Būt Lietuvā – tas nozīmē atrast Eiropas centru un redzēt mākslinieciskās brīvības iespaidīgās izpausmes; uzkāpt piecos Kernaves pilskalnos; izbaudīt Traķu valdzinājumu, lūkojoties uz sarkanrudo pili ezera vidū un pa gleznainu tiltu šķērsot ūdens klaidu, ko rotā jahtu baltās buras; nopirkt tipiski lietuvisku, no koka vai dzintara darinātu suvenīru; sajust šakotis saldo, medaino smaržu; izgaršot pēc autentiskas lietuviešu receptes gatavotus cepelīnus, un, protams, būt Lietuvā, tas nozīmē atklāt Viļņas noslēpumus un gūt patiesu prieku no šajā zemē valdošā viesmīlības sirsnīgā siltuma.

Sveicināta, kontrastu pilsēta!

No Ģedimina torņa skatu laukuma uz Viļņu lūkojoties, šķiet, lai uz kuru debespusi mēs raudzītos, pilsēta plešas līdz pašam apvārsnim. Pār Ģedimina torni plīvo valstiskuma simbols – dzeltenzaļsarkanais Lietuvas Republikas karogs – turklāt arī Ģedimina tornis, kas uzbūvēts gandrīz 50 metrus augstajā kalnā, un slejas aptuveni 20 m augstumā, nodrošinot izcilāko vietu Viļņas panorāmas vērošanai, ir visas Lietuvas simbols, ko pasaulē saista ar Lietuvu tāpat kā, piemēram, Brīvības pieminekli ar Latviju. No šī torņa augstumiem skatoties, pilsēta liekas milzīga, savukārt, pragmātiskajā skaitļu valodā izsakoties, tās platība ir vien aptuveni 392 km², tomēr Viļņas elegance, krāšņums un pašapziņa piešķir tai pasaules metropoles dinamisko dzīves ritmu un nozīmību. (Jāatceras, ka 2009. gadā Viļņa bija ieguvusi Eiropas kultūras galvaspilsētas statusu.) Turklāt izcilā pilsētas panorāma, ko, līdz ar citiem pilsētas viesiem, vērojam no Ģedimina torņa jumta, lieliski atklāj pilsētas daudzveidīgo identitāti. Te redzami senlaicīgu namu slīpie jumti; neskaitāmi dažādu arhitektūras stilu, gadsimtu un konfesiju dievnamu torņi; trīs balti, iespaidīgi krusti netālajā, par Greizo dēvētajā kalnā; 326 m augstais televīzijas tornis; mirdzošas daudzstāvu biroju ēkas; jaunie dzīvojamo namu rajoni; vērienīgi izklaides un iepirkšanās centri; plaši, zaļojoši parki un skvēri; rāmā Neres upes straume un mazā, draiskā Viļņas upīte; iespaidīgais Katedrāles laukums; vecpilsētas ieliņu maģiskais labirints un Ģedimina prospekta elegantās, ģeometriski precīzās līnijas; Zaļais tilts un tā kaimiņu tilti pār Neres upi; brīvdabas kafejnīcu raibie galdiņi piekalnē ... Viļņa viennozīmīgi ir ļoti spilgtu kontrastu pilsēta, kurā sadzīvo daudzas, dažādas rakstura šķautnes un pilsētvides attīstības virzieni. Viļņa pat var šķist kā atšķirīgas pasaules, kas apvienotas vienā teritorijā ar vienojošu nosaukumu, bet tomēr saglabājušas katra savu, neatkārtojamo kolorītu, dzīves stilu un mērķus. Bet visus, bezgala dažādos Viļņas rajonus vieno tajos valdošā visaptverošā, sirsnības caurstrāvotā gaisotne un viesmīlība, kas ikvienam ciemiņam liek justies gaidītam un līksmam par ierašanos šajā pilsētā, jo rodas iespaids – Viļņa, uzņemot viesus, no viņu prieka pati uzzied vēl krāšņāk, kļūstot vēl interesantāka, pievilcīgāka un ceļotājiem draudzīgāka.

Vēstures šarms un ultramodernais spožums

Būt Viļņā, pilsētā ar nepilnus 700 gadus ilgu mūžu, protams, nozīmē izbaudīt vēstures šarmu un senlaicīguma dāvātu skaistumu.

