Piemiņas istaba - Andris Kārkliņš

Dzīves ceļš

Andris Kārkliņš bija kara laika bērns, dzimis 1942.gada 28.janvārī Zemgalē, Zaļenieku pagastā, kā pats teicis – «šķūnī lauku vidū». Viņa vecāki bija Juris Georgs Kārkliņš (1907 –1993) un Milda Kārkliņa (dz.Stepe, 1918–1982).1944.gadā kopā ar vecākiem, tēva māti Kazimiru un divus gadus vecāko brāli Māri ar vienu no pēdējiem vācu kuģiem devies uz Vāciju. Par dzīvi tur ziņas ir skopas. Andris sācis apmeklēt skolu, taču vēlāk kā daudzi latviešu emigranti pārcēlies uz Ameriku, kur studējis vēsturi un antropoloģiju vairākās Amerikas universitātēs. Apguvis arī spāņu valodu, rakstījis dzeju, studējis Latīņamerikāņu kultūru. 12 gadu vecumā ģitārista Mario Eskudero koncertā pirmoreiz dzirdējis flamenko un iemīlējies šajā mūzikā. «Pēc tam pārējā mūzika man izklausījās kā troksnis!» – Andris atzinis.

1962.g. Kārkliņš devās uz Spāniju un 20 gadu vecumā sāka nopietnāk apgūt flamenko, viņš mācījies ģitārspēli pie vairākiem meistariem, tai skaitā trīsarpus gadus Morona de la Fronterā pie flamenko ģitārspēles leģendas Djego del Gastora, un pēc pilntiesīgas uzņemšanas viņa komūnā 1967. gadā ieguvis savu «čigānu vārdu» Andrés el Letón, jo vienmēr uzsvēris savu latvisko izcelsmi. Vienlaikus no 1964. līdz 1970.gadam Kārkliņš studēja vienā no vecākajām Spānijas universitātēm – Granadas universitātē. 1973.g. pēc 11 gadu ilgas ģitārspēles apgūšanas sācis koncertēt. Daudz ceļojis pa Eiropu, spēlējis Francijas, Beļģijas, Vācijas krodziņos un salonos, vēlāk ar panākumiem uzstājies prestižās koncertzālēs 30 valstīs – ne vien Eiropā, bet arī ASV, Kanādā, Latīņamerikas valstīs, Filipīnās, Austrālijā, izdevis vairākas skaņu plates. Paralēli nodarbojies ar abu Ameriku pirmiedzīvotāju vēstures antropoloģisko pētīšanu. Rīgā Andris Kārkliņš pirmoreiz ieradās 1977. gadā, turpmāk vizītes senču dzimtenē kļuva biežākas, un, visbeidzot, pēc paša teiktā – sapelnījis naudu Kanādā būvniecībā, 1993.gadā Andris atgriezās Latvijā un nopirka īpašumu Kurzemes jūrmalā Kaltenē, kas kļuva par viņa jaunajām pastāvīgajām mājām. Ciemiņi tur allaž bija gaidīti, ieskaitot pat daudzas tūristu grupas. Kārkliņš arī Latvijā regulāri koncertēja, viņš uzstājies dažādos kultūras namos, Rīgas un citu pilsētu klubos, daudz darba ieguldījis latviešu ģitāristu skološanā, vadījis meistarklases ikgadējās ģitāristu sesijās Madonā. Aizrāvies ar fotografēšanu, bijis foto kluba Rīga biedrs. Andris Kārkliņš pazīstams arī kā dzejnieks. Īpaši tuvs viņam bija īsais, kodolīgais haiku žanrs. To apkopojums «Haiku atklāsme rudens pilmēnesī» izdots jau pēc Andra aiziešanas 2013.gadā. Arī ceļošanas un pasaules apgūšanas alkas darījušas savu, tādēļ Kārkliņš piekrita būt par gidu braucieniem uz Spāniju, vēlāk arī uz citām, lielākoties spāniski runājošām zemēm, saistoties ar tūrisma firmu Impro Ceļojumi, tādējādi daloties savās zināšanās un erudīcijā, iepazīstinot tautiešus ar šo zemju kultūru arī caur savu pieredzi, «no iekšpuses». Dzīves pēdējos gados Andris Kārkliņš cīnījās ar veselības problēmām un pēc smagas slimības 2011.gada 26.martā aizgāja. Apglabāts Zaļenieku jeb Luterāņu Zaļās draudzes kapos.

Par Andri

Neatšifrētais Andris

Lielais augums un ievainojamība. Vienkāršā, smalkai ausij pat parupjā valoda un man pašam vēl līdz šim nekur citur nesastaptā erudīcija. Bezcerīgums, skumjas par apkārt notiekošo un visuresošais humors ar skaļajiem, aizrautīgajiem smiekliem. Pikantās, tikai vīrieša ausij domātās anekdotes, kas bira kā no pārpilnības raga, un vienkārša, bet dziļa, latviešu tautasdziesma. Ļoti reti sastopama dzimtās zemes, Dzimtenes mīlestība un nebeidzamie klejojumi pa pasauli. Latvietis un pasaules pilsonis reizē. Tas viss bija un ir Andris. Andris bija īsts un visu dzīvi meklēja īstumu – gan mūzikā, gan cilvēku savstarpējās attiecībās, gan mākslā, gan savas un citu zemju kultūrā – pilnīgi visur. Andris visu darīja pa īstam, vai nedarīja nemaz. Ja ceļoja, tad uz «pasaules malu», ja skrēja, tad maratonu, ja dziedāja, tad līdz asarām. Jēdziens «kompromiss», manuprāt, viņam bija svešs. Flamenko esot apspiesto un emigrantu mūzika. Man liekas, ka Andris visur jutās kā emigrants, gan ārzemēs, kur viņam tik ļoti pietrūka Latvijas, gan Latvijā, kur viņam tik ļoti pietrūka Andalūzijas čigānu īstuma. Kad Jums pietrūkst īstuma, kas ir liels deficīts šajā materiālajā pasaulē – palasiet viņa haikas un paklausieties Andri!
Vilnis Klinovičs Rīgā, 2012.gadā

***

Skarba āriene, trausla dvēsele

Andris bija viena no spilgtākajām personībām, ko pazinu, bet arī ļoti sarežģīts cilvēks. Pirmo reizi kopā braucām uz Spāniju jau 1996.gadā. Andris bija gids. Tolaik viņš par kārtīgu mūziku atzina vienīgi flamenko, mūsu šlāgeri viņam likās kā tāda rotaļāšanās. Tāpat arī daudzi citi stili viņa acīs nebija mūzika. Ja kāds domāja citādi un vēl aizstāvēja savu viedokli, uzreiz bija konflikts. Jo Andrim vienmēr bija sava taisnība un citas taisnības viņš neatzina, pat nemēģinot iedziļināties. Viņš varēju būt ass, paskarbs, pat rupjš, ja kaut kas nebija pa prātam. Arī joki varēja būt gan smalki, gan pajēli, ko sievietēm grūtāk pieņemt. Atceros, reiz ceļojumā kopā ar mums devās cits mūziķis – Laimis Rācenājs. Jau Ķekavā Andris savā stiprajā balsī iesaucās: «Apturi autobusu! Lai viņš kāpj ārā! Vai nu viņš, vai es!» Beigās gan viss bija labi, brauciens uz Spāniju bija izdevies. Pirmajos gados Kārkliņš bija krietni kategoriskāks. Bet, kad pats sāka spēlēt Latvijas publikai, bija spiests mainīties. Viņš bija mākslinieks arī kā gids. Un es viņu varēju izturēt, tāpēc arī esam daudz kopā braukuši – arī pastrīdoties, paņemot pauzi. Kārkliņu vai nu pieņēma, vai nepieņēma. Ja pieņēma, Andris tūristiem iedeva tādu Spāniju, kādu diez vai kāds cits var iedot. Tajos gados arī tūrists bija atvērtāks, mēs bijām tiko izrāvušies brīvē un skatījāmies uz Eiropu platām acīm. Un te bija cilvēks, kurš tur dzīvojis un varēja pavērt skatu arī «no iekšpuses»! Kārkliņš bija ļoti erudīts, varēja aiziet no tēmas ar interesantiem «blakus stāstiem» un viegli atgriezties tajā atpakaļ. Andris prata aizraut ar savu stāstījumu. Par spāņu virtuvi, tradīcijām, buļļu cīņām. Tā nebija plikas informācijas sniegšana, viņš stāstīja ļoti emocionāli. Ja par buļļu cīņām – pats attēloja kā bulli, tā matadoru! Kaut kādi gadaskaitļi šurp vai turp – kas gan tas ir pret mūžību! Lielās pilsētas viņam nepatika, patika mazās, jo tās ir īstākas, bez liekas pompozitātes. Dažkārt lielajās pilsētās man nācās pārņemt iniciatīvu. Bet mana kā grupas vadītājas loma jau bija cita – kā sekretārei, vidutājai starp priekšnieku un grupu, ja vajadzēja – arī kā zibens novedējam. Gadījās, ka Andris, ar sirdi un dvēseli kaut ko stāstījis, pēc tam klusi apjautājās man: kā bija? Un es teicu: lieliski! Viņam to vajadzēja. Laikam jau mums visiem šis novērtējums, acu skatiens, kas to saprot, ir svarīgs. Pierunāt Andri ceļojuma laikā muzicēt nemaz nebija viegli, lai gan ģitāra viņam vienmēr bija līdzi. Tas bija atkarīgs no grupas, no noskaņojuma. Man palicis atmiņā kāds vakars kempingā pie Kordovas. Tajā laikā biežāk palikām kempingos, un tur jau gaisotne brīvāka. Kāds vīniņš, olīves (ko iemācījos ēst, pateicoties Andrim). Viņš spēlē ģitāru un cikādes dzied. Andris sāk spēlēt skaļāk un arī cikādes dzied skaļāk. Pēkšņi viņš apklust. Un arī cikādes apklust… Tāds fascinējošs brīdis. Kā sacensībās – kurš kuru. Klausīties Andri nāca arī vietējie. Mums jau tā bija sveša ābece, bet Andris prata runāt par flamenko ar tādu aizrautību, ka «paņēma» visus. Protams, viņš arī nekautrējās teikt, ka ir atzīts par labāko ārzemnieku, kas spēlē flamenko. Neņemos spriest par profesionālām mūzikas lietām, taču Andrī nudien varēja iemīlēties caur to, kā viņš spēlēja ģitāru. Ar tādu atdevi, un tik skaisti! Paņem tā mūzika, un mākslinieks fascinē visus klausītājus! Kur nu bija iespēja, Andrim allaž vajadzēja aprunāties ar vietējiem. Viņš alka šīs komunikācijas. Viena lieta – parādīt Spāniju mums, otra – atgriezties zemē, kuru pazīsti, kura ir mīļa. Kārkliņa ieteikumiem latvieši klausīja. Ja Andalūzijā jāpērk jūras sāls (jo tikai tā derēja kāpostu skābēšanai Kaltenē, un tolaik mums veikalā tādas nebija), visi pirka. Ja jāpagaršo krodziņā buļļa aste, kas šeit esot īpaša – nu, skaidrs, ka jāpagaršo! Bet reiz Andris ļoti apvainojās. Kādā krodziņā bija jānobauda zivs, kas Andra atmiņās bija īpaši labi gatavota. Kamēr viņš visiem palīdz pasūtīt, pašam tās zivs pietrūkst! Un tad viens vīrs no grupas, labu gribēdams, pienāk viņam un saka: «Andri, tu nebēdā! Atbrauc pie manis Latvijā, es tev to skumbriju sataisīšu vēl labāk!» Tas nu bija kā adatas dūriens tieši sirdī… No ārpuses Andris it kā šķita skarbs un centās tā arī sevi pasniegt, bet patiesībā viņš bija cilvēks ar ļoti jūtīgu un trauslu dvēseli. Un man šķiet, tas viņam traucēja.
Inese Krone, Rīgā, 2017.gadā

***

Serenāde, haikas un citi prieki

Andris Kārkliņš neapšaubāmi atgādina personāžu no lugas vai kāda cita literāra darba. No kādas zvaigznes tu esi nokāpis, Andrés el Letón? Andrī ir Dona Kihota nelabojamā dzirnavukāre, Kolā Briņona epikūriskais smaids, Hamleta eksistenciālie jautājumi, bet visam pāri Raiņa Tota spēlmanīša azarts. Ja piebildīšu, ka ilgus gadus Andris skrējis maratonu, tad portreta skicei pietiks. Flamenko ir šaušalīgi greizsirdīga līgava, – saka Andris, – kas mūžīgi prasa neticamas klaušas, bezgalīgu uzmanību un vienu pēc otra upurus bez solījuma, ka kaut kas nāks jebkad par to atpakaļ. Bet kā operā, kā buļļu cīņā, tā arī flamenko koncertā, kad visi vēja dzīti, mājās trīti elementi un komponenti sakrīt, tad top svētlaime, kura nav izsakāma. Bet, ja tā, tad nu vienīgi eņģeļu mēlēs. Andra Kārkliņa koncertceļojumi pa Eiropas, Āzijas, Ziemeļ- un Dienvidamerikas zemēm ir raibi un piedzīvojumpilni. Daļu no tiem viņš fiksējis fotogrāfijās un ceļa piezīmēs savā neatdarināmajā izteiksmē, kura lielā mērā pakļaujas vien savas, pašradītas gramatikas likumiem. Tadi paši – pašradītā valodā, gramatikā un interpunkcijā – ir arī viņa dzejoļi. Vai Andris pie savas valodas var arī piestrādāt? Varbūt var, bet varbūt arī nevar. Esmu to pats piedzīvojis ne vienreiz vien. Jo – kopš septiņdesmitajos gados tikāmies pirmoreiz, ne vienreiz vien man ir nācies kļūt par viņa, ja ne redaktoru, tad rediģētāju gan. Bet – grubuļiem pāri rauj pārdroša tēlainība, paša ieraudzījumi, reibinoši sastati – te nu nav nekādas romantiskas stilizācijas...
Māris Čaklais, Literatūra un Māksla Latvijā, 2000.gada 13.aprīlī

