Orfeja un Spartaka dzimtenē

Dzirdot vārdu Bulgārija, prātā nāk saule, kalni, jūra, rozes un vīns. Arī sv. Kirils un Metodijs, Orfejs, Spartaks, gaišreģe Vanga un Džonijs Ilijevs – čigānu princis mūzikā, roma-sound spilgtākais jaunās paaudzes mākslinieks.

Valsts uz Eiropas un Āzijas sliekšņa, kuru visā pastāvēšanas laikā vairākkārt centās iekarot varenie kaimiņi – traķieši, grieķi, romieši, bizantieši, turki? Savas pēdas šai zemē viņi atstājuši kapeņu, cietokšņu, baznīcu un mošeju veidā. Piecsimt gadu garumā bulgāru zeme bija turku pakļauta un neatkarību atguva, lielā mērā pateicoties krievu karavīru varonībai – kālab krievus patiesi uzskata par atbrīvotājiem. Ar tūrisma firmas IMPRO svētību, mēs, trīs latviešu meitenes, devāmies noskaidrot, kā dzīvo bulgāri šodien.

Konstantīns un Elena = Družba

Kad saulainā augusta pēcpusdienā mūsu lidmašīna nolaižas Varnas lidostā, vienīgais, ko skaidri zinām, – mūs sagaidīs bulgāru meitene Petja, kura nogādās viesnīcā, bet pārējo laiku ar mums kopā būs Ivans – mūsu gids Bulgārijā.

Petja ir tieši tāda, kādai manuprāt jābūt īstai bulgārietei – neliela auguma, smaidīga, melniem matiem, brūnām acīm. Mūsu pirmās naktsmājas ir kūrortpilsētiņā ar savdabīgu nosaukumu – Svētais Konstantīns un Elena. Tas ir vecākais kūrorts šai Bulgārijas Melnās jūras piekrastes daļā. Te bijis arī klosteris ar tādu pašu nosaukumu. Komunistu valdīšanas laikā kūrorts saucās Družba. Lielo tā laika kūrorta kompleksu deviņdesmitajos gados nopirka bagātākais bulgārs Iļja Pavlovs. Pēc viņa nāves (tika nošauts...), īpašumus pārvalda sieva, kura dzīvo ASV.

Pirmais iespaids – ak, ko gan šeit vakaros sadarīs tie daudzie desmiti atpūtnieku, kuri ieradās reizē ar mums, lai baudītu Bulgārijas kūrortu viesmīlību. Taču, par laimi, Petja mūsu bažas kliedē. Izrādās, ka, rūpējoties par mūsu naktsmieru, speciāli izvēlēta viesnīca tālāk no skaļuma un burzmas, kāda valda kūrortu centros. Par to mēs vēlāk arī pārliecināsimies.

Pirmo vakaru pavadām Petjas sabiedrībā, jo tiekam uzaicinātas pasēdēt viesnīcas kafejnīcā un Bulgārijas iepazīšana var sākties – caur sarunām un gastronomiju. Galdā tiek celta rakija un salāti, kuru nosaukums ēdienkartēs ir Šopski. Porcija ir gana liela un salāti ir garšīgi. Tobrīd nenojaušam, ka bez šīm divām lietām mūsu turpmākās ēdienreizes nebūs iedomājamas, tas ir kā aperitīvs gaidāmajai ēdienreizei.

Saka jā, māj nē!

Ir jauns rīts un, spīd saule, klāt arī mūsu šoferītis Svetlozars, ar kuru kopā pavadīsim daudzas aizraujošas dienas un vakarus. Mašīna ir liela, ērta, ietilpīga. Šodien mūs gaida 500 km garš pārbrauciens uz Sofiju. Brauciens caur Varnu apstiprina vakardienas pirmo iespaidu. Liela pilsēta, kur dzīve pamatā pakārtota ostas vajadzībām. Dzīvojamie mikrorajoni garāmbraucēju acis īpaši neiepriecina, kaut privātmāju rajonos var saskatīt arī pa kādai odziņai. Ir veikts jau gandrīz pusceļš pa automaģistrāli. Saremontētie posmi ir labi un to mums demonstrē arī Svetlozars, spidometra bultiņa uzkāpj līdz pat atzīmei 150 km/h. Uz jautājumu, ko par to saka ceļu policija, Svetlozars atteic, ka gan jau pretī braucēji pabrīdinās ar uguņiem. Bet ir arī tādi ceļu posmi, kurus par labiem vai vismaz ciešamiem nosauktu tikai vislielākais optimists.

