No ģeogrāfijas stundām skolā daudziem atmiņā palicis Gibraltāra šaurums, kas Spānijas dienvidos savieno Vidusjūru ar Atlantijas okeānu un kas šķir Eiropu no Āfrikas. Gibraltārs ir maza, Lielbritānijai pakļauta valstiņa ar savu pārvaldi, karogu un naudu. To iecienījuši dažādu starptautisku konferenču un semināru rīkotāji. Pirms kāda laika ornitologs EDMUNDS RAČINSKIS Gibraltārā apmeklēja starptautiskās organizācijas BirdLife International rīkoto konferenci. Lūk, ko viņš stāsta par gūtajiem iespaidiem.
Lidmašīnas nosēžas jūrā
Pašos Spānijas dienvidos pie Andalūzijas
Vidusjūrā iestiepjas zemesrags, uz kura 400 metru augstumā paceļas kaļķakmens
klints. Tā kopā ar puskilometru garo smilšaino zemes šaurumu arī veido
Gibraltāru Lielbritānijai piederošu teritoriju. Iebraucot valstī, robežsargs
iespiež pasē zīmogu Welcome to GIB, kurā asimetriski veidotie burti GIB atgādina
klints siluetu. Klints viens gals, kas tuvāk Spānijai, slejas augstāk, bet
virzienā uz dienvidiem, uz Āfriku, tā noplok. Klints lēzenākajā pusē
izvietojusies pilsēta ar ostu, bet otra klints puse ir pilnīgi stāva. Tāda
pavisam maza vietiņa, pilsētvalsts, piecus kilometrus gara un tikai kilometru
plata.
Ierīkot lidlauku tādā klinšainā vietā liekas tikpat kā neiespējami. Tomēr
savulaik briti pie pašas Spānijas robežas, kur novietojies neliels līdzens
zemes pleķītis, sabēra jūrā zemi un akmeņus puskilometra garumā,
izveidojot skrejceļu lidmašīnām. Nolaizdamās uz šaurā skrejceļa, lidmašīnas
sirdīgi bremzē un pie pašas jūras strauji apgriežas, lai brauktu iekšā
lidostā. Autoceļš, kas ved no Spānijas robežas uz klints dienvidgalu, neizbēgami
šķērso skrejceļu, izveidojot savdabīgu krustojumu. Tādēļ pirms kārtējās
lidmašīnas nosēšanās līdzīgi kā pie dzelzceļa pārbrauktuves satiksme
uz autoceļa tiek apstādināta, nolaižot barjeru, un mašīnas, autobusi,
motocikli nogaida, kamēr garām aiztraucas laineris un varēs doties tālāk.
Lielbritānija pret Spāniju
Atskatoties vēsturē, šķiet
interesanti, ka, lai arī Gibraltārs atrodas pie Spānijas, pašiem spāņiem
šī teritorija piederējusi visai neilgi. 8. gadsimtā klinšainajos krastos
piestāja mauri, tieši no turienes uzsākot Eiropas iekarošanu. Gibraltārā
mauri noturējās ilgi, līdz 14. gadsimtam. Tolaik celtais mūra cietoksnis
saglabājusies līdz pat mūsdienām. Kādu laiku tomēr tur valdīja spāņi,
taču jau 1704. gadā Gibraltārs nonāca britu pārziņā. Lai arī spāņi
vairākkārt centušies atgūt stratēģiski izdevīgo klinti, tas vienmēr
beidzies neveiksmīgi. Pēdējā referendumā, kurā gibraltārieši izteica
savu viedokli par to, vai saglabāt Gibraltāru kā suverēnu, no Apvienotās
Karalistes atkarīgu teritoriju vai arī pārvērst to par autonomu Spānijas reģionu,
viņi pārsteidzošā vienprātībā nobalsoja par labu Lielbritānijai. Kultūrvēsturiski
gibraltārieši tomēr jūtas vairāk piederīgi Lielbritānijai nekā Spānijai.
Taču strīds starp Lielbritāniju un Spāniju par Gibraltāra likteni vēl nav
beidzies.
Vide Gibraltārā vēl arvien liecina par britu ciešo apņemšanos būt noteicējiem
šajā teritorijā. Jaušama tāda kā militāra noskaņa. Klints augšā tā arī
palikuši milzīgie, 19. gadsimtā darbinātie lielgabali. Visapkārt mūra
nocietinājumi. Stāvajā klints malā, kas vērsta uz jūru, uz Spānijas pusi,
augstu klintī saglabājušās savulaik izcirstās šaujamlūkas. Klints iekšienē
izrakti neskaitāmi tuneļi, kas veido īstu labirintu 60 kilometru garumā.
