Arhitektam KASPARAM BRAMANIM patīk ekstrēmi ceļojumi: tērēt pēc iespējas mazāk naudas, iztikt ar minimālu daudzumu mantu, ceļojumam īpaši negatavoties, bet sākt rīkoties un domāt tikai pēc nokļūšanas galamērķī. Šoreiz Kasparam kopā ar vārdabrāli, sauktu par Kalniņu, un Mārtiņu, sauktu par Kaimiņu, izvēlē krita uz slaveno Baikāla ezeru Austrumsibīrijā. Tāpēc, ka ļoti eksotiski un, neraugoties uz lielo attālumu, pietiekami lēti. Līdz Baikālam puiši nedēļu brauca ar vilcienu, tikpat ilgu laiku tur arī uzkavējās.
1. diena: ziņa par septiņiem līķiem
Kad piecos no rīta pa vilciena logu ieraudzīju 2500 metrus augstos sniegotos kalnus, kas stiepjas gar Baikālu, sapratu, ka mans sapnis ieraudzīt skaisto Sibīriju sāk piepildīties. Iebraucām diezgan lielā un ar rūpnīcām pilnā pilsētā Severbaikaļskā. Gaiss gan bija tik dzestrs un tīrs, ka pat mazliet degunā cirtās, stāsta
Kaspars Bramanis. Tālāk mūsu ceļš veda uz divdesmit kilometru attālo Ziemeļbaikāla tālāko apdzīvoto punktu Ņižneangarsku, kur nokļuvām ar taksometru. Pa ceļam šoferītis paskaidroja, ka, lai tiktu pāri Baikālam un dotos tālāk taigā, mums nepieciešamas trīs atļaujas: uzturēšanās, medicīniskā un mežziņa. Vēl viņš īsumā pastāstīja, kāda šeit ir situācija drošības ziņā. Nesen omonieši ar miličiem bija sastrīdējušies kāda automobiļa dēļ un notikusi atklāta izrēķināšanās savā starpā. Septiņi nogalinātie... Vīra stāstījumā bija jaušamas izmisums, kas pamazām piemetās arī mums...
Laipni lūgti Sibīrijā!
Ņižņeangarskas slimnīcā pus dienu kārtojām medicīnisko atļauju, kas nepieciešama visiem sanatorijas apmeklētājiem. Kaut arī ne jau uz sanatoriju šurp atbraucām. Izgājām arī fluorogrāfisko apskati un asins pārbaudi uz AIDS, piedevām galvenā ārste pilnīgi bez iemesla paziņoja, ka viņai riebjoties tādi tūristi kā mēs, bet atļauju tomēr iedeva. Gājām uz tuvējo pauguru nomierināties. Vērojām kazas, kas brīvi staigāja pa pilsētu, lūkojamies uz Baikālu un elpojām Sibīrijas skujkoku smaržīgo gaisu. Pamazām oma uzlabojās un pēc brīža jau bijām kuģītī, lai celtos pāri Baikālam uz viņu krastu. Trīs stundu laikā pieveicām 42 kilometrus. Izrādījās, ka Hakusi sanatorija ir vienīgā apdzīvotā vieta šajā krastā Baikāla ziemeļu galā. Divstāvīgas koka viesnīciņas brīvi izvietotas mežā, sanatorijas sāls minerālvielām bagātais karstais avotiņš, ap kuru apbūvēts pirts komplekss ar baseiniem.
Mēs devāmies pārnakšņot mazliet tālāk no sanatorijas uz smilšaino Baikāla krastu. Uzkūrām ugunskuru, salasījām skujas, uz kurām gulēt, un apkašā vēl paklājām plēvi, lai nesaltu cauri un nenāktu mitrums no zemes.
2. diena: uz akmens krāvumiem kalna galā
Nākamajā rītā pamodos ļoti agri, jo guļammaiss bija par plānu un es nosalu. Pussešos no rīta sakravājām mantas un neēduši devāmies pārgājienā uz Froļika ezeru. Veiksmīgi apgājām apkārt mežsarga mājai (mums nebija viņa atļaujas). Pamazām sāku nojaust, ko mums nozīmēs šis pārgājiens. Ceļi, kas kartē tika iezīmēti ar raustītu līniju, bija cilvēku iemītas takas sliktākas par meža zvēru takām. Somas smagas un neērtas, lai līstu caur brikšņiem vai kāptu kalnos. Visu laiku maldījāmies un kašķējāmies par to, kur un kā būtu jāiet.
