Piemiņas istaba - Zinaīda Tarasova

Zinaīda Tarasova

11.08.1957 - 24.01.2015
Uzruna:
Impro Ciltsmāte, Zinčiks, Taraskins
Racionāli domājoša romantiķe, ceļotāja, meklētāja un radītāja. Apbrīnojama optimiste, padomdevēja, organizatore un cīnītāja.
Mūsu Zinčiks.

Zinaīda ieradās pašā vasaras pilnbriedā Rēzeknē – Helēnas un Ivana Tarasovu ģimenē. Mājās, Rēzeknes rajona Viļānu pagasta Pilcenes ciema sādžā „Medņa purvi”, viņu jau gaidīja vecākā māsa Antoņina, kurai vecāki uzticēja pastarītes pieskatīšanu. Mazā esot augusi un attīstījusies ņipra, kustīga un zinātkāra. Māsai Toņai reizēm pat nācies Zinu piesiet pie koka, lai varētu spēlēties ar vienaudžiem, jo, kā saka māsa, Zina jau bija dzimusi ceļotāja: četru gadu vecumā viņa, pa biešu vagām pieliekusies, lavījusies pie draudzenēm kaimiņos vai citās savās gaitās...
No „Medņa purviem” Tarasovu ģimene pārcēlās uz Taunagu, Strūžānu ciematu, un Zinaīda mācījās Jaunstrūžānu skolā. Aktīvajai un sportiskajai meitenei daudz nebija jālauza galva par nākošo soli zinību kalnā – pabeigusi 8.klasi, viņa iestājās Murjāņu sporta skolā.
Pēc Murjāņu sporta skolas Zina apmēram gadu nostrādāja par fizkultūras skolotāju kādā Rēzeknes rajona skolā. Bet nemiers urdīja sasniegt kaut ko vairāk – Zina iestājās Latvijas valsts universitātes Ekonomikas fakultātē.
Studiju laiks bija saistīts ar treniņiem un intensīvu sportošanu. Zina trenējās vieglatlētikā, grupā pie Viļa Bernharda. Treniņu biedri no dažādām fakultātēm un kursiem esot bijuši draudzīgi un pat ģimeniski, visus vienojušas lieliskas treniņnometnes un kopīgie pasākumi, kuros Zina bieži bijusi režisore, dīdījusi visus. Tā sportisti arī operas iestudējuši, pat Mocarta Cosi fan tute. Zinas rekords tāllēkšanā – 5,20 m – ilgi esot turējies sarakstu galvgalī.
Pēc studijām Zina nokļuva darbā Valsts Statistikas pārvaldē, bet tas bija pārāk mazkustīgs un neinteresants darbs enerģiskajai jaunajai sievietei. Viņa meklēja ko citu. 1983.gadā Latvijas valsts universitātē bija nodibināta Pedagoģijas fakultāte Anniņmuižā Imantā, un no 1985.gada Zina tajā nostrādāja par sporta pasniedzēju astoņus gadus (līdz pat 1993.).
Fakultātes periods bija ļoti skaists un radošs laiks Zinas dzīvē – nodarbības ar studentiem, kustība, mūzika, interesanti un enerģiski cilvēki visapkārt, fakultātes dekānu doc. Gunāra Gulbja un Oskara Zīda atbalsts Zinas „vētraino” ideju realizēšanai, intensīva iesaistīšanās fakultātes sabiedriskās dzīves organizēšanā, karstas un radošas diskusijas fakultātes kafejnīcā „Pie Žanetes”... Zinai piemita radošam cilvēkam raksturīgais urdošais nemiers un talants pulcēt ap sevi cilvēkus. Kopā ar studentiem viņa nodibināja sabiedrisko organizāciju Sporta un atpūtas centrs "Hei!", kas nodarbojās ar sporta un kultūras pasākumu rīkošanu fakultātē. Paralēli tiešajam darbam izdevās ieviest, radīt daudz jaunu tradīciju – Kino un teātra mūzikas dziesmu festivālu, Tautas skrējienu, dzejas vakarus, aerobikas sacensības, teatralizētus pasākumus un karnevālus.
Arī LU Tūrisma klubā nostrādātais gads (1993-1994) ir principiāli svarīgs, jo tūrisms Latvijā tobrīd vēl bija padomijas tradīcijās, bet Eiropas virzienā – viss jāizpēta un jāizdomā pašiem, jāpietiek uzņēmībai riskēt utt. Var teikt, ka Zina bija viena no Latvijas tūrisma pionierēm vispār. Pēc gada LU Tūrisma klubā kopā ar domubiedriem viņa dibināja IMPRO (1994), kas tagad izaudzis par vienu no lielākajiem un pazīstamākajiem tūrisma uzņēmumiem Latvijā. Zina ir IMPRO vārda autore un daudzu tradīciju iedibinātāja. Viņas idejas: Ceļotāju klubiņš – tikšanās ar spilgtām personībām un neklātienes ceļojumi uz dažādām valstīm; izbraukumi pa Latvijas pilsētām un vietām Rīgā; Gada balles kopā ar klientiem (pirmā RLBN, tad divas VEF kultūras namā, pēc tam vismaz 10 Ķīpsalā, visplašākajā no tām kopā sanāca vairāk par 4000 dalībniekiem!); bērnu nometnes, gidu kursi u.c. Pēc Zinas ierosmes tapušas arī vairākas IMPRO himnas, ko iedziedājuši Igo, Laimis Rācenājs, Valdis Atāls, grupa Labvēlīgais tips kopā ar IMPRO gidu kori... Vairākas himnas tāpēc, ka viņas sākotnējā ideja bija radīt katru gadu jaunu himnu, tomēr vēlāk šī doma tika atmesta. Mūzika un dzeja Zinai allaž bija līdzās, turklāt raksturīgi – ne tikai pasīvai baudīšanai, bet, vislabāk, ja tajā pats vari piedalīties, interpretēt, izdziedāt, izvirpuļot... Aizlocītās lapas viņai piederošajos dzejoļu krājumos, kas neiztrūkstoši atradās arī viņas darba vietas grāmatplauktā, uzskatāmi atspoguļoja Zinu pašu – meklējošu, jūtošu, smeldzīgu un vienlaikus stipru.
No LU Pedagoģijas fakultātes perioda tālākajā (IMPRO) dzīvē Zina paņēmusi līdzi daudzus bijušos studentus – Artu Mendi, Andu Vīksnu, Meritu Meijeri, Raiti Strautiņu, Viju Ķirķi, Daigu Lejiņu, Janu Iesalnieci un citus. Arī ceļošana Zinai nudien bija asinīs, it īpaši pēdējos gados viņa apzināti intesīvi mēģināja to darīt, saprotot, ka uz vēlāku laiku atlikt vairs nevar, jo Zinai tika atklāta slimība – ļaundabīgs audzējs. Nežēlīgās statistikas solīto atlikušo piecu dzīves gadu vietā viņa ar neizskaidrojamām gribasspēka un pacietības/panesības rezervēm no Dieviņa izkaroja (neizprasīja, bet pati paņēma!) trīsreiz vairāk. Pēdējos gados Zina nereti komplektēja draugu un domubiedru grupas netradicionāliem ceļojumiem, kas drīzāk bija kā garīgi meklējumi grupas ceļojuma ietvaros. Zina dzīvoja intensīvu garīgo dzīvi, daudz lasīja un pētīja visas nopietnākākās reliģiskās mācības, lai, emocionāli iztaustot, paņemtu no katras sev atbilstošo, noderīgo. Viņa bija laimīga, ja pašas atklāto izdevās nodot tālāk arī citiem.
Zina, teiksim tā, pārcēlās 2015.gada 24.janvārī. Guldīta Ragaciema kapu kalniņā. Joprojām dzīvo visu impriešu sirdīs.

