ANDRIS GEIDĀNS

Apstāties un saprast, uz kurieni tu ej un kāpēc

Impro gids Andris Geidāns sevi sauc par „ārkārtīgi fundamentālu empīriķi” – viņam vajag visu pašam izmēģināt un pašam redzēt. Saskarsme ar cilvēkiem un apkārtējo vidi viņu interesē tikai tiešā veidā, pastarpināta tā viņam neder. Tāpēc savulaik viņš atteicies no darba birojā un nodevies aktivitātēm, kas ļauj pasauli izzināt no pirmavota.

Mūsu saruna pavisam nemanot aizsākas ar filozofiskām tēmām. Kāpēc mēs baidāmies doties ārpus pierastajiem un ērtajiem apstākļiem, lai paši „aptaustītu” pasauli? Kāpēc tik daudzi ļauj dzīvei sevi brīvi kaut kur nest, taču paši neinteresējas – uz kurieni?

Andris nebaidās izmantot drosmīgas frāzes un saukt lietas īstajos vārdos. Un tāpēc nerodas šaubas, ka viņa vērtību sistēma ir tāds pamatīgi nostiprināts mūris, un šī saruna ir „pa īstam”.

SKATS NO MALAS

 

Pēc paša vārdiem, Andris ir „selindžerisks tips” – viņā absolūti nav sportiska sacensību gara, nekad tāds nav bijis, līdz ar to izaicinājumus viņš vienmēr ir meklējis citur. Šobrīd viņš to ir atradis grupu vadīšanā tieši uz tām zemēm, kuras pats sauc par „sarežģītām”. Kā piemēru minot pašam tik ļoti tuvo Jemenu, Andris skaidro, ka „sarežģīta zeme” ir tāda, kura asi kontrastē ar rietumu vidi un, nenoliedzami, kur arī drošības nodrošināšana grupai no gida puses prasa vairāk uzmanības.

Tomēr šī pavisam atšķirīgā vide viņam ir tuvāka nekā mums tik labi saprotamā un pierastā tieši tāpēc, ka tā ir citāda. „Vajag pārslēgt vides kardināli, lai tu varētu atkal uz lietām skatīties asi un redzēt viņas pēc būtības,” viņš skaidro. Andris to salīdzina ar Lielvārdes jostas aušanu: „Kaut kādā brīdī tai jostai ir jāuzmet acs kopskatā. Pretējā gadījumā var gadīties, ka katrs ieaustais raksts ir ārkārtīgi krāšņs, bet patiesībā, ja uz to paskatītos nedaudz plašākā un garākā vēzienā, izrādītos, ka vai nu viņš pilnīgi disonē ar iepriekšējiem, vai viņš patiesībā ir galīgā nejēgā. Un tas nav tas raksts, kam tur ir jābūt. Bet vajag to skatu no malas.” Skats no malas ir vajadzīgs visai ikdienai un visai videi kopumā, Andris ir pārliecināts, un tieši to sniedz ceļojums uz pilnīgi atšķirīgu zemi. „Jo lielāka svira, jo lielāku akmeni var pacelt,” viņš rezumē.

Ceļotājs gan ne vienmēr saredz šo sviru. Jau vairāk kā 10 gadus Andris vada grupas, un šo gadu laikā ir ievērojis, ka ļoti reti kurš ir pilnībā apmierināts ar ceļojumu. Tomēr Andris ir pārliecināts, ka patiesie neapmierinātības iemesli nav meklējami apkārtējā vidē, bet pašā cilvēkā. Līdz ar to kā neatņemamu rīku, kam jābūt ceļotāja mugursomā, viņš nosauc spēju pieņemt to, ko tu redzi, un nenostādīt sevi augstāk par to, ko tu neizproti. Savos izteikumos viņš ir nesaudzīgs: „Kur cilvēkā var būt tāda neiedomājama lepnība! Neatkarīgi no tā, kā tevi sauc un kāds ir tavs zinātniskais grāds, paskaties spogulī un pajautā – kas tu tāds esi, lai tev var atļauties nepatikt vesela valsts, vesela tauta, vesela kultūra nošķirtā, attālā ģeogrāfiskā punktā, kas ir pilnīgi atšķirīgs. Tā ir augstākā lepnība un augstākais grēks, ja tu viņu vispār tā formulē.”

Risinājums viņa skatījumā ir vienkāršs – ir jābūt atvērtam. Ej un skaties, vēro. Vērtēt cilvēks drīkst tikai tad, kad viņš ir iekrājis pieredzi, redzējis pietiekami daudz, lai spētu saskatīt kopsakarības. „Nemēģini izdarīt secinājumu un vēl jo vairāk vispārināt viņu pēc viena un iespējams visnenozīmīgākā elementa, kurš tev vienkārši iedūrās acīs,” viņš brīdina.