***

Perfektas var būt tikai mašīnas

Septiņdesmito gadu vidū radiniece no Amerikas kopā ar jau gaidīto The Beatles atveda arī zilu plati, uz kuras vāka bija redzams vīrietis ar akustisko ģitāru rokās. The Flamenco Gittar of Andre el Leton – vēstīja uzraksts uz šīs instrumentālās mūzikas plates, kuru bija ieskaņojis visā pasaulē flamenko cienītāju aprindās pazīstamais latviešu tautības kungs, kura īstais vārds bija Andris Kārkliņš. Ģitāru Andris sāka spēlēt divpadsmit gadu vecumā, pakāpeniski no tēva aizgūtā krievu folka stila un klasiskās mūzikas nonākot līdz flamenko. «Flamenko ekstāze – tas ir mirklis, kad cilvēks spēlē ģitāru, izskatoties kā apsēsts, un viņš nekad nebūs perfekts, jo perfektas var būt tikai mašīnas, kam nav jāpārsteidz, bet jāpilda savas funkcijas,» tā esot teicis Andra Kārkliņa skolotājs Djego del Gastors, kurš savu audzēkni atzinis par labāko no visiem, kuri nenāk no čigānu vides. «Atkal nakts, kur ģitāras publika ir viena: marta pilnais mēness,» deviņdesmito gadu sākumā Andris Kārkliņš rakstīja kādā no savām haikām. Nu viņš mūs atstājis, liedzot iespēju kādreiz dzirdēt tās dziesmas, kas tā arī palikušas nenospēlētas.
Uldis Rudaks, Rīgā, 2011.gada janvārī

***

Mūzikas tīrradnis

Ģitārvirtuoza Andra Kārkliņa mūzika, balss un izteiktas domas iemūžinātas daudzos ierakstos, kuri glabājas Latvijas radio, un pirmais no tiem ir 1978. gadā notikušais koncerts Universitātes aulā. Taču Kārkliņš ne tikai spēlēja klausītājiem, viņš ar tiem runāja un tā, kā Padomju Latvijā nerunāja gandrīz neviens – dedzīgi, aizrautīgi, atklāti. Mūziķis izteicies, ka ar savu daiļradi vēlējās pierādīt, ka ģitāre nav krogus un ziņģu instruments. Viņš centies atklāt ģitāres kā koncertinstrumenta iespējas un ar šādu nolūku sacerēja virkni apjomīgu skaņdarbu, to vidū Spāņu rapsodiju, Rundāles svītas, vairākas Noktirnes. Tās visas ir tehniski sarežģītas kompozīcijas, jo Kārkliņa specialitāte bija un palika flamenko – ģitārspēles veids, kas prasa no mūziķa akrobātisku veiklību, virtuozitāti un temperamentu. Vienlaikus šīs īpašības apvienojamas ar ārkārtīgu precizitāti un savaldību, strikti novelkot skaņdarba formas robežas. It viss, ko Andris darīja mūzikā, dzejā, arī fotogrāfijā, bija īpašs, neatkārtojams, tikai viņam piemītošajā unikālajā stilā un formā.
Daiga Mazvērsīte, Rīgā 2017.gada janvārī

***

Mūzikas skaņas krāsās

Biju redzējis Andri pa televizoru, kad viņš 80.gadu sākumā bija Rīgā. Nodomāju toreiz – šitā vajadzētu iemācīties spēlēt! Un tad Kārkliņš ieradās Liepājā ar koncertu Latviešu biedrības namā. Tolaik strādāju Liepājas mūzikas viduskolā, un mani ļoti interesēja ģitāras spēle, īpaši flamenko. Pēc koncerta piegāju viņam klāt un teicu, ka gribētu pamācīties. Viņš teica, ka tas būtu iespējams Rīgā – viņš kādu laiku pasniedza ģitārspēli Dārziņa skolā. Tā sākās mans ceļš uz Rīgu un pie flamenko. Aizgāju no darba Liepājas mūzikas vidusskolā un sāku mācīties pie Andra. Gadus četrus piecus. Ar šodienas acīm raugoties, varu teikt, ka Kārkliņš bija diezgan profesionāls tajā pamatbūtībā, kas ir flamenko mākslā. Ir dažādi virzieni, arī modernizēti, pielāgoti laikmetam. Bet viņš pacēla pamatu pamatus, arī Spānijā, jo spāņi paši daudzas vēsturiskās formas bija piemirsuši. Viņi spēlēja kādas 12 formas, bet Andris bija uzcēlis 33 formas, kas ir flamenko mūzikā! Pasauli izbraukājis un daudz mācījies arī pats, viņš bija staigājoša enciklopēdija. Tāpēc strīdēties ar viņu bija grūti. Bet es arī daudz nestrīdējos, mani vairāk interesēja māksla. Klusēju un piemērojos viņam. Raksturā viņš bija diezgan pašpārliecināts, un tam bija arī pamats.. Andri cienīju, un attiecības mums bija draudzīgas. Beigās kļuvām jau tuvi draugi. Andris man rādīja arī savu dzeju. Piezvana no rīta un saka, ka viņam esot jauna haika. Daudz kopā pavadījām laika, palīdzēju viņam saimniecības darīšanās, kādreiz pacilājām arī kādus spāņu vīniņus, franču sieriņus, ko viņš bija atvedis no saviem ceļojumiem. Bieži kopā braucām pa Latviju. Viņš mani ņēma līdzi kā atbalstu. Es tomēr te dzimis, audzis, daudzus pazīstu, pa ceļam var papļāpāt, lai neiemigtu. Dažkārt atļāva arī man uzspēlēt, pakoncertēt kopā ar viņu. Flamenko mūs vienoja, radīja savstarpēju sapratni. Reiz koncerta laikā Liepājā bija kuriozs atgadījums. Andris spēlēja uz skatuves, bet es, gribēdams paklausīties, kā viņam skan, aizgāju turpat aiz aizkariem. Nejauši pieskāros tiem un milzīgie, smagie aizkari nokrita lejā... Tā es tur pēkšņi stāvu uz skatuves pie aizkaru kaudzes. Andris šokēts, acis iepletis, sākumā nesaprata, ko iesākt. Nu... es sarullēju aizkaru, noliku malā un koncerts turpinājās. Interesanti, ka Andris mūzikā dzirdēja vai redzēja krāsas. Piemēram, mi vai mi akordu viņš redzēja dzeltenu, citu atkal – sarkanu vai zaļu. Tā viņš varēja labāk atcerēties skaņdarbus, arī valodas. Varbūt tāpēc viņam piemita tāda fenomenāla atmiņa. Teica: es iedomājos to krāsu kombināciju un visu atceros. Viņš atstāja sevī skaņu vizuālo tēlu, un pēc tam varēja to atskaņot bez notīm. Notis viņš pazina, taču nepievērsa tām lielu uzmanību, nemācījās tās, jo atcerējās visu citādā veidā. Spānijā jau arī flamenko mūzikas zināšanas tiek nodotas individuāli no paaudzes paaudzē un izpaužas vairāk emocionāli.
Niks (Nikolajs Ančs) Rīgā, 2017.gada februārī

***

Par dzimteni dziesma sērīgi skan

Uzaugu ar Andri Grand Rapidos, Mičiganas štatā Amerikā vēlos 1950-s gados. Bijām labi draugi – kopā skautojām un bijām roveros latviešu skautu trupā. Gājam uz meksikāņu restorānu ēst enčiladas un klausīties Frank, kad tas spēlēja ģitāri. Ceļojām no Grand Rapidas uz Kanādas dziesmu svētkiem, uz Niagaras udenskritumu, uz Filadelfiju, uz Kaliforniju, Oregonu, uz Aiovas universitāti un citur. Dziedājam latviešu dziesmas manā vannas istabā, kur bija laba akustika – Andris, sēžot uz poda ar ģitari, es uz vannas malas ar bongo bungām, vai arī viņa mājā augšstāvā ar kasti alus, un Māri ar papildus ģitari. Andra iemīļotās dziesmas parasti bija minorā: Brūnacīte, Virši zili… Bija iemīļojis arī Par dzimteni dziesma man sērīgi skan, veco tango Es zinu šie vārdi un daudz citas dziesmas – arī daudzas vecās zaldātu dziesmas no Otrā pasaules kaŗa. Man dziesmu grāmatā vēl daudzām dziesmām pierakstītas toņu kārtas ģitāres pavadījumam. Apciemoju Andri Kaltenē 2005.gadā, nopēramies pirtī un padziedājam kā vecos laikos. Vienmēr patikās klausīties Andra flamenko stila ievadījumu kādai latviešu dziesmai! Vieglas smiltis, draugs!
Čarlīts (Kārlis Dankers), ASV, 2012.gadā

***

Dažas domas vārdos

Andris Kārkliņš pazīstams vēl kā André el Leton. Izcils radošā flamenko ģitārists. Pats komponē variācijas un dziesmas. Arī fotografs, grāmatu autors, dzejnieks. Līdz šim vienīgais latvietis, kas spēlē flamenko stilā; viņa ģitārā iestrādāts sidraba pieclatnieks. Tehniku pārvalda pirmklasīgi. Moronas de la Fronteras apgabala Spānijas čigānu acīs viņš tiem līdzvērtīgs mūziķis. Viņu vidū pavadījis vairāk nekā piecus gadus. Kaut gan sācis ģitaru mācīties, sākot ar divpadsmit gadiem, nopietnai flamenko spēlei nodevies divdesmit viena gada vecumā, kas čigānu uzskatā ir jau pavēlu. Sācis attīstīt revolucionāru metodi, kuŗu bez viņa spēlē tikai vēl viens cilvēks pasaulē: koncentrējoties uz grūti izspēlējamām četrām iekšējām stīgām, ne ārējām ? kuŗas nes melodiju.
Zīle Zichmane, Kanādā, Jaunā Gaita nr. 105, 1975

***

Ar dedzīgu sirdi

Andris bija viens no spožākām personībām, ko esmu savā mūža saticis. Pirmo reizi viņu sastapu 1966. gadā, ASV, kad studēju Kalifornijā. Andris tajā laikā galvenokārt dzīvoja Spānijā un mācījās flamenko ģitāru no spāņu čigānu meistariem. Viņš bija atbraucis uz ASV un uzstājās Sanfrancisko Jāņu sarīkojumā. Viņš uz mani atstāja lielu iespaidu, jo pats tajā laikā biju iesācis mācīties ģitāras spēli. Personīgi iepazinos ar Andri 10 gadus vēlāk, kad viņš bija Austrālijas turnejā (to organizēja sidnejietis Andris Kariks). Sidnejā el Letón palika pie Dagnijas un manis, kopā ar latviešu jaunkundzi no Melburnas, kurā viņš bija iemīlējies. El Letón uzstājās vairākos koncertos Sidnejā un Latviešu namā arī lasīja savu haiku dzeju. Aizvedām el Letón arī uz Kanberu, kur viņš piedalījās Austrālijas Latviešu kultūras dienās ar koncertu. Spāņu čigānu mūzika bija Dagnijai un man kopēja interese, un Andris mūs ļoti imponēja ar savu ģitāras spēlēšanu. Pats arī mācījos flamenko ģitāru, un Andris man iemācīja dažus jaunus gājienus. Kopš el Letón Austrālijas turnejas, turpinājām regulāri uzturēt kontaktu ar vēstulēm. Runāju ar Andri 2008. gadā, kad bijām ar Dagniju Latvijā, lai gan neiznāca tikties. Pēdējo reizi sazinājāmies pirms diviem gadiem, kad rakstīju viņam, paziņot par Dagnijas aiziešanu aizsaulē. Sapratu tad, kā Andrim gāja grūti – viņš dzīvoja laukos, un nebija vairs izdevība spēlēt Rīgas klubos, kā agrāk bija darījis. Un izbeidzās arī viņa darbs kā tūristu gidam Spānijas ceļojumos. Andris bija cilvēks ar dzejnieka izjūtām, lielu drošsirdību un pārliecību par savu izvēlēto dzīves ceļu un, galvenais, ar dedzīgu sirdi. Tava dziesma lai mūžīgi skan, mīļais draugs!
Ojārs Greste, Sidnejā, Austrālijā, 2012.gadā

***

Mi guitarra es mi mujer
(Mana ģitāra ir mana sieva)