Es vairāk nekā nesacīšu
Kā tikai vienu, proti –
Man debesīs ir viena kaija.
Kaijiņa. Balta ļoti.

/Imants Ziedonis/

Kas mums bija un ir Zina

IMPRO ciltsmāte.
Tas ir kodolīgi un savējiem pietiekami.
Tomēr mēģināsim paskaidrot pārējiem. Jāsāk ar to, ka Zina stāvēja pie IMPRO šūpuļa, 1994.gada nogalē domubiedru grupai atdaloties no Latvijas Universitātes Tūrisma kluba un dibinot jaunu tūrisma uzņēmumu. Kā to nosaukt? Nevajadzētu gari, nevajadzētu ārzemniekiem nesaprotami, vajadzētu tā, lai visās valodās skan vienādi un lai pie viena arī būtību izsaka... Te nu kādreizējai LU Pedagoģijas fakultātes fizkultūras pasniedzējai un arī studentu pasākumu organizētājai Zinaīdai Tarasovai ienāca prātā, ka šiem principiem lieliski atbilst “impro” – vārdiņš, saīsinājums no “improvizācija”, kas iepriekš tika izmantots Zinas iedvesmotajos ikgadējos studentu dziesmotajos pasākumos. Ne kura katra sporta pasniedzēja organizē arī studentu sabiedrisko dzīvi... Bet Zinai tas vienkārši bija asinīs, un ikviens fakultātes students var būt viņai pateicīgs par šo laiku. Zina spēja momentāni novērtēt katra studenta talantus, tos izmantot (paša un līdzbiedru labā) un attīstīt. Ja reiz fakultātē ir divi profesionāli dīdžeji, tad mums ir deju balles divreiz mēnesī! Ja ir čaļi, kas muzicē, tad kāpēc viņiem neuzkāpt uz skatuves, lai gūtu vairāk pārliecības par sevi un parādītos citiem? Uz priekšu! Impro!
Šo “impro” piegājienu un principus Zina iemiesoja (cik gan dīvains, taču precīzs ir šis vārds) jaundibinātajā tūrisma firmā. Mēs būsim elastīgi! Ja kaut kas neiet, kā plānots, atradīsim risinājumus, improvizēsim! Tā jau arī mūzikā – tēma paliek, bet improvizācija dod jaunas nianses un nereti padara skaņdarbu vēl interesantāku! Šī pieeja joprojām ir IMPRO bagātība un spēks. Zinas inspirētais.

