ILZE NEIKENA

Darbs ar garoziņu, bet bez rutīnas

 Gidam brauciens ir gan darbs, gan ceļojums vienlaicīgi, atzīst Impro gide Ilze Neikena. „Ceļojums jau nekur nepaliek, taču maz ir brīžu, kad vari atlaisties un baudīt.” Tas ir darbs, kas prasa lielu izturību un spēju „sevi savākt”, taču tas spēj arī izcili apbalvot.
Ar Ilzi tiekamies sniegotā sestdienā pēc Impro ceļotāju klubiņa tikšanās, kurā viņa trīs stundu garumā savu publiku izvedusi virtuālā ceļojumā pa Ķīnas krāšņo dabu. „Es zinu, ka tam ir grūti noticēt, bet vispār jau es baigā runātāja neesmu,” Ilze smejot nosaka, kad, dzerot no Ķīnas atvesto jasmīnu tēju, sākam savu sarunu. Skolas laikā klases priekšā viņa nav runājusi – ja izsaukta literatūrā analizēt kādu tekstu, atbildējusi, ka nav to lasījusi. „Kā viņi tā klausīsies, kā es runāšu!” Taču tagad daudzi viņā klausās.

 Nemitīga mācīšanās

 Varētu teikt, ka gida darbs Ilzi atradis pats. Viņa atnākusi uz Impro meklējot ceļojumu ģimenei. Šeit satikusi savu bijušo pasniedzēju, kura arī piedāvājusi pamēģināt vadīt grupu. Mācījusies ar tūrismu saistītas lietas Ilze nebija, bet, studējot norvēģu valodu un kultūru, radusies interese par vikingiem un viņu pārvietošanās ceļiem. Tā pirmie ceļojumi Ilzi veduši uz Norvēģiju un Skotiju. Kaut arī šobrīd tuvāka viņai ir Dienvidaustrumāzija, tomēr, ja kādu laiku nav būts ziemeļvalstīs, viņai to ļoti pietrūkst.
Gida darbs iesākas labu laiku pirms ceļojuma un turpinās arī pēc atgriešanās mājās. Kā atzīst Ilze, vienotas formulas nav, katrs strādā tā, kā viņam ir ērtāk. Taču Ilzei gatavošanās ceļojumiem notiek visa gada garumā un neatkarīgi no tā, kad plānots brauciens uz šo valsti – kaut pēc vairākiem mēnešiem vai gada. Tiek lasītas grāmatas, meklēta informācija, meklētas jaunas apskates vietas, arī reģionam atbilstoša mūzika un filmas. „Man mājās ir mapītes par katru no valstīm, un katrā ir kādas sagataves – kartes, citāti, leģendas.” Gidam smalki jāizplāno gan tas, ko stāstīs, gan tas, kad to stāstīs, jābrīdina grupa, kādi apavi un apģērbs vēlams katrā no ceļa posmiem, kā arī citi organizatoriski jautājumi. Realitāte ieviešot savas korekcijas, bet pamata „scenārijam” ir jābūt gatavam.
Dodoties uz jaunu valsti, ir svarīgi zināt kā uzvesties un ko labāk nedarīt, lai izvairītos no nepatīkamiem starpgadījumiem. „Ir kaut kādas uzvedības normas, ģērbšanās normas, kuras vienkārši ir jāzina.” Un Ilze min piemēru, ka Indonēzijā, Bali nedrīkst svešam bērnam glaudīt galvu – tas ir cilvēka templis, un svešinieki to nedrīkst aiztikt. Ķīnā dominē ideoloģiskā uztvere, kas saistīta ar hieroglifu uzbūvi. „Viņam vajag vispirms vienu domu pabeigt, punkts, un tad viņš iet pie nākamās. Kaut ko gari un plaši stāstot, viņš nesaprot to problēmu,” Ilze stāsta. Ja to nezina, situācijas var izvērsties gan komiskas, gan ļoti nepatīkamas, tāpēc viņa katrai valstij sagatavo ‘tabu’ sarakstu – lietas, ko nedrīkst teikt vai darīt.
Ceļojot pa eksotiskām zemēm, neizpaliek arī dažādi kulinārijas pārsteigumi. Kā Ilze pati apgalvo, ceļojumos viņa esot samācījusies „visādas ēšanas dīvainības”, jo īpaši Taizemē. Grilēti sienāži esot garšīgi, maijvaboles gan nav gājušas pie sirds, jo „garoziņa viņām cieta”. Žurkas gadā vietējie prasījuši bargu naudu par kūpinātām rīsu žurkām, kuras „tur pa laukiem saķer un tad, aiz astītēm sakarinātas, ceļmalā tirgo”. Ir nobaudīti arī bambusā audzēti... tārpi. „Tad viņus tā smuki izkaltē, pēc tam mikroviļņu krāsnī uzsilda un ar sāli un alu – sasodīti labi!” Ilze silti iesmejas. Pirms brīža, stāstot par Ķīnas ceļojumu, viņa sanākušajiem klausītājiem demonstrēja burciņu ar kaltētām skudrām. Tās gan neesot jāēd, bet novārījums jāierīvē sāpju noņemšanai. „Pati rīvējusi neesmu, es tikai visus biedēju, ka man tādas ir,” viņa nosmej, kamēr publikā vērojama visa emociju gamma – no šoka līdz smiekliem.