Sarunas ar Svetlozaru lāgā nevedas, jo angliski viņš saprot pavisam nedaudz, krieviski mazliet vairāk – kā nekā krievu valoda skolās mācīta skolā līdz pat sociālisma kraham. Uz mūsu jautājumiem viņš atbild ar jā vai nē, galvu kratot vai mājot pilnīgi pretēji tam, kā pieņemts pie mums! (Liriska atkāpe. Turki pielika sagūstītam bulgāram pie rīkles zobenu un vaicāja: vai pieņemsi mūsu ticību? Bulgārs, sakot jā, galvu kratīja nē – lai nešķirtos no galvas!)

Laiku kavējam ar ainavas vērošanu aiz loga. Kalnu nav, nav arī rožu lauku un vīna dārzu – visas tās lietas, kurām it kā vajadzēja būt jau Varnas lidostas pievārtē, ar roku aizsniedzamā attālumā. Bruņojos ar pacietību, jo, kā zināms, labs nāk ar gaidīšanu, un tā arī būs. Toties ir kas cits – aitu un kazu ganāmpulki. To ir visai daudz un ielūkojoties ēdienkartē, kur plašā izvēlē ir ēdieni no aitas vai kazas siera, mums neradīsies jautājums – kāpēc?

Žanu un Žaku vairāk nekā Aļošu

Beidzot klāt Veliko Tirnovo – Bulgārijas pirmā galvaspilsēta. Te mēs beidzot satiekam Ivanu, kurš izrādās stalts kungs labākajos gados. Sasveicinās ar mums viņš labā krievu valodā, gan iepriekš atvainojoties, ka šis tas no valodas smalkumiem būs jau piemirsies, jo pēdējos padsmit gadus neviena grupa no bijušās Padomju Savienības nav bijusi, un ekskursijas vadīt viņam vairāk nākoties franciski. Izrādās franči šurp brauc ar katru gadu arvien vairāk un ne tikai pludmalēs gozēties, bet arī iepazīt Bulgārijas vidieni.

Nevilšus nākas aizdomāties par tiem laikiem, kad izšķīrās Bulgārijas liktenis. Tūkstošiem krievu karavīru atdeva savas dzīvības cīņās ar turkiem. Tas arī viens no iemesliem viņu lojālajai attieksmei pret visu, kas nācis no Krievijas. Starp citu, kāpēc Pār bulgāru kalniem... tieši Aļoša? Gluži vienkārši bulgāri uzskata, ka tipiskākie krievu vārdi ir Aļoša un Nataša. Bet populārākie bulgāru vārdi ir Ivans – gluži kā mūsu gidam – un Marija.

Veliko Tirnovo pēc visai vienmuļā ceļa posma no Varnas ir kā mirāža. Daba, klintis un arī vēsture. Pāri visam reiz tik varenā cietokšņa mūri, kas atgādina, ka divus gadu simtus tieši te bijusi Bulgārijas galvaspilsēta.

Jau ceļojuma sākumā nolēmām, ka ar baznīcu un klosteru apskati īpaši neaizrausimies, zinot, ka Bulgārijā to ir visai daudz. Taču esam nodotas Ivana rokās un pirmais klosteris mūsu ceļojumā ir jau tepat Veliko Tirnovo pievērtē. Pirmais, bet ne pēdējais. Taču jāsaka uzreiz, ka katrs no tiem tomēr bija tā vērts, lai tur aizbrauktu.

Minerālūdens par velti un dziesmas no sirds

Pelēcīgi nami, liela satiksme, steidzīgi ļaudis – tipiska lielpilsēta, kurai, diemžēl, nepiemīt īpašs spožums vai majestātiskums. Taču jāatzīst, ka valdības ēkas ir izmēros iespaidīgas, noskatāmies arī goda sardzes maiņu pie prezidenta pils. Romiešu celtņu paliekas, minarets un mošeja atgādina par senākām vēstures lappusēm. Sofijā ikviens var baudīt minerālūdeni par baltu velti, jo avoti ir pašā pilsētas centrā, ērti pieejamā vietā. Var dzert turpat, var pildīt pudelēs un kanniņās līdzņemšanai. Bet mūsu sapnis par minerālūdeni baseinā tā arī paliks sapnis, jo pagaidām bulgāriem nav ienācis prātā šo savu dabas bagātību Sofijā tādā veidā izmantot un naudiņu līdz ar to pelnīt. Nedaudzās viesnīcas ar minerālūdens baseiniem mūsu ceļojuma programmā nebija iekļautas.

