Reālā dzīve Tunisijā izpaužas citās krāsu niansēs – pelēcīgi zaļganā, matētā krēmkrāsā, putekļaini piezemētā. Īsi sakot, kas nu kuram sirdij tuvāks, to arī katrs ceļotājs izvēlēsies.

Maigā diktatūra kā stabilitātes pamats

Koši zila jūra, dzeltenas smiltis, zaļas palmas un visam pa vidu – kāds kamielis ar varen augstprātīgu izteiksmi purnā. Aptuveni šādi izskatās lielākā daļa reklāmu, kas aicina apmeklēt Tunisiju un baudīt tās labumus. Jāteic gan, ka baltās viesnīcas, kas slienas pret saules pielietajām debesīm, reklāmu prospektos (un, kā izrādās, arī dzīvē) ne ar ko neatšķiras no Turcijas vai Ēģiptes kūrortu reklāmām. Un uzreiz jābrīdina, ka ceļotājam ārpus standarta ekskursiju maršrutiem nekāda lielā izvēle netiek piedāvāta. Ja esi ārsts, inženieris, pārdevējs vai kaut kas cits tādā garā, iespējams, varēsi papētīt šo valsti arī uz savu roku, taču, ja pārstāvi žurnālistikas jomu un to vieglprātīgi esi ierakstījis ieceļošanas kartītē, diezgan droši vari rēķināties, ka nāksies pakļauties noteikumiem „nedrīkst skatīties ne pa labi, ne pa kreisi, tikai tur, kur norādīts”. Skaļos vārdos šis princips tiek attaisnots ar rūpēm par tūristu drošību, taču patiesībā ir viens no Tunisijā valdošās diktatūras nosacījumiem. Lai gan Tunisija vārdos ir visdemokrātiskākā Ziemeļāfrikas valsts, dzīvē tur valda citi noteikumi. Un, kā izteicās vairāki vietējo apstākļu pazinēji, „labi vien ir, jo citādi sāktos tāds pats haoss kā Irākā”. Līdz ar to žurnālista amats, it īpaši, ja esi ārzemnieks, pieder pie tās kategorijas, kas dažādiem īpašajiem dienestiem liek būt sevišķi modriem, un tev jārēķinās, ka jebkurā brīdī nāksies atkal un atkal paskaidrot, kāpēc ceļo, kur apmetīsies, kas to var apstiprināt utt. Un ir gluži vienalga, vai tava joma ir politisko notikumu komentēšana vai kulināra rakstura apcerējumu rakstīšana. Jautājums par žurnālistu novērošanu, izsekošanu un materiālu cenzēšanu Tunisijā, izrādās, pēdējos gados aizvien biežāk tiek pacelts starptautiskā līmenī – gan cilvēktiesību konferencē Vīnē, gan citos forumos, taču tas, saprotams, uz vietas lietas būtību nemaina.

Bet vienalga - vai tu esi žurnālists vai celtnieks, lai kur tu Tunisijā arī ietu un ko darītu, jārēķinās, ka nekad nebūsi viens, jo tevi visur pavadīs vērīgais valsts prezidenta skatiens. No tā neizbēgt pat vannasistabā un tualetē, par plašākām publiskām telpām nemaz nerunājot. Jaunu un vēl jaunāku dienu portreti mijas ar brieduma gadu fotogrāfijām. Viņš ir tas, kas rūpējas, lai valstī valdītu kārtība, lai bērni varētu izglītoties, lai raža tiktu novākta laikā un lai vīriešiem nebūtu jāmokās ar vairāku sievu uzturēšanu, jo Tunisijā vairs nav daudzsievības. Tā ir likvidēta vienlīdzības vārdā. Tie, kas nepeldas bagātībā, patiešām var atviegloti uzelpot, jo divas, trīs vai pat četras sievas izmaksā trakoti dārgi un rada nevienlīdzīgu sociālo situāciju un līdz ar to spriedzi sabiedrībā.

