|
Ja tev patīk vēsture, tad Spānija ir zeme, kur esi tai vistuvāk katrā dienā, katrā elpas vilcienā. Spānija ir ari pietiekami pasaulīga un modīga zeme, taču tā nekad nekrīt no viena grāvja otrā tur roks vai kaut kāds breiks nevalda pār cilvēku prātu, tikai paņem kaut kādu tur nelielu procentu daļu, saka pazīstamais flamenko mūziķis un tūrisma firmas "Impro ceļojumi" gids ANDRIS KĀRKLIŅŠ. Galvenais tomēr paliek nacionālais un vēsturiskais, kas bērniem tiek mācīts jau no mazotnes: piemēram, mazais vēl pamperī staigā un īsti nesaprot, kas apkārt notiek, bet viņam jau ir flamenko kleitiņa vai krekls un viņš jau māk dejot!
Jēzus, vīns un buļļi
Spānijā jāsaprot dažas lietas, kas mums varbūt varētu šķist nepieņemamas. To varētu nosaukt par tādu kā spāņu trijstūri.
Pirmkārt, tas ir mistiskais katolicisms, kas uzsver Jēzus vīrišķību kā viņš varēja iekaustīts, sadauzīts un apspļaudīts izvilkt krustu cauri visai pilsētai uz kalnu?! O, kas viņš bija par veci, saka spāņi. Viņiem ir goda lieta reliģisko svētku laikā nest cauri pilsētām smagas nestuves no desmitiem vakarā līdz sešiem no rīta. Šeit, Eiropas ziemeļos, katoļi izpilda reliģisko likumu secību, kāda tā noteikta Svētajos Rakstos, bet dienvidos spāņi Jeruzalemē notikušo pārdzīvo rituālos.
Otra lieta ir vīns. Visi spāņi dzer vīnu, bet tā nav dzeršana dzeršanas dēļ viņiem vīns izraisa dzeju, flamenko, dziedāšanu, mīlestību. Spāņi paši mēdz teikt, ka vīns viņos izsauc dzīvesprieku un grāciju, ka ar vīna palīdzību var savest kopā visas tās lietas, kas notiek smadzenēs, visu šo prātuļošanu un instinktus ar vīnu saskalot kopā... Galarezultātā parādās īstais "es". Ne velti senie romieši teikuši, ka vīnā ir taisnība. Trīs litri vīna pa dienu sausajā Spānijas klimatā ir alkoholisms, bet līdz diviem litriem ir normāli. Nu, neviens jau tos divus litrus nedzer uzreiz vienā paņēmienā viss notiek ritmā un pēc apstākļiem.
Trešais buļļu cīņas! Paskaties, kas tie par zēniem, kas tur riskē ar savu veselību skaisti, slaidi noauguši. Kāpēc buļļu cīņas ir vajadzīgas? Tas ir loģisks jautājums, kas prasa ezoterisku atbildi, jo vienu konkrētu atbildi nevar dot. Cirks, rituāls, balets, teātris, pašnāvība... Spāņi atdzimst, kad viņi redz, ka viņu labākie zēni riskē ar sevi. Tas nozīmē, ka tauta nedeģenerējas. Tu redzi, ka cilvēkam nāk virsū sešsimts kilogramu zvēriskuma buļļa izskatā un viens cilvēks to visu savalda, taisa visādus izgājienus un tā samulsina bulli, ka tas nevar vienkārši saprast, kas notiek, bet tikmēr cilvēks nometas uz ceļiem buļļa priekšā un aicina to uzbrukt. Cilvēku var glābt tikai tas, ka viņš ir pareizi izpratis buļļa raksturu un sapratis, ko tas iesāks. Katram gājienam ir savs nosaukums, bet ir arī pavisam dulli gājieni, piemēram, atbalstīties pret buļļa ragu, izvilkt telefonu un piezvanīt: "Māmiņ, kā tev iet? Man iet labi es te esmu buļļu arēnā..." Un, ja viņš pa telefonu runās vienu sekundi pa ilgu, cauri būs! Cilvēkam šajā brīdī jābūt buļļa smadzenēm, lai saprastu, ko bullis šajā brīdī domā.