Sofija, kā jau galvaspilsēta, tiek iekļauta tūristu maršrutos un vairums no viņiem, tāpat kā mēs, vakaros vēlas izklaidēties. Ja nesaista teātris vai opera, tad atliek krodziņi, jo pa ielām klīst pēc tumsas iestāšanās svešajā lielpilsētā nebūtu ieteicams. Gribam apvienot patīkamo ar lietderīgo – gūt baudījumu ne tikai vēderam, bet arī acīm un ausīm. Ir tikai pāris vietas galvaspilsētā, kur nacionālo virtuvi baudīt bulgāri piedāvā komplektā ar folkloras programmu. Ir jau tradicionālais iepazītais aperitīvs un arī vēl nebaudīti ēdieni un vīns. Programma ir laba un, jūtams, ka tās dalībniekiem patiešām patīk tas, ko viņi dara, to apliecina mirdzums jauno puišu un meiteņu acīs. Tā nav rutīna, tā nav atstrādāšana naudas pēc, tas nāk no sirds. Dziedātājas vakara izskaņā atvadās, veltot dziesmu un paklanoties katram galdiņam. Viesnīcā pirms došanās pie miera vēlreiz pārrunājot iespaidus, rodas jautājums – vai mums būtu, kurp vest savus viesus Rīgā, ja viņi izteiktu vēlēšanos redzēt folkloras programmu?

Tabakas lauki un Jehovas mācība

Esam atvadījušies ne tikai no Sofijas, bet arī no automaģistrāles. Ja nolemsiet doties uz Bulgāriju ar savu auto, tad ziniet, ka te ir arī tādi ceļi, kur apbraukt bedres vienkārši nav iespējams. Žēl mūsu šoferīša, mašīnas. Jādomā, ka autoservisiem šai zemē darba netrūkst un rezerves daļām noiets ir labs. Nopriecājamies, ka sākotnējā ideja īrēt auto un braukt pašām palika tikai ideja.

Otro dienu esam kopā ar Ivanu. Pirmās iepazīšanās dienas stīvums ir pagājis. Ivans ir paspējis iekarot mūsu simpātijas jau vakar, tomēr kādam laikam jāpaiet. Vēlāk Ivans izstāstīs gadījumu no dzīves. Pavadot grupu no Maskavas, viņš izstāstījis anekdoti, sekas – gandrīz no darba atlaists, jo, izrādās ir cilvēki bez humora izjūtas. Mums ar humoru viss ir kārtībā.

Mūsu šodienas programmā ir Rilas klosteris. Pa ceļam acis priecē ne tikai krāšņie dabas skati, kalni, bet arī pajūgi, kuriem priekšā iejūgti ēzelīši un tabakas lauki. Tabaku šai pusē audzējot gandrīz katrs. Uz striķiem savērta, ar tīkliem pārklāta, tā saulē tiek žāvēta turpat lauka malā zem jumtiņiem vai pie mājas.

Pēc mūsu lūguma Ivans ir ar mieru nedaudz mainīt vai pagarināt maršrutu un aizvest mūs uz Melniku. Gribam redzēt vienu no slavenākajiem Bulgārijas vīna reģioniem. Pa ceļam Ivans parāda villu, kura pieder vienam no bagātākajiem cilvēkiem Bulgārijā, viņa bankas reklāmu var redzēt teju vai visu autoceļu malās.

Melnika, mazākā pilsēta Bulgārijā, ir fantastiski kolorīts vīna dārzu ieskauts miestiņš un tajā mīt ne mazāk kolorīti ļaudis. Ivans ir sapratis, ka mūsu mērķis diennakts gaišajā daļā ir – redzēt pēc iespējas vairāk, tāpēc mūsu šoferītis, varonīgi apbraucot bedres, stūrē augšā kalnā un pēc neilga laika skatam atklājas viens no šīs puses dabas brīnumiem – līdz pat 100 metru augsti smilšakmens stabi. Taču ceļš ved vēl tālāk, tas kļūst arvien šaurāks, dabas skati arvien skaistāki un tad jau arī ceļš beidzas un te ceļa (lasi – zemes) galā iznirst Roženas klosteris, kurā dzīvo tikai viensmūks, kurš daudz izdarījis klostera atjaunošanā. Klostera svētās Dievmātes baznīciņā, kura celta 12-13.gs, saglabājušās interesantas 17.-18. gs freskas, kā arī lielisks nezināma mākslinieka veidots ikonostass. Šajā klosterī 14. gs. darbojās slavenā Roženas kaligrāfijas skola, kurā tika pārrakstīta arī Jehovas mācība. To 1674. g. paņēma Konstantinopoles patriarhs Dosifejs, un šodien tā glabājas Jeruzalemē Kristus Kapa dievnamā. Marijas debessbraukšanas dienā klosterī ierodas daudzi svētceļinieki, lai redzētu Dievmātes Brīnumdarītājas svētbildi. Laiks te ir apstājies pirms vairākiem gadu simtiem. Bija vērts.