***

Ar Zinu pirmoreiz satikāmies Latvijas Universitātes Pedagoģijas fakultātē. Biju tikko atgriezies no dienesta padomju armijā un atsācis studēšanu. Garajā starpbrīdī, kad visi ēd, bet man negribējās, iegriezos sporta zālē pamētāt grozā bumbu – kā kādreiz skolas laikos. Nezināju, vai tā drīkst, bet bumba bija pieejama. Te parādījās kāda sieviete, laikam jau pasniedzēja, un uzjautāja: “Jūs spēlējat basketbolu?” “Nu, man patīk basketbols,” pieklājīgi atteicu. “Ziniet, mums piektdien fakultātes izlasei ir spēle...” Tā tiku uzņemts fakultātes izlasē, pasniedzējai pat neredzot kaut vienu metienu pa grozu. Lai kā arī nebūtu ar basketbola līmeni Pedagoģijas fakultātē, ar pasniedzēju Zinu ātri satuvinājāmies kā caur sporta, tā kultūras un studentu izklaides pasākumiem, ko viņa aktīvi organizēja (un bieži tiku iesaistīts arī es), jau pirmajā kursā pārgājām uz “Tu”, kas kopumā nebija raksturīgi studentu un pasniedzēju komunikācijā. Pāris gadus pēc absolvēšanas satiku Zinu uz ielas, aprunājāmies, kā kuram iet. Zina pastāstīja, ka tagad esot pievērsusies tūrismam, atdalījušies no LU Tūrisma kluba, jaunu firmu dibinājuši... “Eu, gribu uz Itāliju, uz Florenci, Romu! Un samaksas vietā es varētu visiem par lielo mākslu pastāstīt!,” pajokoju. Pagāja daži mēneši, un, nudien, nenopietni izmestā frāze kļuva par nopietnību.”Mums ir laba grupas vadītāja, bet viņa nav runātāja. Tu tiešām varētu braukt līdzi uz Itāliju un stāstīt par mākslu,” Zinčiks, sazvanījusi, teica. Tā kļuvu par gidu, kas ir mana atkarība arī šobaltdien. Vēlāk, 11 gadus strādājot IMPRO birojā, novērtēju Zinas spējas arī šajā lauciņā, tūrisma mārketingā. “Čujs, ņuhs un poņa” – šīs anekdotiskās, taču patiesi nepieciešamās (tūrisma vai jebkura cita biznesa) īpašības viņai piemita pilnā mērā. Varbūt tās var saukt vienkārši par intuīciju, bet ar to būs par maz. Zinai bija čujs, kas ceļotājam varētu interesēt, ņuhs, kurp virzīties, un poņa, kā to visu attīstīt.
Ciltsmāte.
Raitis Strautiņš

***

Zinas un IMPRO vārds manā dzīvē ienāca gandrīz vienlaikus. Mēs iepazināmies LU Tūristu kluba laikā, kad Zina man piedāvāja iesaistīties ceļojumu vadīšanā, kaut arī šajā jomā man nebija nekādas pieredzes. Tā bija negaidīta uzticēšanās tikai pēc vienas sarunas. Pusgada laikā mēs ļoti ātri atradām viens otrā draudzīgas saites, kuras ar gadiem tikai nostiprinājās. Jau pavisam drīz mēs kopā stāvējām pie IMPRO šūpuļa. Brīžiem man ir tāda sajūta, ka viņa ir mana māsa – iespējams kādās agrākajās dzīvēs ne vienu reizi vien esam bijuši kopā. Garīga rakstura sarunās esam pavadījuši stundas, dienas un nedēļas. Acīmredzot šī nemateriālā saikne, vēlme izzināt Visuma plašumu, dvēseles dziļumus un cilvēka dzīves sūtību bija tas, kas mūs vienoja līdz pēdējam brīdim. Pārskatot piezīmes, saskaitīju, ka esam kopā ceļojuši uz vairāk nekā 20 valstīm un neskaitāmas reizes pa Latviju. Viena no Zinas mīļākajām vietām, kur viņa mēdza «aizskriet», bija Krima. Tur viņa burtiski atplauka, kļuva citāda. Tā bija svētlaime, kuru saņēma arī visi klātesošie. Es šo viņas transformāciju gribētu salīdzināt ar Delfīnu, kurš nokļuvis brīvos ūdeņos pēc ilgstoši pavadīta laika sev nedabīgā vidē. Tur visspilgtāk izpaudās Zinas daudzveidīgā dvēseles harmonija, gluži kā daudzkrāsu varavīksne un debesu skaņu simfonija. Tā bija maza daļiņa no Dievišķām vibrācijām, kurām bija laime pieskarties arī mums.
Ints Mūrnieks

***

Zina daudziem bija profesionālā skolotāja, bet man, var teikt, viņa bija dzīves skolotāja. Patiesības, ko esmu guvusi no viņas, vislabāk raksturo vārdi: nepadoties, neapstāties, spēt un varēt tikai tāpēc, ka tu to gribi! Zina bija māksliniece, kuras dzīves aicinājums bija radīt ap sevi prieku. Prieks un kustība bija arī tas, ko no viņas saņēmu es kā daļa no IMPRO kolektīva. Tas lieliski sagāja kopā ar viņas organizatores spējām, jo nav jau viegli saliedēt daudzas spēcīgas personības vienā veselumā. Viņai piemita arī unikāla spēja katru cilvēku pieņemt tādu, kāds viņš ir, nedalot, ka kāds kāda iemesla dēļ ir sliktāks vai labāks. Vienkārši viens der vienai lietai, bet cits atkal citai. Kā Zina teica: “Vajag ieklausīties sevī!” Gribas ticēt, ka viņas radītās vērtības būs dzīvas tikmēr, kamēr IMPRO vien pastāvēs. No Zinas: “Un tagad visi kopā IMPROooo!” un mēs visi saskandinām glāzes!
Karīna Arnte

***

Nevis redzēt, bet ieraudzīt…
Nevis just, bet sajust…
Un pāri visam MĪLĒT – dzīvi, cilvēkus, smieklus, pasauli, mūziku, ceļus, saulrietus, dzeju, kopā būšanu, godīgumu, ceriņus, sauli… un, protams, IMPROvizāciju par jebkuru tēmu. Tik smalka un vieda IR Zinas dzīvesziņa.
IR, jo mēs, imprieši, esam tam apliecinājums katru dienu.
Skatiens. Saruna un… es sevī atklāju kaut kur apslēptās zināšanas, talantus! Jauna CEĻAZĪME! Bet īstenais Kolumbs mūsu dvēselēs esi bijusi Tu, Zina! Un svarīgākais, sagrozot savus dzīves ceļus, ir sekot tai tālajai zvaigznei, kuru Tu esi pamanījusi un ieraudzījusi pat pirms mums.
Atceros kādu vakaru Čaka ielas klubiņā un Valda Atāla piesmakušo balsi:
“Šī pasaule kā durvis vaļā,
Mēs visi stāvam caurvējos,
Un jūra – nevienādi sāļa
Tik viegli aiziet mākoņos…
Es esmu mīlējis šo dienu
Un nevajag man vairs nekā…”
Esam TAVĒJIE, skatoties mākoņos, zvaigznēs, dimdinot patiesus smieklus, pārvarot sāpes un izmisumu, ceļojot. Esam Tevis izlolota sugaIMPRIEŠI, kuru darba līgumā ierakstīts godīguma kodekss pret sevi un citiem un visaptveroša cilvēkmīlestība.
Anda Vīksna

