Džungļu aprītie dārgumi

Kad zinātkāram tūristam, kurš gana izbaudījis Taizemes kultūras pieminekļus un Bangkokas kontrastus, piegriezusies arī kūrortos, it sevišķi Pataijā, valdošā Sodomas un Gomoras gaisotne, ir pienācis laiks doties uz kaimiņvalsti Kambodžu – meklēt džungļu zaļumā apslēptos, atrastos un varbūt arī neatrastos tempļus, savdabīgo eksotiku un estētiku, pārsteigumus. Kaut vai salīdzinājuma pēc.

 Trīs dienu ceļojums no Bangkokas uz Kambodžu, konkrētāk, Sīemriapas (Siem Reap) pilsētu, no kurienes viegli sasniedzams viens no Austrumu pasaules brīnumiem – Ankoras tempļu komplekss, izmaksā aptuveni 300 - 400 latu – atkarībā no grupas lieluma. Mēs bijām 11 interesenti, tādējādi tikām cauri nedaudz lētāk.
Ceļojumam uz nu jau pierimušo sarkano khmeru zemi prātīgāk izmantot lidmašīnu, jo autoceļā Kambodžas pusē var izkratīt visas iekšas, turklāt robežas šķērsošana bordertaunā Poipetā varot izrādīties par daudz trauksmaina. Formalitātes (Kambodžas vīza, kā arī Taizemes vīza ar divreizējas iebraukšanas vai atgriešanās atļauju) nokārtot lidostās ir ievērojami vienkāršāk.
Lidojums ilgst stundu. Paspējam kaut ko iekost, un mazā lidmašīna jau dodas uz nolaišanos. Mēģinām saskatīt daudzos tempļus, taču nekā – tos slēpj džungļi vai attālums. Varam novērtēt vien lielo Tonle Sap ezeru, kurš dienvidgalā ar ūdensceļu savienots ar Dienvidaustrumāzijas likteņupi Mekongu un tādējādi arī ar galvaspilsētu Pnompeņu.

 Pieputējušie paradīzes vārti

Sīemriapas lidosta, kaut trešā lielākā valstī, izmēros atgādina Spilvi vai varbūt pat Rumbulu, taču viss ir sakārtots labi. Par 20 dolāriem nopērkam vīzu. Robežsargs ieceļotāja vizuālo tēlu piefiksē tādā kā palielināmajā stiklā, itin kā centos noskaidrot, vai tikai mati un ūsas nav maskēšanās nolūkos pielīmēti. Tā nu esam iemūžināti iebraucēju datubāzē. Ārpusē mūs jau gaida vietējais angliski runājošais gids, smaidīgs, salmu hūtītē, neliela auguma, melnīgsnējs (khmeri ir nedaudz tumšākas ādas krāsas nekā taji, par ziemeļdaļas ķīniešiem, japāņiem, korejiešiem nemaz nerunājot). Arī viņa pamatdarbs šeit ir pietiekami cienījams – taksometra šoferis. Tā kā vietējie taksometrus neizmanto, kārtīgam šoferim, lai tiktu pie klientiem, jāzina arī valoda un jāizstudē ceļvedis.
Pilnīgi lieka izrādās mūsu centība iemainīt vietējo naudu un pilnīgi saprotama vietējā pavadoņa neizpratne par šo dīvaino vēlmi. Visu var pirkt par dolāriem, un atšķirībā no daudzām citām zemēm, kur cenas attiecīgi noapaļo uz augšu, vismaz Sīemriapā tas ir ērtāk un jēdzīgāk, jo veikalos preču cena dolāros rēķināta pircējam izdevīgāka nekā piedāvā retie naudas maiņas kantori, ko acīmredzot kontrolē valsts. Atlikumu veikalā jums godīgi izdos. Ja kasē būs vai nesamelos, ka nav, – pat dolāros. Bet pērkam jau gandrīz tikai dzeramos, jo ārā dienas vidū (aprīļa sākumā) ir tuvu +40°C. Jā, karstā sezona jau ir klāt! Tāpēc prātīgi ir izmantot rīta agrumu un pēcpusdienas tempļu apskatei, vēlās stundas – aktivitātēm pilsētā, bet dienas vidu vadīt viesnīcā pie baseina.
Pati Sīemriapa izrādās visai provinciāls miestiņš, kura galveno ielu tikai vietām klāj asfalts, tomēr tā attīstoties ārkārtīgi strauji, viesnīcas augot kā sēnes pēc lietus, ha-a-a-a, gids nosmej skaļu, īpatnēju smiekliņu, kurš mūs uzjautrinās nākamajās dienās. Pašam, protams, šķiet, ka mēs smejam līdzi par pateikto joku. Mūsu viesnīca Angkor Star hotel***, kaut neliela, izrādās gana laba. Plašas istabas, neliels, jauks baseiniņš iekšpagalmā. Tā atrodas pilsētas galvenās ielas malā, tiesa, pati iela asfaltēta bijusi kādreiz, laiks pie atlikušajām asfalta strēmelēm atstājis bedres, smiltis un putekļus. Iekšā to nejūt. Pēc Pola Pota režīma krišanas un sarkano khmeru aktivitāšu norieta tūrisms Kambodžā sācis lēnītēm uzņemt apgriezienus, taču šis ieskrējiens pagaidām ildzis gadus piecus sešus. Pēc divām dienām arī es teikšu, ka šai pilsētiņai ir gaidāma spoža nākotne un milzu uzplaukums, jo khmeru arhitektūras dārgumi tik koncentrētā veidā ir spēcīgs vilinājums.