Vakariņas pie Spartaka pēctečiem

Atgriežamies atpakaļ pie civilizācijas. Ivans ieminas, ka te pa ceļam dzīvo viņa draugi, tikai reti iznākot satikties, visi aizņemti ar saviem darbiem. Draugi uzsākuši savu biznesu, par Eiropas fondu naudu ceļ viesu māju. Kas zina, varbūt nākamreiz Ivans pie draugiem varēs pavadīt vairāk laika, jo tūristiem varēs piedāvāt gan vakariņas, gan naktsmājas... Bet tas būs nākamreiz, mūsu naktsmājas ir vēl pāris stundu brauciena attālumā. Starp citu, šie nebūs pēdējie Ivana draugi, kuri mūs laipni uzņems. Un mēs secināsim – labi, ka ir tādi draugi.

Uz brīdi iegriežamies kūrortpilsētā Sandanskā, kur ir daudz minerālūdens avotu. Te tiek ārstēta astma un reimatisms. Sandanskas vārds saistīts ar divām vēsturiskām personībām. Kad pēc ilgstošiem kariem I gs. p.m.ē. romieši iekaroja Traķiju, viņi verdzībā sev līdzi aizveda daudzus. Viņu vidū bija arī ganiņš Spartaks, kurš Romā kļuva par gladiatoru un vēlāk vēsturē iegāja kā slavenās vergu sacelšanās vadonis, kurš iedvesa šausmas romiešu leģionāriem. Pilsētā ir piemineklis Spartakam. Bet vārdu pilsētai deva kāds cits dumpinieks – Jane Sandanskis (1872-1915), varonis cīņās pret turkiem.

Ir jau tuvu pusnaktij, kad ierodamies naktsmājās. Tā ir Bansko. Pilsētiņa Pirinas kalnu pakājē. Saimnieki ir nedaudz noraizējušies, kur bijām pazuduši. Šīs būs apstākļu ziņā vienkāršākās naktsmājas mūsu ceļojumā, taču to pilnībā atsvērs saimnieki. Uz jautājumu, vai tik vēlā stundā kaut kur pilsētā vēl ir iespējams paēst, seko atbilde – pēc 5 minūtēm gaidām lejā! Izrādās saimniekiem ir sava kafejnīca, tiek klāts galds, glāzēs lieta rakija. Laiks rit nemanot, saimnieka pašbrūvētā rakija arī liek sevi manīt un runas sāk mīties ar dziesmām, dziesmas ar dejām.

No rīta pēc sātīgām brokastīm mūs gaida dabas diena. Bulgāri ir ieinteresēti, lai pie viņiem brauktu arī ziemas sporta cienītāji. Slēpošanas trašu ierīkošanai un labiekārtošanai viņi pieķērušies itin naski. Top jauni pacēlāji, trases. Vajadzētu arī servisu sākt attīstīt – tualetes, kafejnīcas, citādi būs jāstrādā tikai uz pašmāju publiku un tuvākajiem kaimiņiem. Latvijas slēpotājiem, kuri šos priekus izbaudījuši gan pašu mājās, gan tuvākās un tālākās ārzemēs, Bulgārija varētu būt interesanta tad, ja gribas paslēpot tur, kur vēl nav būts. Prātīgāk būtu lidot, jo ceļš cauri pusei Eiropas ir gan garš, gan nogurdinošs.

Kalni ir skaisti. Bet sirds sāp par vienu – diemžēl ne visi kalnos gājēji ielāgojuši nerakstīto likumu, ka papīri, pudeles, maisiņi u.c. atkritumi savās mugursomās pašiem jānes lejā, nevis pēc maltītes turpat atpūtas vietā jāatstāj.

Atvadāmies no Bansko. Ceļš ved gar Mestras upīti. Vienā pusē Rodopi masīvs, otrā – Rilas. Kalni, kuriem vajadzēja būt jau Varnas pievārtē. Kalnu burvība mūs ir padarījusi sapņainus.