***

Zinas pasaules uzskats bija tāda pašas pārdomāta, atlasīta uzskatu un pārliecību mozaīka – gan vispārcilvēciska, gan vienlaikus arī idejiski specifiska. Tas arī lielā mērā veidoja viņas garīgo kosmopolītismu – spēju saprast, iztulkot šķietami pretrunīgo. Un šādus rēbusus minēt viņai patika, tas bija interesanti un sevi pašu izzinoši.
Arta Mende

***

Kamēr cilvēks ir ar mums, daudzas lietas neapzināmies vai arī vienkārši neprātojam par tām. Zinas izvadīšanas dienā sapratu – viņai manā dzīvē ir daudz lielāka nozīme, nekā jebkad biju par to domājusi. Mans studiju laiks (un zinu – tā uzskata ļoti daudzi mani studiju biedri) Pedagoģijas fakultātē bija ārkārtīgi krāsains, emocijām un notikumiem piepildīts un ļoti, ļoti garšīgs. Un man šķiet, ka daudz kas šajā laikā bija Zinas iecerēts, izauklēts un izaudzēts un ka daudz garšu un krāsu studentu dzīvei piešķīra tieši viņa. Kino un teātra dziesmu konkurss, skrējiens apkārt fakultātei, dzejas vakari, izbrauciena nometnes (piemēram, Staicelē un Gaiziņā) vai vienkārši vingrošana un daudz kas cits bez viņas būtu bijuši citādi vai nebūtu bijuši vispār. Zina mums bija sporta pasniedzēja, bet viņa bija viena no mums. Un viņa bieži bija centrā. Domāju, tieši Zinai bija ļoti svarīgi, lai fakultātē visi justos kā MĒS. Un daudzi tā arī jutās. Vienalga, students, pasniedzējs, dekāns, apkopēja vai kafejnīcas Žanete.
Tāpēc, man šķiet, arī IMPRO ir vai ir bijuši tik daudzi no mums. Arī šeit tā savējo sajūta ir spēkā. Katram droši vien ir savs stāsts par nokļūšanu līdz IMPRO. Bet bez Zinas ticības, ka mēs to varam, vismaz agrāk tas nemaz nebija iespējams. Pirms nu jau gandrīz 20 gadiem es šaubījos, bet Zina mani pārliecināja, ka varu vadīt grupu krustu šķērsu pa Franciju un Andoru, lai gan pati ārzemēs biju bijusi labi ja pāris reizes. Nu, jā, un pēc tā jau daudz kas šķita pieveicams. Paldies Tev, Zina!
Merita Meijere

***

IMPRO laikā Zina man bija kā skolotāja, kura atļāva darīt, ko grib, bet vienlaikus neuzbāzīgi uzraudzīja gan un īstajā brīdī bija klāt, lai norādītu pareizo virzienu. Viņa mācēja pamatot savu domu, un man tas bija svarīgi. Man nekādu baiļu no viņas nav bijis, kā (esmu dzirdējusi) citiem gidiem: viņa iedrošināja, noklausījās idejas, nokomentēja, bet neko nepārmeta, ja neklausīju viņas padomam. Man patika komunicēt ar Zinu, vienmēr bija kas jauns, ko uzklausīt, bija ko padomāt un sagremot.  Atceros, reiz Zina, noskatījusies filmu, ko bija uzņēmuši Holandes brauciena klienti, pienāca pie manis un teica: “Nu Maiječka, mēs domājām, ka tu tāda trādi-rīdi, bet izrādās, esi dikti pamatīga!” Tā bija visvislielākā uzslava, ko esmu no vinas saņēmusi, un patiesībā šī uzslava deva man sapratni, ka strādāju pareizā virzienā, jo es tiešām bieži “grābstijos pa gaisu”. Un ir bijušas reizes, kad Zina atnāca pie mana galda un jautāja, ko es domaju par to un to un to – maršrutu, gidu, cenu, viesnīcu, da jebko... Citreiz jau pietika tikai ar vienu frāzi, lai saprastu, kurp Zina vēlas tevi bīdīt. Zina  bija kā ceļvedis – ar norādēm, idejām, uzmundrinājumiem, uzslavām un ieteikumiem – un viss, lai es pati pilnveidotos un pati atrastu savu ceļu. Tu vēl neesi sagremojis to, ko esi uzzinajis, iemacījies, kad jau nākamā ideju gūzma tev pasniegta priekšā! Bija jāskrien līdzi Zinas tempam, un reizēm jāskrien ātrāk, lai panāktu to, ko mēs lepni saucam par IMPRO!  Un, protams, viņas vadītie pasākumi, večerinkas gan mājās, gan dabā (pie jūras, Zinas dzīvoklī, pie manis) – tas nu ir standarts, pēc kura gan es, gan manas meitenes vērtē un mēģina organizēt savus pasākumus! Milzīgs paldies par to!
Maija Kalmane