Cauri gadsimtiem ir saglabājušās daudzas, vēsturiskas ēkas, arī sarkanrudais Ģedimina tornis uzbūvēts jau 14. gadsimta divdesmitajos gados, kad Lietuvas valdnieks Ģedimins dibinājis Viļņas pilsētu.

Pa šaurām lokveida kāpnēm dodoties lejup no Ģedimina torņa skatu laukuma, ielūkojoties torņa zālēs un apskatot tajās iekārtoto ekspozīciju, atklājas epizodes no Viļņas notikumiem bagātās, visai raibās pagātnes. Ģedimina tornis ir saglabājies no senās Augšpils nocietinājumiem, kas savulaik tika būvēti pilsētas aizsardzībai. Jau pirms pusgadsimta tas pārtapis par muzeju, kurā aplūkojama Viļņa dažādos gadsimtos, kā arī militārā nocietinājuma maketi, bruņas, ieroči... Izejot no torņa, ieraugāmi nocietinājumu fragmenti, kam arī laimējies saglabāties līdz mūsdienām.

Lejā no kalna, pateicoties mūsdienīgām tehnoloģijām, respektīvi, funikulierim, mēs nokļūstam dažu minūšu laikā un esam nonākuši tieši pie Vecā arsenāla, kurā iemitinājies Lietišķās mākslas muzejs un daļa no Nacionālā muzeja filiāles. Kaimiņos Vecajam arsenālam atrodas Jaunais arsenāls, kurā arī apskatāma Nacionālā muzeja ekspozīcija, bet mazliet tālāk plešas slavenais Viļņas Katedrāles laukums.

Šajā Viļņas rajonā iespējams sastapt divus no Lietuvas vēsturē nozīmīgākajiem varoņiem – netālu no Jaunā arsenāla slejas piemineklis Lietuvas valsts dibinātājam karalim Mindaugam, kura veiksmīgā, diplomātiskā lietuviešu zemju apvienošanas politika jau 13. gadsimtā ierakstīja Eiropas kartē Lietuvas valsts vārdu. Tāpēc vairāk nekā 3 m augstajā piemineklī Mindaugs redzams karaļa kroni galvā, varas simboliem – scepteri un valstsābolu – rokās. Piemineklis tika atklāts 2003. gada 6. jūlijā – atzīmējot Mindauga kronēšanas 750. gadadienu (6. jūlijā katru gadu tiek svinēti oficiālie Lietuvas valsts svētki – Mindauga kronēšanas diena). Bet Katedrāles laukumā sagaida Ģedimins, kurš 1323. gadā nodibināja Lietuvas galvaspilsētu Viļņu. Piemineklis pārsteidz daudzus Viļņas viesus, jo Ģedimins atveidots ar zobenu kreisajā rokā, bet tas esot tādēļ, ka Viļņas dibinātājs devis priekšroku diplomātijai nevis militārai cīņai. Turklāt Viļņa, atšķirībā no daudzām citām Eiropas pilsētām, dibināta nevis kā militārs nocietinājums, bet gan kā rosīgas ekonomiskās dzīves centrs, uz kuru, tūlīt pēc pilsētas dibināšanas, Ģedimins esot ataicinājis Eiropas tirgotājus un amatniekus. Kopā ar Viļņas dibinātāju Ģediminu piemineklī ieraugāms slavenais dzelzs vilks, kas, kā leģenda vēsta, apciemojis Ģediminu sapnī un norādījis, kur tad veidojama par Lietuvas galvaspilsētu kļuvusī Viļņa. (Dzelzs vilkam par godu viņa vārdā nosaukta arī viena no Viļņas ielām.)