 Es saku balts, tu dzirdi melns

 Satiekoties dažādām kultūrām un paražām, neizbēgami rodas arī pārpratumi. Humora pilns piemērs Ilzei saistās ar „pārprasto drošības instruktāžu”, kad, ejot uz kādu alu, vietējais gids izsniedzis visai grupai drošības ķiveres. Ilze nopriecājusies, ka, lūk, viens gids, kurš kaut ko saprot no drošības instruktāžas. Košām ķiverēm galvā izkāpuši no autobusa tam paredzētajā stāvvietā, taču Ilze ievērojusi līdzjūtīgus vietējo skatienus. Jau nodomājusi, ‘tā, kaut kas nav kā vajag’. „Izrādās tā situācija ir tāda kā Latvijā aizietu pa to pazemes tiltiņu [no stāvvietas] līdz Gūtmaņalai. Viss!” Sākumā domājusi, ka varbūt vēl kaut kur dziļāk alā var ielīst. Izrādās, ka nevar vis. „Protams, nu, neko – mēs smaidījām un bildējāmies,” viņa nosmejas.
Tomēr šādu situāciju ir vieglāk pārvērst jokā nekā alu, kurai, kā izrādās, cauri ir jāpeld, taču viņa par to nav iepriekš brīdināta, līdz ar to viņas vadītajai grupai līdzi bijušas ūdenī sabojājamas lietas. Vai arī vietējā gida teiktais ‘tur būs mazliet jāpieliecas’ izvēršas par rāpošanu uz ceļiem cauri sikspārņu apdzīvotai (un piedzīvotai) alai. „Nu, ko man darīt, atliek vien pateikt paldies vietējam gidam par izsmeļošu informāciju,” nu jau viņa var pasmaidīt par piedzīvoto.
Gadās gan neparedzamas situācijas laika apstākļos, gan kļūmes tehnikā, taču ir jāsaprot, ko tu vari mainīt un ko ne. Un jāsaglabā miers. „Nu, ko tas dos, ja es arī sākšu vaimanāt?” Tādā brīdī jākoncentrējas, lai situācija pēc iespējas drīzāk tiktu atrisināta. Piemēram, sistēmas kļūdas dēļ visai grupai nav rezervētas aviobiļetes. Jeb vulkāns izmet pelnus, un pastāv iespēja, ka tiks atcelts avioreiss prom no salas, uz kuras atrodas grupa. Vai arī vietējais šoferis un gids paziņo, ka viņiem rīt ir brīvdiena, un viņi nekur nebrauks. „Tam nav nozīmes, kā es to organizēju, jo tajā brīdī ir svarīgi, lai cilvēks jūt, ka situācija tiks atrisināta,” viņa saka.
„Bet es tās ķibeles neuztveru par traģēdijām,” Ilze ir optimistiska un atzīst, ka panika viņai nekad neiestājas. Tas ļauj vispirms koncentrēties uz problēmas novēršanu un tikai tad to analizēt. „Tieši tāpat ir nogurumā. Tu 12 stundas no vietas runā, ir dažādi jautājumi, neadekvātas rīcības no vietējo puses, bet tev nav tiesību tajā brīdī būt nogurušam. Noguris tu vari būt tikai tad, kad ir aizvērtas istabiņas durvis.”