Turku paklāju nožēlojamā pašizmaksa

Drīz vien Ivans norāda tālumā uz pilsētiņu Sveta Petka, kur pāri namu jumtiem dominē minareti. Tātad šis ir viens no turku apdzīvotajiem reģioniem, par kuru bijām dzirdējušas jau iepriekš, un 100% turku apdzīvots ciems.

Ivans nolēmis mums parādīt ko īpašu. Mūsu mašīna uzmanīgi, apbraucot bedres, lavierē pa pilsētiņas galveno ielu, līdz piestāj pie kādas noplukušas angārveidīgas ēkas, kura izrādās paklāju ražotne. Vai gan miljonāri var iedomāties, ka šeit un šādos apstākļos tiek austi paklāji, kurus par lielu naudu viņi ir iegādājušies no izveicīgajiem biznesmeņiem. Turku sievietes drausmīgos darba apstākļos ar smieklīgu samaksu (~35 latiem), strādājot arī nakts maiņās, ja ir steidzams pasūtījums, auž paklājus, kuri rotā miljonāru mājas, bet pašas tajā pašā laikā ir priecīgas, ka var nopelnīt šos grašus. Darbs sliktā apgaismojumā, salīkušu muguru, sasprindzinot redzi, lai raksts būtu precīzi tāds, kā redzams blakus novietotajā datorizdrukā. Vilnas dzija tiek krāsota ar krāsām, kuras piegādā no Anglijas. Darbu sievietēm dod angļu un bulgāru kopfirma. Paklāji ir 70 – 100 m² lieli, un tie tiek austi tikai pēc pasūtījuma. Pasūtītāju vidū bijušas arī tādas slavenības kā Miks Džegers (17 paklāji), Čērčila mazmeita (2 paklāji), karaliene Elizabete (1 paklājs). Eksportē arī uz Holandi. 22 turku sievietes pieprot šo aušanas mākslu, bet gribētāju to apgūt neesot daudz – samaksas dēļ. Pavadot mūs, turku sievietes smaidot māj. Viņas tik drīz neaizmirsīsim. Kontrasts starp Sveta Petkā redzēto un Plovdivu, kur būsim jau pēc nepilnas stundas, ir milzīgs. Bet varbūt viņas ir laimīgas, jo nezina, ka var dzīvot un strādāt arī citādos apstākļos.

Pēc Varnas un Sofijas Plovdiva ir kā no citas pasaules. Vēstures faniem tikšanās ar romiešu laikiem un jaunāku laika posmu celtnēm. Etnogrāfijas muzejs ļauj iepazīt gan sadzīvi, gan tautastērpus. Skaļa un dzīva ir gājēju ieliņa ar veikaliem, kafejnīcām. Veikalu skatlogi sola vilinošas atlaides, taču cenas mūsu naudas maciņiem ir ļoti pieņemamas pat bez tām. Vienīgi pašmāju prece kautrīgi paslēpta kaut kur veikala dziļumā. Stilīgāks jauniešiem šķiet pazīstamu firmu apģērbs, lai arī pašu bulgāru prece ir pietiekami kvalitatīva un modīga. Apģērbu ražošanas lielākais centrs ir Varna, apavu – Plovdiva (Flavia). Plašā izvēlē ir turku prece un nākas secināt, ka turki ražo tīri izskatīgus apģērbus, pieņemamus apavus par patīkamām cenām. Painteresējamies, kā ar nacionālo saldumu rūpniecību. Tādas īsti savējās vairs neesot, jo rūpnīcu Svoge nopircis Sushard, bet Sofijā savu ražotniatvērusi Nestle. Par savu bulgāri vismaz vēl pagaidām var saukt Alij Mak un Arome produkciju.

Rozes zied tikai mēnesi!

Šodien beidzot noskaidrosim visu par rozēm, jo braucam uz Kazanlikas pilsētu, kas tiek dēvēta par Rožu ielejas galvaspilsētu.

