Tomēr tā nebija pirmā reize, kad svētā pīšļi tika pārvietoti – pirmās krievu invāzijas laikā 1655. gadā un Ziemeļu kara laikā 1703. gadā zārku ar Kazimira mirstīgajām miesām nācās paslēpt. 1795. gadā, kad krievi otrreiz ielauzās Lietuvā, tika aizliegts svinēt svētā Kazimira svētkus.

Kādreiz Sv. Kazimira svētkos sievietes esot staigājušas basām kājām visu dienu – tādejādi godinot viņa askētisko dzīvesveidu. Citos Lietuvas novados, piem., Suvalkijā pēc vietējās tradīcijas 4. martā visa draudze gavējusi, bet Kučūnos – bagātīgi ziedojusi nabagiem. Šīs tradīcijas aizsākumi meklējami paša Kazimira dzīvesveidā.

Tomēr vēl viens no Sv. Kazimira garīgās dzīves atspulgiem ir sastopams Viļņā. No seniem laikiem 4. martā ļaudis svin „Kazimierines” jeb „Kaziuko mugi”. Mūsdienās tie vairs nav tikai baznīcas svētki, kas saistīti ar Sv. Kazimiro reliģiskajiem svētkiem. Galvenais svētku simbols ir greznās Viļņas verbas. No vēsturiskajiem avotiem zināms, ka verbas uz Viļņu veduši no Pilaites, kas no 16. gadsimta sākuma līdz 18. gadsimta beigām piederēja jezuītiem; tieši no turienes esot sācies gājiens uz Viļņu ar verbām, lai godinātu Sv. Kazimiru.

Dievbijība kā tikums mūsdienās īsti vairs nav modē, arī Kazimira vārds mazuļiem Lietuvā vairs netiek dots pārāk bieži. Tomēr tad, kad kādam Lietuvā klājas pavisam grūti, viņš noteikti atceras, nostāstu par to, kā 1518. gadā, kad krievi bija aplenkuši Polockas pili, esot parādījies jātnieks baltā apmetnī uz balta zirga. Turot rokā augsti paceltu zobenu, viņš pārvedis lietuviešu karotājus pāri Daugavai. Karotāji esot bijuši pārliecināti, ka jātnieks nav neviens cits kā pats svētais Kazimirs.

Un šodien, kad daudziem gan Latvijā, gan Lietuvā klājas patiesi grūti, ir īpaši vērts atcerēties Sv. Kazimiru un viņa attieksmi pret grūtdieņiem.

Sv. Kazimirs labi zināms ticīgajiem un mākslas un vēstures pētniekiem Vācijā, Itālijā, arī ASV un Kanādā, kur viņu tradicionāli godina nevainīguma, dievbijīguma un stipras ticības dēļ. Pavisam Lietuvā ir 15 baznīcas, kas nosauktas Sv. Kazimira vārdā. Un atkal – Itālijā –Piti galerijā Florencē glabājas itāliešu mākslinieka Karlo Dolči glezna (ap 1670. g.), kur attēlots Sv. Kazimirs. Karlo Dolči, viens no slavenākajiem Florences baroka māksliniekiem, šo gleznu radīja pēc Kazimo III Mediči pasūtījuma, kurš bija iecerējis izveidot veselu svēto galeriju. Tieši šī glezna uzlūkojama par slavenāko Sv. Kazimira attēlojumu pasaulē.

 2. Viļņas katedrāle jeb Sv. bīskapa Staņislava un Sv. Vladislava katedrāle bazilika

Nozīmīgākā Lietuvas kristīgā baznīca ir arī viens no Viļņas simboliem. Tā atrodas Ģedimina kalna pakājē, vietā, kur no vissenākajiem laikiem atradušās arī senās Lietuvas svētvietas. Ap to risinājušies visi svarīgākie notikumi, te kronēti valdnieki, atdusas viens no Lietuvas un Polijas valsts karaļiem – Aleksandrs, Sv. Kazimira brālis, kas troni ieguva pēc Kazimira nāves. Un te, Sv. Kazimira kapelā atdusas paša Sv. Kazimirs pīšļi. Tieši tur ar lūgšanu pie Sv. Kazimira šķirsta 1993. gada 4. septembrī sākās Pāvesta Jāņa Pāvila II ceļojums pa Lietuvu.