Sasveicinājušies ar slavenajiem Lietuvas valdniekiem, no Katedrāles laukuma mēs dodamies iekšā vecpilsētas ieliņu aicinošajā labirintā, kur harmoniski sadzīvo daudzas dažādu arhitektūras stilu, gadsimtu un raksturu ēkas. Te iespējams pieglausties pie saulē sasilušu rudu ķieģeļu sienas, ielūkoties no ielas mājā pa šauriem, sīkrūtotiem logiem, apmeklēt senlaicīgā namā iekārtotu krodziņu, izstaigāt ieliņas, kas ir tik šauras, ka šķiet, tās piemērotas vien gājējiem, pat karietei – nē, un izbaudīt rāmu nesteidzību, kas šķiet kā agrāko gadsimtu dāvana mūsdienu straujajā dzīvesritmā brīžiem nogurdinātajiem cilvēkiem. Vecpilsētā arī iespējams izzināt ielu līkločos un namu sienās ierakstīto pilsētas likteni: Viļņa – tas nozīmē – respektējamā, vairākkārtējā Lietuvas galvaspilsēta; politiskās, ekonomiskās un kultūras dzīves centrs; pilsēta, kurā, kopš tās dibināšanas brīža savijas gan austrumu un rietumu kultūra, gan barokāla greznība un askētisks pragmatisms, un kura savā vizuālajā veidolā un noskaņā nav līdzīga nevienai citai Eiropas galvaspilsētai. Par vecpilsētas centru mēdz dēvēt kādreizējo tirgus laukumu, ko tagad pazīst kā Rātslaukumu, un tajā dominē elegantais Rātsnams, kas būvēts 18. gadsimta nogalē, aristokrātiskajā klasicisma stilā. (Viļņas rāte t.i. dome gan Rātsnama telpās vairs nestrādā, bet ceļotājiem noderīgais tūrisma informācijas centrs gan tur atrodas.)

Viļņas vecpilsēta ir viena no lielākajām vecpilsētām visā Eiropas austrumu daļā un tās unikalitāti apliecina arī iekļaušana UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā.

Bet iepretim vecpilsētai, otrā Neres krastā, apžilbina jaunā, modernā Viļņa. Pirms neilga laika Viļņa piedzīvoja straujas pārmaiņas pilsētvidē. Netālu no vecpilsētas tika uzbūvētas daudzasļoti iespaidīgas, modernas būves.

Jaunajā Viļņas rajonā mēs redzam stikla un tērauda žilbinošo spožumu, striktas, ģeometriski precīzas līnijas, kas tiecas augšup, veidojot daudzus stāvus un nodrošinot augstceltņu iemītniekiem lielisku vecpilsētas panorāmu, drosmīgus arhitektoniskos risinājumus... Protams, arī skats uz moderno arhitektūru ir interesants – ēku fasādes spoži mirdz saulē, bet diennakts tumšajās stundās to gaismas rada gleznaini romantisku iespaidu.

Lietuvieši lepojas, ka viņu zemē arhitektūra vienmēr ir uztverta kā māksla, neļaujiet pilsētu pārmākt nomācošai ēku vienveidībai, bet gan katrā būvē ienesot savus, individuālos akcentus un raksturu.

Stikloto ēku kvartāls atgādina labi zināmo modernas arhitektūras rajonu Parīzē vai Potsdamas laukumu Berlīnē un šķiet gluži cita pilsēta, pat cita pasaule, salīdzinot ar vēstures šarma caurstrāvoto vecpilsētu. Turklāt vecpilsētā dominē pilsētas viesi, bet Viļņas iedzīvotāji turp visbiežāk dodas nedēļas nogalēs, bet jaunajā Viļņas daļā pilsētnieki dzīvo savu ikdienas dzīvi, ko veido dzīvoklis, birojs, lielveikals un kinoteātri.

Ir vērts veltīt laiku Viļņas rajoniem, kas atrodas ārpus vecpilsētas, lai redzētu pilsētas iedzīvotājus viņu ikdienas vidē un tad salīdzinātu, kas mums, brāļu tautām, dzīves stilā un mentalitātē kopīgs, bet kas – atšķirīgs!

Valstiskuma simboli un materiālā kultūra

Lietuvas valstiskums ir viens no nācijas pašapziņas pīlāriem un daudzi lietuvieši ar lepnumu balsī ciemiņiem stāsta savas valsts vēsturi. (Vērts iegaumēt niansi – ne tautas vai zemes, bet tieši valsts vēsturi.) Ja gadīsies ciemoties Viļņā pie vietējiem lietuviešiem, tad jūs noteikti vedīs aplūkot Lietuvas valstiskuma simbolus. No tiem iespaidīgākais ir Lietuvas Republikas prezidenta (jeb precīzāk prezidentes) rezidence. Tajā strādā Daļa Gribauskaite – dāma, kuru Lietuvas balsstiesīgie iedzīvotāji ievēlējuši augstajā Lietuvas Republikas prezidenta amatā.

Daži soļi pa līkumotām vecpilsētas ieliņām, un klāt ir tā dēvētais Signatoru nams, kurā 1918. gada 16. februārī Lietuvas padome parakstīja dokumentu par neatkarīgas Lietuvas Republikas veidošanu. Tagad iejusties tālaika noskaņās iespējams, aplūkojot šim nozīmīgajam notikumam veltītu ekspozīciju.

