Pirmais, ko var uzzināt par Madeiru internetā vai tūrisma ceļvedī: Portugālei piederoša sala, kas atrodas Atlantijas okeānā, 800 km no Āfrikas un 1000 km uz dienvidrietumiem no Lisabonas. Madeiras arhipelāgā vēl ietilpst apdzīvotā Portu Santu sala ar 9 km garu, brīnišķīgu smilšu pludmali un neapdzīvotās Desertas un Selvagenas (putnu paradīze!) salas.
Mākoņos tītā Mežu sala
Kā tad radās 57 km garā un 22 km platā Madeiras sala? Ģeologi atklājuši, ka
tā radusies vulkānisko izvirdumu rezultātā Atlantijas okeānā pirms 20 miljoniem
gadu. Bet pēdējais vulkāna izvirdums bijis pirms 400 000 gadiem. Tad lavas
straume izveidoja Sanvincenta salas, ko var apskatīt arī mūsdienās.
Par salas esamību cilvēki uzzināja 15. gadsimtā, kad Portugāles jūrniecības dibinātājs Enrike Jūrasbraucējs vāca kopā karalistes labākos jūrniekus un kartogrāfus, lai paplašinātu zināšanas par Āfrikas rietumu krastu. Apbruņoti ar visu ekspedīcijai nepieciešamo, portugāļu jūrnieki kapteiņa Žuana Gonsalveša Zarku vadībā devās ceļā. Slikto laika apstākļu dēļ novirzījušies no uzņemtā kursa, viņi uzdūrās mazai salai, kuru nosauca par Porto Santo, kas portugāļu valodā nozīmē Svētā osta. Tas notika tālajā 1419. gadā. Atgriezušies Portugālē, viņi ziņoja, ka esot redzējuši arī daudz lielāku, mākoņos tītu salu uz dienvidiem. Tā 1420. gadā portugāļi atklāja šo lielo salu, ko nodēvēja par Madeiru Mežu salu. Skeptiķi apgalvo, ka salas atklāšana nebija nejaušība, jo visas arhipelāga salas bijušas atzīmētas kartē, ko sastādījuši Dženovas kartogrāfi jau 14. gadsimta beigās. Citos vēstures avotos minēts, ka par salas esamību zinājuši jau senie romieši. Lai nu zinātnieki par to strīdas tālāk. Bet viens fakts ir neapgāžams pirmie Madeiru sāka apdzīvot portugāļi, un kā Portugāles teritoriju oficiāli to deklarēja 1425. gadā. 1452. gadā ieradās pirmie vergi, kas strādāja cukurniedru plantācijās un apūdeņošanas kanālu izveidošanā, kas mūsdienās pazīstami ar nosaukumu levadas. Drīz vien iedzīvotāju skaits sasniedza jau 5000. Turpmākajos vēstures sīkumos neiedziļināsimies, tik pieminēšu, ka sala izraisīja interesi gan frančiem, gan angļiem, gan Austroungārijas ķeizarienei Sisi, un, sākot jau no 19. gadsimta beigām, tā bija iecienīta atpūtas vieta ziemeļniekiem. Bet 1964. gadā Madeirā atklāja lidostu, kas jūtami atviegloja nokļūšanu uz salas.
Saulainais peldošais dārzs
Okeānā salu netrūkst kāpēc tieši Madeira? Mēģināsim to noskaidrot! Sāksim
ar klimatu, jo tieši tas ir noteicošais faktors tūristiem jādodas turp, kur ir
silts un saulains! Madeira ir slavena ar maigo subtropu klimatu, vidējā gada
temperatūra ir ap +22°C, parasti tā nenokrīt zemāk par +16°C. Siltā Golfa
straume garantē patīkamu ūdens temperatūru visu gadu. Interesanti, ka
mikroklimats dažādās salas daļās atšķiras. Vietējie apstiprinās, ka Paul da
Serra kalnu grēda var būt tīta dūmakā, kamēr Funšala gozējas saulē. Kopumā
ņemot, salas dienvidu krastā ir siltāk nekā tās ziemeļu daļā. Jāņem vērā arī, ka
kalni līdz 1200 m v.j.l. ir mākoņaini gada lielāko daļu, bet virs šī augstuma
redzamība ir gandrīz nevainojama. Allaž saulains ir netālajā Portu Santu salā.
