Ģeoloģiski jaunāka sala uz pasaules - Islande - sevī glabā tik daudz dabas dārgumu, ka to vārdos un foto neaprakstīt. Tikai klātesamība liek tirpām skriet pa kauliem un sajust sevi pavisam mazu Dabas priekšā. Skogafoss, 60 m augstais ūdens aizkars saulainā laikā greznojas ar varavīksnēm.
Skogafoss skatienā no augšas.
Kleifarvatn ezera apkaime ar mārsilu violeto ziedu buķeti priekšplānā. Reikjanes pussala.
Zeme vārās un kūp...un mazliet smaržo pēc puvušām olām. Krusavik ģeotermālie avoti.
Krusavik ģeotermālie avoti
Reynisfjaras bazalta stabuļu klints, kurā okeāna ūdeņi izgrauzuši alu. Bazalta stabules veidojas, kas karstā lava vienmērīgi atdziest, un izveido sešstūrainas, reizēm septiņstūrainas struktūras, kas izskatās kā stabules.
Reynisfjaras pludmales bazalta stabuļu klintis iemīļojuši ne tikai ūdens putni, bet arī cilvēki.
Bazalta stabules tuvplānā.
Bazalta struktūras sastopamas visā Islandes piekrastē, un šo dabas fenomenu valsts arhitekts Gudjons Samuelssons iemūžinājis arī Reikjavīkas Hallgrimskirkjas baznīcas ārējā un iekšējā veidolā.
Reynisfjaras melno oļu pludmale ar ļoti bīstamiem viļņiem. Ne velti tālumā esošās klintis reiz bijuši troļļi, kas mēģinājuši izvilkt laivu krastā, bet tā arī palikuši okeāna piekrastē uz mūžīgiem laikiem.
Durholaey zemes rags ir Islandes populārākā putna - Atlantijas tuklīša - iemīļota mājvieta.
Vulkānisko iežu arka vilina apmeklētājus, lai atklātu savus noslēpumus tiem, kas gaida. Durholaey zemes rags.
Te nu slavenais Ziemeļu papagailis jeb Atlantijas tuklītis, kas savā knābī vienlaikus var pārvietot uz savu alu pat vairākus desmitus mazo zivteļu.
Skogara brīvdabas muzejs ar senajām mājām, kuru sienas celtas no vietējiem akmeņiem, bet jumti aplikti ar velēnu. Tādās 19.gs.beigās un 20.gs.sākumā dzīvoja islandieši, lai patvertos no spēcīgajiem vējiem. Šīm jau ir skaisti, lieli logi, kamēr vēl senākām mājām logu vispār nebija un gaisma ieplūda tikai pa dūmu atveri jumtā.
Tāda varēja izskatīties islandieša viesistaba 20.gs.sākumā. Skogara brīvdabas muzejs.
Islandiešu zirgi te kā atsevišķa suga attīstījušies jau kopš 9.gs. kad te ieveda pirmos zirgus no Norvēģijas. Kopš tā laika zirgus ievest aizliegts, un tie, kas izvesti, vairs nedrīkst tikt ievesti atpakaļ salā. Tieši šie striktie noteikumi padarījuši Islandes zirgu īpaši pieprasītu pasaulē. Islandes zirgiem atšķirībā no citiem zirgiem ir papildus divas gaitas: tolts un aida.
Fridheimar saimniecībā var nobaudīt gardu ēdien turpat uz vietas restorānā, kas irkārtots tomātu siltumnīcā. Tomātus šeit iegūst visu gadu, un siltumnīcu apsilda ar ģeotermālo enerģiju.
Ja kaut kas briesmīgi ož, tad tā ir haizivs, kas izlikta "pūdēties", piedodiet, - gatavoties. Grenlandes haizivs dzīvo dziļi okeānā ūdeņos un to ķermenis ir pilns ar urīnskābi. Lai tā būtu ēdama, urīnskābe kaut kā jādabū ārā. Tad nu izkarot to saulē un vējā, ir veiksmīgākais risinājums, lai pēc tam slidenā miesa būtu ēdama.
Izskatās, ka latviešiem tīri labi garšo maigi mīkstā, speķim līdzīgā haizivs miesa, tomēr labi, ka līdzās ir arī rupjmaize.
Eijafjadlajegidla vulkāna pakāje. Attēlā redzamā saimniecība piedzīvoja baisu laiku, kad 2010.gada pavasarī visi lauki un ēkas bija klātas ar biezu pelnu kārtu un apkārtnē nebija nevienas dzīvas radības. Tagad viss zaļo un saimniecība turpina savas ikdienas gaitas.
Seljalandfoss , aiz kura var aizslēpties. Šo ūdenskritumu pasaulē populāru darījis arī Džastins Bībers ar savu video klipu.