Kad pēdējo reizi vedu 37 cilvēku tūristu grupu no Latvijas uz buļļu cīņām, kādi astoņi teica, ka viņi jau nu neiešot skatīties, kā moca nabaga lopiņu. Aizgāja visi, no kuriem tikai divi teica, ka nākamreiz diez vai iešot pārējie prasīja, kad būs nākamā reize...
Nāvīgais cīniņš
Pirmās ziņas par buļļu cīņām ir kopš mūsu ēras sākuma: senajiem ibēriešiem, kas apdzīvoja Pirenejas pussalu, bullis skaitījās svēts dzīvnieks un tā nogalināšana bija reliģiska rituāla sastāvdaļa. Pamazām cīņa ar bulli kļuva par tautas izpriecu lietu. Līdz ar Spānijas valsts nostiprināšanos 15. gadsimtā buļļu cīņas kļuva par spāņu kultūras sastāvdaļu un bez tām vairs neiztika nevieni lielāki svētki. Ar bulli arēnā izgāja cīnīties kabaljēro bruņinieks uz zirga, kas vēl nesen varonīgi aizstāvēja savu dzimteni pret mauriem un bija gatavs mirt, atkal varēja izaicināt likteni. 16. gadsimta vidū Romas pāvests Pijs V, bailēs par cilvēku novēršanos no reliģijas, izdeva ediktu, kas aizliedza buļļu cīņas, taču spāņu karalis Filips II, kas gan bija pazīstams ar savu konservatīvo attieksmi pret visa veida izrādēm, panāca edikta atcelšanu. Karalis uzskatīja, ka buļļu cīņas veicina vīrišķību, kam jābūt vienai no galvenajām īsta spāņu vīrieša īpašībām. 17. gadsimtā jau parādījās pirmie torero gan uz zirgiem, gan bez tiem. Tie vairs nebija cēlie bruņinieki, kuriem nebija pieņemams, ka cīņas māksla pārvērtusies par arodu, par ko maksā naudu, tā profesionālā buļļu cīņa kļuva par vienkāršās tautas nodarbošanos. 1700. gadā Spānijas tronī kāpā Filips V, kurš bija franču izcelsmes un kurš buļļu cīņas uzskatīja par spāņu nekulturālības pazīmi, un tās atkal tika aizliegtas līdz pat šā karaļa nāvei. 18. gadsimta vidū buļļu cīņas atsākās ar jaunu sparu, taču jau pavisam citādākās, līdzīgas mūsdienu cīņām. Pirmkārt, cilvēks buļļa izaicinātājs bija bez zirga. Tika izveidoti noteikumi. Tā vairs nebija tik daudz nāvīga divcīņa kā traģisks balets ar savām ģeometriskajām un obligātajām figūrām. Torero meistarību nevērtēja ne tik daudz pēc viņa mākas nogalināt bulli, bet pēc viņa veiktajām kustībām un riska pakāpes: ja cilvēks atgāja pārāk tālu no dzīvnieka, viņu uzskatīja par zaķapastalu, ja pievirzījās pa tuvu, viņš bija līķis...
18. 19. gadsimta apgaismības laikmeta patosa iespaidā vērsās plašumā ticība cilvēces progresam un humānai civilizācijas attīstībai, tāpēc likās, ka buļļu cīņas atkal vairs neiederas modernajā pasaulē. Taču 20. gadsimta kari un nevainīgu cilvēku masveida iznīcināšana krietni iedragāja cilvēces optimismu un daudzi buļļu cīņās saskatīja gan cilvēka traģiskās pastāvēšanas modeli, kurā cilvēka dzīvība ir kā smalks, trausls pavediens, gan cilvēka tieksmi pēc vardarbības un nāvīga cīniņa, kam labāk izpausties šādi kontrolētā arēnā pret lopiem nekā vienam pret otru.
Sarežģītāks nekā futbols
Buļļu cīņā būtībā ir izrāde ar savu scenāriju, diezgan sarežģītiem noteikumiem, terminiem un tradīcijām, kuru aprakstiem būtu nepieciešams biezas grāmatas apjoms. Ir divu veida buļļu cīņas: korida (corrida) un noviljada (novillada). Koridā arēnā izved speciāli audzētus buļļus, kuri ir vismaz četrus gadus veci, bet noviljadā trīsgadīgus. Visus buļļu cīņās iesaistītos cilvēkus sauc par torero (torero). Koridā galvenās personas ir matadori (matador), bet noviljadā noviljero (novillero), kuriem tiesības kļūt par matadoriem vēl tikai jāizcīna.