Madeira cilvēkus vilina ar vienreizīgu veģetāciju. Kad pirmie kolonisti ieradās salā, tie sāka lauksaimniecības vajadzībām attīrīt laukus un tā paputināja salas ekoloģisko mantojumu. Taču, tā kā sala ir kalnaina un laukus visur nav iespējams ierīkot, kaut kas unikāls ir saglabājies arī līdz mūsdienām. Tas ir mežs, bet ne parasts mežs laurisilva jeb lauru lapu mežs, kas veidojies jau Terciāra periodā (pirms tiem pašiem 20 miljoniem gadu) un izbēdzis no iznīcības Ledus laikmetā, kad lielākā daļa šādu mežu Eiropā izzuda. Meži izvietojušies 300 1300 m v.j.l. augstumā. Kopumā tie aizņem 15 000 ha un 1999. gadā tos ievietoja UNESCO sarakstā. Plašāk pazīstamas ir divas sugas: Lauris azorica (lauru koks), ko izmanto kulinārijā, un Vinhatico, ko labāk pazīstam kā Madeiras sarkankoku. Īpašu uzmanību ir pelnījis tā saucamais pūķa koks (Draceana draco), atpazīstams pēc sarkanajiem sveķiem, t.s. pūķa asinīm, diemžēl reti sastopams dabā mūsdienās. Dažus pudurus var ieraudzīt Portu Santu salā. No 200 endēmiskajām (tikai šajā reģionā sastopamajām) floras sugām Makronēzijā (reģionā, kas ietver Kanārijas, Azoru un Zaļā raga salas), 80 atrodamas Madeirā. Lielākā daļa no tām aug aptuveni 1000 m augstumā. Kā piemēru var minēt Madeiras vijolītes, dzeltenās uzpirkstītes un dažādas orhideju sugas.
Madeira ir godam pelnījusi saukties par Peldošo dārzu. Lielākie
nopelni ir angļu dārzniekiem, kuri, izmantojot salas maigo klimatu un bagātīgās
vulkāniskās augsnes, vāca augus no visām pasaules malām un ieaudzēja tos. Un tā
jau divus gadsimtus salā atrodami kamēlijas koki ar baltiem un sarkaniem
ziediem, araukārijas priedes no Brazīlijas, ciedri no Atlasa kalniem un daudzi
citi augi.
Vēl kāda unikāla lieta, kas piesaista tūristus Madeira, atšķirībā no Portu Santu un Kanāriju salām, ir nodrošināta ar ūdens rezervēm. Problēma gan ir tā, ka lielākā daļa ūdens rezervju koncentrējas salas ziemeļos, bet lielākā daļa iekopto dārzu atrodas salas dienvidos. Mazliet padomājot, kā šo problēmu atrisināt, pirmie salas ieceļotāji nonāca pie secinājuma, ka jābūvē kanāli, kas ūdeni novirzīs uz cukurniedru plantācijām. Šos kanālus viņi nosauca par levadām pārvedumiem. Madeiras kanālu kopgarums sasniedz 2150 km, un savas apūdeņošanas funkcijas tie saglabājuši arī mūsdienās! Pēc noteikta grafika to kontrolē īpašs dienests. Levadas ir arī vienas no iecienītākajām tūristu apmeklētajām vietām.