***

Kādam aizejot, vislabāk var izjust, cik banāli patiesas ir tādas frāzes kā “nav vārdu, lai izteiktu” vai “esam zaudējuši”. Katrs teikums, lai ko rakstītu, nepateiks, ko jūtu. Lai arī nebijām tik tuvas un mēlītes netrinām, man Zina ir sinonīms vārdam “IMPRO”, cilvēcībai, viedumam, sirsnībai, un, es teikšu, viņa bija IMPRO morāles kodekss.
Pirmā tikšanās – re, še es esmu – protu, varu, gribu! Ķircinoši silts un vēlīgi vērtējošs Zinas skatiens un rimta atbilde – mēģini! Bezprocentu uzticības kredīts. Ceļazīme. Rakstu raksti pasaules kartē un mūžīgs ceļš uz mājām, kur allaž būs, kas pajautā, kā gājis. Mana dzīve, tās daļa – jo koša un krāsaina – ar Tavu svētību.
Inguna Dukure

***

Zina bija cilvēks, kas mani uzmeklēja un atveda uz IMPRO. Tikpat tieši, cik viņa runāja par stiprajām pusēm un iespējām, viņa teica arī par kļūdām un neveiksmēm. Asi un sāpīgi, bet patiesi un dziedējoši. Es no Zinas baidījos, līdz mēs sākām runāt par vērtībām un par to, kā izvēlamies savus ceļus. Viņa noteikti man ir devusi vairāk nekā es pretī. Man jādod tālāk – kā teica Zina: “Ja reiz šeit strādā, tad atceries, ka tu esi IMPRO!”
Kaiva Desmitniece

***

Par Zinu biju dzirdējusi, ka viņai pietiekot divu minūšu redzēt, izjust cilvēku, lai novērtētu – der šim amatam vai neder. Ļoti biju iespringusi, kā tikšu izanalizēta, novērtēta... Bet kā šodien atceros viņas uzmundrinošo īkšķi, kad kārtoju otro eksāmenu, braucot busiņā pāri Rīgas tiltiem. Man likās, ka dzīvības ūdens mani pārklāja, jo pirms manas gidēšanas viņa bija mazliet iesnaudusies. Es laikam atmodināju viņu ar Vika dzejoli ''Mana Rīga – atkarīga, mana Rīga – bezgalīga...” Bet nu – atbalstošs žests, smaids... Un rezultātā – jau gadi 13, kas apmeta kūleni visās manas dzīves jomās!
Paldies par ''pagrūdieniem'' uz Horvātiju, uz Barselonu, uz Balkāniem. Tu, Zina, mani pazini labāk nekā es sevi. Un liki man noticēt pašai sev, ka es to varēšu izdarīt. Un godam izdarīt! Paldies!
Vienmēr, ieejot IMPRO, skats uz Zinas kabūzīša pusi, likās, ka tur viņa bija, ir un būs... Kamēr atcerēsimies, tikmēr arī būs.
Monta Jēkabsone

***

Ar Zinu pēdējos gadus redzējāmies reti. Tomēr aizvien atceros un turēšu prātā Zinas prasīgo atbalstu tajos gados, kad iznāca kopā strādāt. Pieminot Zinu un vēlot vieglu gaitu nākošajos ceļojumos, man nāk prātā dzīves filozofija, ko skaisti ir noformulējis Edvards Vitmors. “Lai gan Visums ir un paliks neizdibināms, pastāv viena maza patiesība, ar kuru mēs varam dzīvot. Izvēle.” Neapmierināties ar to, ka mums kaut kas ir dots mantojumā, bet izvēlēties,,. Man Zina paliks kā cilvēks, kas prata izvēlēties, lemt un darīt!
Vija Daukšte

***

Zina bija un ir mūsu garīgā skolotāja. Tagad esam kā bērni, kuri palikuši bez Mātes, kuriem nu jātiek galā pašiem ar tiem dzīves un darba “impro”. Bet tas ir izdarāms, jo Mamma pamatus mūsos ielikusi stiprus un nelokāmus, mīlestībā balstītus un katra “bērna” radošo potenciālu attīstošus. Zina ir neaizvietojams cilvēks, lai arī saka, ka tādu nav. Bet tas brīnums ir tajā, ka viņa apzināti ir mācījusi mūs tikt galā ar visu, arī tad, kad viņas nebūs... Un viņa mūs noteikti pieskata! Bet jau no mākoņa maliņas – to jūtu.
Ingūna Vucena

***

No Zinas es sajutu IMPRO ģimeniskumu, tradīcijas – to svarīgumu un patieso “pievienoto vērtību”, par kuru runājam arī mūsu piedāvājumu sakarā.
Kristīne Paegle

***

Sākumā, ap 1997.gadu, kad sāku sadarboties ar IMPRO, man no Zinas bija drusku bail. Varbūt tā caururbjošā skata dēļ, varbūt tāpēc, ka jautājumus viņa uzdeva tieši un kaut ko izdomāt vai atbildē padarīt sevi labāku nekā esi, vienkārši nebija iespējams. Šķita, ka viņa redz tev cauri. Savu atbildības sajūtu pret IMPRO un klientu viņa prata iepotēt dažu sarunu laikā. Vienmēr esmu teikusi visiem klientiem, ka IMPRO rūp tas, ko viņi domā, kādas ir viņu vēlmes un ar IMPRO saistītās ieceres. Nezinu nevienu citu organizāciju, kur klienti tik nopietni un detalizēti aizpilda novērtējuma anketas. Tas mums no Zinas, un tā ir milzīga bagātība. Vēl jāmin Zinas talants un prasme palīdzēt. Tikko viņa dzirdēja par kādu likstu, sāpi vai bēdu, mirklī sekoja absolūti konkrēts priekšlikums palīdzēt, kas ietvēra katru vissīkāko nepieciešamo detaļu, ieskaitot adreses, telefona numurus, darba laikus, medikamentus utt. Mūžam atcerēšos savu muguras sāpju epopeju un tikai tāpēc, ka Zina kā uzstājīgs eņģelis piespieda staigāt pa dažādiem kaktu kantoriem un izmēģināt visu. Labāk nepalika fiziski, toties psiholoģiski noteikti, jo Zina parādīja, kā ir jācīnās. Viņa bija vispārākās pakāpes cīnītāja. Par IMPRO, par mums, par sevi. Kāds bija Zinai teicis, ka mēs esot ļoti līdzīgas, „vismaz māsas”. Zinai tas patika, man arī, tāpēc katru reizi satiekoties māsišķi apskāvāmies un no sirds izsmējāmies. Katru reizi IMPRO birojā ejot garām Zinas darba vietai, pietrūkst tā skaļā sasveicināšanās rituāla un ļoti pietrūkst viņas pašas.
Astrīda Rogule