IZAICINĀJUMS PAŠAM UN GRUPAI

 

Katrs ceļotājs brauc savu iemeslu dēļ – cits brauc krāt iespaidus, cits kompānijas pēc, cits vienkārši vēlas „nolaist tvaiku”. Un visi iemesli ir vienlīdz labi, jo tikai ceļojot un izbaudot pasaules dažādību pašam, cilvēks var kļūt atvērts citādajam.

Andris vienmēr ļoti priecājas par aktīvajiem ceļotājiem, tiem, kuri vēlas redzēt un izzināt, nevis ceļojuma laikā nodarboties ar grupas „sociuma pārveidošanu”. „Vienmēr katrā grupā ir cilvēki, kas tiešām kaut ko kvalitatīvu arī atved mājās, kas atbrauc ar kaut kādu īpašu domu. Tas jau arī ir mūsu kopējais labums pēc idejas, jo cilvēks, ja viņš ir kaut ko labu sapratis, labu aptvēris, viņš jau to principu, mājās atgriežoties, iedzīvinās,” un tas ceļ mūsu kopējo izpratnes līmeni par pasauli, viņš ir pārliecināts.

Atgādinu Andrim viņa iepriekš teikto, ka gida maņas ar laiku notrulinās, un viņu vairs nekas nespēj pārsteigt. Viņš piekrīt, taču atzīst, ka, paldies Dievam, ir tādas reizes, kad, par spīti darba ritmam, izdodas noķert to brīnuma sajūtu. „Tāds bija Nanga Parbats, astoņi tūkstoši cik tur metru. Mēs kāpām augšā Pakistānā. Nakts, pilnmēness, aiza, apakšā ledājs un augšā sniegbalts tas Nanga Parbats, un pilnmēness viņā atspīd. Viņš vienkārši sudrabā spīd! Debesis ir melnas, spīd zvaigznes, un mirdz nevis baltā, bet sudrabā tas kalns, un apakšā aizā pazūd ledājs, kas čurkst un ņemas, un mēs jājam pa šauru taku zirgos. Oh!” Taču ir būtiski nepaskriet garām, bet atļaut sev to tajā brīdī noķert, viņš piebilst.

Vislabāk Andris jūtas Tuvajos Austrumos, jo tur cilvēki prot sadzīvot viens otram līdzās un necenšas „samērīties”, kurš svarīgāks. Rietumu pasaulē pietrūkst šīs cieņas vienam pret otru. „Tajā reģionā ir šausmīgi daudz ko mācīties par līdzāspastāvēšanas prieku. Tur ir viss apakšā – par nedusmojies, par labdien, par smaidu. Nevis „makdonalda” smaidu, nevis tāpēc, ka pienākums smaidīt, bet brīvi sirdī pasmaidi.”

Lai arī latvieši kopumā ir atvērtāki pret citādo nekā vidējais rietumnieks ar „koloniālās Eiropas dižmanību” sevī, tomēr ir lietas, pie kā „sarežģītajās zemēs” ir jāpierod arī mums. „Kā viņš iemācās tikt galā ar to, ka blakus ir melns ģīmis,” Andris aizsāk smago rasisma tēmu. Tomēr viņš atzīst, ka nevar jau īsti nevienam pārmest, jo šeit mums pietrūkst pieredzes saskarsmē ar tumšādainiem cilvēkiem, tāpēc latvietis bieži vien sevī ir rasists. „Un viens ar to savu iekšējo rasismu tiek galā vieglāk, otrs smagāk,” viņš piebilst. Taču arī šeit talkā nāk atvērtība un spēja pieņemt citādo. „Ieklausies cilvēkā, runā ar viņu!” ir vienīgais Andra padoms.

Vienlaikus arī pašus Tuvo Austrumu vietējos viņš nebūt nesaredz upuru lomā – arī viņi paši tādu sapucējušos balto tūristu labprāt un ar interesi nopēta, jo nebūt ne katru dienu tādi skati pie viņiem redzami.

DZĪVĪBA IR KUSTĪBA JEB TIKAI MIRUŠAIS NEKUSTAS

 

„Cilvēks ir domāts kustībai, dzīve ir kustība. Dzīvība ir kustība. Mirušais nekustas, dzīvais kustas. Tā dzīvības kustība ir jāuztur, bet viņa ir jāuztur kvalitatīvi – pašam ar sevi, ar savu darbu, ar savu attieksmi.” Mēs mēdzam baidīties no nezināmā, taču Andrim ir viens padoms: „Izej un pamēģini!” Jo tikai pamēģinot var saprast, kas tev der, un kurā vidē tu jūties ērti.

Mūsdienās cilvēks vairs ne tikai neraujas doties ārā, bet viņš raujas iekšā, jo tur ir viss, kas viņam ir nepieciešams – daudz ērtāka un ātrāka komunikācija caur sociālajiem tīkliem, vairāk iespēju uzzināt nepieciešamo informāciju, pazīstama vide. Problēmu Andris saskata tajā, ka cilvēkam paliek nevajadzīgi doties ārā un izbaudīt dzīvi to dzīvojot, un pēc laika norises, kas atrodas ārpus viņa ērtību robežas, cilvēku sāk biedēt.