Tad noteikti jūs aicinās doties vēl mazliet dziļāk vecpilsētā un tālāk pagātnē, lai parādītu Viļņas filharmonijas ēku, ar kuru ir saistītas Lietuvas neatkarības idejas saknes, jo šajā ēkā 1905. gada decembrī sanāca Viļņas seima asambleja un izvirzīja Lietuvas neatkarības un nacionālisma idejas.

Bet vecpilsētas kvartālos, kas plešas no Lietuvas Prezidenta rezidences, ietverot Signatoru namu, līdz Viļņas filharmonijai, mutuļo ikdienas dzīve un valda visām ceļotāju iecienītajām pilsētām raksturīgais materiālās kultūras triumfs: smaržo cepelīni un kafija, gan dizainiski iekārtotos, izsmalcinātos veikaliņos, gan ielās uz koka galdiem tiek piedāvāti daudzveidīgi koka un dzintara suvenīri ļoti atšķirīgā mākslinieciskajā kvalitātē un ļoti plašā cenu amplitūdā, tiek tirgotas daudzkrāsainas cepurītes, kā arī, protams, krekliņi un krūzītes, ko rotā uzraksts Viļņa vai Lietuva.

Bet uz pārtikas tirgotavu letēm rindojas lielāki un mazāki šakotis – zaraini, žuburaini, eglītes formas saldas mīklas izstrādājumi, kas ir kļuvuši par starptautiski pazīstamu Lietuvas zīmolu.

Sakrālais un racionālais

Vēl viens uzmanības vērts Viļņas identitātes aspekts ir tas, ka tā nereti tiek saukta par dievnamu pilsētu. Vēl arī mūsdienās nozīmīga loma Lietuvas dzīvē un lietuviešu nācijas mentalitātē ir katolicismam. Bet Viļņā, kā jau pilsētā, kuru dēvē par vārtiem starp Austrumeiropu un Rietumeiropu, ieraugāmas daudzu, dažādu konfesiju baznīcas. Turklāt, lai arī daudzas Viļņas baznīcas, to vidū Sv. Kazimira baznīca, Sv. Jāņa baznīca, Sv. Terēzas baznīca, Sv. Trīsvienības baznīca,ir krāšņā baroka stila paraugi, tomēr vairāku Viļņas dievnamu arhitektoniskie risinājumi pārsteidz.

Pirmais pārsteigums ir slavenā Viļņas katedrāle, jo tās vizuālais veidols maz atbilst stereotipam par to, kā būtu jāizskatās katedrālei. Baltām kolonnām dekorētajam klasicisma stila dievnamam nav torņa, tās savrupais zvanu tornis atrodas katedrālei iepretim. Ieejot katedrālē, apžilbina tās interjera spožums un greznība. Par ievērojamāko katedrāles daļu uzskata baroka stilā veidoto Sv. Kazimira kapelu (Sv. Kazimirs ir Lietuvas svētais aizbildnis), bet arī pārējās katedrāles interjers ir aplūkošanas vērts.

Otrais Viļņas sakrālās arhitektūras pārsteigums ir Sv. Annas baznīca. Tā slejas vecpilsētas malā, netālu no Viļņas upītes un ir labi pamanāma jau no attāluma. 16. gadsimtā būvētā sarkanrudo ķieģeļu baznīca burtiskā nozīmē ir spilgts un krāšņs apliecinājums tā sauktā liesmojošās gotikas stila gleznainajai pievilcībai.

Trešais pārsteigums ir simetriskā Pjatņickas pareizticīgo baznīca.Tiek uzskatīts, ka pareizticīgo dievnami Viļņā sāka parādīties jau tālajā 14. gadsimtā, kad Lietuvas lielkņaza Aļģirta sieva, vēloties saglabāt savu piederību pareizticībai, no Tveras uz Viļņu atveda savu reliģisko konfesiju.