Tajā tālajā vasarā, kad bija degošas smiltis, zili zaļa jūra, cikādes pīnijās, glāze veterano maksāja 30 centus un tranzistorā varēja uztvert vienīgi Radio Kairo transā novedējas arābu melodijas, Andr?s spēlēja San Fernando. Skatuve bija par mazu bāriņu galvenās ielas malā stāvoša garāža ar vienā pusē atvērtām, noputējušām divviru durvīm. Mugursienā mūra lete. Aiz tās apbrīnojami sievišķīgas, izmeklēti skaistas meitenes ar pārliecinošu erotiku – blūzītēm vaļā, viena podziņa par daudz. Gar sienām mazi galdiņi ar diez kur salasītiem krēsliem. Uz tiem grozījās kā no darba nākuši, kantaini, netīri, sasvīduši, ar veselīgu mačismu apveltīti lokālmatadori. Andr?s iesāk Malagēnu. Kā karsts Sahāras vējš tā pārpūš pāri telpai un senajai Malagas ostai. No publikas skaļi izsaucieni, piezīmes. Varētu pieņemt, ka tā pārkāpusi slieksni jebkādiem saprātīgiem argumentiem. Atmosfaira sabiezē. Jāsāk baidīties par drošību. Pieceļos kājās, jo arī Andrim piemita neaprēķināms temperaments. Un taisni tad, it kā pieliekot uguni mīnas auklai, motoru dārdinādams, pie ieejas piebrauc puisis ar endure (iecienīts motocikls, sevišķi piemērots liedaga postīšanai). Saskatāmies. Vai atkal vecais triks – traucēt spēlēšanu? Pasūtinu sev dubulto konjaku. Andr?s, ģitaru no rokām neizlaizdams, nesteidzīgi aiziet līdz durvīm. Varēja pieņemt, ka viņš ar to gāzīs. Tomēr nekas nenotiek. Nezinu, ko viņi runāja, bet motoru izslēdza. Tad cēlās kāds no vietējiem param-param grāvēju stīgu sitējiem. «Iedod man savu ģitāru, es tev parādīšu, kā jāspēlē!» Bārā iestājas nāves klusums. Visi pieceļas. Bezizejas situācija. Andr?s paskatās apkārt un saka: «Es to nevaru darīt... es to nevaru darīt, jo mana ģitara ir mana sieva.» To saprata. Vēl viens elpas vilciens, tad eksplozīvi aplausi, uzdzeršana, apkampšanās, vīrišķības apliecinājumi. Tajā naktī dziļā draudzībā kopā ar dažiem entuziastiem aizklīdām līdz Fondai Pepē, tad līdz Vardītēm – Las Ranas, kur korķus pacilātā omā mums izsita vēl vienai otrai labai pudelei. Andr?s spēlēja visu nakti.
Pēteris Purmalis, klausoties Kārkliņu Spānijā

***

Flamenko neizskaidro visu

Pēc bargas ziemas, pirmās pavasara dienās Andris Kārkliņš «El Leton» paklanījās pēdējo reizi ar savu burvīgo ģitāru un mūs atstāja. Mēs tikāmies pirmo reizi Parīzē, 1972. gadā, un es ātri iepazinos ar viņa sirsnīgo raksturu. Atklāju bagātīgu mākslinieku, un, vispirms, izcilu ģitāristu un mūziķi. Šo mākslu, šo burvīgo mūziku un dzeju viņš ieguva Dienvidspānijā, Andalūzijā, «flamenco» un «cante jondo» pasaulē. Ar milzīgu gribasspēku, ar mežonīgu entuziasmu viņš pārvarēja dažos gados visas grūtības un ieguva to čigānu seno kultūru, kura uzplauka tanī zemē kopš 14. jeb 15. gadu simteņa. Tur viņš satika savu «maestro» Diego del Gastor, kurš pats bija viens no labākiem un slavenākiem flamenko ģitāristiem, un kurš, reiz runādams par savu audzēkni, izteicās «viņš ir kļuvis viens no mūsējiem, un viens no labākiem». Ar to Andris kļuva par «El Leton». Bet lai būtu viens no labākiem, ar burvīgāko tehniku vien nepietiek. Tur jāatklāj un jāsaskaras ar flamenko dziļākām saknēm, jāizdzīvo caur kaislībām, jānostriego maigums un jāpārveido sāpes. Un šo brīnumu, šo alķīmiju Andris piedzīvoja pilnīgi. Bet Spānija, Andalūzija un flamenko neizskaidro visu. Ar savu latviešu izcelsmi un varbūt arī drusku caur māti, kura bija poļu izcelsmes, Andris iedeva, noteikti neapzinīgi, to brīnišķīgo maigumu un skaņu, kas nāk no Baltijas kultūras, un sevišķi no latviešu kultūras. Pietika noklausīties, kā Andra dvēsele un Andra balss atskaņoja «Iet laiviņa mirdzēdama…», ar flamenko vismaigāko ģitāras pavadījumu! Andris savu mākslu spēlēja visās pasaules malās, Ziemeļ - un Dienvidamerikā, Āzijā, un Eiropā, it sevišķi Latvijā. Tajos gados, kad Latvijā vēl valdīja smagie padomju laiki, Andris kopš 1978. gada ar dažiem neaizmirstamiem koncertiem ieveda savu mūziku un svaigo gaisu, kurus ļaudis vēl šodien tur atmiņā. Bet Andra pasaule bija stipri plašāka! Viņš bija liels ceļotājs, par visām kultūrām un tautām ziņkārīgs. Viņš dziļi un plaši bija izstudējis acteku, maiju un inku tautas vēsturi un kultūru, to uzplaukumu un beigas. Viņš brīnišķīgi labi pazina latviešu dzeju un dzejniekus, kā arī angļu, vācu, krievu un japāņu. Viņš ir sarakstījis un atstājis daudzus «haiku» dzejoļu krājumus, tipisko japāņu stila dzeju. To izdošana prasītu dūšīgu pārrakstīšanu un rediģēšanas darbu. Vairāki ceļojumu apraksti gaida tādu pašu darbu. Andrim bija arī ievērojams fotogrāfa talants, un tūkstošiem bilžu krājums arī gaida publicēšanu. Ceļot ar Andri bija pati par sevi burvīga skola. Tā mēs kopīgi izceļojām Andalūziju, pa Hanibāla pēdām, tāpat kā pa slavenā Bizē operas varones Karmenas atmiņu vietām starp Rondu un Malagu. Tā mēs kopā izbraucām arī lielu Afganistānas daļu, 1977. gadā, taisni pirms mežonīgā kara, kurš plēš šo zemi jau 30 gadus. Tur mēs sekojām Aleksandra Lielā un viņa brīnumskaistās princeses Roksanas pēdām starp Balkhu un Mazārišarifu, pašos Afganistānas ziemeļos. Tanī pašā laikā Andris ilgi runāja par Mariju Kallasu, kā arī par Umu Kalsumu, Ēģiptes lielāko dziedātāju, dziedot Verteru vai Tosku. Tā es varētu vēl pieminēt tūkstošiem atmiņas Francijā, Vācijā, Anglijā, Beļģijā, Latvijā, un daudz kur citur. Kā to bērēs labi pieminēja Austris Grasis, Andris ir dzimis Latvijā, ceļojis un spēlējis visā pasaulē, izstudējis daudzas kultūras, mācījies daudzas valodas un tomēr nodzīvojis pēdējos gadus un miris Tēvzemē. Manas attiecības ar Andri nebija vienmēr vienkāršas. Viņa raksturs nebija līdzens ceļš, un konflikti dažkārt bija karsti. Bet kāda bagātība! Bet kāda cilvēces mīlestība, kāds dāsnums! Viņš būtu atdevis un arī atdeva savu pēdējo kreklu, savus pēdējos spēkus, lai atvērtu mūsu ausis, acis un dvēseli uz pasaules kultūru, pasaules skaistumu un bagātību. Par visu to – paldies!
Andis Drāznieks Francijā, Normandijā, 2012.gada jūnijā

***

Andri Kārkliņu klausoties

Deg
zeltā kaldināts
jauns
sudrabmēness.
– Gvadalkvivira skrej un krāc. –
Andrés el Letón,
Spožs sudrabmēness.
Es nezinu,
kur vairāk zibeņu –
par dzeju, vai par dziesmu?
Es nezinu!

Teodors Tomsons, Sidnejā, 1976. gadā

ANDRIS KĀRKLIŅŠ PAR SEVI

PAR FLAMENKO ĢITARAS SPĒLĒŠANU

Savā ģitaras spēlē meklēju veiklības sasniegumos flamenko mūzikas visgrūtākos elementus. Man pagāja desmit gadi iemācīties, cik svarīga ir viena nots. Agrāk spēlēju visai virai cauri, dedzināju rokas, dedzināju sēdekli, dedzināju visu, bet bija tāds «bļur» troksnis. Vajadzēja tikt pāri «cāļa smadzenēm», kas grib trakot un burlacēt, parādīt pāva spalvas. Tehniski spēju vairāk nekā jebkad, bet tagad mēģinu apgūt tīrību kustībās, notīs; spēlēju ar rezervi, arī labāk izmēru laiku. Apzinos savu spēku. Gribu iziet birztaliņai cauri, nenolauzdams neviena zariņa.

PAR SAVIĻŅOJUMIEM UN CITIEM EMOCIONĀLIEM PĀRDZĪVOJUMIEM

Mēģinu izvairīties no asarām, bez dažreiz jācīnās. Ilgus gadus ar mani bija tā, ka nevarēju dziedāt Dievs, svēti Latviju. Dievs svē... nāk asaras, mati stāv gaisā, nekādas skaņas, pārējie dzied. Visas aukstās dušas un treniņi vējā. Kad spāņi un čigāni aizkustināti, viņi nepinkšķ, bet plēš matus, krēslus, kaut ko fiziski apstrādā. Krievs atkal lielā kaislībā zobos sakož glāzi. Reiz čigāns man pārmetoši jautāja, ko nu es daudz saprotot no viņu dziesmām. Atpogādams kreklu, atbildēju ar roku, kas visa zosādā. Pēc tam mani lika mierā. Viņiem tāds izteiciens: «Dziedi tik labi, lai visi matiņi uzraujas pumpiņas galotnē».

PAR LATVIETĪBU

Ir tik maz lietu, par kuŗām var iesparoties un teikt: tās ir manas. Nav izvēles par tēvu un māti, tie ir mani. Ar latvietību tāpat. Tā ieaudzināta, tā jau pieder. Dzirdu tautasdziesmu. Saku, tā ir mana. Daudz esmu ieguldījis flamenko spēlē; varu teikt, arī tā ir mana. Dažreiz mūzikas gabalos, piemēram, Bulerias, ietilpinu tautasdziesmu pavedienus, kaut gan tie paslēpti tradicionālā flamenko taktī.

PAR CEĻOŠANU UN SPĀNIJU

Man nepatīk ceļot, bet patīk būt jaunā vietā, satikt jaunas sejas. Agrāk ceļoju visur, vienalga kad vai kā; tagad bez mērķa pat ielai pāri neeju. Ceļojumiem sapelnījos, strādājot ceļa būvēs, vadot smagās mašīnas, arī strādājot fabrikās, pa naktīm mācoties ģitāru. Bija gadi, kad negulēju vairāk par četrām stundām. Kad nu reiz naudiņa sakrāta, prom uz Spāniju, bieži gadu vai ilgāk. Pirmo gadu par ģitāras mācībām bija jāmaksā, kamēr zināšanas pieauga, jo mācījos no spāņa. Otru gadu - no čigāniem. Ar viņiem «mainījām zirgus» jaunās flamenko mākās. Tad sevis uzturēšanai vajadzēja ļoti maz līdzekļu. No vietējiem atbalstu nevar sagaidīt, jo apstākļi pašiem ļoti grūti.

PAR SEVI: SPĒKS, STRAUJUMS, SĀPES UN BAILES

Esmu bijis ļoti stiprs cilvēks. Dzīves mērķis, pat neapzinoties, ir bijis atrast sev veidus, kā briesmīgi lielo enerģijas plūsmu ievirzīt radošās sliedēs, ne kaut, sist vai aizstāvēt. Tā ir tā pati enerģija, ar kuŗu Bēthovens uzrakstīja savu Devīto. Ir māka šo spēku pārvērst pozitīvā; nevar viegli pāriet no vienas stadijas otrā. Tas notiek lēni, pakāpeniski un ne ar lētiem piedzīvojumiem. Daudzreiz ar sāpēm. Tomēr paša sāpes un bailes jāizvērtē pareizi, jālieto kā mācības avoti. Nevajag tām ļaut čūlāt. Cilvēki dažkārt kļūst par neirotiķiem, izmantojot sāpes, pieprasīdami žēlabas no citiem visu mūžu. No sāpēm izvairīties ir racionāla illūzija. Sāpe ir neērtība, kas tur mūs možus. Sāpes sašaurina skatu vienā virzienā, bet atkal paplašina citā. Vienmēr esmu grūdies savām sāpēm un bailēm tieši virsū. Četrpadsmit gadu vecumā mani izvilka kā slīkoni no peldbaseina; pēc diviem gadiem spēju nopeldēt sešas jūdzes un līst ar ūdens tankiem piecdesmit pēdu dziļumos.

PAR TO, KĀ JŪTAS, SAŅEMOT ZIEDUS UN APLAUSUS

Ir jauki būt daļai no cilts - aktīvai daļai, un sacīt: «Es jums piederu. Jūs man, es jums!» Un māku ļoti labi arī klausīties. Dievu manā dzīvē ir bijis daudz, pie kuŗu kājām esmu sēdējis un klausījies. Trīs gadus spodrināju Diego del Gastora kurpes tikai, lai varētu izprast viņa filozofiju un ģitaras noslēpumus. Ja citus inspirēju, tad ķēde var turpināties.