Khmeru impērijas mantojums

Džungļos apslēptie neskaitāmie tempļi ir kas pilnīgi ekskluzīvs! Viena lieta ir slavenais Ankorvats, kurā pēc varenās Khmeru impērijas sabrukuma iemitinājās budistu klosteris, kas šo brīnumaino templi neatdeva džungļiem, pavisam kas cits – kādreiz greznie, lieliskie tempļi, par kuriem cilvēks nelikās zinīt veselus piecsimt gadus! Sīemriapas tuvumā vien atrodas vairāk nekā 80 iespaidīgu tempļu vai to drupu, turklāt katrs no tiem ir patiesi atšķirīgs. Tie izkaisīti aptuveni 300 km² plašā teritorijā, ko 1992. gadā UNESCO iekļāvusi pasaules kultūras mantojuma sarakstā, taču (vizuālā ziņā varbūt par laimi) tie neizskatās kā sterils muzejs gan labā, gan sliktā nozīmē, bet šķiet jau pilnībā saauguši ar dabu un vietējo ikdienu. Nav nekādu simt apsargu, kas kaut ko aizliedz vai atļauj darīt, fotografēt, rāpties uz paša atbildību; ja nebūtu vēl tik daudz tūristu, varētu justies kā šo khmeru mākslas un arhitektūras brīnumu atklājējs.
Khmeru valsts ar Ankoru kā galvaspilsētu uzplauka 9. gs. Jau iepriekšējo valstisko veidojumu – Funanas un Čenlas – laikā khmeri no indiešu brahmaņiem bija pārņēmuši hinduisma ticību un sanskrita rakstību, kā arī ne vien tempļu, bet pat dzīvojamo ēku (būdu) celšanas principus. Tādējādi senākajiem tempļiem, kā arī khmeru arhitektūras šedevram Ankorvatam, kas sākotnēji veltīts dievam Višnu, raksturīgi kukurūzas vālītēm līdzīgi torņi, Ramajānas ilustrācijas ciļņos.
Khmeru impērijas uzplaukuma un vislielākās varenības laiks saistās ar karaļa Džajavarmana VII valdīšanu 12. gs. beigās, kad arī tika veikta vērienīgākā tempļu būve Ankoras vēsturē. Šis karalis no tēva bija mantojis ne vien troni, bet arī budisma ticību, kas ienesa atšķirīgākus vaibstus piļu un tempļu arhitektoniskajā veidolā. Taču viņa pēcteči atgriezās pie hinduisma, kā rezultātā daudzie Budas tēli tika vai nu iznīcināti, vai pārveidoti, reizēm pat diezgan kuriozi – tā Budas ciļņi pārvērtušies apsara dejotājās.(Apsara nav vis tējas šķirne, kam par godu nosaukts kāds pašmāju uzņēmums – kā dažs latvietis kļūdaini domā, bet sena, tradicionāla hindu un arī khmeru deja, kas nereti attēlota arī Ankoras ciļņos). Atšķirīgie un nereti savijušies hinduisma un budisma arhitektūras un tēlniecības slāņi padara Ankoras tempļu apmeklējumu aizraujošu ne tikai kultūrvēstures pētniekiem, bet arī ierindas interesentiem. Turklāt jebkuru templi diennakts gaišajā laikā var apmeklēt, kad vien vēlies un cik bieži gribi. Šis jautājums ir atrisināts ļoti vienkārši. Jau pie iebraukšanas tempļu zonā dažu minūšu laikā tiekam nofotografēti un saņemam laminētu, kaklā karamu caurlaidi trijām dienām jebkurā no tempļiem. 40 dolāri, ko tā maksā, jau ir iekļauti ceļazīmes cenā.