Buļļu cīņa sastāv no trijiem cēlieniem (tercio). Pirmajā matadors vai noviljero kopā ar saviem palīgiem ar sarkanu flaneļa drēbi satracina bulli. Tad arēnā parādās pikadori (picador) uz zirgiem viņu uzdevums ir ar pīķiem trāpīt bullim skausta muskulī, tādējādi to atslābinot un liekot viņam noliekt galvu. Otrajā cēlienā savu meistarību rāda banderiljero (banderillero), kura uzdevums ir sadurt buļļa mugurā asus pīķīšus, jo pēc pikadora uzbrukuma bullis parasti ir noguris un tas ir jāsatracina pirms trešā cēliena, kad pie darba ķeras matadors vai noviljero. Trešajā cēlienā notiek lietas, ko mēdz apzīmēt ar faena, vai, latviski runājot, tās ir visas izdarības, ko ar bulli, izmantojot sarkano flaneļa drēbi, veic matadors vai noviljero. Cilvēkam tiek dotas desmit minūtes, kuru laikā viņām jāparāda sava māka un jānogalina bullis. Ja šajā laikā tas netiek izdarīts, atskan brīdinājums. Ja bullis vēl dzīvs, attiecīgi pēc trijām un divām minūtēm atskan vēl brīdinājumi. Ja bullim arī pēc trešā brīdinājuma izdevies palikt dzīvām, viņu izved no arēnās un parasti ļauj nomirt dabīgā nāvē, bet matadoram vai noviljero šāds cīņas iznākums skaitās liels kauns. Bulli vispirms cenšas nogalināt ar zobens dūrienu starp lāpstiņām, caurdurot aortu. Ja tas neizdodas, tad mēģina trāpīt muguras nervam. Tikko bullis ir pie zemes, banderiljero ar mazu duncīti izdara "kontroles dūrienu". Ja bullis parādījis ļoti lielu izveicību un drosmi, tam pēc publikas pieprasījuma var tikt dāvāta dzīvība šādā gadījumā dzīvnieka nogalināšana tiek imitēta. Tas gan notiek ļoti reti. Nogalinātā buļļa ķermeni no arēnas uz speciālām novietnēm izvelk mūļi. Tur jau gaida miesnieki. Jau kopš seniem laikiem cīņas buļļu gaļa tiek izdalīta labdarības mērķiem. Ja bullis izrādījies labs, pirms tā galīgas piebeigšanas publika to var pieprasīt apvilkt apkārt arēnai, lai viņam aplaudētu. Tas ir ļoti liels pagodinājums buļļa saimniekam.
Par veiksmīgu cīņu matadors vai noviljero var tikt pie trofejām. Ja lielākā daļa publikas māj ar baltiem lakatiņiem, arēnas prezidents cīnītājam piešķir vienu buļļa ausi. Ja arī pats prezidents uzskata, ka cīniņš bijis teicams, viņš no savas puses piešķir arī otru ausi, bet, ja viss noticis ļoti izcili, klāt vēl pieliek buļļa asti.
Liela nozīme cīņas iznākuma novērtēšanai ir skatītāju prasmei un zināšanām. Ir pilsētas (Sevilja, Madride), kurās skatītāju profesionālā attieksme buļļu cīņas gaitā veiksmīgi papildina izrādi. Ja ir noticis veiksmīgs gājiens, matadoram vai bullim veltī skaļus aplausus un ovācijas. Pēc izcilas uzstāšanās skatītāji arēnā met ziedus, cepures, lakatiņus, bet sievietes pat kādu intīmāku apģērba gabalu... Matadors dāvanas var paturēt vai arī atdāvināt tās kādam savam palīgam. Savukārt par gļēvu uzstāšanos vai neprasmīgi izpildītu gājienu skatītāji izrādes dalībniekus apvelta ar svilpieniem, skaļiem izsaucieniem. Īpaši dusmas tiek izrādītas, metot arēnā spilventiņus vai kādus citus priekšmetus.
Artis Drēziņš
"Lauku Avīze" |