Pati klints gan ir tikai piecus kilometrus gara. Viena no ejām iziet tieši uz
jūras krastu, kur uzbūvēta šaura piestātne. Acīmredzot savulaik briti tur
pieveduši pārtiku un munīciju karotājiem klints vēderā. Arī šodien
Gibraltārs ir stratēģiski nozīmīgs Lielbritānijai. Klints augšā,
parastajiem garāmgājējiem nepieejamās vietās, atrodas militārā bāze, kur
izvietoti radari un citas komunikācijas.
Tur sadzīvo cilvēks ar mērkaķi
Gibraltāra dienvidos atrodas Europa
point Eiropas punkts, kurā kontinents pienāk vistuvāk klāt Āfrikai.
Saulainā laikā skaidri saskatāmi Āfrikas krasti. Es gan tur pabiju dūmakainā
dienā, tomēr itin labi varēja sazīmēt Marokas kalnu aprises. Starp Gibraltāru
un Maroku kursē prāmis. Klints malā uzbūvēta balta, savdabīgi skaista mošeja.
Eiropas punktā, tuvāk pie jūras, paceļas balta bāka, kas katru vakaru
signalizē garām braucošajiem kuģiem. Vakaros ir interesanti vērot, kā
Gibraltāra šaurumā strēķiem pulcējas daudzās lampiņās mirgojošie kuģi.
Tankeri, kravas kuģi dīkstāvē pavada vairākas dienas, gaidot, kad pienāks
to kārta iebraukt ostā.
Gibraltārs ir tāda kā pilsētvalsts, kurā mitinās ap 30 tūkstošu cilvēku.
Paši iedzīvotāji to dēvē par The Rock Klints. Vienu vakaru nolēmu
doties kājām apkārt Gibraltāram. Gājiens aizņēma nepilnas trīs stundas,
turklāt pa ceļam paspēju arī nopeldēties kādā no smilšainajiem
liedagiem. Ūdens septembrī bija krietni vien siltāks nekā pie mums vasarā.
Kā jau subtropu joslā karsts ir gandrīz cauru gadu, tomēr svelme vasarā nav
tik neizturama kā, piemēram, Spānijā, kur viss izkalst. Gibraltārā pat
aukstais ūdens no krāna nāk pasilts. Lai iegūtu aukstu ūdeni mūsu izpratnē,
tas speciāli jāatdzesē.
Pilsēta ir dzīva un rosīga. Klints zemākā, lēzenā daļa ir blīvi apbūvēta.
Apbūve diezgan sena, galvenokārt maza mēroga mūra mājas. Ēkas, taupot
telpu, saslietas kompakti. Izmantota katra terase, katrs apbūvei derīgs pleķītis.
Kā jau kalnainā apvidū ieliņas ir stāvas, šauras. Vietām, lai palaistu
garām pretimnākošu mašīnu, jāiebrauc tuvējās mājas durvju ailē. Brauc
gan gibraltārieši ārkārtīgi strauji, klausoties skaļu mūziku.
Tomēr daļa lēzenās klints palikusi neapbūvēta. Tur, lai saglabātu arī kādu
zaļu nostūri, izveidots dabas rezervāts. Daba ir īpatnēja, subtropiska.
Klinšainajam apvidum raksturīgi sausumu mīloši augi: zemi, biezi, ērkšķaini
krūmi, kaktusi. Kādu vakaru, pastaigādamies, pasmaržoju ceļmalā atrastu
kaktusa augli, kas, kā izrādījās, bija pilns ar tievām, smalkām adatiņām.
Deguns sūrstēja veselu nedēļu: ar rokām izņemt adatiņas nebija iespējams,
bet līdzpaņemtais nazis pincete tika konfiscēts lidostā saskaņā ar
strikto aizliegumu pārvadāt jelkādu asu priekšmetu.
Putnu vērotājiem Gibraltārs ir īpaša vieta. Tur dzīvo reta irbju suga,
bet, galvenais, rudeņos pāri Gibraltāram putni no Eiropas dodas uz Āfriku.
Klints augšā no platformas, kur iekārtota āra kafejnīca, var neierasti aplūkot
putnus: gan no augšas, gan apakšas. Tie lido gan zemāk par tevi, gan arī pāri
klintij, tieši virs galvas. Galvenokārt tie ir plēsīgie piekūnveidīgie: ērgļi,
piekūni. Labā laikā atsevišķām sugām novērojami desmit un pat simts to pārstāvju.