Pusotra stunda ceļā. Gaidām, kad tad tie rožu lauki beidzot būs. Mierinām sevi ar domu, ka droši vien tie ir mazliet nostāk no ceļa, tur aiz tiem ciemiem. Taču Ivans mūsu ilūzijas izgaisina ar vienu vārdu – neredzēsiet. Izrādās rozes zied tikai vienu mēnesi no maija beigām līdz jūnija beigām. Un tās nav karaliskās dārza rozes. Tās vairāk līdzinās mūsu mežrozīšu krūmam, tikai pildītiem ziediņiem. Tās ir īpašās eļļas rozes. Viena mēneša laikā tad arī jāpaspēj rožu ziedlapiņas novākt. Darbs sākas agri no rīta ap četriem ar pirmajiem saules stariem un beidzas ap deviņiem, vēlākais desmitiem, jo, izrādās eļļas rožu lielākais ienaidnieks ir saule. Tuvāk par pašu eļļas spiešanas procesu uzzinām Rožu muzejā. Bet Etnogrāfijas muzejā varam redzēt rožu eļļas tvaicējamo katlu un ne tikai – galdā tiek celta rožu rakija, rožu ievārījums un liķieris.

Katru gadu Kazanlikā notiek arī Rožu svētki, kuru laikā tiek izvēlēta Rožu karaliene. Karalienei galvā liek kroni, nobildē un šo bildi var redzēt katrs, kurš iegriežas Rožu muzejā.

Kazanlika atrodas Stara Planinas (Balkānu) grēdas pakājē un šie kalni mums šodien jāšķērso. Tas būs iespējams, pateicoties Šipkas pārejai. Pa ceļam lauka vidū redzams traķiešu kurgāns, te tikusi atrasta vairākus kilogramus smaga zelta maska, jo, dīvainā kārtā, kurgāns netika izlaupīts.

Skopi, taču čakli

Otrpus Stara Planinas (Balkānu) grēdai atrodas Gabrova. Kurš gan nav dzirdējis par gabroviešiem, viņu izdaudzināto skopumu? Lūk, anekdote... Divi gabrovieši saderējuši, kurš baznīcā ziedos mazāku naudiņu. Viens iemet to vismazāko bleķa stotinku, otrs nosaka – tas no mums abiem! un pārmet krustu! Tādā skopuļu pilsētā nolēmām nekavēties, taču pilsētas pievārtē ir vietas, kuras grēks būtu neapmeklēt.

Etaras brīvdabas muzejs pārsteidz pirmkārt ar plānojumu. Tas ir neliels ciems upītes krastos. Katrs no ciema namiņiem ir kolorīts un vērtība pats par sevi. Prmais stāvs no akmeņiem, otrais – no koka, bet jumts klāts ar akmens plāksnēm. Arī iekšā notiek bezgala interesantas lietas. Te var vērot amatniekus darba procesā, kāds tas bijis pirms vairāk nekā simt gadiem. Daudzās darbnīcās iekārtu darbināšanai tiek izmantots ūdens spēks. Te strādā amatnieki un apmeklētāji var vērot, kā top dažādas lietas no māla, dzijas, auduma, metāla, koka. Tas viss, protams, ir arī nopērkams. Te strādā arī labākais Bulgārijas juvelieris, kura izstrādājumi esot pieprasīti Beļģijā. Viņa darināta sudraba ķēdīte maksā ap 125 levām. Beķerejā tiek cepti gardi kliņģeri, saldumu cienītājiem ir ko uz kārā zoba likt.

Laiks rit nemanot, bet mums vēl jāpaspēj aizbraukt līdz Trjavnai. Tā atrodas Stara Planinas ziemeļu daļā, veidojusies jau pēc turku iebrukuma, jo cilvēki pameta lielās pilsētas un meklēja glābiņu tālu prom no ceļiem kalnos. Šī ir otra pilsēta pēc Plovdivas, kura patīkami pārsteidz. Nekur iepriekš Bulgārijā nav redzēts tāds ziedu un zaļumu daudzums, krāšņums apstādījumos. Viss tīrs un sakopts, mājas kā uz skatu kartiņas. Te darbojusies viena no slavenākajām Bulgārijas glezniecības un kokgriezēju skolām.

Vēl šodien noskaidrojām, ka Bulgārijā ir stalaktītu alas. Vienas no tām – Bačo Kino – apmeklējām. Alas ir trijos līmeņos, eju kopgarums esot ap 10 km, bet apskatei pieejami vien 250 m. Tiesa, ir redzētas lielākas, krāšņākas, pārsteidzošākas alas citās zemēs.

Naudiņu jātnieks un Pliska

Naktsmājas ir sarunātas Kmetovcos. Viesnīca Fenerite ir īpaša. Nezinātājs tai pabrauktu garām, jo viesnīca slēpjas aiz augstas sētas. Bet aiz šīs sētas slēpjas īsta idille. Mūsu numuriņš ir ar autentiskām 19. gadsimta mēbelēm – kā vecvecmāmiņu laikos. Tikai sanitārais mezgls mūsdienu.