Tomēr visiespaidīgākais, saviļņojošākais Viļņas sakrālais pārsteigums ir Austras (jeb Aušras) vārti.No kapelas, kas izbūvēta vārtu kompleksā, uz Aušras Vārtu ielas gājējiem noraugās Jaunavas Marijas svētglezna, kura gan ir Viļņas pilsētas simbols, gan tiek dēvēta par brīnumdarītāju. (Svētgleznas brīnumdarītājas spējas jau 18. gadsimtā oficiāli atzinis Romas pāvests.) Ticēt svētgleznas brīnumainajām spējām vai neticēt, tas ir katra cilvēka paša pasaules uzskata jautājums. To, ka ne mazums ir tādu cilvēku, kuri tic, apliecina daudzie lūdzēji, kas pulcējas svētgleznas tuvumā. Bet arī tos ceļotājus, kam sveša ir reliģiskā pasaules uztvere un ticība brīnumam, piesaista svētgleznas mākslinieciskā pievilcība. Tuvumā to iespējams aplūkot, pa šaurām kāpnītēm uzkāpjot līdz kapelai. Ar svētgleznu saistās kāda leģenda: gleznas autors nav zināms, bet leģenda vēsta, ka Jaunavai Marijai gleznā ir 16. gadsimta slavenākās Lietuvas dāmas Barbaras Radvilaites vaibsti. Barbara nāca no Lietuvas ievērojamo aristokrātu dzimtas un viņā iemīlējās Sigismuds II Augusts – Lietuvas lielkņazs un vēlākais Polijas karalis. Sākotnēji mīlētāji tikās slepeni, bet pēc laika Barbaras un Sigismuda II Augusta mīlas dēka vainagojās laulībām, un Barbara, lai arī nebija cēlusies no valdnieku dinastijas, kļuva par ne tikai par Lietuvas lielkņazi, bet arī Polijas karalieni.

Austras vārti savulaik bijuši vieni no pilsētas nocietinājumu vārtiem un cilvēki ticējuši, ka svētglezna sniedz aizsardzību ceļotajiem, pa vārtiem izejot.

Katrā ziņā, Austras vārti, to kapela un svētglezna ir uzmanības vērts Viļņas akcents un jāsaka – ko līdzīgu grūti atrast citur pasaulē.

Līdz ar daudzajiem dievnamiem Viļņas vecpilsētas raksturu veido arī vērienīgais universitātes kvartāls. Par Viļņas universitātes dibināšanas gadu uzskata 1579. gadu un tā ir vecāka par daudzām citām Eiropas augstskolām. Ticība un zinātne, pārliecība par cilvēka garīgo iedabu un respekts pret racionālā prāta neierobežotajām iespējām veidojis lietuvisko pasaules uzskatu gadsimtiem ilgi. Universitātes kvartālā, kas aizņem plašu teritoriju vecpilsētā, iespējams izstaigāt trīspadsmit pagalmiņus, izlodāt gleznainās arkas, iejusties akadēmiskajā fakultāšu gaisotnē, ieiet universitātes grāmatnīcā, pamāt bezrūpīgajiem studentiem un pavērot šķietami nopietnos mācībspēkus, jo patiešām – vēsturiskajā universitātes kompleksā joprojām notiek lekcijas, te studējošo vidū ir topošie filologi, filozofi, vēsturnieki.

Bohēmas gars un intelektuālā elegance

Užupis Republika – tā ir autonoma Viļņas daļa, ko par tādu pasludināja bohēmiski noskaņoti radošās inteliģences pārstāvji ar lielisku humora izjūtu. Užupis Republikai ir sava konstitūcija, Neatkarības diena (1. aprīlis, protams) un savas robežzīmes. Taču mēs, pa tiltu šķērsojot Viļņas upīti, dodamies droši robežzīmei garām, šajā Republikā iekšā pēc jauniem iespaidiem. Pie tilta, kulstot asti pret upes viļņiem, sēž Užupis nāriņa, iespējams, simboliski saistot Viļņas Užupi ar citu bohēmisko paradīzi – Mazās Nāriņas pilsētas Kopenhāgenas Kristiāniju. Užupis krastmalu rotā mākslinieciskas instalācijas, ēkā, kura izskatās pēc vecām ūdensdzirnavām iekārtojies aicinošs krodziņš, bet laukumā tauri pūš Užupis eņģelis. Užupis rajonā jeb Republikā apņem pilnīgas brīvības reibinošā gaisotne. Mēs izstaigājam daudzveidīgās galerijas, pētot modernas instalācijas, spilgtus gleznojumu, melno keramiku, atrodam Stikla pērlīšu galeriju, kur tiekot spēlēta literāta Hermaņa Heses izdomātā noslēpumainā spēle, Užupis galerijā vērojam, kā top metālmākslas darbi, un rajona vidē atklājam, ka arī haosā var būt savs valdzinājums.

