Salīdzinājumā ar savām ugunīgajām un bieži neparedzamajām Centrālamerikas kaimiņvalstīm angliski runājošā Beliza, kurā dominē tumšādainie kreoli un kuras vēsturē nav bijis neviena valsts apvērsuma, līdzinās miegainai meitenei, kas atnākusi paplunčāties Karību jūras rietumkrastā. Šādam valsts pieteikumam piekrīt arī psihologs un ceļotājs ULDIS PORTS.
Beliza patiešām ir samērā mierīga vieta uz šīs pasaules, ja nu vienīgi kādreiz kāds orkāns to paplosa. Starp citu, 1961. gada negantais orkāns Hetija arī bija pēdējais piliens pacietības biķerī, lai valsts galvaspilsētu pārceltu no stipriem vējiem pakļautās ostas pilsētas Belizas uz mierīgāku vietu pilsētu valsts iekšienē Belmopanu. Vecajā galvaspilsētā, kas joprojām ir valsts ekonomiskais centrs, var atrast kādreizējā spāņu koloniālisma laika akmens celtnes un mūra baznīcas, atklātus kanalizācijas kanālus, kas orkānu un plūdu laikā mēdz pārplūst un piepildīt visu pilsētu ar ne visai patīkamu aromātu. Savukārt jaunā metropole, kurā dzīvo tikai 5000 iedzīvotāju, celta tā saucamajā angliski karībiskajā stilā, kura pamatā ir tropu klimatam atbilstošas vieglas koku celtnes.
No organizētā tūrisma viedokļa Beliza ir diezgan sarežģīta, piemēram, valstī nav lidostas, kur varētu nolaisties lielie aviolaineri. Tas nozīmē, ka vispirms jālido uz Meksiku vai Gvatemalu, un tikai pēc tam jāmēģina nokļūt Belizā. Galvenais pasažieru pārvadāšanas līdzeklis valstī ir veci amerikāņu skolu autobusi, tā saucamie "Saules putni", ir maz asfaltētu ceļu un komfortablu viesnīcu. Taču visas šīs neērtības ar uzviju atsver pasaulē otrs lielākais koraļļu rifs (290 kilometru garš), kur, manuprāt, ir vienas no jaukākajām niršanas vietām, maiju civilizācijas drupas un modernās civilizācijas vēl neapgūtā daba. Pusi no valsts klāj džungļi, kuros čum un mudž no papagaiļiem, gārņiem un visādiem citādiem putniem, mērkaķiem, krokodiliem, tapiriem, sastopami arī pumas un jaguāri. Otra puse valsts ir iekopta zeme, krūmi, purvi, ne sevišķi augsti kalni līdz 1000 metriem virs jūras līmeņa.
Par koraļļu rifiem un niršanu ir grūti stāstīt tas jāizbauda pašam. Ar nelielu laivu jāaizbrauc uz vientuļu, dažam palmām un nedaudz smiltīm klātu salu, kas paceļas virs dzīvajiem koraļļu rifiem un faktiski ir zemūdens koraļļu virsūdens turpinājums, kā viens tāds milzīgs dzīvs zvērs, kura trīsas un vibrācijas var arī fiziski sajust.