PAR GRĀMATVALODĀM UN HAIKU RAKSTĪŠANU

Man uzrakstītas piecas grāmatas, divas no tām romāni, visas angļu valodā un nepublicētas. Ja būtu Latvijā audzis, skolotos un gulētu ar latviešu vārdnīcu, gribētu būt labāks par Endzelīnu. Latīņu celma valodas man ir svarīgas tāpēc, ka tajās iespējams tehniski izteikt emocijas. Angliski tas grūti, jo valoda pati par daudz tehniski noskaņota. Piemēram, teikums angliski (un latviski) izklausās nepieņemams: «Tik stipri tevi mīlu, ka vārītu no savām miesām zupiņu, ja tu būtu slima, lai tu izveseļotos». Bet spāniski vai franciski tas ir pieņemams. Un ja šos spāņu vai franču valodas konceptus iepludinātu angļu valodā, tad varētu rasties jauns un plašs kolorīts, kas līdz šim atstāts novārtā. Šo ideju izmēģinu savās grāmatās. Radīšana nav sintezē, bet redzē. Jātiek vaļā no visiem ierobežojumiem. Tad tik var atvērt logu un redzēt. Mans centrālais dzenulis rakstniecībā ir šī redze. Pašdisciplīnas pēc ik dienas uzrakstu apmēram trīs haiku dziesmas. Pēdējo gadu arī latviski. Haiku dziesmiņas ir tradicionāls japāņu trijrindu sakopojums, dalīts divi daļās. Tajās vajag ietilpināt divdabības pretstatu, vienu «jā» un otru «nē». Latviski rakstot, tās laužas ārā no pamatlikumiem, jo ir grūti atdarināt japāņu vienzilbju vārdu salikumus. Daži piemēri:

Paskaties, es lidoju!
Pārliecoties šai peļķei
redzu savu seju mākoņos.

Neuzticīgā kļava!
Vakar vakarā tā apskāva mēnesi savos zaros,
šorīt lecošo sauli.

KAPI

Tikai nāve
atnes puķes
šajā ziemas laukā.

Rentgens rādīja
plaušas labā kārtībā.
Salauztai sirdij izstaroja cauri.

Visām lietām ir sava greizsirdība.
Tevi mīlot
pat gulta čīkst.

Viss sapņo par nemirstību.
Spožajā pavasaŗa saulē
pat lāsteka raud.

Diena pēc svētkiem, nekas nekustas.
Taču slēgtajos veikalos
banāni turpina gatavoties.

ANDRA KĀRKLIŅA ESEJA PAR CEĻOŠANU

Zanadū (jeb) turp un atpakaļ, un kāpēc?

Aiz upītes augsti kalni
Aiz upītes plaši lauki ...
      (Latviešu tautas dziesma)
Ak, nebūtu taču atšķirības starp pastāvošajām valstīm, ja mēs visi būtu palikuši ceļotāji, klīdēji, meditētāji kā pirmatnē. Bet, lūk, 5000 – 3000 gadi apgrieza visu to otrādi, kad kāda cilts apstājās un sāka aizsargāt «savu» medību lauku. Šodien dēļ tam, lai nopelnītu savā «medību laukā» un lai dabūtu ieskatu citu «medību laukā» ir jāpiestrādā, bet kāpēc? Un vai vispār ir vērts?! Sirojums, gājputnu lidojums, migrācija, odiseja, nomadisms, dēku meklējums, iz sen sen šis aicinājums nācis pie mums no drošsirdīgiem, kuri reiz devās uz teiku, nostāstu, baumu «dzimts vietu», lai atklātu sapņoto taisnības avotu un tai pašā laikā apzinātos, cik salda, zeltā tīta ir sava paša izcelsmes vieta, ko sauc par mājām. Iz bērnības sastapta tabakas paciņa ar kamieli, palmu un piramīdu dramatiski atšķiras ar vēlāk izbaudītu kāpienu tuksneša virmojošā ainavā. Tad no Heopsa piramīdas saskatīt augstieni, no kurienes 30 km attālumā akmens šķelts tās būvei. Tad gracioza gida (ar ērgļa degunu) pavadībā, kurš trīs valodās izvadā caur ar hieroglifiem gleznotiem labirintiem, kuros gulēja senie faraoni. Tad pajāt ar kamieli kādu kilometru. Tad slāpes dzēst ar augļu sulu un izsalkumu ar sviestainajām, medainajām datelēm neremdēt. Tad dzirdēt pa radio arābu eksotisko zilbju mīlestības «kaucienus» un vakariņas ieturēt ar Nīlas upē zvejotu zivi, ar baltvīnu un laternu stundā uzmest radiem kartiņu uz senpapirusa ieloksnītēm. Zemes lode, ko saucam par PASAULI (kontrastā pret ŠĪSAULE, kur viss jāpaveic, un AIZSAULE), ceļo ap Sauli, kura ir viena zvaigzne Piena ceļā, kurš attālinās no Universa sākšanās punkta. Katrs, mēs paši, kā sēkliņa ar oliņu ar mīlestību savienoti izejam caur ceļojumu, kā bezsvara astronauti mammas ūdens maisiņā, lai vispār tiktu šaisaulē, šeit būtu un sapņotu par tālākiem ceļojumiem. Ja runājam par senbaltiešiem, tad mēs «atmigrējām» no tāliem Austrumiem, kad ledāji atkusa šajā telpā, sekojot medību jeb savu aitu ganāmpulkiem. Citas migrācijas mūs «kapsulēja» pie jūras, bet vai jūra neatvēra tālākas ceļošanas iespējas? Kas ir ceļojums un kāpēc to vispār vajag? Ir lielie ceļojumi un ir mazie ceļojumi. Ir ceļojumi uz āru un tai pašā laikā uz iekšu. No vecāsmātes dzirdētais A.Brigaderes Sprīdītis, kurš aizlido gulbja mugurā uz tāliem brīnumiem, lai tikai izvērtētu, cik mīļas mājas ir. Tā lasītas Džeka Londona dēkas Jukonā un par pērļu meklētājiem Klusajā okeānā. Tad par Ibn Batautu, kas vienpadsmitajā gadu simteni Eiropā atnesa teikas par Sindbadu un džinu pudelē, kas piepilda trīs vēlmes, ja tik viņu izlaiž ārā. Tad par Marko Polo, kurš divpadsmitajā gadu simtenī, atgriežoties no piecpadsmit gadu ceļojuma, atnesa stāstu par Pelnrušķīti, makaronus un zīda kultūru. Tad vikingu sirojumi pa nezināmo pasauli, kuri pierādīja, ka drošsirdis nekur pasaulē nav zudis un var atgriezties un mierīgi nomirt pie sava pavarda, stāstot kara dēkas. Tā Kristofors Kolumbs, kas atgriezās no «Rietumindijām» un atveda kartupeļus, tomātus un sapņus par «El Dorado», un viegli iegūstamu bagātību. Ceļošanu mūsdienās visvērtīgāk ir savienot ar izglītības papildināšanu, izbēgšanu no žņaudzošās ikdienas un atpūtu citu apstākļu aizvējā. Salasīties, sasapņoties, saņemties, paceļot un saredzēto salikt kopā ar vēsturiski apgūto, ir sakārtot jēgu kā tādu un paplašināt pasaules saprātu vispār. Tas nenoliedzami ved uz garīgo apziņas apgaismošanu, jo, redzot īstenības iespējas, viņas daudzsejainību, variācijas, tikai apstiprina to, ka patiesība arī ir daudzveidīga un ka nav tikai viens šaurs ceļš, kas mums kādreiz draud uz pašu Radītāju. Ir jāatsvabinājas no sava ciemata aizspriedumiem, lai uztvertu, cik plaši veidi vispār ir, lai tiktu labāk galā ar tām pašām pamatvajadzībām, kas nepieciešamas visiem cilvēkiem un iegaumēt to, kā viņi piemērojas un adaptējas pie klimatiskām, etniskām un ģeogrāfiskām realitātēm . Ceļot ir sagaidīt neparasto. Ceļot ir nomest «zvīņas» no acīm, kas apsūbējušas ar parasto. Ceļošanai nevajadzētu būt saistītai ar lielīšanos – «es tur biju», bet apgaismošanai un konfrontēšanās ar nezināmo, neredzēto, jauno. Tas ir viegls darbs, ceļot, atmetot vecas nastas. Tas var būt arī grūts darbs, nesot līdzi visu, ko vajag; tādos apstākļos cilvēks strauji iemācās improvizēt. Un tā bagātinām jau zināmo, pārbaudām ticamo vai atklājam pārsteidzošo un vēl līdz šim neiedomājamo. Bet pāri visam ceļošana ir sajūsma, prieks, svaigums, kur var atrast sev nezināmas kvalitātes jaunos apstākļos un vietās. Un tā dzimstot, dzīvojot, sapņojot, paceļojot, paplašinot, sasniedzot, tas pierāda savu vērtību un attaisno dzīvošanas solījuma piepildīšanos kā tādu. Ceļojot viss mums kaut kā tiek likts priekšā un plūstošas ainavas iet garām kā viena darbība ar darbības vārda īpašībām, bet, kad fiksē šos brīnumus, viņi pārvēršas kā liet- un viet- vārdi: Parīze, Meksika, Seviļa, Bombeja, Roma. Toties šie lietvārdi atkal izkūst kā «Laimas» šokolāde un pārvēršas ainavās, radošos lidojumos, atcerēs un atkal iegūst darbības vārda maģiju. Ir gaužām grūti izlauzties no ikdienas, no pierastā, no parastā, no atbildības, no Es, no Šeit, no Tagad, un vēlēto vai (ne) saplānoto rītdienu. Tas prasa upurus. Bet, kas ir skaidrs par dzīvi kā tādu, tad tas, ka nav tādu upuru, kas sevi vēlāk neattaisno! Iegūtais daudzkārtīgi vēlāk atdodas, bagātinot mūsu dzīves ar neparedzamiem veidiem. Kad, atgriežoties mājas vietā, mazbērniņi gribēs dzirdēt pasaciņu «kas ir buļļu cīņas», kā īstenībā izskatās piramīdas, inku nami, Indijas degošo ogļu staigātāji un kobru apbūrēji? Tad ar bilžainām atbildēm varēs nākamajā paaudzē iestādīt šo nemiera brīnuma augli, ko sauc par ceļošanu. Ir lielie ceļojumi un mazie ceļojumi, kaut neviens nav bez savas vērtības. Ir ceļojumi uz «iekšu» un ceļojumi «uz āru». Arī visiem ceļojumiem «uz āru» ir sava iekšēja nozīme. Visvērtīgākie liekas tie, kuri saista viskuplāko čumurojumu no šīm iespējām, un tā, ir jābrauc tālu, jākāpj augstu, jānirst dziļi, jāķer vispār visu. Iesēžas saprātā, ka «tur» skaistums ir savādāks un labākajos brīžos saredzam savas citas nenodzīvotas dzīves un iespējas, ko paralēli mājās un citur varētu dzīvot. Ir tie, kuri ceļošanā meklē apstiprinājumu, un tie, kuri meklē pretpolu pret visu pazīstamo. Tas ir neredzēts, negaršots, nepārdzīvots svaigums, plašums, pārsteigums bez gala, un tas palīdzēs iestādīt jaunu «līmeņrādi» pret līdz šim pierastajām un parastajām parašām. Sastopot citzemju sakārtotību, kur karš, kaimiņi un liktens skāviens bijis maigāks, varam iemācīties tik daudz, kā labāk sakārtot sevi, savas mājas, savu dārzu un savu nāciju. Blakus nāk uz pēdām apgūta laipnība, smalkjūtība pret citiem un pašiem. Ceļojot ekstraverts var sevi parādīt, intraverts varēs sevī iesūkt 1001 «jaunsulu», ar kuru vēlāk vai uzreiz barot savu iekšējo, radošo procesu. Pie īstas ceļošanas ir apzinīgi jāpiestrādā, jo tā nav tikai redzēšana, bet meklēšana un apgūšana. Un ja Dievs ir absolūts, viņš tik reti atklās mums perfekciju, bet pietiekami, lai tai un viņam ticētu. Labs ceļotājs negaidīs, lai manna iekrīt mutē (Mozus taču ceļoja ar savu cilti 40 gadus līdz atrada Apsolīto zemi). Ir iespējams ietekmēt ceļošanā iegūstamās vērtības, izdarot priekšdarbus: vingrot, izrakties caur bibliotēkām, paplašinot valodu prasmes (no iecerētām zemēm), un jābūt pacietīgam, asprātīgam, improvizācijas pilnam saskatīt humoru katros «sūdos». Tie, kuri no tīrām iedomām veido pasaules koncepciju, var vilties, ka pasaule «neklausa» viņu iedomātās mirāžas. Ir ceļošana no (kautkurienes) un ir ceļošana uz (kautkurieni). Ja dodamies uz noteiktu vietu, lai redzētu noteiktu lietu vai notikumu, tad nedrīkst iedomai aizklāt patiesību (nevarēja saredzēt mežu, jo koks bija priekšā, jeb otrādi). Ir jānostāda sevi uz apgūšanu, kaut ne vienmēr tā ir attīrīta klasiska forma, kādu vēlētos sastapt. Jāatļauj brīnumiem mūsos notikt! Vienalga, uz kādu arodu esam gravitējuši, vai radošs, abstrakts, tehnisks, vai atkārtojošs un vienmuļš., ikdiena iesēžas mūsos, no kuras var izsisties tikai ar gribasspēku un to kuplinot un attīstot ar lielāku pieredzi un salīdzinājuma iespējām, ko kārtējais un kārtīgs ceļojums spēj atklāt. Manta mūs piesien pie vietas, ceļojumi mūs atvieglina no šīm pašiemīļotām važām. Uz muguras vai koferī var paņemt tikai nedaudz un pārējā bagātība būs mērāma notikumos, pārdzīvojumos, redzētajā, baudītajā un likteņa secības ārkārtdāvinātā. Iegūtas atmiņas, bagātas, mīļas vai dēkainas ir Jūsu, ar ko barot iekšējo garīgo pasauli vai dalīties ar citiem. Bet iegūtās vērtības – šī grūti izvērtējamā bagātība – būs Jūsu līdz mūža galam, un to neviens nekad Jums nevarēs atņemt.