Kalnu vilinājums un izšūšana
Kā jau zināms, Madeira ir kalnaina sala, puse tās teritorijas atrodas augstāk
par 700 m v.j.l. Pats augstākais punkts ir Pico Ruivo de Santana (1862
m). Uz austrumiem no šīs kalnu grēdas ir dziļa aiza, kas sākas Ribeira
Brava un beidzas San Vicent, sadalot salu it kā divās daļās. Uz
rietumiem no šīs aizas ir Pual da Serra plakankalne, savukārt uz
austrumiem ainava kļūst mazāk dramatiska. Vēl Madeira var lepoties ar 580 m
augsto Cabo Girao, kas esot otrā augstākā klints pasaulē. Lieki pieminēt,
ka šis reljefs vilina daudzus tūristus, kam patīk pastaigāt arī ar
mugursomu.
Bet ne jau Madeiras daba vien pievelk tūristus. Tie ir arī cilvēki un viss, ko viņi radījuši. Vispirms jau salas pamatiedzīvotāji, lielākoties pēcnācēji ieceļotājiem no Algarves un Alentežu (Portugāles dienvidu reģioniem). Protams, portugāļu valoda vietējiem ir oficiālā un arī dzimtā valoda. Iedzīvotāju kopskaits pašlaik ir 243 800, neskaitot izceļotājus, kas 19. gadsimta vidū devās uz Venecuēlu un Dienvidāfriku. Kopumā madeiriešus var uzskatīt par diezgan konservatīvu sabiedrību, kas pieturas pie tradicionālām vērtībām mājas un ģimenes. Gandrīz visi ir katoļticīgie (97 %). Viens no senākajiem nodarbošanās veidiem ir lauksaimniecība. Kādreiz Madeirā audzēja cukurniedres, tagad audzē vīnogas, banānus un citus eksotiskos augļus. Laiki mainās, un liela daļa iedzīvotāju mūsdienās, īpaši jau jaunā paaudze, ir nodarbināti tūrismā un finanšu biznesā.
Senāka nodarbošanās, ar ko madeirieši ir slaveni jau pāris gadsimtus, ir izšūšana. Šī māksla (bordados) ienāca Madeirā līdz ar pirmajiem klosteriem, jo tā bija augstdzimušu lēdiju un mūķeņu nodarbe. Smalkie izšuvumi kļuva pazīstami pasaulē, pateicoties bagātai vīna tirgotāja meitai anglietei Elizabetei Felpai, kas 19. gadsimta beigās mācīja izšūšanu kādā no Madeiras bāreņu namiem. Viņai tik ļoti iepatikās vietējo sieviešu darinājumi, ka dažus paraudziņus aizveda uz izstādi Londonā. Ātri vien šie izšuvumi kļuva populāri, īpaši jau līgavu kleitās. Tā bordados kļuvuši pazīstami, tie pat atzīti par vieniem no labākajiem pasaulē. Madeiras izšuvumus eksportē uz Itāliju, Vāciju, Franciju un Angliju. Vienīgā problēma tie ir salīdzinoši dārgi, tāpēc tiem grūti konkurēt ar krietni lētākiem izšuvumiem no Ķīnas un Tālajiem Austrumiem. Pieminēšanas vērti ir arī citi amatnieku darinājumi, piemēram, pinumi no klūdziņām.
Dzīves baudas dzeršana un ēšana
Gardēži Madeirā var izvērsties! Vispirms par slaveno Madeiras stiprināto
vīnu. Parastais stāsts par to, kā tas radies: 16. gadsimtā tirgotāji iepirka
vīnu mucās, bet tālajā ceļā tas bieži vien sabojājās un, lai no tā izvairītos,
vīnam pievienoja spirtu. Mūsdienās metode ir uzlabota, jo vīns tiek sildīts
30-50 grādu temperatūrā ilgu laiku no trim mēnešiem līdz gadam. Silda, lai
pasteidzinātu vīna novecošanās procesu labākie vīni tiek karsēti īpaši
uzmanīgi un lēni. Savukārt garšīgākie un iecienītākie Madeiras vīni tiek karsēti
saulē un lēni nobriedināti vīna noliktavās. Pazīstamākās ir četras vīna šķirnes:
baltais vīns Sercial, ko dzer kā aperitīvu un pasniedz pie zupas;
Verdelho ir nedaudz saldāks par Sercial un to iesaka lietot kopā
ar Madeiras siera kūku; tumšais Bual nedaudz atgādina portvīnu un labi
garšo kopā ar sieru un desertu; slavenākais no visiem Madeiras vīniem Malmsey
bagātīgs, gremošanu veicinošs tumšā vīna dzēriens, ko lieto pēc vakariņām.
