Kad krita dzelzs priekškars un pavērās tālāki apvāršņi, Bulgārija tika nepelnīti piemirsta. Pēc padsmit gadu pauzes tā daudziem ir kļuvusi par patīkamu atklājumu.
Kontrastaina un krāsaina, silta un viesmīlīga. Jā, arī lepnas viesnīcas blakus veciem gruvešiem, nezālēm aizauguši grāvji un aiz tiem koši saulespuķu un labības lauki, augļu dārzi.
Ar interesi palasīju internetā atsauksmes par Bulgāriju. No fui līdz absolūtai sajūsmai par dabas krāšņumu, cilvēku draudzību, atsaucību un zemajām cenām. Par gruvešiem un nezālēm runājot, žēl tos, kuri tālo ceļu mērojuši, nespēja ieraudzīt neko vairāk kā varam redzēt arī pašu zemītē, nu būsim godīgi. Tā vien gribas atgādināt teicienu par baļķi savā un skabargu cita acī.
Labs paziņa, apceļojis teju visus kontinentus, man teica viedus vārdus: uz Bulgāriju jābrauc pēc lieliskas atpūtas par ļoti labu cenu un katru gadu jāatgriežas.
Ar labu atpūtu mēs droši vien katrs saprotam ko citu.
Daudziem tās ir pastaigas kalnos. No visām Balkānu pussalas valstīm tieši Bulgārija var sevi tā pa īstam un pilntiesīgi saukt par Balkānu valsti, jo šie kalni gandrīz visā garumā ir novietojušies tieši Bulgārijas teritorijā, un vietējie tos sauc Stara Planina. Balkānu pussala arī neoficiāli atzīta par vienu no labākajām briežu medību vietām pasaulē. Te mājo viena no lielākajām sarkano briežu populācijām, un daudzi simti ārzemju mednieki katru gadu ierodas komercmedībās. Tiesa, viss notiek pēc stingriem likuma priekšrakstiem, nekādas pašdarbības.
Taču Balkāni nav ne augstākie, ne garākie pussalas kalni. Augstākais kalnu masīvs Balkānu pussalā arī atrodas Bulgārijā - Rila un virsotne Pik Mussala 2925 m
v.j.l.
Taču tūristu vidū populārāki ir Pirini. Iespējams, viens no iemesliem ir Bansko kalnu kūrortpilsētiņa, kura nedaudz atgādina nocietinātu apmetni, jo 19.gs. celtajām mājām ir nelieli lodziņi un tās paslēpušās aiz augstām akmens sētām. Bansko ir starta vieta kalnu iekarotājiem vasarā un pacēlāju sākumpunkts slēpotājiem ziemā. Pirinu grēdas augstākā virsotne Vihren (2914 m v.j.l.) ir reāli sasniedzamā attālumā vienā dienā. Kad atbraucu uz Bansko pēc teju desmit gadu pārtraukuma, mani patīkami pārsteidza notikušās pārmaiņas. Tīrs, sakopts, atjaunoti daudzi senie nami, lielisku naktsmītņu piedāvājums un krodziņi ar dzīvo mūziku, kur nobaudīt nacionālus un internacionālus ēdienus. Lielākā rosība te ir ziemā, kad sabrauc slēpotāji pat no Alpu zemēm. Servisa sakārtošanā ir ieguldīta liela nauda un patīkama atpūta garantēta.
Atpūsties un nobaudīt nacionālo virtuvi aicina tautiskā stilā ieturētie krodziņi, kuru kopējais nosaukums ir mehana. Tur viesus nereti priecē dzīvā mūzika. Tautas mūzikas pavadībā vakariņot, protams, būs daudz patīkamāk, jo īpaši tāpēc, ka tas ir pasākums vismaz pāris stundu garumā, nesteidzoties un ar baudu. Shopska Salata + rakija ir nemainīga, laika pārbaudi izturējusi vērtība. Nekas neparasts vai
unikāls, jo šie salāti ir sastopami arī citu Balkānu valstu virtuvē, bet ļoti garšīgi un sātīgi gan. Nav vērts mēģināt aprakstīt vai izstāstīt, vienkārši jāaizbrauc un jānogaršo. Ēdienkartē vērts sameklēt vārdu skara un rezultāts neliks vilties, jo no turkiem bulgāri aizguvuši ēdienu gatavošanas principu uz atklāta tipa pavarda, un tas piedod īpašu smaržu un garšu gan gaļai, gan dārzeņiem. Dārzeņi ir ļoti plašā izvēlē svaigi, saulē nogatavināti, marinēti, cepti, sautēti, vārīti. Bulgāru virtuves lepnums ir pildītie dārzeņi - ar gaļu, zivīm, sieru un dažādi sautējumi, piemēram, māla podiņos. Brinzas siers (sirene) ir ļoti populārs. To liek salātos, mīklas izstrādājumos, pievieno gaļas un dārzeņu ēdieniem. Bulgārijā saproti, ka brinzas sieram var būt ļoti plašs pielietojums visdažādākajās kombinācijās.