463 m augstais Kirkjufell kalns tulkojumā nozīmē "Baznīcas kalns". Tas ir visvairāk fotografētākais kalns Islandē. Īpaši ziemeļblāzmas laikā tas izskatās maģiski mistisks.
Stykkisholmur baznīca kā jūras putns atpletusi spārnus, aicinot ikvienu ienākt tās patvērumā.
Piekrastes zvejnieku pilsētiņa Stykkisholmur Snaifelsnes pussalā.
Snaifelsnes pussalas mistiskākā vieta - Snaifeldsnjokuls, kas ir 700 000 gadu sens stratovulkāns. Ezoteriķkas zinātāji šo vietu dēvē par vienu no Zemes septiņām čakrām. Tieši šeit ir iespēja nokļūt Zemes centrā, kuru aprakstījis Žils Verns savā romānā "Ceļojums uz Zemes centru".
Vulkānisko smilšu pldumale un lavas lauki - Djupalonssandur, Snaifelsnes pussala.
Gatklettur klinšu arka - viena no visvairāk fotografētākajām vietām Snaifelsnes pussalā.
Arnarstapi pilsētiņas osta Atlantijas okeāna piekrastē.
Arnarstapi pilsētiņas osta Atlantijas okeāna piekrastē.
Arnarstapi piekraste ir viena no visvairāk fotografētākajām vietām Snaifelsnes pussalā. Esam bēguma laikā, kad klintis atsedzas vairāku metru dziļumā.
Islandes piekrastes ainava vasarā.
Gullfoss jeb Zelta ūdenskritums krīt 70 m dziļā aizā un pazūd skatienam. Pateicoties vietējai sievietei Sigridurai, kas šo vietu izglāba no privātīpašnieciskiem mērķiem 20.gs.sākumā, ceļotāji var priecēt acis un dvēseli arī 21.gadsimtā.
Strokkurs demonstrē savu termālo ūdeņu spļāvienu spēku.
Islandes dabas rāmi skaudrais , nepieradinātais skaistums.
Latvijas dāvinātais piemiņas akmens, kuras autors ir P.Jaunzems. Par neatkarības atzīšanu, par vienotību, par gribu.
"Mēs maza cilts,
Mēs būsim liela tik,
Cik mūsu griba."
/ Rainis/
Latvijas tauta - Islandes tautai par neatkarības atzīšanu.
Ģeoloģiski jaunāka sala uz pasaules - Islande - sevī glabā tik daudz dabas dārgumu, ka to vārdos un foto neaprakstīt. Tikai klātesamība liek tirpām skriet pa kauliem un sajust sevi pavisam mazu Dabas priekšā. Skogafoss, 60 m augstais ūdens aizkars saulainā laikā greznojas ar varavīksnēm.
Skogafoss skatienā no augšas.
Kleifarvatn ezera apkaime ar mārsilu violeto ziedu buķeti priekšplānā. Reikjanes pussala.
Zeme vārās un kūp...un mazliet smaržo pēc puvušām olām. Krusavik ģeotermālie avoti.
Krusavik ģeotermālie avoti
Reynisfjaras bazalta stabuļu klints, kurā okeāna ūdeņi izgrauzuši alu. Bazalta stabules veidojas, kas karstā lava vienmērīgi atdziest, un izveido sešstūrainas, reizēm septiņstūrainas struktūras, kas izskatās kā stabules.
Reynisfjaras pludmales bazalta stabuļu klintis iemīļojuši ne tikai ūdens putni, bet arī cilvēki.
Bazalta struktūras sastopamas visā Islandes piekrastē, un šo dabas fenomenu valsts arhitekts Gudjons Samuelssons iemūžinājis arī Reikjavīkas Hallgrimskirkjas baznīcas ārējā un iekšējā veidolā.
Reynisfjaras melno oļu pludmale ar ļoti bīstamiem viļņiem. Ne velti tālumā esošās klintis reiz bijuši troļļi, kas mēģinājuši izvilkt laivu krastā, bet tā arī palikuši okeāna piekrastē uz mūžīgiem laikiem.
Durholaey zemes rags ir Islandes populārākā putna - Atlantijas tuklīša - iemīļota mājvieta.
Vulkānisko iežu arka vilina apmeklētājus, lai atklātu savus noslēpumus tiem, kas gaida. Durholaey zemes rags.
Te nu slavenais Ziemeļu papagailis jeb Atlantijas tuklītis, kas savā knābī vienlaikus var pārvietot uz savu alu pat vairākus desmitus mazo zivteļu.