Valdzinoša, protams, var būt izcila sakoptība, kāda valda Ģedimina prospektā, ielā, ko dēvē par visspožāko Viļņas vizītkarti. Ģedimina prospekts ir kultūras iestāžu un elitāru veikalu promenāde. Te valda mode, māksla un mūzika, uz mums nolūkojas Nacionālā Drāmas teātra trīs mūzas, kas simbolizē Drāmu, Komēdiju un Traģēdiju, un turpat līdzās Ģedimina prospektam slejas slavenā Viļņas opera. Ejot pa Ģedimina prospektu varam izpētīt, kādas teātra izrādes apmeklē lietuvieši, kāda ir viņu gaume apģērbu izvēlē, kādos krodziņos viņi labprāt pavada laiku …

Pastaiga pa Ģedimina prospektu no Katedrāles laukuma līdz Neatkarības laukumam, kur atrodas Lietuvas Republikas seima nams, ļauj izjust pilsētas pašapziņu, inteliģenci un eleganci un rada vēlēšanos Viļņā jau drīz atkal atgriezties.

Bet ar Viļņu vien nekas nebeidzas…

Traķi – dabas un kultūrvēstures skaistuma simbioze

Man vienmēr ir šķitis, ka dzīvei Traķos, triju ezeru ieskautā pilsētā, kura lepojas ar slavenāko Lietuvas ainavu – Traķu pili uz salas Galves ezerā – piemīt apskaužama harmonija, un pat neilgs Traķos pavadīts laiks dāvā dzīvesprieku un enerģiju. Droši vien tāpat domā daudzi, ja jau Traķi ir kļuvuši par vienu no vispopulārākajiem ceļotāju mērķiem Lietuvā, turklāt ir ļoti iecienīta vasaras atpūtas vieta.

Traķos mēdz sacīt, ka ikvienas mājas logos atspīd ezera ūdeņi. Kā jau visi izteicieni, arī šis varbūt ir pārspīlējums, bet pilsētu, kas izveidojusies uz šauras zemes strēles, patiešām ietver trīs ezeri – Galves, Lukas jeb Bernardīniešu un Totorišku.

Traķos uzturoties, man vienmēr ir paveicies ar laiku, lietus te nekad nav piedzīvots, un tāpēc var izbaudīt nesteidzīgu pastaigu pa gājēju tiltu pāri Galves ezera ūdeņiem uz Traķu pili.

Ezers, kura dziļums pārsniedz pat 40 m, ir salām bagāts un vienu no tām Lietuvas lielkņazs Ķēstutis izvēlējās par savas rezidences būvniecības vietu. Traķu pilī bijusi rezidence arī viņa dēlam slavenajam Žalgiris kaujas uzvarētājam Vītautam Dižajam. Jo, domājams, atšķirībā no Ģedimina diplomātiskajiem un ekonomiskajiem centieniem,viņa pēctečiem noderīgāks šķita ienaidniekiem grūti pieejams militārs nocietinājums. Vītauta laikā Traķos esot bijis Lietuvas politiskais un militārais centrs, tāpēc šodien Traķi tiek dēvēti par vienu no Lietuvas vēsturiskajām galvaspilsētām. Tā nu 14.-15. gadsimta saspringtā militārā situācija Lietuvai ir devusi uz salas būvēto pili, kas spoguļojas ezera ūdeņos.

Sasnieguši pils salu, mēs iesim iekšā pa vārtiem, pāri ķēdēs iekārtam tiltam, kas savulaik ļāvis šķērsot pils nocietinājuma grāvi, uzkāpsim tornī, apskatīsim pils zāli, ko dekorē uzvarai Žalgiris kaujā veltīts gobelēns, aplūkosim kādreizējo pils iemītnieku istabas un naudas glabātuvi, kā arī izpētīsim Traķu pagātnei veltītu ekspozīciju, kuru veido kartes, sadzīves un interjera priekšmeti, apģērbi, darbarīki – liecības par to, kā te cilvēki savulaik dzīvojuši.