Madeiras kulinārija nedaudz atšķiras no kontinentālās Portugāles virtuves. Bet kā pirmo parasti min zobenzivi (espada). Neviens, kas apmeklējis vietējo zivju tirgu, neaizmirsīs šīs zivs izskatu žāģveida zobus un zivs atbaidošo, gandrīz nekaunīgo skatienu. Vai pēc tam vēl gribēsies šo zivi nogaršot? Bet, protams, jo tās gaļa ir tika maiga un garšīga, ka mēli var norīt, un vēl, ja tā pagatavota kopā ar sviestā ceptu banānu! Lieli okeāna virtuves cienītāji var nogaršot arī papagaiļzivi (bodiao), tunci (atum), jūras breksi (pargo), heku (pescada) un skumbriju (carapau). No gaļas ēdieniem populārākā ir uz iesma cepta liellopu gaļa espetada. Gaļu sagriež kubiciņos, ierīvē ar sāli un pipariem, uzdur uz iesma un cep uz kokoglēm un lauru koku zariņiem. Tradicionāli to pasniedz uz iesma, pakarinātu speciālā statīvā, kas novietots uz galda. Šo ēdienu tagad bauda visos vietējos svētkos tas ir kā atgādinājums, ka kādreiz salinieki gaļu ēda tikai īpašos svētkos.
Noteikti jāpagaršo silta vietējā maize, pildīta ar ķiploku sieru un pētersīļiem (bolo da caco). Nebūs apbēdināti tie, kam patīk saldumi, jo var nogaršot Madeiras siera kūku (quajadas da Madeira) un medus kūku (bolo de mel). Protams augļi, augļi un vēlreiz augļi! Ne tikai (izmēros mazāki nekā mūsu veikalos pierasts redzēt) Madeiras banāni, bet arī citi mums pazīstamie un varbūt pirmoreiz redzētie piemēram, kivi, banāna un ananāsa krustojums delicias. Neredzēts, bet garšīgs gan! Protams, te nebūt nav uzskaitīts viss piedāvājums, tikai tas, kas noteikti jānogaršo.
Kultūras pieminekļi un izklaides vietas
Madeiras galvaspilsēta Funšala, lielākā apdzīvotā vieta Madeirā izpletusies
salas dienvidu daļā pie līča. Tā nosacīti sadalās divās daļās Zona
Velha jeb vecpilsēta un tūristu zona ar galvenokārt četru un piecu zvaigžņu
viesnīcām. Vecpilsētā var atrast kaut ko katrai gaumei un dvēseles noskaņojumam,
netrūkst arī kultūras pieminekļu katedrāle (Se), Sv. Klāras klosteris
(Convento de Santa Clara), botāniskais dārzs (Jardim 
Botanico),
kur apskatāmi augi no visas pasaules, orhideju dārzs u.c., Sv. Franciska vīna
darītava (adegas de Sao Francisco), kur var nogaršot Madeiras vīnus un
uzzināt par to gatavošanas tehnoloģiju. Noteikti jāapmeklē Lavradora tirgus
(mercado dos Lavradores) tā ir vieta, kur puķu audzētāji, grozu pinēji,
zvejnieki un fermeri no visas Madeiras tirgo savus ražojumus.