Pirmais dievnams te esot uzcelts jau karaļa Mindauga laikos – ap 1251. gadu. Tā fragmentus var redzēt katedrāles pazemē.

Vieta katedrālei nav izvēlēta nejauši - tā atrodas Šventaraģa ielejā (Šventaraģis jeb Šventareģis – vārds cēlies no tā paša vārda „redzēt” – tātad pareģis, viedais) ir lietuviešu mitoloģisks kunigaitis, kas pēc nāves esot sadedzināts Neres un Vilneles upes satekā. Te jau senās Lietuvas laikos tika godināti dievi, esot atradusies arī Pērkona svētnīca. Kad Jogaila un Vītauts Lietuvu 1387. gadā pa īstam pievērsa kristietībai, pēc karaļa Jogailas pavēles te sāka celt Viļņas bīskapijas katedrāli, veltītu Sv. Staņislavam un Sv. Vladislavam.

Tā bijusi gotiska baznīca, kas gājusi bojā 1419. gada ugunsgrēkā. Tad Lietuvas dižkunigaiša Vītauta vadībā tika uzcelta vēl viena gotiska baznīca, kas pēc ceļotāju teiktā (skat., arī tolaik bija ceļotājiJ), esot bijusi līdzīga Frauenburgas centrālajai baznīcai Prūsijā. Tajā tika kronēti visi Lietuvas dižkunigaiši no Vītauta līdz Žīgimantam Augustam. Mūsdienās redzamā Viļņas katedrāles ēka tapusi 18. gs. beigās pēc slavenā lietuviešu arhitekta Laurīna Stokas - Guceviča projekta (dzimis tepat netālu no Latvijas – Kupišķa apkārtnē pavisam parastā zemnieku ģimenē). Toreiz, 1769. gada rudenī, notikusi liela nelaime – vētra nogāzusi dienvidu fasādes torni, nelaimē gājis bojā mācītājs un seši baznīcas kalpotāji.

Laurīns Stoks-Gucevičs, saglabājot gotisko plānojumu, jaunajā struktūrā iekomponēja Karalisko kapelu un labās jomas pašā galā – dievnama dārgumu – baroka stilā izveidoto Sv. Kazimira kapelu, kas tika uzcelta ar karaļa Žīgimanta Vazas (Sigismunda Vazas) rūpēm.

Baznīca ieguva regulāru taisnstūrveida formu, jo simetrijas labad pretī Sv. Kazimira kapelai arhitekts uzprojektēja tāda paša lieluma telpu un arī tai uzlika kupolu. Jau pēc arhitekta nāves katedrāles celtniecības darbus pabeidza 1820. gadā. Uz frontona atradās trīs skulptora Kazimira Jeļska skulptūras – Sv. Kazimirs, Sv. Staņislavs un Sv. Helēna. Pēc II pasaules kara statujas tika nogāztas (tas esot izdarīts naktī, netālu esošās slimnīcas pacienti domājuši, ka sākusies zemestrīce vai karš), bet atjaunotas 1997. gadā pēc vecām fotogrāfijām.