„Katra lieta ārpus mums ir tikai instruments,” Andris ir pārliecināts. Cilvēkam ir jāprot komunicēt izmantojot jebko, taču viņš nedrīkst pazaudēties šajās lietās, viņam jāspēj saglabāt pašam savu ceļu un virzību.

„Šobrīd cilvēkiem vairs nav ceļa. Viņi plūst. Un tās informācijas ir tik daudz, ka viņš patiesībā plūst nevis kā viens strauts, bet kā izplūdusi straume palu laikā, aizķeroties aiz visiem ciņiem, lediem un koku stumbriem. Kaut kur plūst, un pats nezina, uz kurieni.” Svarīgi ir apstāties un saprast, uz kurieni tu ej un kāpēc. Galapunkts cilvēka dzīvē ir tikai viens, kurš pienāks pats no sevis, tāpēc svarīgi ir tikai atskaites punkti. Un katrā no šiem punktiem ir apzināti jāizvēlas tālākais ceļa virziens. „Bet tieši apzināti izvēlēties,” Andris uzsver, „procesa laikā novērot, atrast laiku saprast, izvērtēt un tad izvēlēties, kas tad ir tas, ko tu dzīvo. Kas ir punkts, ko tu esi ieraudzījis.”

Tā kā viņam pašam patīk atskaites un pārdomu punkti, tad arī ceļotājus viņš ved uz „punktiem”. „Piemēram, Sokotras salas Erissal rags – vienkārši nav tālāka punkta Indijas okeānā. Nu, tad kaut satelīta uzņēmumā tu vari parādīt, kur tu esi, un tas ir forši! Un tas ir tas mirklis, kad es esmu šeit. Tas ir tik budistiski meditējošs moments. Tas ir brīnišķīgi!” Andris iesaka tur uzbūvēt budistu templi, lai ceļotājs var mierīgi apsēsties, pārdomāt savu atskaites punktu un izvēlēties tālāko virzienu.

ATSKATS VĒSTURĒ PALĪDZ IZPRAST ŠODIENU 

 

Ārpus darba Impro, Andris nodarbojas ar viduslaiku izzināšanu un vēstures iedzīvināšanu. Ar biedrību Livonensis viņi organizē viduslaiku tematikas pasākumus, bruņinieku cīņas, ierāda interesentiem viduslaiku dzīves nianses. Andris to sauc par fakultatīvu izglītību un jēgpilna vietējā tūrisma attīstīšanu.

„Vēstures izzināšanu es uzskatu par sevis izglītošanas procesu,” Andris saka un ir pārliecināts, ka atskats vēsturē, ļauj izprast šībrīža sabiedrības norises un attiecības. „700 verdzības vai neverdzības gadi – muļķības! Mēs nevaram dzīvot, ja mums ir vēsturisks blackouts*, robs mūsu kolektīvajā atmiņā.”

Kopā ar domubiedriem viņi ir izcēluši viduslaiku vēstures tēmu sabiedrības uzmanības lokā. Kad sabiedrības interese ir uzjundīta, tagad uzdevums ir paskatīties, kas tad galu galā ar mums šajā laikā notika. „Ir jāsaprot, lai mēs nejustos vienkārši apbižoti, kas ir visnekonstruktīvākā iespējamā [rīcība], jo tā nekur neved. Bet, lai mēs saprastu, cik apbižoties ir truli, mums vajag parādīt, ka nav jau par ko. Mēs bijām tajā procesā visu laiku – un kāds tas bija, tāds bija.”

Viņu iepriecina tas, ka vēsturiskām nodarbēm ir pievērsušies daudzi jauni un spējīgi cilvēki, atvērti un zināt griboši cilvēki, kas savas zināšanas un aizrautību nodod arī tālāk. „Šī te viduslaiku tēma, tas patiesībā ir zināmā mērā vējš, kuru mēs radām, kas rosina cilvēku uz kaut kādu pozitīvāku skatījumu uz lietām. Viņš rosina iziet ārā! Bet, ja cilvēks iziet ārā, tad viņš vairs nerunā par ekoprojektiem un tādām lietām, viņš dzīvo ekoloģiski.”

Andrim pašam tā ir iespēja nodarboties ar savām sirdslietām – zirgs, zobencīņa, pārgājieni dabā. „Tā ir tā iespēja sanākt kopā, iziet ārā, izjust to klātesamību dabai un apkārtnei. Vienkārši ieklausīties vējā vai apsēsties krastā un pavērot upi. Ar to mēs dodam sev citu ritmu. Tu lauz savu ritmu un pamēģini citu. Un tad es garantēju – tev būs tas brīdis apsēsties un paklausīties vēju!”

Liene Pommere

* Blackout (angļu val.) – šajā gadījumā: zināšanu, izpratnes trūkums

---