Romantikas netrūkst

Bez slavenā Ankorvata izvēlējāmies vēl Angkor Thom kompleksu ar kādreizējo valdnieku rezidences drupām,ar Ziloņu un Lepras karaļa terasēm un iespaidīgo Bayon templi, no kura 54 (!) vertikālajiem torņiem-akcentiem uz visām četrām debess pusēm raugās milzīgas Budas (patiesībā Budisatvas-Lokesvaras, t.i. personas mirkli pirms apskaidrības) galvas; džungļos pilnīgi ieaugušos Ta Prohm, kas arī reiz bijis budistu klosteris, un Preah Khan, kuru drupas sagūstījušas un vienlaikus arī sargā pamatīgo koku saknes un zari; salīdzinoši nelielo, kailo Pre Rup, kura piramidālā uzbūve simbolizē hindu kosmoloģiju un kas izmantots mirušo khmeru valdnieku kremēšanai; un 30 km attālo, neticami grezno, sīkiem ciļņiem un detaļām bagāto Banteay Srei. Katrs no tiem būtu uzskatāms par vienu no labākajiem attiecīgā stila vai veida paraugiem. Mūsu ierobežotajā laikā vairāk nemaz nevar paspēt.
Bet ļoti iespaidīgas esot arī Banteay Kdei, Neak Paen, Mobon Oriental un Banteay Samre, kā arī khmeru klasiskajai arhitektūrai visatbilstošāko, 9. gs. celto tempļu Bakong, Preah Ko un Lolei un vēl daudzas citas drupas... Tomēr visus apmeklēt varbūt nemaz nevajag, jo iespaidu tāpat ir daudz un varbūt pat par daudz. Dažviet ceļmalās apkārt lēkā mežonīgi pērtiķi, kuriem nevajagot bāzties virsū ar savu spīdīgo fotokameru, dzīvnieka rīcība nav prognozējama!Ta Prohm templī mājvietu atraduši ne tikai milzīgi gadsimtiem veci koki, džungļu flora un fauna, bet savu īpašo biznesu attīsta mūks, kurš savulaik nokļuvis uz Lonely Planet Kambodžas ceļveža vāka. Par nelielu ziedojumu jūs saņemat laipnu atļauju viņu nofotografēt vai pat nobildēties kopā. Varat arī iegādāties ceļvedi (protams, vietējo pakaļdarinājumu) ar šīs slavenības autogrāfu. Atceramies arī Silvestru Stalloni, kurš vienā no Rembo filmām ložņāja gar džungļos ieaugušajām drupām, un Andželīnu Džoliju, kura kā Lara Krofta te meklējusi izlaupāmās kapenes, bet beigu beigās īstajai dzīvei adoptējusi kambodžiešu puisēnu.
Romantikas nudien netrūkst. Vakari te pienāk ātri, tādēļ jāpaspēj vēl uzlēkšot PnomBakhengkalna galā (kur slinkākie var nokļūt, sēžot ziloņa mugurā), lai vērotu saulrietu. Sarkanā ripa dažu minūšu laikā ieslīd pamales dūmakā. Jāsteidzas lejā, kamēr nav pilnīgi tumšs, jo labiekārtotu taciņu, kurām pilna Eiropa un slavenu vietu tuvumā pat Ķīna, te nav. Un satumst ļoti strauji.