Katedrāles Sv. Kazimira kapelas centrālais akcents ir viņa šķirsts un altāris. Virs šķirsta atrodas sēdoša svētā skulptūra, domājams, ka tā saglabājusies no senākā šķirsta. Šķirstā atrodas Sv. Kazimira relikvijas. Tās savulaik esot dalītas visai nesaudzīgi – 17. gs. vidū relikvijas dotas Viļņas Sv. Kazimira baznīcai un Neapoles Sv. Jura baznīcai. Arī Florencē, Sv. Lorenco, bazilikā tiek glabātas relikvijas ar uzrakstu „Sv. Kazimirs, Lietuvas dižkunigaitis”. Jau 1675. gadā, kad bija pagājuši apmēram 5 gadi pēc tam kad Karlo Dolči uzgleznoja Sv. Kazimiru, Kozimo III vērsās pie Viļņas bīskapa Paca ar lūgumu atsūtīt viņam uz Florenci Sv. Kazimira relikviju. 1677. gadā relikvija tiešām tika izņemta no šķirsta un nosūtīta uz Florenci, kur to ievietoja skaistā, speciāli pagatavotā relikvārijā, kas vēl aizvien ir Florences Sv. Lorenco bazilikas dārgumu krātuvē. Pateicoties par šo relikviju, Kozimo III savukārt atsūtīja Pacam, Lietuvas augstmanim un bīskapam, Florences svētās Marijas Magdalēnas de Pazzi (1566-1607) relikviju dārgā dimantiem greznotā zelta relikvārijā, jo Paci, balstoties uz leģendu par lietuviešu izcelšanos no romiešiem, viņu uzskatīja par savu radinieci. Šis relikvārijs glabājas Viļņas katedrāles dārgumu krātuvē un gan mākslinieciskā, gan vēsturiskā ziņā ir viens no vērtīgākajiem šī krājuma dārgumiem. Gan Karlo Dolči „Svētais Kazimirs”, gan Marijas Magdalēnas de Pazzi relikvijas ir liecība tradicionālajām un gadsimtiem ilgajām Lietuvas un Itālijas garīgajām, kultūras un mākslas saiknēm. Sv. Kazimira kapelas arhitektūra ir saglabājusies nemainīta, taču tās interjers atjaunots pēc 1655.–1661. gada krievu armijas iebrukuma. Šodien redzam itāliešu mākslinieku Mikelandželo Palloni un Džovanni Perti radīto intejeru.

 Viļņas Sv. Kazimira baznīca

Sv. Kazimira baznīca Viļņā celta pēc Romas Jēzus (Il Gesu) baznīcas parauga, atšķiras tikai torņu skaits, un tā ir viena no visskaistākajām Viļņas baroka baznīcām. Sv. Kazimira vārdā nosaukto jezuītu baznīcu Viļņā sāka celt 1604. gadā, tā daudz cietusi karos un ugunsgrēkos. Jezuītu sadraudzību jeb ordeni nodibināja Sv. Ignācijs no Lojolas. Jezuīti koncentrējās uz garīgiem vingrinājumiem, daudz uzmanības veltīja jaunatnes izglītošanai un audzināšanai.

Jezuītu mantojumu Viļņā nepamanīt nevar – Lietuvā viņi apmetās drīz pēc ordeņa izveidošanās un 1579. gadā lika pamatus slavenajai Viļņas universitātei. Arī pirmā līdz mūsdienām saglabājusies grāmata latviešu valodā ir 1585. gadā Viļņā jezuītu iespiestais Pētera Kanīzija katoļu katehisms Catechismus Catholicorum.

Arī Sv. Kazimira baznīcai nav bijis viegls liktenis – 1812. gadā franču karaspēks tur ierīkojis graudu noliktavu, iznīcinājis altārus. Pēc pirmās sacelšanās vairākus gadus baznīca stāvēja bez saimnieka, jo misionāri, kas to uzturēja pēc kara, tika izdzīti. 1841. gadā cara vara atdeva to pareizticīgajiem. Notika pārbūve, pat kupols tika nomainīts pret pareizticīgo baznīcām raksturīgo. Savukārt I Pasaules kara laikā 1915. gadā vācu karaspēks tur ierīkoja luterāņu lūgšanu namu. Tikai 1919. gadā tā nonāca atpakaļ jezuītu rokās. Bet padomju laikā to gaidīja jauni pavērsieni – 1949. gadā padomju vara baznīcu slēdza – vispirms tajā ierīkoja vīna noliktavu, iznīcināja visu baznīcas inventāru, nesaglabājās pat zvani, ērģeles un altāris. No 1963. gada te darbojās ateisma muzejs. Arī šis dievnams ticīgajiem tika atdots tikai atmodas gadu sākumā – 1988. gadā. Šī ir viena no 13 Sv. Kazimira vārdā nosauktajām baznīcām Lietuvā. 1991. gadā restaurācijas laikā te tika atrasta liela 17. gadsimta apglabāšanas vieta, kur apglabāti seno laiku jezuīti un baznīcas labdari.