Bez vīna glāzes vakariņu baudījums nebūs pilnīgs. Gamza, Dimjat, Pamid, Muscat, Misket, Mavrud, Melnik bulgāru vīnu pazinējiem šie vārdi nebūs sveši. Sarkani, balti, rozā. Viņi paši ir sauso vīnu cienītāji un arī degustācijās saldie vīni ir retums. Tad jau drīzāk rakiju pildīs glāzītē. To dzer maziem
malciņiem no mazām glāzītēm. Pērnā gada atklājums man bija karstā rakija ar medu kalnu krodziņā. Sildošs un uzmundrinošs dzēriens pēc pastaigas kalnos. Lūk, vēl viens iemesls paviesoties Bansko un doties kalnos, jo ielejā to jums nepiedāvās.
Ja atpūta jūsu izpratnē ir vēstures, kultūras, mākslas objektu un pieminekļu apskate, tad ar nedēļu būs par maz. Pēdas šajā zemē ir atstājuši traķieši, grieķi, romieši, bizantieši, turki. Par to atgādina neskaitāmas baznīcas, klosteri, kapenes, cietokšņi, mošejas, muzeji, senas pilsētas un deviņi UNESCO sarakstā esošie objekti.
Atrašanās uz Eiropas un Āzijas sliekšņa ir ietekmējusi daudzas lietas un notikumus. Balkānu pussalas iedzīvotāju sastāvs tautību un konfesiju ziņā ir tik raibs, kā reti kur. Arī karojuši savā starpā viņi ir kā neviens cits. Pieci gadsimti turku jūgā ir, protams, atstājuši pēdas. Lai arī bulgāru valoda pieder pie slāvu grupas, rases ziņā viņi ir jaukti, un mongoliskus sejas vaibstus var redzēt itin bieži. Kaut kas ir ienācis
arhitektūrā, ikdienas valodā, daudz vairāk virtuvē. Arī tautas mūzikā, sarežģītajos deju soļos. Un pavisam noteikti reliģiskajā piederībā. Turku laikā daudzi bulgāri labprātīgi pieņēma islāmu, jo tas deva viņiem iespēju saglabāt savus īpašumus un privilēģijas. Rodopu kalnos ir pilsētiņas, kurās vairums iedzīvotāju ir musulmaņi, un tie nav tikai turki, bet arī paši bulgāri. Bansko centrā virs ieejas baznīcā redzams krusts un pusmēness vienuviet. Kur vēl kaut ko tādu ieraudzīsi?! Sadzīvošana un satikšana mūsdienās ir laba. Bulgāri slavē turkus par čaklumu, uzņēmību, viņi nebaidās un nevairās neviena darba. Turki dienišķo maizīti pelna ar godīgu darbu, ko nevar teikt par čigāniem. Diemžēl, arī Bulgārijā šī minoritāte labu slavu nav izpelnījusies, un kā kaimiņus neviens viņus nevēlas redzēt. Viņi lieliski zina savas tiesības, bet par pienākumiem gan nav dzirdējuši.
Apbrīnojami, bet temperamenta ziņā bulgāri ir visai flegmatiski, viņiem nepiemīt slāvu tautām parasti raksturīgais straujums, uzņēmība un dedzīgums. Tas īpaši jūtams apkalpojošā sfērā, kur nereti viņi ir visai gausi. Iespējams, ka to var norakstīt uz pusgadsimtu ilgo sociālismu, kura seku likvidēšana vēl turpinās, un, jo tālāk no tūristu apmeklētām vietām, jo lēnāk tas notiek. Daudzi vecākās paaudzes ļaudis nav mierā ar jauno lietu kārtību, kurai apsviedīgie ir pieskaņojušies ātrāk.