Andris Kārkliņš, Rīgā, 1996.gada 28.novembrī

*Zanadū – Seno teiku Austrumu galvaspilsēta

DAŽAS ANDRA KĀRKLIŅA HAIKAS

Pirms potes iešļircināšanas
māsiņa jautāja, vai esmu pret kaut ko alerģisks.
– Jā, pret vientulību.

Kur aiziet dvēsele, kad ķermenis mirst?
Viņa man jautāja.
Vai kartupelis prasa putnam, kur viņš lidos?

Viņas vīst man klēpī.
Kādreiz iecerēju būt pestītājs – tautai, ciltij...
Esmu bezspēcīgs pat ziedus glābt.

Pašatteikšanās ir vienkārša,
kad krietni daudz
ir atteikts.

Atkal gads un jēgas maz.
Bet Latvijā, šķūnī piedzimušais,
Ko tad tu sagaidīji?

INTERVIJAS UN IERAKSTI

Latvijas Radio raidījums par Andri Kārkliņu, atzīmējot viņa 75 gadu jubileju (sagatavojusi Daiga Mazvērsīte)

Andris Kārkliņš interneta dzīlēs:

• Andris Karklins Flamenco (1985)
• Andris Karklins (Riga Concerto Pt. II, 1982)
• Andris Karklins (Riga Concerto, Pt. I, 1982) -- flamenco
• Andris Karklins (Riga Concerto Pt. IV, 1982)

Intervija ar Andri Kārkliņu (Monreāla, 1985. gads)

I daļa

/mūzika/

- Izcili, Andri, izcili! Pastāsti, kā latvietis var iekļūt flamenko mūzikā!

Nu, man šķiet, latvieši paši nav vienkārši, bet likteņa un Otrā pasaules kara izdzīti no savas valsts. Mums gribot negribot nācās piekopt čigānu dzīvesveidu. Tāpat, manuprāt, man bija Austrumeiropas ietekme, kur čigānu nav trūcis daudzus gadu simtus, un mūsu mājās kopš mana vectēva laikiem bija mūzika. Tādēļ jau no bērnu dienām, tiklīdz iestājās sestdienas vakars un tēvs un visa saime sanāca kopā, plūda mūzika. Šāda veida situācija ietekmēja to, kā es sāku aizrauties ar ļoti emocionālu mūziku, kādu dzirdēju bērnībā. Tam, protams, sekoja evolūcija, tādēļ es nonācu pie flamenko.  Bet, manuprāt, pašas saknes ir Austrumeiropā un no mana tēva un vectēva.

- Pastāsti, vai tu kā flamenko komponists, izpildītājs sevi uzskati par tradicionālistu, tradicionālu romantiķi vai par modernistu? Un, ņemot to vērā, kam klausītāji dod priekšroku?

Labi. Manuprāt, šis jautājums ir saistīts ar iepriekšējo ar domu, ka, lai apgūtu flamenko prasmes, ir jāsāk kā tradicionālistam, jo nav iespējams attīstīt pašam savu stilu, neizejot cauri tradicionālajai skolai. Un to es varētu uzskatīt par kaut ko līdzīgu augstākās izglītības procesam. Ir vajadzīgi četri vai pieci gadi, lai mūsdienās iegūtu kaut kādu grādu, manuprāt, tik daudz laika ir jāpavada arī tradicionālajā skolā, lai vispirms apgūtu prasmes, pēc tam spētu kontrolēt flamenko formas, ko vēlāk kā mālu varētu veidot par kaut ko vairāk. Tādējādi visi parasti sāk kā tradicionālisti, virzās tālāk uz nākamo līmeni, atrod savu īpatnējo stilu vai garšu, kas arī ir ļoti vēlami flamenko mūzikā, jo, ja tu spēlē tikai tradicionālo skolu, tu drīz vien pazudīsi. Tā notika ar ģitāristu Pako Agileru. Mēs visi mēdzām smieties, jo viņš spēlēja variācijas, kādas mēs spēlējām, kad mācījāmies pie meistariem. Un, kļuvis par profesionāli, viņš spēlēja tikai tādu materiālu. Viņš drīz pazuda no redzesloka. Pēc šīs komiskās situācijas, kad viņš spēlēja sīkas treniņu variācijas pārāk nopietni, viņš zaudēja savu šarmu. Kad mūziķi nonāk līdz nākamajam līmenim, viņi parasti tur paliek. Mani neapmierināja palikšana tajā līmenī. Es devos tālāk. Tas nozīmē paņemt flamenko prasmes un citu tehniku, ko es atradu, meklējot visapburošāko flamenko mūziku, un iekļāvu, cerams, veiksmīgā klasiskā transplantātā. Un atkal, es izmantoju Austrumeiropas melodijas ekstāzi un tehniku, kādas nav klasiskajā ģitārā, lai virzītu to tālāk.

Jautājuma otrā daļa bija par to, kas klausītājiem patīk labāk. Varu tikai pateikt, ka jau sākumā sapratu – tā kā neesmu spānis, nevaru būt pārliecināts, ka, turpinot spēlēt tīro flamenko skolu mūžīgi, būtu ticis tik tālu ar ģitāru. Tādēļ es jutu – ja vien viņi zinātu, ka neesmu dzimis Spānijā (kaut gan čigāni Spānijā mani kristīja un deva vārdu Andres el Letón jeb Andris Latvietis) viņi apgalvoja, ka esmu pārāk bīstams, lai kļūtu par viņu ienaidnieku, jo es biju iemācījies tik daudz viņu prasmju un mūzikas, ka viņi negribēja, lai es kļūstu par konkurentu. Tāpēc viņi mani kristīja trīs dienu rituālā jeb ar 48 pudelēm alus katrā mana apģērba atvērtā krokā un ar blēdībām, ielejot alu cepurē un uzmaucot galvā. Tā tas turpinājās trīs dienas. Un, kad kristīšana beidzot tika pabeigta, viņi apgalvoja: okei, tagad tu vari droši doties prom, jo tagad mēs zinām, ka tu esi viens no mums, un mēs zinām, ka tu nekad nebūsi mūsu ienaidnieks.

- Vai flamenko mūzika ir romantiska?

Es domāju, romantika ir tai apvīta apkārt. Nedomāju, ka tā ir romantiska tādā nozīmē kā mēs parasti redzam romantiku vai romantisku mūziku. Tā ir brutāla. Pa laikam. Tā ir maiga – pa laikam. Flamenko mūzikai ir tendence krist emociju diapazona galējībās. Tas nozīmē – no brutālā, no rupjā uz maigo. Tas atspoguļojas tehnikā: no pirkstu tehnikas līdz raupjiem ritmiem utt. Savā ziņā tas nozīmē iespiesties Spānijas skarbajā kultūrā, kurai nav pārāk daudz augstu punktu, tā savā ziņā ir mazliet nabadzīga. Tā veidota no ļoti, ļoti skarbiem raksturiem, lai nevarētu salauzt aiz ikdienas sociālajām maskām noslēpto garu. Viņi ir skarbi paši pret sevi. Un flamenko mūzika to atspoguļo. Bet ārpusē tā rāda kontrastus, un spēlē arī ar maigajiem aspektiem. Tādā ziņā tā atspoguļo visu spektru, bet nekad, gandrīz nekad, tā nav romantiska.

- Vairumam no mums ir ļoti stereotipisks viedoklis par to, kas ir čigāns. Un laikam vairāk negatīvs nekā pozitīvs. Tu esi dzīvojis kopā ar čigāniem. Pirmkārt, kas ir čigāns? Vai vari definēt čigāna patieso būtību un kā šī būtība iegūst formu mūzikā?

Vai pirmā jautājuma daļa ir par to, kāda ir čigānu dzīve vai kas ir čigāni? Kas ir čigāni?

- Vairumam no mums droši vien ir arī romantiskas idejas par to, kas ir čigāns.

Labi, labi. Saprotu. Ap čigāniem ir apvīta folklora – vairāk nekā reāli uzrakstīts par to, kas viņi ir. Tādēļ ļauj man mēģināt novērst dažus nepareizus uzskatus par čigāniem. Viņu izcelsme šķiet mistiska. No kurienes nāk čigāni? Tā nav mistika! To jau daudzas grāmatas un vēsturiski raksti ir apstiprinājuši. Tamerlans, Temudžina jeb Čingishana pēctecis, iebruka Indijā, otrās mongoļu ekspansijas laikā 14. gadsimtā. Un, kad viņi iebruka Ziemeļindijā, tur esošās ciltis devās prom, jo mongoļi nebija gluži slaveni ar līdzjūtību. Negribu iedziļināties smalkumos, ko Tamerlans darīja ar cilvēkiem, iznīcinot visu pilsētu, lai nepaliek neviena dzīva būtne, suns, vista, cālis vai jērs. Tādēļ šie ļaudis, kas pameta savu zemi, devās prom pāri visai Eiropai. Viņi sadalījās ziemeļu atzarā un centrālajā atzarā. Ungārija, Somija. Augšējais atzars. Apakšējais atzars. Spānija.

Spānijā ieradās divi ieceļotāju viļņi. Vieni 40 gadus klejoja pāri Ziemeļāfrikai. Citi atnāca pa Eiropu no ziemeļiem, ierodoties Barselonā 1440. gadā. Tie ir čigānu pirmsākumi Eiropā. Par to, ka viņi ieradās no Indijas, nav pilnīgi nekādu šaubu. Esmu skatījies filmas, piemēram, no Indijas vai filmētas Bangladešā. Vienudien biju pilnīgi šokā, redzot pusi cilts, kurā es dzīvoju Spānijā, kura tur bijusi 300 gadus vai ilgāk, ka viņiem ir tādas pašas sejas kā tās, ko redzēju Bangladešā, Ziemeļindijā – it kā mana cilts būtu tur. Bet es zinu, ka viņi ir šeit un ka viņi nav devušies uz Indiju, lai filmētos filmā. Veids, kā viņiem aug bārdas, viņu sejas, žesti, rokas. Plaukstu lielums. Kā izskatās viņu mati. Tas viss bija atspoguļots. Tas par čigānu izcelsmi.

Kāds čigāniem sakars ar romantiku? Kas viņos ir labs? Viņi var būt nejauki. Viņi vienmēr ir gatavi tikt tev klāt, varbūt izteikšos modernāk, – izķemmēt. Tu viņiem piederi. Viņu pirmais pienākums, pirmdzimtības tiesības ir – tevi aptīrīt. Ja vari tikt tam cauri, tad esi jau...

- ...izdzīvojis.

Viņi to dara, lai izdzīvotu, un arī sporta pēc. Tā viņi arī parāda savu cilti, savas prasmes. Klātbūtni prātā, rokās. Viņu tiesību klātbūtni. Tas viņiem ir vajadzīgs, lai parādītu savu identitāti savai ciltij, kurai viņi atskaitās. Un ko viņi atbalsta. Tādēļ viņi tā rīkojas. Ja vari to pārdzīvot, tad pakāpies augstāk viņu novērtējumā. Viņi vēl nav atmetuši cerības uz tevi. Viņi mēģinās un mēģinās katru reizi, laiku pa laikam, kā bērns, kā kaķis. Kurš teica, ka nedrīkst uz galda? Viņš būs atpakaļ, tiklīdz tu aizgriezīsies. Un arī vēl pēc diviem gadiem. Vai pēc trim gadiem, atkal. Viņi vienmēr tevi izaicinās, vienmēr būs savā lomā, bet, ja iemācies ar to spēlēt, tad tiec viņiem zem ādas. Un viņi sāk uzskatīt tevi par piederīgu, ja vari to pārdzīvot. Reizēm ļāvu viņiem izkļūt cauri sveikā, pašā sākumā, bet tikai tāpēc, ka viņi tik prasmīgi rīkojas ar ģitāru. Tik prasmīgi, kas atšķiras no visiem ģitāras stiliem. Un tajā ir savdabīgs ārprāts, kā cīnies ar skaņdarbu, kā ieliec visu ļoti īsā mirklī. Absolūta, absolūta intensitāte. Tāda, ko mēs parasti rezervējam ļoti īpašiem mīlestības mirkļiem.

- Kad tu runā par viņu straujo raksturu, vai šo čigānu prāta, rakstura straujumu, izdzīvošanas spēju var tieši pārcelt, iecelt viņu spēlētajā mūzikā?

Varbūt. Kādā līmenī. Un tās būtu improvizācijas spējas. Tas nozīmē, ka skaņdarba vidū, kad klausītājs domā, ka parasti to spēlē šādi, viņi to nospēlē citādi. Bet šī intensitāte netiek pārcelta pilnībā, jo to viņi patur sev. Un mūzika, ko viņi spēlē publiski, nav tā pati mūzika, ko dzirdēsi aiz slēgtām durvīm intīmās atkalapvienošanās vai flamenko sanākšanās.

- Kas tevi piesaistīja flamenko, salīdzinot ar džezu un blūzu, un citiem improvizācijas mūzikas veidiem?