Ar modernu pacēlāju var nokļūt Montē, kas ir iecienīts apmeklētāju ceļa mērķis Madeirā jau kopš 19. gadsimta. Galvenā atrakcija šeit ir nobrauciens ar Montes kamaniņām (Monte toboggan) slidināšanās no kalna pītā grozā, ko no aizmugures grūž un stūrē divi vīri, kā palīglīdzekli bremzēšanai izmantojot īpašus gumijas apavus. Bet, lai izbaudītu šādu braucienu, jābūt pacietīgam un jāstāv garā rindā...
Dodoties uz salas austrumiem, noteikti jāuzbrauc Pico do Arieiro virsotnē, tikai jāpamanās to izdarīt agri no rīta, lai apsteigtu mākoņus! Tad jāapmeklē Santanas pilsētiņu ar savādajām trijstūrveida mājām, kādās reiz dzīvoja lielākā daļa salinieku. Un nevajadzētu palaist garām Penchas de Aquia gleznaino klinti! Var doties kādā no piedāvātajiem maršrutiem uz levadām. Ja ieinteresējuši klūdziņu pinumi, var apmeklēt amatniekus Camacha ciematiņā. Sava Jēzus Kristus statuja (līdzīgi Lisabonai un Riodežaneiro) ir arī Madeirā, tā apskatāma Pomta da Garajau. Gribat pludmali? Atradīsiet to Ribeiro Frio, tiesa, gan ne plašu un smilšainu, bet mazliet eksotiskāku ar akmeņiem un iespēju peldēties okeānā.
Ja gribat redzēt visu Funšalu pie savām kājām, jādodas uz Pico do Barcelos virsotni. Piekrastē var paciemoties zvejnieku ciematiņā Camara dos Lobos, kur savulaik gleznojis Vinstons Čērčils. Noteikti nedrīkst pabraukt garām Cabo do Girao, otrai augstākajai klintij pasaulē. Netālu no tās gaida Calheta ar jau civilizētāku pludmali, kur dzeltenās smiltis esot atvestas no Sahāras tuksneša!
Lai redzētu salas abus krastus no Encumiadas skatu punkta, atkal agri no rīta jāapsteidz mākoņi. Ceļu var turpināt pa Paul da Serra kalniem, pa brīdim apstājoties, lai papriecātos par krāšņo dabu. Lai papētītu mežus, kādi tie bija, kad cilvēks šeit ieradās, jāapstājas pie Rabacal un jādodas pa kādu no marķētajām takām gar levadām.
Ziemeļu krastā var apmeklēt Sao Vicente alas, ko izveidojis pēdējais šeit notikušais vulkāna izvirdums, priecāties par Sexal ūdenskritumiem un Porto Moniz dabiskajiem baseiniem (tādus pie mums noteikti nevar atrast!).
Svētki gada garumā
Doties uz Madeiru var jebkurā gadalaikā, jo klimats tam ir labvēlīgs. Bet mums, latviešiem, jau gribas pasildīties drēgnajā rudenī, kad ir tumšs, lietains un garie vakari sāk garlaikot. Uz priekšu! Bet, ja gribas redzēt iespaidīgu uguņošanu, kas ierakstīta pat Ginesa rekordu grāmatā, jādodas sagaidīt Madeirā Jauno gadu! To neaizmirsīsiet nekad, jo tāda uguņošana pie mums nav pat 18. novembrī! Ja negribas vai nesanāk braukt uz Riodežaneiro karnevālu, mazliet tuvāk tas sanāks Madeirā! Ja ir jau būts ziedu svētkos Holandē, droši var doties atkal uz Madeiru! Un visus šos svētkus var apvienot ar salas apskati un pilnvērtīgu atpūtu! Kā mēdz teikt daži kolēģi: Madeira ir firmas zīme tūrismā, tāpat kā Dolce Gabana apģērbu ražošanā!
Agrita Rūtiņa