Mūsdienās klāt nākusi neparastā abos baznīcas torņos 1997. gadā ierīkotā V. Tarasova instalācija „Zvaniņi Sv. Kazimiram”. Tie ir divi cauruļu komplekti, katram no tiem ir 15 balsis. Starp tiem atrodas speciāls disks ar buru – pat pie vismazākā vējiņa disks šūpojoties pieskaras dažādām caurulēm, radot dažādas skaņas. Baznīca ir slavena ar to, ka 17. gadsimta pirmajā pusē Sv. Kazimira baznīcā sprediķoja Konstantīns Sirvīds, kas bija universitātes profesors un pirmās lietuviešu valodas vārdnīcas autors. Te jezuītu namā uzturējās arī pirmās Lietuvas vēstures autors Alberts Vijūks - Kojelavičs.

Viļņas Sv. apustuļu Pētera un Pāvila baznīca

Trešā baznīca, kas cieši saistīta ar Sv. Kazimira vārdu, ir skaistākā baroka baznīca Viļņā - Sv. apustuļu Pētera un Pāvila baznīca. Pašreizējo baznīcu sāka celt 1668. gadā, lai iemūžinātu Viļņas atbrīvošanu no krieviem, bet senākas baznīcas tajā pašā vietā stāvējušas jau agrāk. Arī šīs baznīcas celtniecību ilgus gadus vadīja itāļu arhitekts – Džambatista Frediani. 1677. gadā tika sākts iekšējā apdare, ko arī veica itālieši Pjetro Perti un Džovanni Maria Gali. Ik pa brīdim, kā jau ar tādām varenām būvēm gadījās bieži, finansējumam pārtūkstot, darbi apstājās. Tikai 1805. gadā tika ierīkots lielais altāris ar to laiku slavenākā mākslinieka Šmugļeviča altārgleznu. Pēc otrās lielās sacelšanās 1864. gadā Krievijas varas iestādes slēdza klosteri un baznīcu nolēma pārveidot par pareizticīgo baznīcu, tika pat izstrādāts projekts, bet tā kā tāmes vērtība bija veseli 16 554 rubļi, tad ģenerālgubernators tik daudz naudas piešķirt negribēja un baznīca palika katoļiem. Tā vairākas reizes restaurēta, stipri sagrauta 1942. gadā, tomēr pēc kara pamazām atjaunota. 1976.–1984. gadā restaurētas iekštelpas.

Baznīca slavena ar savu interjeru – tajā redzam apmēram divus tūkstošus stuka statujiņu. Leģenda stāsta, ka šajā vietā esot bijusi pagānu dievietes Mildas svētnīca. Par godu pāvesta Jāņa Pāvila II vizītei Lietuvā un Viļņā laukumiņš baznīcas priekšā nosaukts viņa vārdā. Kad Viļņas katedrāle kopā ar svētā Kazimira kapelu tika 1950. gadā slēgta un vēlāk pārvērsta par mākslas galeriju, Svētā mirstīgās atliekas sudraba šķirstā, kas katedrālē bija glabājušās 300 gadus, 1953. gadā tika pārvestas uz šo Sv. apustuļu Pētera un Pāvila baznīcu un atradās tur līdz pat atmodas sākumam.

Un tur - Viļņā - jau gaida vēl citas jaukas un interesantas lietas – gan noslēpumainā Viļņas universitāte, kuras pagalmiņos un neparastajās ēkās it viegli var apmaldīties neuzmanīgāks students vai tūrists, bet „Morgā” var izdzert kafijas tasi, gan cēlais Ģedimina tornis, kas aizvien lepni slejas pašā pilsētas sirdī, gan Aušras vārtu kapela ar slaveno Jaunavas Marijas gleznu, kuras brīnumainā spēka vilināti, Viļņā ierodas svētceļnieki no daudzām pasaules valstīm...Un kur tad pats ceļojuma galvenais iemesls – Kaziuka tirgus, ko „ne ar vārdiem izstāstīt, ne ar spalvu aprakstīt” – tas jāredz katram pašam.

Turklāt  - mums ir zināmas priekšrocības, jo līdz Viļņai – gandrīz ar roku var aizsniegt

Ieva Rozentāle

---