Maiju civilizācijas drupas meklējamas valsts austrumus, Gvatemalas pierobežā. Diemžēl daudz no šīs kultūras nav saglabājies, joprojām ir daudz neskaidru jautājumu, taču maiju kādreizējais varenums joprojām jaušams. Kad Ameriku 15. gadsimtā "atklāja" eiropieši, tur jau dzīvoja apmēram 13 miljoni iedzīvotāji, kas pārstāvēja dažādas kultūras un dzīvoja ļoti nošķirtās sabiedrībās. Pirmie iedzīvotāji Amerikā esot parādījušies pirms 50 000 gadiem, ieceļojot no Āzijas pa tagadējo Bēringa jūras šaurumu, kas tolaik vēl nebija izveidojies. Cilvēki sekoja dzīvnieku ganāmpulkiem un pamazām apguva visu Ameriku, arī tagadējo Belizas teritoriju. Krass pagrieziens vēsturē bija maiju impērijas izveidošanās pirms apmēram 4000 gadiem tagadējās Gvatemalas, Meksikas, Honduras, Salvadoras un Belizas teritorijā. Maiji mācēja audzēt labību, pupas, piparus, kakao, kā arī kokvilnu, no kuras auda un spilgtās krāsās krāsoja drēbes, apguva keramikas mākslu, ieguva zeltu, sudrabu, niķeli un bronzu. Viena no spēcīgākajām bijusi Kuello dzimta, kuras pārstāvji jau pirms aptuveni 2000 gadiem bija pazīstami ne tikai kā labi fermeri un podnieki, bet arī grandiozu skulptoru, tempļu, piļu un citu publisku ēku celtnieki. Liela nozīme maiji veltīja ne tikai reliģijai, bet arī aritmētikai, matemātikai un publiskām attiecībā, viņi radīja savu kalendāru, kā arī rakstību, kas tika izpildīta gan uz akmens plāksnēm, gan no koku mizām veidotās grāmatās. Tikai maza daļa no šim unikālajām grāmatām ir saglabājusies lielāko daļu iznīcināja spāņu kolonizatori, jo uzskatīja, ka tās zaimo Spānijas baznīcai. Zināms, ka Belizas teritorijā atradušās vairākas maiju pilsētas, kas bijušas diezgan neatkarīgas viena no otras, pat karojušas viena ar otru. Maiju sabiedrība bija sadalīta striktās grupās katrai bija savi pienākumi, tiesības un uzvedības normas. Valdnieki varu mantoja. Tagadēja Belīzas teritorija maijiem bija ļoti svarīga no tirdzniecības viedokļa. Naudas vietā mēdza izmantot kafijas pupiņas.
Savu attīstības kulmināciju maiju civilizācija sasniedza 6. 8. gadsimtā, bet vēl pēc 200 gadiem iesākās krīze, bet civilizāciju līdz galam piebeidza spāņu kolonizatori, un šobrīd par šo kādreiz vareno kultūru liecina vien drupas, arheoloģiski atradumi un maiju pēcteči, kuri runā 24 dialektos un dzīvo Belīzā, Gvatemalā un Meksikā. Maiju civilizācijas sabrukumu zinātnieki izskaidro ar klimata maiņu, zemes auglības samazināšanos, savstarpējiem nemieriem un tempļu un piļu brukšanu un pūšanu. Jā, izrādās, ka celtniecībā izmantoti dabiski materiāli, kas ar laiku vienkārši sākuši trūdēt un sabiedrība nav uzņēmusies ēku restaurācijas darbus.
Pēc spāņiem par jauko Karību jūras piekrasti ieinteresējās arī briti un pat dažādas izcelsmes jūras pirāti, kuri pēc saviem nežēlīgajiem varas darbiem apmetās uz dzīvi sauszemē šajā tropu zemē, jo saprotamu iemeslu dēļ savās dzimtenē nevarēja rādīties. Pamazām briti nostiprināja savu ietekmi, ieguva salas iedzīvotāju simpātijas, un 1798. gadā spāņu vara tika padzīta. 1862. gadā, kad ASV risinājās pilsoņu karš, briti šo teritoriju pasludināja par savu koloniju un nosauca par Britu Hondurasu. Pēc Otrā pasaules kara arvien aktīvāka kļuva neatkarības kustība un iekšējā pašpārvalde, kas ar valsts pilnīgu neatkarību vainagojās 1981. gadā.
Artis Drēziņš
"Lauku Avīze"
Beliza: valsts Centrālamerikā, Jukatanas pussalā.
Platība: 23 300 km2.
Iedzīvotāji: 249 00 (44% metisi, 30% kreoli, 14% maiji.
Valodas: angļu, spāņu, maiju.
Reliģija: 60% katoļi, 30% protestanti.