***

“Zina visu zina!” – tas bija pirmais sajūtu impulss, kad ieraudzīju Zinu gidu kursu noslēgumā pirms daudziem gadiem. Kursu vadītāja Anda Vīksna pieteica Zinu ar apmēram šādu tekstu: “Zina mums IMPRO ir kā skeneris – ātri noskenē cilvēku un uzreiz var pateikt: der gida profesijai vai neder. Esiet uzmanīgi!” Tā nu šie vārdi manī atbalsojās visus gadus, kopš mirkļa, kad tiku uzņemta gidu pulkā. Pilnībā piekrītu, ka Zinai piemita īpaša, dabas dota cilvēkizjūta. Viņa bija kā visu gidu mamma, pie kuras remdēt sirdi un meklēt prāta mierinājumu grūtos mirkļos. Zina zināja īstos vārdus, ko pateikt katram konkrēti. Turklāt, ideju pilna viņa bija vienmēr. Un mācēja dzīvi uztvert viegli, ar prieku, lai vai cik lielas bija viņas pašas fiziskās sāpes un emocionālās ciešanas. Joprojām manī skan viņas viedie vārdi par cilvēka mainīgo dabu: “Ja reiz uzcēli pati kādu cilvēku uz iedomāta pjedestāla, tad nebrīnies, ka pašai arī nāksies viņu noņemt no tā pēc vilšanās.” 
Guna Kalna

***

Imants Ziedonis ir teicis: “Viena cilvēka mūžs ir tikai īsiņa vienkocene”. Zina bija tāda vienkocene, kurā tika izvizināti un pat izglābti daudzi. Tā bija vienkocene, kas piepeldēja klāt tieši tad, kad to vismazāk gaidi, bet, kad to visvairāk vajag. Un bez prasīšanas aizveda uz vajadzīgo krastu. Vienkocene, kas daudziem no mums deva iespēja ieraudzīt, iemīlēt un saprast pasauli. Un caur šo pieredzi saprast un iepazīt pašam sevi. Vienkocene, kas nu ir aizpeldējusi, bet aiz sevis atstājusi nedzēšamas ūdenszīmes.
Zinčikam patika citēt Ziedoni un epifānijas. Lai rastu atbildes, kopsakarības un iedvesmu. Tajās un Ziedoņa tekstos viņa bieži atrada “īstos” vārdus. Manuprāt, tāpēc, ka viņiem bija ļoti daudz kā kopēja. Bez patosa un liekulības, viņi abi bija pārcilvēki, kas spēja vienlīdz spēcīgi iedvesmot gan runājot, gan klusējot.
Zinčiks bija mana lielā dzīves skolotāja, draugs un padomdevēja. Un par to es klusi un pazemīgi saku “Paldies!”
Edgars Kuzmans

***

Zina,
Tu biji ceļa zīme ceļā,
es Sprīdītis uz meža takas...

Mūžīgā piemiņā un cieņā,
Andris Geidāns

***

Tu vienudien tomēr aizgāji, Zinčik...
Mūsu pirmā satikšanās bija sen, tālajā 1985.gadā. LU jūs mums bijāt divi sporta pasniedzēji, un allaž bija tik svarīgi redzēt, ka uz nodarbību atnāc tieši Tu. Jo Tu mūs katru pazini, sadzirdēji, saprati.
Liels bija mans pārsteigums, kad it kā pavisam citā dzīves frontē, atnākot uz IMPRO, satiku Tevi. Man bija lemts iepazīt Tavus tuvākos draugus... un, ja vien Tu zinātu, cik bieži Tavs vārds izskan mūsu sarunās. Vakar, šodien... mēs viennozīmīgi Tevi atcerēsimies vienmēr. Tu neesi aizmirstama. Tu vienmēr būsi katram mums atmiņās, sirsniņās. Un, kā Tu tā mācēji vienmēr pareizajā vietā un brīdī pateikt, uzmundrināt, ieteikt! Kāpēc visgrūtākajos un apjukuma brīžos gribējās Tevi uzrunāt? Nu, jā, tālab, ka sadzirdēji, saredzēji un nekad neatteici. Ar Tevi mēs dzīvojam joprojām. Tu neatnāc uz biroju, Tu nesēdi pie sava darba galda, bet mēs dzīvojam Tevis iesākto. Tev izdevās savā dzīvē paveikt to, kas tik daudziem nekādi nesanāk. Dzīve turpinās. Autobusi atiet no 33.platformas, lidmašīnas paceļas un nolaižas, gidi vada grupas dabas takās un lielpilsētu drūzmās. Un tam visam ir klāt daļiņa Tavas svētības. Tu joprojām esi ar mums.
Kas to lai zin', no kurienes Tu šobrīd raugies uz mums. Bet mēs zinām, ka Tu mūs redzi. Un, Tu mūs gribi redzēt augam. Gribi mūs uz labu. Kā toreiz Krimā pie batjuškām klosterī ar prieka pilnām acīm čukstēji: ,,Paskaties, kā cilvēks mainās, paskaties, kāda enerģija... Paskaties! Redzi?”
Tu nenoliedzami aizgāji par agru. Tevis mums pietrūkst. Bet ja reiz tā tam bija jānotiek, tad, lūdzu, zini – vari būt mierīga un bezgala gandarīta, ka Tavi bērni dzīvo un strādā, ka Tevis aizsāktais un izlolotais pulsē. Un Tavs vārds allaž būs uz mūsu lūpām. Paldies, ka mums visiem biji!
Jana Iesalniece