Tunisijas nacionālā bagātība

Tunisiešiem ir bagātības, ar kurām lepoties pasaulē un kuru dēļ neviens šo zemi negrasās iekarot (vismaz pagaidām, jo patiesībā vēstures gaitā Tunisija kalpojusi par tādu kā caurstaigājamo sētu neskaitāmiem iekarotāju pūļiem). Pirmām kārtām tā ir olīveļļa, turklāt olīveļļa ar lielo burtu. Tunisija olīveļļas eksporta ziņā ierindojas ceturtajā vietā pasaulē (aiz Spānijas, Itālijas un Grieķijas). Tas ir daudzuma ziņā, taču kvalitātes jomā tunisieši savu produkciju uzskata par galvastiesu labāku nekā, piemēram, Itālijas eļļa. Iemesls ir gaužām vienkāršs – Tunisijā olīvu novākšana un apstrāde lielākoties ir roku darbs, līdz ar to eļļa iznāk krietni kvalitatīvāka un garšīgāka, bez rūgtenuma. Tieši tāpēc Spānija un Itālija iepērk Tunisijas olīveļļu, lai ar to uzlabotu vietējo produkciju, proti, atšķaidītu savu eļļu ar tunisiešu eļļu un tā likvidētu rūgto garšu.

Tunisijā katrs olīvkoks tiek rūpīgi uzskaitīts, un pašlaik valstī aug 60 miljoni olīvkoku – katram iedzīvotājam vidēji pa sešiem kokiem. Pa autobusa logu redzot slīdam garām desmitiem un pat simtiem kilometru garas olīvkoku rindas, tiešām šķiet, ka iedzīvotāji ir uzņēmušies šefību burtiski par katru koku – attālumi starp kokiem izskatās kā ar lineālu nomērīti, valnīši apkārt – gluži kā ar pedantismu apsēstu kurmju mūža darbs, un, pats par sevi saprotams, nevienai nezālei pat prātā neienāk izbāzt savu galvu kaut kur olīvu birzs tuvumā. Pat tie daži depresijas māktie ēzeļi, kas nezin kāpēc iemaldījušies pelēki sudrabainajās audzēs, šķiet, līdz pat ausu un astes galam apzinās, kāda bagātība plešas visapkārt.

Kaktusu lietderības koeficients

Bet ēzeļiem Tunisijā ir savs lauciņš, ko tie kristīgi dala ar vietējiem iedzīvotājiem un kamieļiem, proti, kaktusu audzes. Drīzāk gan tās varētu nodēvēt par kaktusu dzīvžogiem, kas stiepjas gar ceļu un grāvju malām. Garum gari un trakoti dzelkšņaini – nemaz nedomā pieskarties ar pliku roku. Lapas kā milzīgas lāpstas, bet ziedi pavasarī – kā mazas dzeltenas saulītes. Augļi, kas ir ēdami, turklāt ļoti garšīgi, ienāksies tikai rudenī. Viens otrs gan ir palicis no pagājušās sezonas, taču tas izrādās pārgatavojies un šķebinoši salds, taču tik un tā nesalīdzināmi labāks par tiem eksemplāriem, kas pēdējos pāris gados nonākuši arī līdz mūsu veikalu plauktiem.

Savulaik šie kaktusi ievesti no Meksikas un, gadiem ritot, kļuvuši par vietējiem. Lauku ļaudis no kaktusu augļiem vāra ievārījumus un dažādas mērces. Ja liek lietā izdomu un apķērību, sanāk arī kāds pietiekami reibinošs dzēriens, taču par to skaļi nerunā, jo alkohols Tunisijā kā jau musulmaņu zemē netiek nedz reklamēts, nedz arī plaši lietots.

Bet, kamēr kaktusu lietderības koeficients cilvēku acīs vasaras sākumā vēl līdzinās nullei (ja neskaita faktu, ka daudzviet kaktusus stāda tikai tāpēc, lai uzlabotu augsni – samazinātu tās skābumu), ēzeļi un kamieļi nekavējas tos likt uz kārā zoba. Dzelkšņi un asumi tiem netraucē – lopiņi griež iekšā sulīgās lāpstas tā, ka, no malas skatoties, gandrīz vai siekalas sāk tecēt.

Dateles un palmu sula

Kamēr ēzeļi mielojas ar kaktusiem, cilvēkiem nekas cits neatliek kā meklēt arī sev kaut ko īpaši garšīgu. Un tālu nav jāmeklē, jo olīvkoku birzis pamazām nomaina citas – dateļpalmu birzis. Dateles ir otra lielākā Tunisijas bagātība, kuras iegūšana, no malas raugoties, ir varen piņķerīga un darbietilpīga padarīšana.