 Visi cilvēki ir labi, daži tikai mazliet dziļāk sevī

 Ceļojuma laikā Ilze cenšas nedomāt par to, kas varētu noiet greizi, bet orientējas uz darbu ar cilvēkiem. „Cilvēki ir dažādi, viņi reaģē dažādi,” viņa saka. Tāpēc gida pienākums ir saglabāt mieru jebkurā situācijā. Jo tiklīdz gids uztraucas, tā arī grupa sāk nervozēt. Un situācijas mēdz būt visdažādākās – sākot no dabas untumiem un tehniskām ķibelēm, līdz pat veselības likstām. „Pirmo palīdzību vajag zināt!” Ilze ir pārliecināta. Kā arī jābūt mazliet psihologam, lai zinātu, kā runāt ar cilvēku, kā viņu atvērt, lai ceļojums būtu izdevies, kā nogludināt asumus saskarsmē.
Tomēr Ilze ir ievērojusi, ka katrā ceļojumā ir savas kritiskās dienas. Kādam informācijas ir par daudz, viņš „izslēdz” uztveri un sāk domāt par mājām, kāds ir redzējis visu, ko vēlējies, un no ceļojuma vairs neko negaida, cits – sapratis, ka ceļojums neizskatās tāds, kādu viņš ir iecerējis. Bez iztēles braukt ir grūti, viņa saka, taču reizēm tā arī traucē, jo galvā „uzzīmētā” bilde mēdz nepiepildīties. „Es saprotu, ka tas izklausās smieklīgi, bet, ja tu uzbrauc kalnā, un tur ir mākoņi, tad cilvēks tev var pārmest, ka tu esi sabojājis visu mūža sapni, jo viņš tikai šī kalna dēļ ir braucis!”
Tomēr, lai arī kādas situācijas negadītos risināt, savs darbs Ilzei ļoti patīk. „Es sevi nevaru iztēloties, ja man būtu jāsēž katru dienu birojā,” viņa atzīst un piebilst, ka ir tā strādājusi, taču tādā darbā viņa nonīkstot. Vajag kaut ko redzēt, būt cilvēkos. „Tas nekas, ka tu reizēm ‘atraujies’ no tiem pašiem cilvēkiem,” viņa iesmejas. „Bet tu sapurinies, nosaki pie sevis ‘visi cilvēki ir labi, kāds varbūt dziļāk sevī ir labs’, un ej tālāk

Sakārtojot vidi sev apkārt, sakārto arī domas

 Ilze pati uzsāk sarunu par darba savienošanu ar ģimenes dzīvi, jo par to bieži jautājot. Un viņa ir pārliecināta – svarīgs ir ne tikai kopā pavadītā laika daudzums, bet arī kvalitāte. „Ja izdodas atrast to līdzsvaru, cik daudz tu esi mājās un cik darbā – tad ir perfekti!” Pēc intensīvas vasaras un rudens, tagad divus mēnešus viņai būs brīvāks. Ģimenei ir iegādātas teātra biļetes, izplānoti izstāžu apmeklējumi. Vismaz reizi gadā viņi kā ģimene dodas arī ceļojumā – vienu gadu siltās zemes, nākamo kāds aktīvāks pārgājiens vai ekskursiju tūre. Gadu gaitā viņa ir atradusi šo līdzsvaru darbam un mājām. Pat vairāk – tagad, kad darbs Ilzi ved apkārt pa pasauli, viņai ir sajūta, it kā mājās pavadītu vairāk laika nekā tas bijis tad, kad viņa strādājusi valsts darbu šeit pat Rīgā. „Tad tu aizej uz darbu ļoti agri, vēlu beidz, tev viss ir līdz kaklam. Un rezultātā mājās tu esi ‘da nekāds’. Bet tagad es zinu, ka tajā brīdī es patiešām esmu mājās.”
Atgriežoties no ceļojuma, Ilze ķeras pie tīrīšanas un kārtošanas – ne tāpēc, ka māja netīra, bet lai atbrīvotos, lai attīrītu domas. Darot fizisku darbu, tiek pārcilātas un izsijātas negatīvās emocijas, un tādā veidā tās noliktas malā. „Un kad es mājiniekiem esmu jau ‘līdz brošai’ ar savu kārtību, man pajautā, ar humoru, protams, ‘Cik ilgi tu būsi mājās? Kad tev atkal ir jābrauc?’,” skan Ilzes smiekli.

 Gida darbs nav viegls. Ir jāmāk sevi savākt un mobilizēt. „Tev ir jāprot nostādīt ceļotāju prioritātes augstāk par savām īpašībām, savām prioritātēm,” viņa secina. Katram darbam ir sava garoziņa, taču kā interesantāko Ilze atzīst to, ka šajā darbā neiestājas rutīna, jo visu laiku ir kaut kas jāmācās, kaut kas jāsameklē. Atrodas jauni fakti, attēli un filmas. Nemitīgi ir daudz jaunas, interesantas informācijas. Kā plusu Ilze atzīst arī to, ka viņas „teritorija” ir tik plaša – rutīna vienkārši neesot iespējama! „Es pie sevis esmu noteikusi tā – tad, kad es iekāpšu autobusā domājot ‘ai, te jau es visu zinu, man jau vispār nevajag gatavoties’, tad droši vien būs jāpieliek punkts. Vai arī jāuztaisa pauze,” Ilze rezumē.

Liene Pommere

---