***

Meklējot sevi un savu vietu dzīvē, esmu bijusi uz daudzām darba intervijām, kur esmu testēta pēc pasaules standartiem un bieži vien aizgājusi nesapratnē, ko tad īsti viņi meklē? Bet pirms vairākiem gadiem es ierados IMPRO uz interviju ar Zinu par iespējamo darbu – bez CV, bez pieredzes un nesagatavojusies. Man tika dota iespēja piedalīties gidu pārbaudes braucienā un Zina saskatīja manī potenciālu, par kuru man pašai nebija pat nojausmas. Pārējais jau bija manis pašas rokās. Šo doto iespēju un uzticību nekad nevar aizmirst. Nekad. Mans vislielākais paldies viņai par to.
Agrita Rūtiņa

***

Zina – dziļi vērtējoša un sirsnīgi iedrošinoša. IMPRO tradīciju un darba standartu iedibinātāja. Jautājumu un diskusiju brīdī ikdienišķs bija teikums: "Ejam pie Zinas! Redzēs, ko viņa teiks!" Zina daudzus no mums iedrošināja ķerties pie darbiem, ko līdz tam nebijām darījuši, un sasniegt mērķus, kuri sākotnēji likās kosmoss. Zina bija IMPRO dzinulis, kas parāva līdzi ar atvaram līdzīgu spēku un ievilka tūrisma pasaulē uz ilgu laiku. Lieliska pieredze, par ko visi esam pateicīgi! 
Santa Vītola

***

Dzīvē gadās satikt daudzus, dažādus cilvēkus, bet atmiņā paliek spēcīgas personības. Tieši vārdi “SPĒCĪGA PERSONĪBA” ir pirmie, kas nāk prātā, atceroties Zinu. Jo Zina bija cilvēks, kas vienmēr bagāts radošām, inovatīvām idejām. Cilvēks, kam piemita milzīga drosme. Cilvēks ar apbrīnojamām darbaspējām, kas darbam atdeva ārkārtīgi daudz. Cilvēks, kas allaž uzdeva nopietnus jautājumus un meklēja jēgpilnas atbildes. Cilvēks, kas nebaidījās no pārmaiņām, prata mainīties un aicināja mainīties arī citus. Cilvēks, kas gāja dziļu garīgo meklējumu un personības pilnveides ceļu. Cilvēks, kas man Lietuvas Kuršu kāpā stāstīja par savu dialogu ar apkārtējo pasauli un par prasmi ieraudzīt īpašo, vienreizējo, unikālo šķietami pavisam ikdienišķā vidē. Un Zina bija cilvēks, kas Latvijas tūrisma jomā ievilka paliekošas rakstura līnijas, iedibinot ļoti augstus profesionālos kritērijus.
Magda Riekstiņa

***

Kādā agra pavasara dienā, kad Latvijā vēl tikai gaidām siltu laiku un vasaru, nojautu, ka ir jābūt kādai vietai uz šīs planētas, kur jau ir feini un silti. Tik ļoti gribējās izrauties no ikdienas steigas un rutīnas! Un ienācu IMPRO. Ar abām savām mazajām meitām. Nebija pat svarīgi, uz kurieni doties. Galvenais – piedzīvojums. Paradoksāli, bet izvēlējāmies Ziemeļus – ceļojumu uz Lotes zemi. Lai uzzinātu ko vairāk, devāmies aprunāties ar ceļojuma konsultantu. Nezinu, vai tā bija sakritība vai likteņa piespēlēta dāvana, bet, ienākot birojā, ieraudzīju savu skolotāju Andu Vīksnu, kura uz brīdi pusdienu pauzē aizvietoja savu kolēģi Staņislavu Krakopu. Vārds pa vārdam, soli pa solim nonācu līdz Zinai. Nebija nedz māksliniecisku improvizāciju, nedz eksistenciālu sarunu, bet pats galvenais – norāžu un rīkojumu par to, kā man jāstrādā, kā jāvada grupas. Viss tika atstāts manā ziņā. Šo uzticēšanos gidam (sākumā – pat nepazīstamam cilvēkam) varu apbrīnot vēl joprojām. Tikai pēc krietna laika sapratu, ka Zina prata atrast katram gidam, grupas vadītājam savu pieeju. Kādam kāds stingrāks vārds, kādam uzslava. Nezinu, kā izvērstos mana gidēšana, ja dzirdētu skarbu kritiku. Zina prata atrast vārdus (pat tad, kad biju pieļāvusi kļūdas), ieteikumus, tikai pasakot: „Varbūt izmēģini...” vai „Iespējams...” Kad gatavojos vienam no ceļojumiem uz Angliju, šķirstīju dažnedažādus materiālus, grāmatas, Zina pienāca un ar interesi aplūkoja manus grāmatu kalnus. Pašā virspusē atradās izcilā angļu filosofa Vinnija Pūka dzīvesstāsts. Zina jautāja: „Vai tiešām tu to visu ņem līdzi, arī Vinniju Pūku?” Atzinos, ka tā ir vispieprasītākā no visām ceļojumā paņemtajām grāmatām. Un sākām šķirstīt... Zina tikai sev raksturīgajā manierē pajautāja, vai nevarot to paņemt uz brīdi palasīt. Kad saņēmu atpakaļ grāmatu, Zina piekrita, ka Pūks ir īstens filosofs, bet vēl interesantāk viņai esot bijis lasīt manas piezīmes uz lappušu malām un pasvītrojumus. Vienu no tām arī viņa ir atzīmējusi – Apsoli man, ka vienmēr atcerēsies: tu esi drosmīgāks nekā tu tam tici, stiprāks nekā izskaties un gudrāks nekā tu domā! Tieši šāda – mirkļveida saskare man ir bijusi ar Zinu. Tās ir neskaitāmas epizodes, sentences, kuras atceros ikreiz, kad esmu ciemos pie Zinas Ragaciemā.
Ilze Neikena