Jau palmu stādīšana, audzēšana un kopšana līdz brīdim, kad tā sāk dot ražu, prasa milzum daudz pacietības un rūpju. Un tad, kad palma ir izaugusi tiktāl, ka varētu sākt aplaimot audzētājus ar datelēm, sākas vēl lielāka ņemšanās – katrs ķekars ir jāapputeksnē, pēc tam jārūpējas, lai uz datelēm neuzpilētu neviena pati lietus lāsīte, citādi radīsies plankums un datele vairs neatbildīs labas kvalitātes prasībām. Nekas cits neatliek, kā atkal rāpties augšā palmā un katru ķekaru ievīstīt polietilēna plēvē. Kad dateles ir nogatavojušās, šie ķekari veseli un nebojāti jādabū lejā. Lai darbs ritētu pietiekami veikli, katru palmu apkalpo vairāki novācēji. Viens uzrāpjas pašā augšā un nogriež dateļu ķekaru, ko padod otram, kas iekārtojies mazliet zemāk. Tas savukārt pasniedz dateles tālāk trešajam, kas tup vēl kādu gabaliņu zemāk un nodod ķekaru ceturtajam uz zemes. Tikai viens gan nav saprotams – kā pēc tik pamatīgas ņemšanās dateles var pārdot tik lēti?

Bet dateles nav vienīgais produkts, ko spēj dot palma. Vēl jau ir arī palmu sula – bālgans, caurspīdīgs šķidrums, ar ko itin labi var veldzēt slāpes. To, tāpat kā daudz ko citu dzīvei nepieciešamu, Tunisijā pārdod ceļmalās. Tikai brīžiem nevar atšķirt, kurā kannā atrodas kontrabandas benzīns un kurā – dzeramā palmu sula. Bet vietējie par to galvu lieki nelauza, jo viņiem visās lietās ir sava zināšana un savs funktieris. Iebraucējam atliek vien paļauties uz iedzimto ļaužu godaprātu – lielāku vai arī mazāku. Bet, ja esi iekarojis noteiktu uzticību, iespējams, tiksi vēl pie kāda labuma – ierūgušas palmu sulas, kas atbilstoši raudzēšanas ilgumam iegūst attiecīgus grādus. Tātad atkal alkohols, par ko skaļi nerunā, bet labprāt iedzer. Lai viss būtu gods godam, kanna ar pašraudzēto šampanieti (vienā rūgšanas stadijā palmu sula patiešām garšo pēc šampanieša, ko dēvē par brutu) ir paslēpta krietnu gabaliņu no ceļa. Viss notiek zibenīgi - plastmasas pudele ir piepildīta, nauda samaksāta, un neviens neko nav ne redzējis, ne dzirdējis.

Alkohols un dzīvesstils

Ja raugāmies no mūsu skatpunkta, Tunisijā alkohola lietošanas vai, pareizāk sakot, nelietošanas jomā valda stingra kārtība. Tūristiem viesnīcās un lielākajos restorānos ir iespēja nopirkt vīnu vai vietējā ražojuma liķieri, mazākās kafejnīciņās labākajā gadījumā var palaimēties pasūtīt alu, bet visādi citādi šajā zemē alkoholam oficiāli tiek teikts nē. Taču Tunisijā daudzviet audzē vīnogulājus un dara vīnu, kas gan lielākoties tiek eksportēts, bet līdz ar to neoficiāli tomēr ir radīta iespēja baudīt arī kaut ko grādīgu. Šo iespēju lielā mērā izmantojot kaimiņvalsts Lībijas iedzīvotāji, kas braucot uz Tunisiju uzdzīvot. Grūti gan iedomāties uzdzīvošanu musulmaņu zemē ar gana stingrām tradīcijām, bet tā nu tas notiekot. Tikai viena nelaime, kā stāsta vietējie, Lībijā neesot dzelzceļa, tāpēc ļaudis nezina, ko nozīmē sliedes un vilciens. Nu, lūk, atbraucot viņi uz Tunisiju, nezin kāpēc iedomājoties, ka dzelzceļa pārbrauktuves ir drošas autostāvvietas un atstājot tur savas automašīnas. Kas paliek pāri tad, kad vilciens ir aizbraucis, vairākās vietās varējām pārliecināties paši savām acīm.

Toties vietējie tunisieši sēž pie saviem krogiem ar tējas vai kafijas glāzīti priekšā un klusē kā partizāni (attiecībā uz lībiešu automašīnu novietošanu). Bet vispār viņi krogos risina savas nebeidzamās sarunas. Kā no agra rīta sāk, tā ievelk līdz pat vēlam vakaram. Protams, sievietēm tur nav ko meklēt. Viņām jāsēž mājās. Un izskatās, ka sēdēšanas vieta, proti, krogs vai māja, atšķirīgi ietekmē figūru. Arābu vīrieši lielākoties ir slaidi, varētu pat teikt, tievi. Turpretī sievietes pēc gadiem divdesmit pieciem vai trīsdesmit iegūst kroplīgu augumu, it sevišķi no vidukļa uz leju, un lielai daļai laika gaitā rodas grūtības ar staigāšanu. Tas gan tikpat kā neattiecas uz sievietēm, kas strādā algotu darbu.