Baikāla krasts ir ļoti dažāds. Piedzīvojām gan smilšainu pludmali, gan stāvas smilšu kāpas, gan arī ar oļiem nobērtu krastu, kas tālāk no ezera pāriet purvā. Purvs bija pārpildīts ar milzīgiem apaugušiem akmeņiem.
Tad sākām iet pa taigu. Sajūtas neaprakstāmas. Kā īstiem hipijiem. Kaimiņam sandales, man izirušas botas, bet Kalniņam kurpes, no kurām viena izjukusi un aptīta ar izolācijas lenti. Taigā garas egles ar īsiem zariem, Sibīrijas bērzi, krūmāji, priedes, paretāk ciedras.
Pa purvāju, vietām pa brikšņiem ar kriteņiem un necaurejamiem biezokņiem nonācām pie apmēram 1500 kilometrus augsta kalna. Pašiem nemanot, sākām rāpties augšā. Uzkāpuši vienā paugurā, ieraudzījām ļoti interesanti vienu otram virsū sakrāmētus akmens blokus. No turienes pavērās brīnišķīgs skats: Baikāls, aiz tā tālumā lielie sniegotie kalni, burvīga senleja starp diviem kalniem un apakšā upīte.
Kāpiens lejup bija mokošs, jo nogāzes bija pietiekami stāvas, lai noslīdētu lejā un nosistos.Turklāt kāpšana bija vietām caur brikšņiem, vietām pa akmeņiem. Paātrinājām tempu, lai paspētu nokļūt līdz kalnu ezeram. Nonākot purvainās vietās, bieži vien nomaldījāmies no takas. Tad mēs atgriezāmies atpakaļ uz vietu, kur to pazaudējām, un mēģinājām no jauna. Meklējām taku perpendikulāri virzienā no kalna uz upi balss sasaukšanās dzirdamības robežās. Vairākas reizes veiksmīgi atradām to. Bija arī tā, ka galīgi neko nevarēja saprast. Tad mēs un tālāk gājām bez takas, cerībā, ka atkal uz tās uziesim. Tā ejot,parasti uzkūlāmies atpakaļ uz tās
Septiņos vakarā vajadzētu domāt par apmešanās vietu. Tajā brīdī pa taciņu pretī nāca divi tūristi. Sākām pļāpāt. Izrādās, ka līdz ezeram vēl jāiet trīs stundas. Viņi arī bija maldījušies veselu dienu un briduši pa ūdeni līdz ceļiem. Tā viņi mums izstāstīja tālāko ceļo sīkās niansēs. Kalnos viņi bija redzējuši svaigas lāču pēdas, bet savukārt mēs uz takas atradām vēl siltas lāča kakas. Apmainījušies ar iespaidiem un e-mailiem, izšķīrāmies.
Vadījāmies pēc zīmēm uz takām, kuras bija atstājuši krieviņi. Tās bija nolauztas koku galotnes apmēram divu metru augstumā. Uzgājām vienu jau agrāk uztaisītu ugunskura vietiņu takas malā ļoti purvainā vietā, kur sakūrām ugunskuru, sataisījām guļvietas, ēdām griķus ar maizi un šprotēm.
3. diena: iekšā biezoknī
Rīts uzausa norasojis mitruma un odu pārpilnībā. Pie kalna pārejas nonācām pēc divām stundām. Kāpjot lejā, atkal pazaudējām taku. Lejā atkal atradām, bet tur sākās īsts purvs. Apmēram 200 500 metrus bridām pa ūdeni un ciņiem. Beidzot es sapratu, ko nozīmē ar tādiem apaviem staigāt pa taigu. Piemēram, Kaimiņš pa ūdeni brida vilna zeķēs, nesot sandales rokā. Tas bija ļoti labs skats. Man patika. Šoreiz tas bija ilgs un patiešām mokošs gājiens, jo sākās drausmīgi biezokņi. Apakšā akmeņi apauguši ar sūnām, uz kuriem kāpjot var viegli izlauzt kājas. Starp akmeņiem 40 70 centimetru dziļumā var redzēt un dzirdēt, kā čalo pazemes strautiņi, kuriem pa virsu sakrituši prauli un kriteņi. Savukārt tas viss bija aizaudzis ar brikšņiem un garu zāli, tādējādi praktiski nebija iespējams redzēt, kur jāliek kāja. Tāpēc bridām ļoti prātīgi un uzmanīgi.