Pastaigājoties pa liegumu, var manīt brīvi klīstošus mērkaķīšus
Ziemeļāfrikas mērkaķus. Pie cilvēkiem viņi pieraduši, pat uzbāžas,
pieprasot kādu našķi. Gibraltārs ir vienīgā vieta Eiropā, kur mīt savvaļas
mērkaķi. Prospektos par Gibraltāru skaidrots, ka tā ir unikāla vieta, kur
dzīvo divas primātu sugas: cilvēks un mērkaķis, citur Eiropā tikai viena
cilvēks.
Pašiem sava mārciņa, sava angļu valoda
Gibraltārieši ir pilnīgs tautību
sajaukums. No laika gala pamatiedzīvotāji bijuši spāņu izcelsmes, vēlāk
tiem pievienojās mauru iekarotāju pēcnācēji, pēcāk britu pēcnācēji.
Sava laikā kā darbaspēks uz Gibraltāru tika atvesti maltieši. Gibraltārā
var arī sastapt tradicionālos ebrejus, kas valkā melnas drēbes un runā
ivritā. Ir arī itālieši. Būtībā vide ir multikulturāla.
Gibraltārieši ir patriotiski, ar augstu pašapziņu. Viņi lepojas ar to, ka
ir gibraltārieši, un vēlas palikt saistīti ar Lielbritāniju. Tas zināmā mērā
izskaidrojams ar sociālekonomiskajām interesēm, jo Lielbritānijā dzīves līmenis
ir daudz augstāks nekā Spānijā. No tuvējās Spānijas pilsētiņas
Lalinejas uz darbu Gibraltāras veikalos, viesnīcās ik rītus dodas daudzi
viesstrādnieki, jo Gibraltārā var labāk nopelnīt. No Spānijas cilvēki arī
brauc pirkt alkoholu un cigaretes. Šīs preces Gibraltārā ir lētas: litra
pudele laba skotu viskija maksā tikai piecus latus.
Gibraltārā ir savas mārciņas, kuru vērtība attiecībā pret sterliņu mārciņām
ir 1:1. Starp citu, valstī apgrozībā ir arī sterliņu mārciņas. Tomēr
svarīgi, lai, braucot prom, kabatā paliktu tikai angļu mārciņas, jo
Lielbritānijā Gibraltāra mārciņas neatzīst, un tās var apmainīt tikai
par krietnu komisijas naudu.
Gibraltārieši runā brīvi gan spāņu, gan angļu valodā, un, kā paši
smejas, sarunas laikā četras reizes pārejot no vienas valodas uz otru.
Interesanti, ka gibraltāriešiem, tāpat kā britiem, amerikāņiem un austrāliešiem
arī ir sava angļu valoda. Tā ir literāri pareiza, bet īpatnēju gibraltāriešu
skanējumu. Ja sanāktu kaut kur dzirdēt turienieti runājam angļu valodā,
uzreiz varētu pateikt viņš ir no Gibraltāra.
Cilvēki ir temperamentīgi, tomēr gaisotne pilsētā liekas vairāk ir ziemeļeiropeiska
nekā spāniska. Pārbraucot robežu, ļoti labi var just atšķirību Spānijā
viss pilnīgi citādāks: spāņu valoda, raksturīgās siestas dienas vidū,
krogos tikai vīrieši. Gibraltārā neko tādu jūs nemanīsiet. Tur britu klātbūtne
daudzu gadu garumā izveidojusi pilnīgi savu, īpatnēju vidi. Kultūrvēsturiskais
konteksts jūtams ik uz soļa. Pie valdības ēkas tāpat kā pie Bekingemas
pils mainās gvarde, visapkārt skan angļu valoda. Tipiskā aristokrātiskā
angļu stilā ar runām, orķestri, atbilstošu uzvedības etiķeti noritēja
arī oficiālā pieņemšana pie gubernatora, kas tika rīkota mūsu konferences
dalībniekiem. Šķita, ka pat telpas izstaroja tādu kā impērisku garu.
Kādā vietā, pavisam netālu no liedaga, jūras malā sabūvētas jaunas kotedžas.
Pārsteidza, ka nav nekādu privātā īpašuma norobežojumu. Lētākās maksāja
35 000 angļu sterliņu mārciņu. Gibraltārs tiešām ir laba vieta dzīvošanai.
Ieva Lūsiņa
Gibraltārs: Apvienotās
Karalistes aizjūras teritorija
Teritorija: 6,5 km²
Iedzīvotāji: 30 000 (spāņi, itālieši, angļi, maltieši, portugāļi)
Valoda: oficiālā angļu; spāņu, itālieši, portugāļu
Reliģija katoļi 76,9%, anglikāņi 6,9%, musulmaņi 6,9%, jūdi
2,3%
"Lauku Avīze"
29. aprīlis