Kad pils ir apskatīta, ja ir daudz laika, ko veltīt Traķiem, var ļauties ezeru vilinājumam – pavizināties ar laivu, jahtu vai ūdens velosipēdu, sameklēt peldvietu, izstaigāt pastaigu taku, kas stiepjas gar Galves ezera piekrasti un apmeklēt suvenīru tirdziņu krastmalā. Bet ja laiks ir ierobežots, tad tomēr nevar aizbraukt no Traķiem, neiepazīstot karaīmus. Traķos ir Karaīmu iela, karaīmu lūgšanu nams – kinēze, un uzzināt ko vairāk par karaīmiem nav sarežģīti, jo viegli atrodams ir gan Karaīmu etnogrāfiskais muzejs, gan arī kāds karaīmu krodziņš. Karaīmu krodziņā viesiem galdā cels nacionālo ēdienu kibinai – pīrāgu ar gaļu un sīpoliem, – un saimnieks izstāstīs karaīmu tautas neparasto vēsturi. Domājams, ka šīs tautas vārds ir nācis no viņu reliģijas vārda “karaīmisms”. Karaīmisma saknes esot meklējamas Irākā, bet reliģijas pamatā ir jūdaisms ar islāma elementiem. Savukārt karaīmu valoda ir tjurku izcelsmes. Karaīmu tauta esot cēlusies no Hazāru kaganāta, bet 15. gadsimtā daudzi karaīmi dzīvojuši Krimā, kur karaīmus sastapis Lietuvas lielkņazs Vītauts Dižais, izvēlējies par savu karadraudzi jeb, kā šodien sacītu, apsardzi un atvedis uz Traķiem. Traķos karaīmi arī palikuši uz dzīvi un – apbrīnojami – daudzu gadsimtu garumā, dzīvojot citas tautas vidū, ir saglabājusi savu nāciju, valodu, kultūru un reliģiju.

Pārsteidzošie atklājumi Eiropas parkā

Eiropas parkā nekas nav tā, kā izskatās. Tur mēs redzam dižakmeņus, kas izrādās nemaz nav akmeņi,

apciemojam namu, kura grīda šūpojas, redzam pinumu, kas nemaz nav pinums, bet metāliska konstrukcija, apskatām akmeņu krāvumu, kas turas kopā neizprotamā veidā, pētām tādu kā sašķiebušos kulbu, kas izrādās Dzerošais objekts pie nierveida baseina.

Redzam arī tādus pasaulslavenus simbolus kā Sv. Juris, kurš uzvar pūķi, apļveida labirints un piramīda. Un izlodājam mākslinieciski savdabības atrakcijas, sastopam sievieti, kura lūkojas uz mēnesi, klausāmies ēzelīša balsī …

Patiesībā Eiropas parks nav vis kāds izklaides vai atrakciju parks, bet gan iespaidīga mākslas darbu un instalāciju brīvdabas izstāde, ko veidojuši daudzu pasaules valstu mākslinieki.

20. gadsimta astoņdesmito gadu beigās Francijas Nacionālā ģeogrāfijas institūta zinātnieki secināja, ka Eiropas ģeogrāfiskais centrs ir atrodams Lietuvā, nedaudz uz ziemeļiem no Viļņas. (Versiju par Eiropas centra atrašanās vietu laika gaitā ir bijis daudz, par tā atrašanās vietu saukta gan Kolka, gan vieta Suvalku tuvumā Polijā…). Bet tā nu versijām un minējumiem 1989. gadā tika pielikts punkts, un Lietuva ieguva oficiālas Eiropas centra zemes statusu. 20. gadsimta beigās, kad Lietuva, tāpat kā mūsu valsts, par savu mērķi uzskatīja integrēšanos Eiropas Savienībā un savas mentālās un politiskās piederības Eiropai atjaunošanu, Eiropas centra noteikšanas faktam tika pievērsta ļoti liela nozīme.

Eiropas centrā tika novietota kolonna, ko rotā Eiropas Savienību simbolizējošas zvaigznes.

Bet netālu no paša Eiropas centra Lietuvas māksliniekam Gintaras Karosas radās ideja izveidot plašu Eiropas parku, kurā būtu apskatāmi dažādu pasaules valstu mākslinieku darbi, turklāt katrs ar savā stilā, atbilstoši mākslinieka idejai un izvēlētajam realizācijas veidam. Rezultātā tapa unikāls un tagad ļoti populārs apskates objekts, ko veido vairāk nekā 90 visai neparasti, gan komiski, gan traģikomiski, gan pilnīgi nopietni uztverami mākslas darbi.

Kernava – zemē ierakstītā identitātes atklāsme

Lietuvā dzimušais Nobela prēmijas literatūrā ieguvējs, pie mums labi zināmās grāmatas „Sagūstītais prāts” autors Česlavs Milošs sacījis, ka Lietuva ir mītu un poēzijas zeme. Tam apstiprinājumu var gūt Kernavē.