Mēs varam pieķerties pirmsākumiem, kā parasti sāk ar to nodarboties. Mana pāreja sākās, kad es jau dzīvoju Austrumeiropas čigānu mūzikā. Tā bija ļoti intensīva, lai gan pavadošie skaņdarbi, piemēram, krievu stila ģitārspēle, bija samērā primitīva. Tad es centos uzlabot savas prasmes, spēlējot klasisko mūziku un tad atkal tautas mūziku. Pareizāk, otrādi. Vispirms folkmūziku un tad klasisko divus gadus. Kad izdzirdēju flamenko, es sapratu, ka tas ir kaut kas. Tas bija kā apvienojums ar cirku. Es sapņoju par aizbēgšanu no mājām un pievienošanos cirkam. Un, kad ieraudzīju flamenko spēli, tā bija kaisles apvienošana, ko atpazinu no čigānu mūzikas, ar cirku. Tam bija vajadzīgas samērā lielas prasmes. Sāc meklēt trikus, kā tas iespējams! Kā gan var izklausīties, ka spēlē četras ģitāras, ja to veic tikai viena? Un tad, skatoties ciešāk, es pamanīju, kā mūziķis izmanto šīs tehnikas. Tad biju gatavs pārdot savu dvēseli velnam, kā saka, lai apgūtu šīs tehnikas un kļūtu par šī ģitāras spēles stila meistaru, kas man šķita pilnīgākais galamērķis, ko varētu īstenot ar šo instrumentu.

II daļa

- Kādas ir autsaidera priekšrocības un trūkumi, proti, tas, ka neesi dzimis Spānijā?

Hmm. Šī priekšrocība rodas, kad esi starp spāņiem un spēlē flamenko, – viņi tevi uzslavēs, pat ja tavas prasmes ir primitīvas, bet tu centies. Kad tava meistarība uzlabojas, viņi kļūst greizsirdīgi un saka: tu atņem mums klausītājus. Ko tu no sevis iedomājies? Vai tev šķiet, ka tu ar to kaut kur tiksi? Un pēc tam, kad tavas prasmes ir kļuvušas īpaši labas, mūsu profesijā... Nu, pirms diviem gadiem dabūju ar pudeli pa galvu kā galīgo kritiku par savām prasmēm. Tādi ir profesijas trūkumi. Man šķiet, ka var dalīt divos līmeņos. Viens – inteliģence, kas redz tavas prasmes un to, cik tālu esi ienācis viņu pasaulē, kurai vajadzēja būt mistiskai, tu kļūsi par viņu mīluli. Viņi tevi lutinās, cienās, aicinās... Jebko. Bet, kad dodies uz zemākiem sociāliem slāņiem, mazāk inteliģenti cilvēki, teiksim, mazāk izglītotie, ir aizslēpušies aiz savas mākslas misticisma maskām pret pasauli. Tāda ir flamenko māksla. Tiklīdz to pamani, tu esi nokļuvis zemē, kurā galīgi nevajag nokļūt. Un tur nevajag palikt. Tad viņu atbilde ir dusmas. Tāds trūkums. Priekšrocība ir tāda, ka Spānija bija mūzikas badā, izņemot Madridi un Barselonu, šīs divas salas, pārējā Spānija bija melodiju, klasiskās mūzikas badā, popmūzikas badā, izņemot vietējo folkloru. Lai attīstītu flamenko, balstoties uz tā oriģinālo ritmu no Indijas, kuram vairs nebija piekļuves, viņiem nācās zagt un pārtikt no mūzikas, kāda bija atrodama viņiem apkārt. Tā kā šī mūzika bija nabadzīga, viņiem nācās ļoti, ļoti improvizēt, bet tas degradēja viņu spēlēšanas prasmes līdz ļoti primitīvām. Autsaidera priekšrocības manā gadījumā – es uzaugu Austrumeiropā ar Brāmsu, Sibēliusu, Čaikovski, Paderevski, Šopēnu, ar šīm melodijām manās ausīs no bērnības, un nonācu ar šīm prasmēm pie flamenko. Es nonācu pie vismelodiskākajiem flamenko ģitāristiem, tiekot pāri primitīvajai čigānu spēlēšanai ar primitīviem akordiem, kuri gan ir ļoti intensīvi, varbūt pat vairāk intensīvi nekā es spēlēju, bet nekad tie neizmanto visu instrumentu melodiskā veidā. Es domāju, ka tā ir milzīga priekšrocība. Un domāju, ka ļaudis ārpus šīs kultūras var ienest savu mūzikas pieredzi, apgūt šīs prasmes, paplašināt to visu.

- Klausījos Riga Concerto, tavu visambiciozāko darbu, brīnišķīgu darbu. Tajā ir sapludināts flamenko ar klasisko mūziku. Vai flamenko tehniskais formāts tevi kaut kādā veidā ierobežo? Un...

Es gribētu uzreiz atbildēt uz šo, jo man tas jāsadala divās daļās, un tad mēs nonāksim pie ļoti sarežģītām atbildēm. Pirmā daļa – tas, kas jums šķiet flamenko, ir visambiciozākā tehnika. Un vairumā gadījumu, es teiktu 99%, es ņēmu no flamenko pieredzes un mēģināju to mainīt, lai ieviestu jaunu tehniku, kurai saknes ir flamenko, bet kas pati neeksistē flamenko. Ēēē. Piemērs.

/flamenko piemēri/

Šis ir arpeggio.

/mūzika/

Šeit tiek izmantots īkšķis, viens, divi, trīs, četri, četri, vai ne? Bet jau astoņus gadus es izmantoju mazo pirkstiņu. Kā čigāni saka, ja gribi ēst, tad jāstrādā. Tādēļ es liku viņu pie darba. /akordi/

Riga Concerto es izmantoju arpeggio, kas ir šādi – izmantojot mazo pirkstu. Lēnām. /mūzika/

Doma bija radīt liesmu viļņus, tā kā viens no tēliem, kas mani mudināja uzrakstīt Riga Concerto, bija attēls, ko es redzēju Rīgā – Pētera baznīcas ugunsgrēks. Tā. /mūzika/

Tā tiek atspoguļotas lapas trīsas. Varbūt, varbūt kā ziemeļblāzma Kanādā. Lapas viļņošanās. Un es radīju šo tehniku. Tās centrā ir flamenko, bet, to papildinot, tā vairs nav tikai flamenko tehnika, jo es neizmantoju flamenko, bet centos to pārcelt uz klasisko pasauli. Konstatēju, ka klasiskajā mūzikā, kā mana divu gadu klasiskās mūzikas pieredze rāda, ir sava veida snobisms. Tā nav klasikas tehnika, mūsu tradīcijā tādas nav, tāpēc tai šeit nav jābūt. Daļēji šī revolūcija, uz kuru es aicinu, ir ieviest dažas šīs tehnikas, kas ir ļoti, ļoti prasmīgas. Katrai no tām ir emocionāla ekspresija, un katra emocionālā ekspresija koncentrējas uz to, ko instruments spēj paveikt, un arī ir tieši saistīta ar to, ko mēs kā cilvēciskas būtnes spējam sajust. Tur ārā ir visas emocijas, un tā vietā, lai snobiski aizsargātu konkrētu veidu, kā spēlēt ģitāru, mums jācenšas sasniegt cilvēciskās pieredzes absolūtās iespējas kā tādas. Tādā ziņā es arī sajutu – ja nav šāda jūtu skarbuma flamenko, tad tas vairs nav flamenko. Pēkšņi es jutos mazliet sašķelts starp tiem.

- Tātad flamenko pūrisms (tīrība) uz to neattiecas?

Nē. Es to jau minēju iepriekš, šis ir nākamais attīstības pakāpiens. Kad nonāc pie sava specifiskā zīmoga un paliec tur. Un es domāju, ka man ar šo otro pakāpienu nepietiek. Tāpēc palieku un spēlēju flamenko, un ierobežoju dažas savas prasmes, kad spēlēju, tā sakot, flamenko ar savu zīmogu. Bet es arī ļoti gribētu radīt mūziku, pie kuras strādāju pēdējos divus gadus, kas ir ārpus klasiskās mūzikas, kā arī ārpus popmūzikas.

- Džezā vadošais ģitārists nodrošina pamatritmu,  bet flamenko, kad improvizē, tu radi pamatu ar īkšķi. Vai esi kādreiz vēlējies, lai tev būtu vēl viens ģitārists, kas nodrošinātu pamatritmu, dodot tev vairāk improvizācijas brīvības?

Nu, labi, šeit vajadzētu nelielu paskaidrojumu par to, ko tu sauc par "pamatnoti". Parastam klausītājam tā šķiet pamatnots, bet flamenko skaņdarbu pamatā virza vēsturiskā struktūra, proti, ritms. Ja runājam par alegria, tā ir... /mūzika/

Lūk, tas ir ritms! Un tu radīsi ap to. Tāpēc tas parasti ir tavā galvā. /mūzika/

Trīs, četri, pieci, seši, septiņi, astoņi, deviņi, desmit, vienpadsmit, divpadsmit. Viens, divi, trīs, četri, pieci, seši, septiņi, astoņi, deviņi, desmit... /mūzika/ vienpadsmit, divpadsmit. Šī ir senā struktūra, kas tika atvesta no Indijas. Un tieši tā virza flamenko. Tu radi tai apkārt.

Par vēlmi, lai blakus būtu pamatritma ģitārists, nē; bet, reizēm, varbūt, es teiktu, plaukšķinātāji. Vai, kad dzirdi /plaukšķina/ flamenko. Šie cilvēki fonā. Ja viņi rada perfektu ritmu, tas noņem atbildību no taviem pleciem dzirdēt ritmu galvā, un tad tu vari improvizēt, pretēji pamatritma ģitārai. Būtu vajadzīga tradicionālā plaukšķināšana, proti, ... /plaukšķina/... Tā paredzēta dejošanai un dziedāšanai. /plaukšķina/

Šādi divi veidi. To sauc hondo, ko izmanto, kad kāds dzied, lai neizsistu viņus laukā no viņu... Faktiskā situācija, kurai pielāgojies, būtu plaukšķināšana autentiskā flamenko situācijā, pretēji pamatritma ģitārai.

- Vai vari nodemonstrēt atšķirību starp klasisko un flamenko?

O-o-o. Es domāju, piemēram, klasiskajā ģitāras spēlē – tiklīdz sāc noteiktu kustību, noteikta veida tehniku, tad tiktu izmantota tikai kreisā roka, proti, akordu struktūras maiņa, bet labā roka darītu vienu un to pašu. /mūzika/

Un šajā labās rokas tehnikā, tiklīdz esi iekustējies, tā kļūst par mūžīgo dzinēju vai, kā mēs teiktu, flamenko "ad nauseam" (līdz pretīgumam), jo tas pats turpināsies no pirmās daļas līdz brīdim, kad ir kustības maiņa, bet arī otrā kustība būs labās rokas tehnika. Nē, flamenko dodas no saviem pirmsākumiem, lai darītu ko citu. Tas nozīmē, ka tas brīvi pārvietojas no ritmiskās skalas – viens, divi, trīs, četri, pieci, seši, septiņi, astoņi, deviņi, desmit, vienpadsmit, divpadsmit, viens, divi, trīs, četri, pieci, seši, septiņi, astoņi, deviņi, desmit, vienpadsmit, divpadsmit, viens, divi, trīs... /mūzika/

Trīs, četri, pieci, seši, septiņi, astoņi, deviņi, desmit, vienpadsmit, divpadsmit... Šeit trīsdesmit sešos sitienos man bija trīs dažādas tehnikas. Tātad, kas notiek, kad sāc izmantot visas tehnikas, cenšoties tās apvienot kopā vienā viendabīgā skaņdarbā, veidojot dramatisku struktūru, tur var mācīties no čigāniem, kā cīnīties ar skaņdarbu. Kad tava tehnika ir attīstījusies daudz tālāk nekā viņu, tev tik un tā jāpaliek ar viņiem un jāiemācās, kā cīnīties ar skaņdarbu, doties kaujā ar to, lai viss skaņdarbs būtu interesants.

- Vai flamenko var izdzīvot? Vispirms Spānijā un vispār? Andri, vai flamenko var izdzīvot Spānijā un citur?

Izdzīvos vai var izdzīvot?

- Jā. Izdzīvos?

Viņi šobrīd jau izdzīvo. Izdzīvos? Labi. Mums jāpaskatās čigānu kristāla lodē un jāmin. Flamenko jau daudzreiz ir ticis uzskatīts par mirušu, tikai lai nākamajā paaudzē rastos jauni flamenko ģitāristi, jauni dziedātāji, jauni. Paldies!