Mūs gaida vakariņas viesnīcas krodziņā. Tas ir tikpat mājīgs kā viesnīcas numuriņi. Nepaiet pat pusstunda un visi galdiņi ir aizņemti. Izrādās, neskatoties un nomaļo atrašanās vietu, viesnīca ir ļoti iecienīta nedēļas nogales pavadīšanai, gan ģimenēm, gan, jo īpaši, pārīšiem. Viens no iemesliem – šeit nedarbojas mobilie sakari, neviens tevi neatradīs, nezvanīs, netraucēs.

Pēc sātīgām brokastīm pošamies ceļā, un pirmais šodienas apskates objekts ir etnogrāfiskais ciems Boženci. Dzīve te ir apstājusies pirms pāris gadu simtiem. Nelielas mājiņas nosūnojušiem jumtiem, nošķiebtiem pakšiem, nelielām logu rūtīm. Šīs senās mājas ņemtas īpašā valsts aizsardzībā. Tas ir ciems-rezervāts. Ja kādam tīkojas pēc eksotikas, var nedēļas nogali pavadīt šajos 19. gadsimta apstākļos, jo dažas no mājām ir atvēlētas tūristiem, tikai šeit jau bez 21. gadsimta santehnikas.

Tālāk mūs gaida pārbrauciens uz Šumenu, kur Ivana laba draudzene ir viesnīcas direktore. Tiekam laipni uzņemti un cienāti. Viesnīcas kafejnīca ir mājīga un omulīga un arī ļaužu pilna. Izrādās, cenas te ir tik demokrātiskas, ka pat apkārtējo iestāžu darbinieki var atļauties nākt pusdienot.

Pilsētā ir vīna un rakijas rūpnīca, kurā iespējama arī ekskursija un degustācija.

Šumenas pievārtē atrodas Madara, vieta, par kuru atgādina bulgāru metāla naudiņa.Uz tās redzams Madaras jātnieks. Tā kā tas ir tikai pāris kilometru no lielā ceļa, dodamies turp. Pilsētiņas nosaukums esot cēliesno Bizantijas imperatora Modriges jeb Modara vārda. Nezināma mākslinieka izpildītais Madaras Jātnieka piemineklis ir visai iespaidīgs – 23 metrus augsts. Jātnieks nogalina lauvu ar zobenu. Labā kāja uz lauvas. Aizmugurē suns – cilvēka labākais draugs. Iespējams, ka piemineklis celts par godu hanam Tervelam, kurš valdījis 8. gs.

5 km no Madaras atrodas pirmā Bulgārijas galvaspilsēta Pliska. 681. gadā dibināta, tā bija politiskais un ekonomiskais centrs. Diemžēl 811. gadā bizantieši pilsētu nopostīja, toties tās vārdu lepni nes agrāk visā padomijā labi pazīstamais bulgāru brendijs.

Kūrortus sadala pēc interesēm (Rumānijas karalienes rezidencē)

Divas pēdējās ceļojuma dienas pavadām kūrortā Albenā. Kūrorts darbojas no 1960. gada. Pludmale ir 7 km gara un ap 100 metru plata. Tā kā ierodamies jau tumsā, pelde Melnajā jūrā izpaliek, toties kafejnīcu un veikaliņu vilinājumam varam ļauties pat vēl pēc pusnakts. Protams, mūs interesē, ko un par kādām cenām var nopirkt. Secinājums – Turcijas tuvums ir jūtams un pat ļoti, tomēr piedāvātas tiek arī pašmāju preces – kvalitatīvas un nedārgas.

No rīta pārliecināmies, ka visām viesnīcām balkoni tiešām ir ar skatu uz jūru, kā mums tika teikts iepriekš. Bet, ja netīk sāļš ūdens, var plunčāties viesnīcas baseinā. Brokastīs visapkārt skan tikai vācu valoda. Izrādās vācu tūrisma firmas rezervējušas labākās viesnīcas visai sezonai. Albena vāciešiem patīk gan ar jūras tuvumu, gan ar to, ka pēc pusnakts te ir krietni klusāks nekā blakus esošajās slavenajās Zelta Smiltīs, kur nakts dzīve ievelkoties līdz pat četriem pieciem rītā.