Ar vārdu atpūta daudziem noteikti saistās jūra, smiltis un saule. Zlatni Pjasci jeb Zelta Smiltis noteikti ir atmiņā tiem, kuriem bija tā laime padomju laikos ciemoties politiski neaizliegtajā Bulgārijā. Smiltis joprojām ir tikpat zeltainas, saule silta un jūra zila. Pēdējo 10 gadu laikā piedzīvota arī strauja izaugsme
un attīstība. Sabūvētas jaunas, modernas viesnīcas, kuras gaidīt gaida atpūtniekus. Pašus bulgārus tur redz maz. Viņi Zelta Smiltis uzskata par kūrortu, kurš orientēts uz ārzemju tūristu uzņemšanu un izklaidi. Starp citu, par izklaidi runājot. Katru reizi, kad ceļš mani veda uz Zelta Smiltīm, sirds bija nemierīga. Ne jau par viesnīcu un tās piedāvātā servisa kvalitāti. Ar to caurmērā viss bija kārtība. Dažādās viesnīcās nācies pabūt, un viena lieta tām bija kopīga nakts dzīve aiz loga nereti līdz pat rīta gaismai. Visai skaļa vietējās diskotēkas mūzika un, kā smejies, aizmigt vienalga nevarēsi, tāpēc ej un piedalies.
Der atcerēties, ka Bulgārijā ir arī citas kūrortpilsētas. Patīkams atklājums man bija Slncev Brjag jeb Saulainais Krasts. Miers un klusums nakts stundās. Neuzbāzīgi tirgotāji. Neuzskrūvētas cenas bodītēs un krodziņos. Ne velti paši bulgāri atpūtai izvēlas tieši Saulaino Krastu nevis Zelta Smiltis. Atpūta ikviena gaumei un finansiālajām iespējām tā viņi paši saka par šo piekrastes daļu. Un lieliska atpūta te tiešām ir visiem. Zeltainas, smalkas smiltis, plašas aktīvās atpūtas iespējas, ekskursiju piedāvājumi, dažādi pasākumi arī bērniem, folkloras programmas krodziņos un arī slavenās dejas uz oglēm iespējams redzēt savām acīm. Pateicoties vieglajam jūras vējam, arī vasarā nav nogurdinošs karstums.
Rokas stiepiena attālumā Nessebaras pilsētiņa. Novietojusies uz nepilnu kilometru garas pussalas tā piedāvā brīnišķīgu atmosfēru ar šaurām ieliņām, vēsturiskām baznīciņām, senām, kolorītām dzīvojamām mājām ar simpātiskiem pagalmiņiem. Atmosfēru nespēj sabojāt pat visur esošie tirgotāji. Ieklīstot kādā šķērsieliņā, var tā pa īstam aizmirsties un izbaudīt senatnes šarmu. Vilina krodziņi, piedāvājot nacionālo virtuvi, dažādas jūras veltes par ļoti pievilcīgu cenu, lielisku vīnu. Bet bonusā viesmīlīgi apkalpotāji un fantastisks skats uz saulrietu jūrā.
Braucot mājās, somā parasti ir arī kāds suvenīrs. Bieži vien tā ir slavenā rožu kosmētika ziepes, krēmi, losjoni, toniki, šampūni, balzāmi, smaržūdeņi.... Biofresh firmas veikaliņus nu jau var redzēt daudzviet, ne
tikai Plovdivā. 100% dabīgās kosmētikas piedāvājums nav pēdēja laika izgudrojums. Ar rožu eļļu un tās kosmētiku Bulgārija izsenis bijusi slavena, bet pēdējos gados jūtamas pārmaiņas notikušas arī šajā nozarē. Noformējums kļuvis daudz pievilcīgāks, kas arī nav mazsvarīgi. Kosmētika nav tikai uz rožu eļļas bāzes, ir arī lavandas, jogurta, olīvu. Nav aizmirsts par kungiem un bērniem. Ieraugot cenu, grūti pretoties kārdinājumam. Un arī nevajag, jo tā vēl ilgi atgādinās saulainās dienas viesmīlīgajā zemē.
Bulgāri aicina mūs ciemos, sakot - mums ir viss, izņemot tuksnesi, audzējam visu, izņemot banānus. Kārtīgi pamielosim, saulītē sasildīsim, dvēseli un miesu veldzēsim! Un nākamgad priecāsimies atkal jūs redzēt!
Diāna Ozola-Buša