Ielīdām mazo priedīšu mežā, kuru augstums bija apmēram divi četri metri. Pa tādu biezokni praktiski nebija iespējams paiet, jo zari uz zemes saauguši krustu šķērsu. Tāpēc es kāpu pa zariem uz augšu, kamēr tas noliecās virsū uz nākamo zaru. Tādā veidā es pārlīdu no zara uz zaru. Biezoknis pēc kādiem 400 600 metriem mūs bija galīgi piebeidzis. Bet drīz jau klāt bija Froļika kalnu ezers. Tā ūdens dzidrs, akmeņains dibens, krasta smiltis dzeltenas, joslām melnas. Bijām ļoti noguruši, tāpēc izdomājām paņemt brīvdienu un kārtīgi atpūsties. Uztaisījām būdu: ar plēvi pārvilktu zaru karkasu, kam viena puse pārklāta ar egļu zariem.
4. diena: pirts un viesu diena
Jau no paša rīta ķērāmies pie pirtiņas būvēšanas. Visu dienu kurinājām akmeņus, kamēr tie uzsila. Pati pirtiņa bija ļoti vienkārša: četri balsti, pāri tiem pārlikti savienojošie šķērskoki un pa vidu akmeņu kaudze, zem kuras apakšā uztaisīta plītiņa. Mūsu darbs bija tik vien kā iekurināt un apvilkt to visu ar plēvi.
Kamēr kurējās pirtiņa, aizgāju izpeldēties. Ezers kādus 100 150 metrus ir sekls kā jūrā un tad ļoti strauji aiziet dziļumā. Tas bija fantastisks efekts: tu peldi un redzi ūdenī uz smiltīm no viļņiem izveidojušos saules staru tīklu, kurš, peldot tālāk, pēkšņi pazūd dziļumā un tavā priekšā parādās absolūtais melnums.
Tādā veidā atpūšoties, pienāca arī pēcpusdiena. Pastaigājos gar krastu un spēlēju mutes ermoņiku. Kaimiņš aizgāja pielikt malku pirtiņā un atgriezās ar bēdu vēsti, paziņodams, ka otrā pusē upei, kura ietek Froļika ezerā, pie pirtiņas ieraudzījis astoņus tūristus.
Mums tā bija vilšanās, jo cerējām nesastapt nevienu cilvēku, taču sakārtojām savu apmetni un bijām gatavi viņus uzņemt. Tie izrādījās krievi no Azerbaidžānas, ļoti jauki cilvēki. Vakarā kopā gājām pirtī un skrējām ezerā peldēties.
5. diena: bluķi un purvi
Visu nakti riktīgi gāza lietus, bet mēs nesalijām paglāba plēve. Neizgulējos, jo no zariem teltī bija pilns ar knišļiem, kuri man nelika mieru visu nakti.
Sirsnīgi atvadījāmies no mūsu viesiem un devāmies atpakaļ uz sanatoriju. Ezerā bija pacēlies ūdens līmenis un iemītā taka vairākās vietās bija applūdusi. Jau pēc pirmajiem kilometriem mūsu apavi un bikses no mitrās zāles un ūdens bija izmirkuši.
Pirmais pārbaudījums bija lielie akmens bluķi ezera malā pat līdz četru metru augsti. Tie tiešām bija slideni. Kaimiņš no viena kārtējā pārgalvīgā lēciena paslīdēja un pārsita lūpu. Smags kritiens. Pie tā arī bija vainīgas sandales, kuras viņam nepārtraukti ļurkājās un sprādzējās vaļā.
Ezera krasts nepārtraukti mainījās te apaudzis ar niedrēm, te vietām smilšaina pludmale, kuru šķērso strautiņi ar nenormāli aukstu ūdeni, kuri čalodami tecēja lejā no kalniem. Brīžiem purvs, kur vietām kāja iestiga līdz ceļiem, brīžiem priedulāji, kuru zari ieliecās dziļi ūdenī, tādējādi vienīgais veids, kā tos varēja apiet, bija brišana pa ūdeni ezerā.
Pēc divām stundām nonācām līdz Baikāla Aijaijā līcim. Smilšainā vietā ar jauku zālāju uztaisījām pusmetru augstu koka karkasu, ko pārvilkām ar plēvi, jo Baikālam otrā krastā bija savilkušies lillā mākoņi un tur jau gāza lietus.
6. diena: pusguļus brūklenēs
Praktiski neēduši un nedzēruši (katrs pa saujiņai apēdām pēdējos riekstiņus) uzreiz devāmies ceļā, jo todien no sanatorijas Hakusi atgāja kuteris, uz kuru bija jāpaspēj. Nākamais bija tikai pēc nedēļas.