Protams... Vai tas izdzīvos ārpus Spānijas? Ir bijuši savi kāpumi un kritumi. Domāju, ka šobrīd sabiedrībā, kā mans čigānu deguns rāda, mēs esam pilnīgi citā laikmetā, kad ierakstu pārdošana ir kritusies. Smagais roks vairs nav populārs, smagais metāls vairs nav populārs, visiem ir sava veida identitātes krīze par to, kas spēs noturēt ļaužu interesi. Tanī pašā laikā, viss, kas ir pastāvējis, ir vai nu garlaicīgs vai tam ir saknes episkā mūzikā, kas mums asociējas ar vislabāko. Un tagad mēs spēlējam to, kas ir droši. O-o! Svings ir tieši mana lieta. Un visa māja ir pilna ar svinga ierakstiem. Nekā cita! Pamēģini paklausīties, kas notiek uz mūsdienu mūzikas skatuves vai manā gadījumā uz kultūras skatuves, jo flamenko nāk no kultūras skatuves. Brīžiem tas ir, brīžiem tā nav. Es domāju, ka tas notiek cikliski. Kā esmu novērojis savā īsajā dzīvē, ik pēc piecpadsmit vai divdesmit gadiem tas atgriežas. Un atkal piesaista uzmanību. Vissvarīgākais, kāpēc, manuprāt, flamenko nenomirs un ieies divdesmit pirmajā gadsimtā, ir, ka, tiklīdz paņem ģitāru, uzreiz domā, no kurienes tā nāk? – no Spānijas! No Džimija Hendriksa līdz visiem citiem, viņi visi kaut kādā brīdī ir imitējuši flamenko ģitāru. Visi džeza mūziķi, "Jazz Cool California", "Memories of Spain" vai /dzied/ I have never been to Spain (Es nekad neesmu bijis Spānijā) ta-ta-ta-ta... Pamatstruktūra – tieši no flamenko. Tātad, ikreiz, kad saņemies drosmes un pacel instrumentu, kāds saka: "Olē!" Paņem. Nospēlē trīs akordus, A G F E A G F E A G F E. Un tas jau ir flamenko. Nu, tāds primitīvs. Flamenko ir lielāks par to. Es nebūtu pirmais, kas apgalvo, ka tas ir miris. Cits iemesls, mans raison d'être (esības pamats), kāpēc vēl šeit atrodos, ir tajā, ka es vēlos popularizēt un uzturēt šo mūziku dzīvu. Domāju, ka tā ir universāla lieta. Un tādēļ man nekas nav pret to, ka reizēm klausītāji kļūst ļoti intīmi. "Intīmi" nozīmē – mazliet uztraukušies. Tad es saku: Hei, pievienojies uz glāzi vīna, nāc tuvāk un esi drošs! Sarīkosim intīmu atkalapvienošanos. Es nospēlēšu savu programmu, kā solīju, pēc tam spēlēšu, cik ilgi vien gribēsi, vēl vienu stundu, ja gribi. Un uzdod man jebkurus jautājumus, kas ienāk prātā. Jo es gribu, lai šī mūzika izdzīvo. Tā ir veidojusi ļoti spēcīgu elementu manā dzīvē, ja ne pat galveno avotu, kurā es smēlos savu identitāti, kad man tādas nebija. Citiem vārdiem, nācis no Latvijas, kas jau sen bija iesūkta  Padomju Savienībā, dzīvojot plašajā pasaulē bez mājām līdz pat piecpadsmit gadu vecumam. Un tad, tad jau bija par vēlu palikt vienā vietā un teikt, šīs ir tavas mājas visu atlikušo dzīvi. Šī ir pirmā tavas pārējās dzīves diena! Es to nevarēju pieņemt. Biju redzējis pārāk daudz. Redzējis vāciešu dzīvi Vācijā. Redzējis Angliju. Redzējis Misisipi. Redzējis to visu. Hei, pasaule ir tikko sākusies, es gribu tajā iekļūt! Un flamenko man deva identitāti. Izdzīvošanu. Dzīvošanu. Un tam šobrīd, manuprāt, ir absolūti universāla tendence. Ja spēlē Japānā, klausītāji no sajūsmas auro. Ja spēlē Padomju Savienībā, klausītāji no sajūsmas auro. Ja spēlē Indonēzijā, klausītāji no sajūsmas auro. Vienmēr tieši tā. Tā ir viņiem nezināma kultūra, bet viņi zina vienu lietu – tur notiek daudz kas, ko nav iespējams iemācīties, tikai vērojot rokas, nevar tā vienkārši sākt improvizēt. Cilvēki sajūt, ka tu sevi atdod caur savu instrumentu un esi pilnībā apguvis savas prasmes. Tad viņi to izprot.
/mūzika/

III daļa

/neliels mūzikas gabaliņš/

Kad saproti, ka atrodies tur ārā, un šis ir tavs krusts, piedod man šo izteicienu, un arī tava svētība. Tavs krusts un tava svētība. Un tu no tā pārtiec. Un nespēj dzīvot bez tā. Tad sāc tiekties pāri telpai, laikam, kultūrai. Tad, manuprāt, kļūst ļoti grūti kaut ko tādu iznīcināt. Šis flamenko elements, tā kā ir ļoti maz mūzikas, lai tā būtu skaļa, lai tā būtu ātra, vai arī viņi ir prasmīgi, tā nokļūst tieši līdz psihei. Klasiskā mūzika skan tieši blakus smadzenēm, kā svaigas, nesenas atmiņas. Un bez papīra. Tā dzīvo nerakstītā veidā. Tev jānodod šī mūzika no meistara nākamajam studentam. Cerams, viņš būs nākamais meistars, kas nodos prasmes nākamajai paaudzei. Šī ķēde šobrīd vēl nav pārrauta. Tā joprojām turpinās. Un šī turpinājuma dēļ es jūtu, ka man ir pienākums to nodot tālāk. Un ātri, tiklīdz es sāku klaiņot apkārt. Tas nozīmē, ceļot ļoti tālu un izplatīt savu mācību, varbūt pat pārāk tālu; man arī ir savi studenti. Un es ņemu tikai tādus, kuriem, manuprāt, ir tā dzirkstele vai trakums, vai dziņa, vai apsēstība, kas ļaus viņiem savu vēstījumu nodot nākamajai paaudzei. Jo neviens negrib izniekot savu laiku ar cilvēkiem, kas iznieko tavu laiku. To var novērot, dzīvojot ar čigāniem. Ir viena lieta – viņi ir apķērīgākie psihologi pasaulē. Viņi tevi pamana un novērtē divās sekundēs. Ja tev kabatā ir zelta pulkstenis, viņi to zina pēc tā, kā tu nemierīgi paskaties uz savu kabatu. Tad viņiem rodas jautājums, kā to pulksteni dabūt savā kabatā. Un viņi zina divdesmit veidus, kā to izdarīt, par kuriem tev nav ne jausmas. Lūk, no turienes nāk čigāniskums. Bet no čigāniem var iemācīties būt acīgam. Un tu apzinies, ka netaisies izniekot savu laiku ar cilvēkiem, kas iznieko tavu laiku. Kad viņi ienāk un sāk uzdot dažādus jautājumus, viņi uzsvilpj. Vai tev nav nekā, ko darīt? Vai tev nav bērnu? Vai tev nav darba? Vai tev nav kas darāms? Tinies! Bet, ja vēlies, lai šis turpinās, tev jāliek rokas pie darba.

- Tu esi daudz uzstājies Eiropā. Un Ziemeļamerikā.

Neaizmirsti Āziju un Dienvidameriku, un Austrāliju. Tas tā, uzskaitot kontinentus.

- Kā tu salīdzinātu klausītājus Eiropā un Amerikā?

Manuprāt, kad sāc spēlēt, abos kontinentos viņi uzņem tevi vēsi, bet nepareizo iemeslu dēļ. Ziemeļamerikā, es teiktu, cilvēki reaģē uz šo mūziku, jo viņi NAV ar to pazīstami. Es uzdrīkstos izmantot vārdu "vienaldzīgi", bet patiesībā viņi vienkārši nav pazīstami, viņiem nav tādas pieredzes. Tādēļ sākumā viņi ir uzmanīgi.

Eiropā daudzviet, piemēram, Francijā vai noteiktos kultūras reģionos, kur pēdējo trīsdesmit vai četrdesmit gadu laikā pastāvējusi tradīcija ņemt līdzi flamenko ģitāras, viņi pazīst šo mūziku, un tādēļ arī viņi sākumā ir uzmanīgi, bet tieši tāpēc, ka viņi zina. Un viņi grib, lai tu atdzīvojies un tiešām parādi, ko tu proti. Kas būs atšķirīgs no tā, ko viņi iepriekš redzējuši? Tādēļ Eiropā, manuprāt, klausītāji sākumā ir uzmanīgi, jo viņi zina. Amerikā viņi sāk uzmanīgi, jo viņi nezina. Cilvēkam, kas spēlē instrumentu, ģitāristam, abi gadījumi šķitīs vienādi. Bet iemesli, kāpēc viņi ir mazliet uzmanīgi sākumā, ir pilnīgi atšķirīgi.

- Romantiskā skatījumā flamenko ģitārists ir kāds, kurš uz skatuves parāda elpu aizraujošu virtuozitāti, nonākot līdz emociju katarsei, un kuram pirms un pēc koncerta ir tik daudz pudeles vīna un sievietes, cik vien viņš spēj vēlēties. Vai tas ir mīts? Kā ar šiem diviem skatījumiem var tikt galā?

Labi. Pirmajai daļai es labprāt piekristu. Nav slikti. Tas ir Pelnrušķītes jautājums. Šāds jautājums varētu atbilst patiesai dzīves situācijai, kad kristāla kurpīte der princesei. Un princis, princis šajā situācijā ir flamenko ģitārists, cerams. Nu, ar to droši vien varētu pietikt, lai gribētos turpināt flamenko jomā. Tas, teiksim, ir sapnis, kurā tev gribas sevi redzēt, tur augšā ar apgarotām acīm, izspēlējot visu sevi uz skatuves, tavām emocijām izvirstot, tevi labi uzņem, un pēc tam tu saņem apbrīnu – kā Roberts Peins teicis – nāciju, indivīdu mīlestību. Eh! Vai tas turpinās mūžīgi, ja tā vispār notiek? Eh... Jā, tā tiešām notiek. Bet, manuprāt, nevarētu teikt, ka savas profesionālās dzīves pirmajos desmit gados biju uzvarētājs, ka es spēlētu tik apburoši, – jo mūsdienu jaunās sievietes ir samērā pragmatiskas. Viņas studē par zemu nodokļu valstīm, nodokļu atbrīvojumiem, nekustamo īpašumu, biznesa administrāciju. Klausītāji redz tevi spēlējam un saka, ka tu esi jocīgs putns. Opā! – un viņš prot spēlēt?! Tad viņas pienāk un vaicā: cik ilgi jūs šeit paliksiet, mister Leton? Un es atbildu: nu, apmēram divas dienas. Ak vai, cik žēl. Atā! Redzi?! Mūsdienu sievietes ir samērā pragmatiskas. Varbūt buļļu cīņās mēs varam redzēt ko citu, piemēram, Tairons Pauers no "Blood and Sand" (Tyrone Power, filma “Asins un smilts”) pēc buļļu cīņas iznāk no arēnas un var izvēlēties no apbrīnojošu sieviešu pulciņa. Nu, manuprāt, mūsdienu klausītāji šobrīd vairumā gadījumu stāv tam pāri, vismaz pēc manas pieredzes.

- Ņemot vērā visus iespaidīgos paziņojumus un mūzikas tehnoloģiju, vai astoņdesmito gadu klausītājs ir labāks vai sliktāks par piecdesmito vai sešdesmito gadu klausītāju?

Es teiktu, vairumā gadījumā, sliktāks. Domāju, ka bija laikmets, ko mēs šobrīd varam atpazīt, kas sākās piecdesmito gadu beigās, teiksim, piecdesmit astotajā gadā, kas turpinājās līdz sešdesmito gadu beigām. Šie desmit gadi bija izcils laikmets. Visur, ne tikai flamenko pasaulē, bet arī dzejā, ko es lasu. Savos ceļojumos konstatēju, ka mūsdienu dzejnieki atsaucas uz intensīvajiem sešdesmitajiem. Un tie kultūras augstumi, ko mēs šodien atpazīstam, vairs nekur augstāk nekāpa. Bet, teiksim, bija Vjetnamas situācija. Un, kad Vjetnamas situācija beidzās, kultūras intereses visā pasaulē mainījās. Ikviens sāka vairāk vērsties sevī, kļūt piezemētāks, ieinteresētāks – nu, kā pārdzīvot šodienu. Jautājumi kļuva pragmatiskāki. Sākās inflācija. Sākās bezdarbs. Un tas viss atstāja savas sekas. Kultūras ziņā, es jūtu, vairumā gadījumu. Izņemot reizes, kad intereses trūkums liek dažiem mežonīgiem indivīdiem tiekties dziļāk savos spēju avotos, jo viņiem šķiet, ka nespēja sasniegt klausītāju ir viņu kā mākslinieku vaina. Viņi tieksies dziļāk un atradīs vēl spožākus sava garīguma paraugus mūzikā, lai šķērsotu to bezdibeni līdz vienaldzīgajai publikai. Tas ir rets izņēmums. Bet es zinu dažus mākslas pagrīdes iemītniekus, kas tieši tā dara.

- Kur tu saskati sevi mūzikā pēc pieciem, desmit gadiem?

Zini, man dzīvē ir bijušas dažas milzīgas krīzes. Daudzas. Katra krīze, manuprāt, kaut ko nozīmē. Krīzē tu esi panikā, centies izdzīvot līdz nākamajai minūtei. Un tas jau ir daudz. Kad krīze sāk atkāpties, tu sāc domāt par desmit minūtēm uz priekšu, par stundu, dienu, nedēļu. Ja prasi par pieciem vai desmit gadiem, man laikam jāsaka, ka esmu krīzes situācijā, jo nespēju domāt vairāk par gadu uz priekšu no šī brīža. Bet, sākot ar, teiksim, Riga Concerto, es saņemu labas atsauksmes. Gandrīz no katras vietas, kur esmu spēlējis. Un es priecājos, ka atsauksmes nāk mazliet novēloti (nekā biju gaidījis), jo es uzskatu, ka mūzika, ko ātri pieņem, ātri aizmirstas. Tātad, tā aug lēnām, bet pastāvīgi. Un šajā pastāvībā es redzu, ka varbūt šis skaņdarbs būs mana pēdējā izlaušanās no nabagmājas. Es labprāt šādi turpinātu, es zinu: kad spēlēju flamenko, tajā ir nešķirama mīlestība.