Pēc asām izjūtām uz tirgu

Vēl viena vieta, kurā valda vīrieši, ir tirgus. Arābu tirgus – tā ir pasaule, ko vismaz reizi mūžā vajag izbaudīt. Un pēc tam jau var vienoties ar sevi par emocijām, ko šis pasākums ir izraisījis. Katrā ziņā izjūtu gamma ir visnotaļ krāsaina, sākot ar pilnīgu apjukumu un beidzot ar organisku iekļaušanos vidē un piemērošanos nerakstītajiem tirgus noteikumiem.

Pirmām kārtām jārēķinās, ka cauri arābu tirgum vis neiziesi ar augstu paceltu galvu un neviena pārdevēja neievērots, kā Latvijas veikalos. Jau pēc pirmajiem pāris metriem tev uzklups bars tirgotāju, cits par citu skaļāki, cits par citu aktīvāki. Tevi ķers aiz rokas, aiz somas un, ja vajadzēs, arī aiz pleciem. Katrs centīsies pārliecināt, ka tieši viņa bodītē ir vislabākie, vislētākie un visinteresantākie izstrādājumi. Un vispār - tev taču neko nevajag pirkt, pasarg Dievs, tikai ienāc paskatīties, vienīgi uzmest acis, galu galā viss taču maksā nieka vienu dināru! Un tas atkārtojas vienu, otru, desmito, simto, divsimto reizi, līdz beigās jau pats kā papagailis sāc atkārtot tirgoņu tekstiņus un kādā jaukā brīdī, kad tevi jau trīssimto reizi apstrādā ar vieniem un tiem pašiem vārdiem, atcērt, ka paskatīsies gan, bet tikai tad, ja tev par skatīšanos samaksās.

Kad ir sasniegta šī stadija, lomas zināmā mērā ir mainījušās - tu esi kļuvis imūns pret austrumnieku jezgu un troksni un jūties kā situācijas noteicējs. Preču izvēlē gan valda diezgan liela vienveidība – noteikta stila un piegriezuma ādas somas un jakas, paklāji, šalles, iešļūcenes un milzīgs lērums ļoti sliktas kvalitātes sīku krāmu, kas, vēl nelietoti būdami, jau prasās pēc izmešanas. Protams, acīm redzams bezjēdzīgums jau nav nekāds iemesls, lai pārdevējs atteiktos no šo priekšmetu iesmērēšanas tirgus jezgas apdullinātiem tūristiem.

Tiesa, ir tūristiem domātā tirgus daļa un vietējo iepirkšanās bodītes. Katrā ziņā otrās ir nesalīdzināmi kolorītākas un iespaidīgākas, vienīgi jāatceras, ka fotografēt gan nevarēs tā, kā gribēsies. Šie vietējie, ieraugot fotoaparātu, reaģē visai noraidoši, reizēm pat agresīvi. Viņu dzīve nav domāta eksponēšanai uz āru, bet, ja fotografēsi, tad par to arī maksāsi. Toties produkti vietējo tirdziņā ir nesalīdzināmi svaigāki un aromātiskāki – galu galā saimnieces tur iepērkas katrai ēdienreizei. Svaiga haizivs fileja, šorīt noķerts tuncis, burvīgi smaržojošas piparmētras, spīdīgi tomāti, vēl dzīvu gliemežu kravas, tikko darītas desas, sulīgas zemenes – viss, ko sirds kāro. Vienīgi kā papildu ekstra – ausis apdullinošie pārdevēju auri, slavinot un cildinot savu preci.

Ne viss ir zelts, kas spīd

Ilustrētos žurnālos lasot ceļojumu aprakstus par eksotiskām zemēm, itin bieži gadās redzēt krāšņus attēlus ar garšvielu maisiem un kaudzēm. Koši dzeltens karijs, spilgti sarkana paprika, ingvers, pipari, sinepes, sēklas un graudi, raibum raibas pākšu virtenes un visvisādi citādi brīnumi. Šķiet, tādā tirgū varētu pirkt un pirkt, un pirkt, bet tik un tā liktos par maz.