No Zinas grāmatplaukta
(no lappusēm ar ar aizlocītām maliņām vai iespraustām lapiņām)

Man pieder manas atmiņas un viss, ko esmu pratis sakrāt, un viss, ko esmu mīlējis.
/Antuāns de Sent-Ekziperī/

Ir kāda par prāta spriedumiem augstāka patiesība. Kaut kas caurstrāvo un vada mūs, kaut kas tāds, kam es neapzināti pakļaujos.
/Antuāns de Sent-Ekziperī/

Tālumā mēs iedomājamies visu savādāk. /Antuāns de Sent-Ekziperī/

Svarīgi ir dzīvot, lai atgrieztos...
/Antuāns de Sent-Ekziperī/

Cik tālu lec zaķis mežā iekšā? Līdz vidum, pēc tam viņš lec jau laukā. Vai tā ir tikai vārdu spēle? Tu nelielies, ka esi iedziļīnājies un iedziļināsies vēl dziļāk! Neesi tik pārliecināts! Tu dziļinies pasaulē iekšā un pēkšņi – esi izracies jau otrā pusē laukā! Tu nemaz nezināji, ka biji centrā. Būtu zinājis, nebūtu tālāk racies. Dīvaini, ka centrs (pasaules centrs un jebkurš cits centrs) ir neapdzīvots. Cilvēki, aizrakušies līdz centram, izrokas tam cauri (vai aizrokas garām) nezinājuši. Bet svarīgi ir palikt pusē, pusceļā, pusvārdā. Svarīgi ir pusmūža darbi. Pa rādiusu iešana uz centru. Kad tu pa otru rādiusu ej no centra prom, tevi nes jau centrbēdzes spēks un tu ej jau laukā. Tā mīlestībā, tā draudzībā, tā brīvībā. Un mēs nezinām, kur ir vidus. Tāpēc tas arī ir tik neapdzīvots.
/Imants Ziedonis, Epifānijas/

Tad tu rādi man novītušas puķes un saki: novīta. It kā manā vāzē man pašam nebūtu vītušu puķu. Mīļais, tev ir tik skaisti zobi. Ko tu rādi man to izlūzušo? Tev nāk raudas, un tev gribas raudāt duetā? Kvartetā? Varbūt kļūs vieglāk, ja tev līdzi raudās koris? Dalītās bēdas nav pusbēdas. Savu pusbēdu tu uzvel otram, kuram jau ir sava bēda, un nu viņam ir sava viena un vēl puse tavas. Vai tu to sauc par sava tuvākā mīlestību? Tā ka – ar bēdām nav ko dalīties, nav nekāda labuma. Ieslēdz savas mīnuszīmes seifā un tad nāc ļaudīs. Nāc tai dienā vai tai mazajā stundā, kad tu savas pluszīmes vari piespraust pie krūts kā goda zīmes. Un, kaut tā arī būtu tikai viena stunda nedēļā vai gadā, kad tā iemirdzas, – iznāc no būdas šajā vienīgajā. Ar pluszīmēm kā jāņtārpiņiem naktī.
/Imants Ziedonis, Epifānijas/

taureņiem tik savādiem pilns gaiss
laikam neesmu te vienīgais
un tas salauzītais lidojums
gan jau kādam vēl te ir no mums

gaiss pilns taureņiem tik savādiem
jums nav jāgrib it nekas no tiem
gan jau virs tām rētām kuras dzīs
viņi debesīs ko ierakstīs

ķersies rīklē kumoss taisni kamts
starūdēs zem zaļas zemes samts
mana dzīve: salauzīta šī
mana ticība: ir taurenī
/Imants Ziedonis/

Tu esi brīvs. Re, vējš ir vaļā.
Suns atbrīvots no prieka rej.
Un pasaule kā zive zaļā
Peld cauri manai tīklenei.

Kur paliek tas, pēc kā es dzinos?
Ne leju naids, ne kalnu smīns.
Es sevī lēni izlīdzinos.
Un izkūstu kā svins.

Un ne es padodos, ne cīnos,
Ne es ko prasu pasaulei.
Kā kausēts svins es izlīdznos.
Lai mani jaunā laimē lej.
/Imants Ziedonis/

nu esmu es tik gaišs
man liela laime kaiš
es nezinu – kāpēc
nu viss tiek pieminēts

aug manī iekšā kāds
balts koks vai balts kāds stāds
it kā man pāri nāks
kā grāmatai balts vāks

bez virsraksta bez kā
un arī grāmatā
viss tīrs un nesajaukts
un vēl nav vārdā saukts

un esmu es tik gaišs
man liela laime kaiš
pat nezinu – kāpēc
te viss tiek pieminēts
/Imants Ziedonis/

Brīnumi sēd uz krēsla malas
un burza kabatlakatiņu
kā pasaule pavasari.

Neskaties tā.
Par brīnumiem nebrīnies.
Esi patiess.

Kad brīnums pie tevis atnācis,
esi patiess!
/Ojārs Vācietis/

Tie nav tikai skaļi vārdi,
Draudzība mūs kopā sauks
Arī tad, kad augs jau bārda, –
Katram vajadzīgs savs draugs.
/Arnolds Auziņš/