Ejot gar mazajām norasojušām priedītēm, mūsu drēbes uzreiz palika slapjas. Nonācām pie viena strauta, kur taka nogriezās prom no krasta uz kalniem. Mēs izšķīrāmies doties pa taku, jo tā bija labi iemīta un izskatījās, ka ved pareizā virzienā. Tā arī bija. Tikai nelaime tāda, ka, vairākām upītēm tekot lejā no kalna, bija izveidojusies purvaina vide un taka atkal bija praktiski nenosakāma. Parasti tādās vietās rēgojas vairākas takas un mēs turpinājām iet, mēģinot uzminēt pareizo. Neskatījāmies kompasā, tāpēc atkal apmaldījāmies.
Ļoti daudz pārkritušu koku un, pamazām kāpjot lejā no kalna uz purvāju, taka atkal pazuda. Pa to laiku Kaimiņš bija pārrāvis sev bikses un pārtaisījis tās par šortiem, kā arī saplēsa sandales un palika basām kājām. Likās, ka, ejot pa taigu, mēs velkamies kā mūžība. Spēki pamazām izsīka. Kur Baikāls? Arī ēduši nebijām. Vietām atradām brūklenes, kurās Kalniņš ar Kaimiņu no noguruma vienkārši iekrita. Nonācām pie upītes, kur parādījās spēcīga migla. Taka pamazām veda lejā gar upīti purvā, kurš bija no miglas galīgi balts. Tikai daži garākie koki tajā bija redzami. Brīžiem, tik ilgi ejot, radās šaubas, vai mēs ejam pareizā virzienā. Taču mēs uzticējāmies kompasam. Drīz vien ieraudzījām baltu plankumu. Tā bija migla. Vai kārtējais purvs? Tad Kalniņš iekliedzās: "Baikāls!"
Mazliet atpūtāmies un gājām tālāk gar Baikāla krastu. Tas bija interesanti: iet pa biezu miglu un neredzēt, cik tu esi nogājis un cik tālu vēl tev ir jāiet. Turklāt bija grūti elpot, jo no miglas sitās ciet elpa.
Tā mēs gājām pa akmeņaino, oļiem pilno krastu. Īsta apavu laušana. Drīz vien, meklējot vietu, kur beidzot uztaisīt pusdienas, mūsu spēkiem bija pienācis totāls krahs. Mazās atpūtas pauzītes palika arvien biežākas. Skubināju pārējos: "Nu, ejam!" Kaimiņš vēlāk teica, ka pretīgāku vārdu par šiem uz pasaules neesot. Atkal uzgājām brūklenes. Tas bija labs glābiņš un iemesls, lai tālāk nebūtu jāiet un beidzot varētu atpūsties. Nokritām brūklenēs un guļus, pusguļus ēdām tās.
Pēc brūkleņu veltēm drīz vien nonācām ļoti platā smilšu pludmalē. Uzkurinājām ugunskuru. Aizgāju pēc ūdens rīsiem un nepaspēju uzlikt tos vārīties, ka abi draugi smiltīs bija jau "atslēgušies". Viņi izskatījās kā no jūras izskaloti. Ieraugot viņus, es sapratu, ka patiesībā mēs visi trīs tā izskatāmies. Mūsu drēbes bija kā skrandas, uzplēstas un netīras. Paši aizpampušām sejām. Ja mūs tādām aizpampušām sejām satiktu Rīgas ielas, diez vai pat radinieki atpazītu. Es pretojos nogurumam un miegam, jo pēc tam būtu grūti pamosties un ar smagu galvu turpināt ceļu. Turklāt, ja mēs visi aizmigtu, tad nebūtu, kas pamodina. Kad uzvārīju rīsus, centos modināt puišus uz pusdienām. Diezgan neveiksmīgi. Kā vienu pamodina, tā otrs atkal aizmieg. Pēc kādas pusstundas tomēr sākām ēst. Paēdām rīsus ar piedevām (tās bija smiltis) un devāmies tālāk. Bijām nogulējuši apmēram kādas trīs stundas. Migla arī bija jau izklīdusi. Drīz vien ieraudzījām pazīstamas vietas. Sanatorija bija klāt. Vēl tikai atlika pārcelties atpakaļ pāri Baikālam uz Ņižņeangarsku. Uz kuģi, starp citu, paspējām.
Artis Drēziņš
"Lauku Avīze"