Masāža alus cenā

Gaida vakariņas un khmeru tradicionālo deju uzvedums. Apsara. Tagad mēs to baudām dzīvajā. Dejotājas ir graciozas un skaistas. Starp citu, lai kļūtu par apsara dejotāju mūsdienās, izraudzītām meitenēm ar elegantām roku kustībām jāsāk šo mākslu apgūt ne vēlāk kā septiņu gadu vecumā, vismaz seši gadi jāmācās dejas pamatpozīcijas, katra ar savu simbolisku jēgu (un to ir vairāk par pusotru tūkstoti!), un pēc tam vēl trīs līdz seši gadi jāslīpē artistiskums.
Arī ēdieni ir garšīgi un nav arī tik asi kā Taizemē. Vari izvēlēties no visa pa drusciņai, līdz saproti, uz ko jāliek uzsvars atbilstīgi paša iestādītajai garšai. Alus gan dārgs – četri dolāri, kas laikam jau piedien glaunajai vietai, kur vakariņo, protams, tikai bagātie tūristi. Nekāds dižais jau šis aliņš nav – no rīsa, ne mieža, tomēr, tā kā vēss, brūķējams ir.
Toties cita īsteni vietējā atrakcija, ko arī nolemjam izmēģināt, ir pārsteidzoši lēta.Stundu ilga aklo masāža par trīs dolāriem nojumē ar ventilatoru, par sešiem – telpā ar kondicionētāju, kur gan tāpēc gluži vai var nosalt! Lai gan domāt par aukstumu nepaliek laika – aklās masāžistes rokas ir ne vien prasmīgas, bet arī ļoti spēcīgas un krampīgas. (Tā kā neredzīgiem cilvēkiem īpaši attīstoties citas maņas, runā, ka, lai nodrošinātu darbu nākotnē, savulaik mazas meitenes šajā nabadzīgajā valstī speciāli padarītas aklas, brrr...) Turamies kā sagūstīti partizāni. Masāža nav no knapajām!
Vēl var doties vakara pastaigā uz Sīemriapas centru. Daži it kā eiropeiski krodziņi, diskotēka, daudzas grāmatu pārdotuves, kur pa lēto var iegādāties puslīdz ciešami (salasāmi) pārkopētus ceļvežus un modes grāmatas, kas Eiropā un Amerikā maksā ievērojami dārgāk. Ir arī taksisti, kas piedāvā aizvest uz pilsētas labāko masāžas salonu, kur būšot daudz skaistāko khmeru un arī vjetnamiešu meiteņu, kas izmasēs da jebko da jebkā – nu, tas jau ir Taizemes moderno tradīciju garā.

Ankora rītausmā

Viens no atmiņā paliekošākajiem piedzīvojumiem ir saullēkta gaidīšana Ankorvatā, kas kļuvis itin populāri (priekš tam gan nākas jau iepriekšējā vakarā piekukuļot šoferi un vietējo gidu, jo celšanās piecos no rīta viņu programmā nav atrunāta). Plašajā tempļa teritorijā visas labākās terases jau ļaužu nosētas, izrādās – šādu cīruļu ir kupls pulks. Vietējais takuzinis ierāda mums, viņaprāt, labāko skatupunktu, pastāstot, kurā vietā starp trim galvenajiem Ankorvata torņiem vajadzētu parādīties saulei. Mums neveicas. Rīts ir diezgan dūmakains un sārto saules disku pirmoreiz pamanām jau augstāk. Tik un tā skaisti. Izmantojot rīta agrumu, kamēr saule vēl nav sākusi riktīgi cepināt, dodamies pakāpelēt pa Ankorvata centrālā tempļa pakāpieniem, kas ir vēl augstāki un stāvāki nekā Meksikas piramīdās. Augšā tikt nav problēmu, lai arī to drīzāk varētu nosaukt par rāpšanos, nevis kāpšanu, bet lejā... Te nu der tikai speciāli ar virvi aprīkotā pakāpienu daļa. Nav brīnums, ka attālākos tempļa nostūros, daudzajās ejās un paviljonos nereti bija piečurāts, jo – kaut kur jau tas ir jādara, bet iespējas nav nodrošinātas...
Jā, pagaidām šeit kāpt un ložņāt atļauts visur, bet gan jau, attīstoties tūrisma industrijai tās nelāgi glancētajās izpausmēs, ieeja daudzviet noteikti būs liegta un šāda bīstama kāpelēšana vispār netiks pieļauta, kā tas jau ir tūristu iecienītās arheoloģiskajās zonās Ēģiptē, Meksikā un citās zemēs. Tāpēc jāpasteidzas!

Raitis Strautiņš