Skogara brīvdabas muzejs ar senajām mājām, kuru sienas celtas no vietējiem akmeņiem, bet jumti aplikti ar velēnu. Tādās 19.gs.beigās un 20.gs.sākumā dzīvoja islandieši, lai patvertos no spēcīgajiem vējiem. Šīm jau ir skaisti, lieli logi, kamēr vēl senākām mājām logu vispār nebija un gaisma ieplūda tikai pa dūmu atveri jumtā.
Tāda varēja izskatīties islandieša viesistaba 20.gs.sākumā. Skogara brīvdabas muzejs.
Islandiešu zirgi te kā atsevišķa suga attīstījušies jau kopš 9.gs. kad te ieveda pirmos zirgus no Norvēģijas. Kopš tā laika zirgus ievest aizliegts, un tie, kas izvesti, vairs nedrīkst tikt ievesti atpakaļ salā. Tieši šie striktie noteikumi padarījuši Islandes zirgu īpaši pieprasītu pasaulē. Islandes zirgiem atšķirībā no citiem zirgiem ir papildus divas gaitas: tolts un aida.
Fridheimar saimniecībā var nobaudīt gardu ēdien turpat uz vietas restorānā, kas irkārtots tomātu siltumnīcā. Tomātus šeit iegūst visu gadu, un siltumnīcu apsilda ar ģeotermālo enerģiju.
Ja kaut kas briesmīgi ož, tad tā ir haizivs, kas izlikta "pūdēties", piedodiet, - gatavoties. Grenlandes haizivs dzīvo dziļi okeānā ūdeņos un to ķermenis ir pilns ar urīnskābi. Lai tā būtu ēdama, urīnskābe kaut kā jādabū ārā. Tad nu izkarot to saulē un vējā, ir veiksmīgākais risinājums, lai pēc tam slidenā miesa būtu ēdama.
Izskatās, ka latviešiem tīri labi garšo maigi mīkstā, speķim līdzīgā haizivs miesa, tomēr labi, ka līdzās ir arī rupjmaize.
Eijafjadlajegidla vulkāna pakāje. Attēlā redzamā saimniecība piedzīvoja baisu laiku, kad 2010.gada pavasarī visi lauki un ēkas bija klātas ar biezu pelnu kārtu un apkārtnē nebija nevienas dzīvas radības. Tagad viss zaļo un saimniecība turpina savas ikdienas gaitas.
Seljalandfoss , aiz kura var aizslēpties. Šo ūdenskritumu pasaulē populāru darījis arī Džastins Bībers ar savu video klipu.
463 m augstais Kirkjufell kalns tulkojumā nozīmē "Baznīcas kalns". Tas ir visvairāk fotografētākais kalns Islandē. Īpaši ziemeļblāzmas laikā tas izskatās maģiski mistisks.
Stykkisholmur baznīca kā jūras putns atpletusi spārnus, aicinot ikvienu ienākt tās patvērumā.
Piekrastes zvejnieku pilsētiņa Stykkisholmur Snaifelsnes pussalā.
Snaifelsnes pussalas mistiskākā vieta - Snaifeldsnjokuls, kas ir 700 000 gadu sens stratovulkāns. Ezoteriķkas zinātāji šo vietu dēvē par vienu no Zemes septiņām čakrām. Tieši šeit ir iespēja nokļūt Zemes centrā, kuru aprakstījis Žils Verns savā romānā "Ceļojums uz Zemes centru".
Vulkānisko smilšu pldumale un lavas lauki - Djupalonssandur, Snaifelsnes pussala.
Gatklettur klinšu arka - viena no visvairāk fotografētākajām vietām Snaifelsnes pussalā.
Arnarstapi pilsētiņas osta Atlantijas okeāna piekrastē.
Arnarstapi pilsētiņas osta Atlantijas okeāna piekrastē.
Arnarstapi piekraste ir viena no visvairāk fotografētākajām vietām Snaifelsnes pussalā. Esam bēguma laikā, kad klintis atsedzas vairāku metru dziļumā.
Islandes piekrastes ainava vasarā.
Gullfoss jeb Zelta ūdenskritums krīt 70 m dziļā aizā un pazūd skatienam. Pateicoties vietējai sievietei Sigridurai, kas šo vietu izglāba no privātīpašnieciskiem mērķiem 20.gs.sākumā, ceļotāji var priecēt acis un dvēseli arī 21.gadsimtā.
Strokkurs demonstrē savu termālo ūdeņu spļāvienu spēku.
Islandes dabas rāmi skaudrais , nepieradinātais skaistums.
Latvijas dāvinātais piemiņas akmens, kuras autors ir P.Jaunzems. Par neatkarības atzīšanu, par vienotību, par gribu.
"Mēs maza cilts,
Mēs būsim liela tik,
Cik mūsu griba."
/ Rainis/
Latvijas tauta - Islandes tautai par neatkarības atzīšanu.