Zelta Smiltis arī apciemojam. Savu nosaukumu kūrorts ieguvis, pateicoties raupjajām, dzeltenajām smiltīm, kuras klāj pludmali. Izbraukājot Zelta Smiltis krustu šķērsu, jāsecina, ka te nu ir svarīgi, kur atrodas tava viesnīca. Pilsētai ir cits reljefs un, jo tālāk no jūras, jo augstāk kalnā būsi. Albena ir līdzenumā, mazāka un ne tik skaļa.

Pēcpusdienu veltām Balčikai, kas no 1913. līdz 1940. gadam piederējusi Rumānijai. Te Rumānijas karalienei Marijai bija vasaras rezidence Klusā ligzda un botāniskais dārzs 35 ha platībā ar vareniem kaktusiem (vairāk nekā 250 veidu) un virkni eksotisku augu, kuru nosaukumus tā arī neizdevās paturēt prātā. Pilī ir interesants Eiropas un Austrumu arhitektūras elementu sajaukums. Itāļu arhitekti Ameriko un Augustino šeit izveidojuši paradīzes stūrīti. Leģenda vēsta, ka Marijai šeit tik ļoti paticis, ka tā vēlējās, lai pēc nāves te arī tiktu apglabāta. Viņas sirds ievietota stikla traukā un tikusi iemūrēta parka pulkstenī, un īpaša godasardze to apsargājusi 24 stundas diennaktī. Dārzā ir arī romiešu pirtis, karalienes krēsls, rožu dārzs. No Albenas šurp var atbraukt ar kuģīti.

Dejas uz oglēm

Ar nepacietību gaidām vakaru, un ne jau tāpēc, ka tas būs pēdējais Bulgārijā. Daudz dzirdēts par dejām uz oglēm*. Arī ļoti pretrunīgi viedokļi. Tāpēc sekojam vecajam labajam sakāmvārdam, ka labāk vienreiz redzēt, nekā simtreiz dzirdēt! Vispirms mūs pārsteidz vieta – simpātisks, mājīgs, tautas stilā ieturēts restorāns. Tā vidū jau vakara ieskaņā tiek iekurts liels ugunskurs, kuram izdegot, veidojas ogļu kārta.

Lai labāk redzētu, skatītāji sastājas aplī apkārt ugunskura vietai. Deja ir iespaidīga. Arī mums jāteic, ka to var pieņemt un var nepieņemt, bet tāda ir šī senā tautas tradīcija, kas raksturīga Bulgārijas Melnās jūras piekrastes daļai. Taču, lai vakars beigtos ar gaišu un priecīgu noskaņu, seko folkloras programma, kurā tiek iesaistīti arī skatītāji, un jāteic, ka vairākām tautas dejām soļi ir visai sarežģīti. Jā, arī ēdienkarte ir lieliska un pēdējais vakars Bulgārijā izdevies lielisks.

Aust rīts. Pēdējā pelde Melnajā jūrā tiem, kam patīk agri celties, jo drīz vien klāt mūsu auto un dodamies uz lidostu. Lidostā atceramies, kā pirms nedēļas ielidojot domājām: kāda būsi Bulgārija un vai spēsi mūs pārsteigt? Tagad atvadoties varam teikt – šī ir viesmīlīga zeme, pilna kontrastiem un pārsteigumiem.

Ja esat bijuši Bulgārijā padomju laikā, tad ziniet, ka toreiz vietējā vara noteica, ko būs rādīt padomju tūristiem. Kā teica mūsu bulgāru gids Ivans – mēs redzējām Bulgāriju viņa acīm; to, ar ko bulgāri patiesi lepojas, un arī to, kas viņiem sāp. Paldies Ivanam, kuram draugi ir visur Bulgārijā, ka tikām laipni sagaidīti un uzņemti. Bet Ivans būs priecīgs satikt arī mūsu tūristus no Latvijas.

Diāna Ozola

* Dejas uz oglēm ir sens rituāls vēl no pirmskristietības laika, tāpat kā citi Āzijas ugunskulti. Rituāls neizzuda arī pēc kristietības pieņemšanas. Katru gadu 21. un 22. maijā Svētā Konstantīna un Elenas piemiņas dienā rīko svētkus. Nestināri – dejotāji uz oglēm – novedot sevi transā, ar abu svēto tēlu ikonu rokās, dejo pusizdzisušā ugunskura vietā. Šis psiholoģiskais brīnums tiek skaidrots ar organisma īpašo transa stāvokli, jo nestināri uz aptuveni +800ºC karstajām oglēm negūst apdegumus. Pēc ticējuma rituāls ciemam nes veselību un auglību. Mūsdienās šo deju iekļauj tūristiem domātajās folkloras programmās.