/spēlē flamenko/

Nešķirama mīlestība, kuru es labprāt iznestu arī ārpus flamenko. Lai tā sasniegtu universālismu, pārvarot dažus mūsu aizspriedumus un dažus aizspriedumus, kurus spāņi paši labprāt uztur ar savu mūziku. Tā pieder mums.

- Viņi paši izraisa šos aizspriedumus?

Jā, protams. Un arī, jā un jā, es labprāt dažus no tiem izceltu ārā, varbūt kļūtu par dumpinieku. Varbūt Bizē tā rīkojās, kad komponēja “Karmenu” franču valodā. Oriģinālais Karmenas stāsts notiek Spānijā, bet tas tiek dziedāts franču valodā. Redzi, šī pāreja jau turpinās pusotru gadsimtu, ja ne vairāk. Es gribu būt šī procesa daļa. Paņemt intensitāti, kāda piemīt flamenko, un nest to tālāk. Varbūt sacerēt dažas sonatīnas un sonātes, un, kas zina, operu vai sazin' ko. Bet es negribu nocirst flamenko saknes. Un katru gadu es dodos uz Spāniju uz diviem gadiem, piedod, uz diviem mēnešiem, lai atsvaidzinātu atmiņu par alegorijām, vīnu, buļļu cīņām, spriedzi, lai es nezaudētu saikni ar labajām flamenko saknēm tajā, ko redzu, kas var sazaroties pasaules kokā, nevis tikai Spānijas kokā.

- Tu īsi aizskāri tēmu par to, ka tev dzīvē bijušas daudzas krīzes. Saikne starp lepnumu un radošumu, un trakumu mākslā ir bijis aktuāls jautājums starp radīto un radītāju visu laiku, kamēr čigāni vien ir eksistējuši. Vai vari to komentēt no sava skatu punkta?

Ā-ā-ā-ā... Krīze dzīvē ir svarīga, ja mēs ar to samierināmies. Katrai krīzei ir savs iemesls. Tā ir mūsu zelta iespēja pāriet nākamajā apgaismības vai apziņas līmenī, es šo procesu uztveru kā virzību pamatā uz universālās apziņas iegūšanu par to, kā pasaule darbojas. Mēs to atspoguļojam mākslā, mūzikā, gleznās, caur to visu. Tādu apziņu, ko mēs sasniedzam. Mēs trenējam savu ķermeni, mēs trenējam savu saprātu. Mēs trenējam disciplinētību, kas ļauj tiem, kuriem ir mazāk dziņas, sasniegt šo apziņu. Tādēļ trakie ir īpaši svarīgi, kad mēs ar tiem saskaramies.

Trakums. Trakums slēpjas tajā, ka tev nepieciešama apsēstība. Dzīvniekiem medību laikā ir šī apsēstība. Bads dzen viņus līdz tādai stadijai, ka viņi nespēj apstāties, līdz viņi ir tikuši līdz medījumam, un mēs reizēm esam siltumnīcas tomāti savos ērtajos dzīvokļos, garantētajā darbā, vēl pat pirms dažiem gadiem – mūsu garantētajā izglītībā, no šūpuļa līdz kapam, mēs esam aizmirsuši savā siltumnīcas tomāta dzīvē, ko nozīmē dzīvot ar šo dziņu. Tādas dziņas atalgojums spēj indivīdam dot apziņu, apgaismību, iespēju kļūt par instrumentu, lai nodotu šo apziņu citiem cilvēkiem. Tad trakums ienāk uzmanības centrā. Es varu, piemēram, minēt, ka manam ģitāras skolotājam bija četri brāļi, divi no viņiem bija psihiatriskajā slimnīcā. Un divi no viņiem bija izcili mūziķi. Diego del Gastors, mans pēdējais skolotājs, pie kura es paliku trīs ar pusi gadus, kuru man izdevās atrast un kura ģenialitāti es ļoti agri atpazinu. Paliekot pie viņa, var sajust viņa autoritāti un viņa trakumu doties nezināmos plašumos ar viņa stipro disciplīnu, sajūtot, ka viņš spēj atgriezties mājās. Un šī ir tā mākslas īpatnība. Tu esi apmāts un nonāc līdz ārprāta robežai. Savās emocijās gandrīz atspoguļo trakumu, pilnīgu haosu. Un tad atlaid gumiju. Un tā atvelk tevi atpakaļ. Un tu spēj parādīt saviem klausītājiem, ka tev tajā pusē ir saknes. Un ka tu esi trenējies. Un, mani dārgie cilvēces pārstāvji, es visu laiku kontrolēju situāciju. Ne vienmēr viss ir tik skaidrs, jo ir arī daži bīstami momenti. Bet ar to viss apstājas. Diemžēl man ir jāsaka, ka šis trakums ir nesen parādījies arī manā ģimenē. Un es kaut kādā ziņā vēlos to noslēpt, jo es negribu to izmantot, lai apgalvotu, ka varbūt manas spēlēšanas spējas ir lielākas tikai tāpēc, ka man kaut kur ģimenē ir šis gēns. Eh! Jo, manuprāt, es biju veiksmīgs arī, pirms šis gēns parādījās. Tādēļ man nav vajadzīga propaganda, lai man palīdzētu. Nedomāju, ka jaunam mūziķim, kas uzsāk savu gaitu, būtu jācer, ka viņam ģimenē ir kāds ārprātīgs loceklis, lai tas garantētu, ka viņš spēj kļūt par lielisku mākslinieku. Nav nekādu garantiju. Ir tikai centieni, darbs, tiekšanās, disciplīna, lūgšana, meditācija un nepadošanās. Un ne jau tev pašam jāizlemj, vai tu esi labs vai ne. Kāds man uzdeva šo jautājumu pirms pāris dienām: vai tu uzskati, ka esi labs mūziķis? Nē, es tikai cenšos. Tas nozīmē, es cenšos būt tik labs, kāds es varu būt konkrētajā brīdī. Un tad es ļauju ciltij, ļauju ciltij izlemt, kāds bija priekšnesums. Viņu spriedums, viņi būs mani tiesneši! Viņi būs mani zvērinātie. Mans mērķis ir ļaut viņiem sajust visu mākslu, ko es atspoguļoju: vairāku simtu gadsimtu mākslas, un es cenšos to ienest šajā pasaulē, lai viņi spētu saskatīt, ka saknes sniedzas līdz pat Indijai, atpakaļ līdz Gangai, līdz pirmatnējiem laikiem. Un, kad viņi dod man pārliecību, kad saka, ka es spēju kontrolēt savu tehniku, tad mums ir kopība. Viņi baro mani, un es baroju viņus. Un sadarbība ir universāla.

- Kāpēc tu norādīji ASV kā savu dzimteni?

Neesmu pārliecināts, ka mākslinieks var norādīt kādu kontinentu, bet šobrīd es tā esmu izdarījis. Tas varbūt sākās sešdesmito gadu beigās, septiņdesmito gadu sākumā, es daudz spēlēju universitātēs. Bet tad universitātes kļuva par biznesu, ne tā kā mēs parasti uz to skatāmies, un šis bizness kļuva pārslogots. Pārāk daudz biznesa, un pārāk maz studentu. Inflācija izraisīja milzīgus līdzekļu ierobežojumus. Ja es pareizi sapratu, 30% no ASV universitātēm tika slēgtas. Tas nozīmē, ka izbeidzās kultūrai paredzētā nauda. Tātad šobrīd, ja es saprotu universitāšu sistēmu, studentu pārvaldes balso, vai viņi vēlas dzirdēt Led Zeppelin vai Deep Purple. Ko no tiem viņi vēlas dzirdēt? Un viņiem būs divi vai trīs LIELI koncerti, kas būs kases grāvēji. Bet kultūras nauda ir izsīkusi. Tātad, kad es devos uz Eiropu, lai spēlētu mazos kultūras namos visā Eiropā, es konstatēju, ka tādā veidā es atvedu naudu atpakaļ uz ASV. Un, tā sakot, tāpat kā lidotājs Korigens devos "nepareizajā virzienā". Ko tu dari, atgriežoties Štatos, atvedot naudu? Šeit nekas tevi negaida. Es spēlēju kafejnīcā mazā ciematā, mājās atgriezos ar divdesmit, divdesmit pieciem dolāriem, pāris alus kausiem, ja kāds ir tik jauks, lai mani uzcienātu, – ar hamburgeru. Kad es spēlēju vācu Gasthaus vai mazā kultūras namā, es atgriežos mājās ar diviem simtiem dolāru, tiem sekos četras vai piecas vēstules. Pārdodu astoņus vai deviņus, vai desmit ierakstus, mani atved mājās ar mersedesu. Man šķiet, tā ir milzīga atšķirība. Sajutu, ka mani mīl. Sajutu, ka mani lutina. Un sajutu, ka varu izdzīvot no savas mākslas. Pat ja neesmu numur viens. Pat ja redzu, ka eksistē cita pasaule. Labi! Es pārtieku no savas mākslas. Un es sasniedzu pavisam citus klausītājus. Un, ja saskaitu kopā savus klausītājus, kurus sasniedzu viena gada laikā, man sanāk divdesmit tūkstoši. Tas ir daudz. Un es varu no tā dzīvot. Un tas ir svarīgi. Tādēļ šobrīd es esmu Eiropā.

- Cik svarīgai ir jābūt mūzikai mūsu dzīvē? Vai mūzika var padarīt mūs cilvēcīgākus?

Atbilde ir "jā". Cik svarīgai tai jābūt? Prioritātes ziņā, vai to tu domā? Prioritātes ziņā es apsveru, kā savā bērnībā es dzirdēju, kā mana vecmāmiņa spēlēja Šopēnu. Es sastingu. Man mati cēlās stāvus. Es sēdēju kā nohipnotizēts. Ko man teikt? Viss, ko es zinu, bija nebeidzams prieks, ekstāze, solījums. Bērni piedzimst ar milzīgu sapni. Šim sapnim nav kategorijas. Un tam nav konkrētas formas. Tās ir gaistošas evolūcijas iespējas. Slēpjas pirkstu galos. Mūzika to stimulē. Un mūzika stimulē un liek viņiem turpināt. No viņiem radīsies jauni einšteini, radīsies mūsu jaunās cerības, mūsu jaunā paaudze. Tā ir fantāzija, ko savā brīnišķīgā veidā rada mūzika. Tās nav narkotikas. Bet mūzikas, teātra, leļļu teātra, skaņas, abstrakciju, dzejas fantāzija, tai jāturpinās pēc iespējas ilgāk, jo šī ir tā kultūras vērtība, kas stimulē vienus un otrus, kas tieksies pēc mērķa, kļūs par instrumentiem, lai stimulētu nākamo bērnu fantāziju, kas gaida savu kārtu. Un mūsu kā civilizācijas vienīgo iespēju es saskatu humanizēšanā, ne tikai caur mūziku vien, bet arī caur mākslu. Diemžēl ASV, izņemot dažus atsevišķus privātā atbalsta gadījumus, ar to nepietiek. Esam iztērējuši miljardus lidmašīnām, bet ko mēs tērējam mākslai?

- Izklausās, ka iznākums ir atkarīgs no mums pašiem, un tas ved pie mana pēdējā jautājuma: kā mēs varam kļūt par labākiem klausītājiem?

Manuprāt, ir jāatgriežas pie tā, ko es teicu par krīzes situāciju – tas attiecas uz katru personīgi. Škiet, neesmu gluži kvalificēts, lai sniegtu socioloģisku paskaidrojumu. Es atkāpšos un minēšu, ka mēģinu atbildēt katrai personai individuāli, katram, kurš man uzdod pamatotu jautājumu, es atbildu. Ikvienam, kurš man saprātīgos apstākļos lūdz spēlēt, es spēlēšu. Un, ja tas palīdz, tad tas jau ir kaut kas. Es domāju, ka mēs, piemēram, varam redzēt to Grieķijā, Senajā Grieķijā, kur valsts maksāja par teātriem un maksāja māksliniekiem, un rīkoja sacensības viņu starpā katru gadu. Un tas bija sociāls pasākums – ierasties un novērtēt priekšnesumus, kas atspoguļo cilvēka raksturu. Roma sekoja. Bet tas bija absolūts fiasko izrāžu un dzejas ziņā, varbūt izņemot Vergīliju. Iespējams, ka Eiropā es redzu turpinājumu, kur valsts atbalsta teātrus, operas, to vai šo. ASV mēs varam aizlidot uz Mēnesi. Mēs spējam īstenot visas tehnoloģijas. Es neredzu nevienu tehnoloģiju jautājumu, kas ASV būtu atbildēts nepareizi. Jo... Ziemeļamerikā, kur mēs tehnoloģiski spējam atrisināt visas problēmas, sociāli – nevienu. Gandrīz nevienu. Mēs cenšamies, bet visu laiku atkārtojas drūmās neveiksmes. Tās atkārtojas atkal un atkal, jo mēs netērējam naudu, netērējam izglītībai, izņemot kādus brīvprātīgos indivīdus, kas kļuvuši par upurjēriem. Tajā nozīmē, ka viņi cenšas apgaismot savus kaimiņus, jo plašsaziņas līdzekļi to nedara. Tātad, ko mēs varam darīt? Man šķiet, ka tiem no mums, kuri apzinās savas spējas, tiem ir jānodod tās tālāk saviem kaimiņiem un jālūdz arī kaimiņiem nodot šis spējas tālāk. Un tas ir labākais, ko es šobrīd spēju saskatīt.

- Milzīgs paldies, Andri, par šo īpaši izglītojošo stundu!

Tulkojusi: Solveiga Tīsa