Kernaves pilskalnu ainavai piemīt saviļņojošā poēzija, un vēsturiskā senpilsētas vieta ir arī apvīta daudziem mītiem. Tiek stāstīts, ka varbūt tieši šeit, pie Neres upes, atradusies karaļa Mindauga rezidence Voruta. (Tās atrašanās vieta Lietuvā ir līdzīgs noslēpums kā Beverīnas atrašanās vieta Latvijā.) Tiek pieļauts arī, ka tieši vienā no Kernaves pilskalniem Mindaugs ticis kronēts par Lietuvas karali. Daudzi vēstures pētnieki ir pārliecināti, Kernavē pirms Viļņas dibināšanas ir atradusies Lietuvas galvaspilsēta, un, iespējams, ka 13. gadsimta otrajā pusē te bijusi lielkņaza Traideņa rezidence. Mītiski skan arī pilskalnu nosaukumi: Mindauga tronis, Lizdeikas – gudrā sapņu tulka­­ un krīva – kalns, Aukuro kalns, kurā pirmskristietības laikā esot atradusies svētvieta, Karavīru kalns un Kriveikišķu kalns. Pilskalnus apvij dažādās leģendās: par pazemes ejām, kas Kernavi savieno ar Viļņu un ar Traķiem un ejās paslēptiem dārgumiem, par varonīgām lietuviešu cīņām Neres krastos, par zīmīgu sapņu tulkošanu un pareģošanu. Kernavei ir bijusi nozīme arī lietuviešu nacionālo ideju stiprināšanai – padomju laikā te jūnija mēnesī svinēts tautiskais Rasa festivāls.

Lūkojoties klasiski skaistajā, izcili sakoptajā ainavā, kas no skatu laukuma paveras uz pilskalniem un Neres upi, ikvienam ceļotājam dvēselē mostas mīlestība pret Lietuvu – šo zemi, kurai piemīt tik valdzinoša burvība, dabas dāvāta pievilcība un vēsturē balstīta pašpaļāvība.

Respektējot un aizsargājot Kernaves unikalitāti, pilskalnu komplekss iekļauts UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā. Augšup, lejup pilskalnos ved kāpnes un nav jāpaliek skatu laukumā, tikai no attāluma jūsmojot par senpilsētas panorāmu. Var uzkāpt visos pilskalnos, un, pavērot apkārtni no ikkatra paugura, ļaujot iztēlei un vēstures zināšanām aizvest ceļojumā laikā uz brīdi, kad senpilsēta bija apdzīvota.

No pilskalniem mēs dodamies uz Kernaves centrālo aleju, garām divām kapelām – mūra un koka –, vecās baznīcas atrašanās vietai un piemineklim, kas veltīts lielkņazam Vītautam Dižajam. Vēl viens Kernaves mīts vēsta, ka 15. gadsimta pirmajā pusē Vītauts te uzbūvējis baznīcu. Mūsdienās aplūkojamā neogotikas stila baznīca, kas slejas alejas galā, gan būvēta 20. gadsimta pirmajā pusē. Alejā sagaida jau no Viļņas pazīstamais Dzelzs vilks, kas Ģediminam pavēstījis, kur būvēt Viļņas pilsētu, un, protams, tieši uz Viļņas pusi vilks arī raugās.

Mūsdienu Kernave ir rāma, nesteidzīga pilsētiņa, kurā valda mierpilna atmosfēra. To vērts izbaudīt, pavadot brīdi kādā no alejas kafejnīciņām un nogaršojot vēl kādu Lietuvai raksturīgu ēdienu – šaltibarščiai (aukstā zupa), karbonadas (karbonāde), meduolis (medus rausis) – vai dzērienu – dounas gira (maizes kvass), jeb parasto kava (kafija), ko paši lietuvieši arī dzer labprāt.

Pievilcība tepat, līdzās

Katram var gadīties nonākt stereotipu ietekmē, un viens no šādiem stereotipiem ir domāt, ka spilgti ceļojuma iespaidi noteikti gūstami vienīgi tālumā, un, jo tālāk no mājām, jo iespaidi būs krāšņāki, redzētais – skaistāks, izjustais – valdzinošāks un atmiņā paliekošāks… Protams, lai baudītu eksotiku, ir jābrauc uz tāltālām zemēm, bet burvīgs, atmiņā paliekošs, interesantiem iespaidiem un aizraujošiem piedzīvojumiem bagāts var būt arī ceļojums uz mūsu kaimiņvalsti Lietuvu.

Magda Riekstiņa