Taču reālajā dzīvē viss, izrādās, ir citādi. Vizuāli gan izskatās tikpat labi, cik bildēs, taču ir viens bet... Garšvielas, it sevišķi maltās, kā zināms, diezgan ātri zaudē garšu un smaržu. Bet ja ar šādu malto garšvielu ir pilns kartupeļu maiss? Turklāt ēdienam pietiek ar mazu šķipsniņu? Tad viss lielais kartupeļu maiss garšo ne pēc kā. Un otrs arī. Saprotams, arī trešais, ceturtais un piektais. Īsāk sakot, acis var papriecēt, bet tas arī viss. Lai cik bēdīgi arī būtu, dzeltenais karijs garšoja pēc sausas zāles, zaļais karijs – uz mata tāpat, kurkuma garšas ziņā ne ar ko neatšķīrās no maltām ķimenēm, kas savukārt garšoja ne pēc kā, vienīgi ļoti asā paprika maķenīt atgādināja paasu sienu. Tomēr, lai būtu pilnīgi droša, ka tirgū mani nav ķēris kaut kāds maņu orgānu aptumsums, nopirku pa krietnai porcijai no piecām dažādām, teorētiski ļoti atšķirīgām un aromātiskām garšvielām. Nekā! Arī mājās, virtuvē, garšas un smaržas intensitāte ne par matu neizmainījās – viss garšoja faktiski vienādi, proti, ne pēc kā.

Garšvielu jomā tunisiešiem ir viena īpaša specializācija, ko devē par harissu. Tā ir bieza, ļoti asa pasta vai mērce, gatavota no asajiem pipariem, ķiplokiem, sāls, olīveļļas un reizēm arī no koriandra un ķimenēm. To pārdod burciņās vai bundžiņās veikalos, līdz ar to tās kvalitātei ir zināma garantija un to var droši pirkt.

Franču ietekme uz sadzīvi

Lai gan Tunisija jau piecdesmit gadus ir neatkarīga valsts, franču kolonizācijas laiks ir atstājis pamatīgas pēdas visās dzīves jomās. Un divas lietas pavada ik uz soļa: pirmkārt, tā ir franču valoda, otrkārt, franču baltmaize jeb bagete. Franču valodā runā faktiski visi Tunisijas iedzīvotāji, jo to māca visās skolās no trešās vai ceturtās klases (angļu valodu – tikai no desmitās klases un arī tad ne visur), savukārt franču baltmaize lielā mērā ir aizstājusi pat tradicionālos tunisiešu maizes izstrādājumus. Ar bageti baro arī ēzeļus un zirgus, un dažu labu kamieli. Piekrastes pilsētās franču ietekme jūtama krietni vairāk – pa kādam stila otas triepienam arhitektūrā, veikalu izkārtnēs, ielu nosaukumos un vispār – vārdos neizsakāmā gaisotnē. Tieši tāpēc visvairāk tūristu Tunisijā joprojām ierodas no Francijas – franči te jūtas gandrīz kā mājās.

Jo tālāk uz dienvidiem, jo mazāk civilizācijas, koku un zaļumu un jo vairāk mežonīguma un smilšu. Taču, ņemot vērā, ka ir tāda ceļotāju daļa, kam tikai padod eksotiku un tuksnesi, ir padomāts, kā padarīt pieejamu pat visattālāko stūrīti, pirms sākas lielā, milzīgā, īstā Sahāra – pilnīgi cita pasaule ar pilnīgi citiem likumiem. Taču vienalga, vai tā būtu nomaļa oāze, klejotāju cilšu būdiņa vai berberu alas – itin visur, kur vien varētu uzrasties kāds ceļotājs vai tūrists, ir padomāts par tādu lietu, ko nekādi neizdodas saprast Rīgas Domei, proti, par tualeti! To nudien nācās secināt ik reizi – Rīgas vadībai līdz berberu un citu Āfrikas pirmatnējo cilšu līmenim vēl augt un augt!

Ko iegādāties Tunisijā:

• olīveļļu, taču ieteicams tādu, kas rūpnīcā iepildīta pudelēs vai bundžās. Mēdz būt arī izlejamā, taču tad var gadīties nopirkt pamatīgu kaķi maisā;
• dateles;
• garšvielu pastu/mērci Harissa;
• aromātiskās ziedu eļļas (jasmīna, apelsīna, citrusa, ģerānijas u. c.).

Teksts un foto: Iveta Galēja,
“Labu apetīti”,
jūnijs 2006

---