Ko mēs zinām par Irānu? Ka tur gatavo brīnišķīgus paklājus un sievietes valkā čadru? Diemžēl mūsu zināšanas lielākoties nāk
no preses un izdevumiem, radio un televīzijas pārraidēm, kas bieži piemin Irānas kodolprogrammas, Islāma revolūciju, cilvēku un it sevišķi sieviešu tiesību neievērošanu, naidīgumu pret Rietumiem. Nav nekāds brīnums, ka, nokļūstot Irānā, tūristus piemeklē īsts kultūršoks. Apsolīto saucienu Nost ar Ameriku!", Nost ar Izraēlu!" vietā ārzemnieks sastopas ar cilvēkiem, kuri samērā labi runā angliski un kritiski izsakās par savas valdības politiku. Un brīnumdaiļās jaunās irānietes nav vis tērpušās melnās čadrās, bet staigā modernos manto. Nereti Latvijā mēs pat neatšķiram, ka Irāna un Irāka ir divas dažādas zemes. Irāka ir viena no apmēram 30 arābu valstīm, bet Irāna ir tā pati Senā Persija, kuru pasaulē tā dēvēja līdz 1935. gadam, kad toreizējais Persijas valdnieks šāhs Mohammads Rezā Pehlevī palūdza" Persiju nesaukt vairs par Persiju?!? Lai cik dīvaini tas arī skanētu - Persija nekad sevi nav saukusi par Persiju. Šajā vārdā to savulaik nodēvēja grieķi, kas Irānu iesākumā sauca par Persīdu. Un tā kopš 1935. gada Persija pasaulē kļuva pazīstama ar vārdu Irāna. Šis vārds cēlies no persiešu valodas vārda ārjān", kas nozīmē ārieši. Āriešu ciltis 1500 gadus pirms Kristus no Indijas ieceļoja Irānas plakankalnē. Savukārt vārds ārjān" gadu simtos pārveidojās: ārjān" ērān" īrān". Tātad Irāna ir āriešu jeb indoeiropiešu zeme. Brīnumaini, ka šī tālā, noslēpumainā zeme ir mūsu radiniece". Īpaši nepārprotami tas atklājas gan Nourūza svētku un citās tradīcijās, gan ornamentos, gan persiešu valodā, kura pieder pie irāņu valodu grupas, kas savukārt iekļaujas indo-irāņu valodu zarā, un tas savuties izaug no indoeiropiešu (IDE) valodu koka. Liekas mazliet neticami, ka mums tuvāku un mazliet attālāku kaimiņu - igauņu, somu, ungāru - valodu nav šajā kokā, toties persiešu, tāpat tadžiku, darī, pašto (abas pēdējās Afganistānas valsts valodas), kurdu, skitu un vēl daudzas citas tālas valodas piederīgas IDE valodu kokam! Lai arī jūs pārliecinātos par mūsu valodu kopību, minēšu tikai dažus piemērus. Tā, piemēram, skaitļa vārdi persiešu valodā skan šādi: do" (divi), čehār" (četri), pendž" (pieci), šeš" (seši).Vai ģimenes locekļi: māder" (māte), berāder" (brālis), dohter" (meita), zemīn" (zeme) .
Persija bija vēsturē pirmā impērija, kurā līdzās dzīvoja simtiem dažādu tautu un pastāvēja tolerance starp dažādām reliģijām. Valdnieks Dārijs I (522. - 486. g. pr. Kr.) valsti sadalīja satrapijās - administratīvās vienībās - ar lielu autonomijas pakāpi. Bija jāmaksā stingri nodokļi, jāuztur kārtībā ceļi, tilti. Pastāvēja plašs ceļu tīkls: 20 satrapijas saistīja 2500 km garš ceļš. Uz svarīgākajiem ceļiem, apmēram 25 km attālumā cita no citas, bija izvietotas pasta stacijas, kur mainīja zirgus un vedējus un kur varēja atpūsties. Persieši bija pirmie, kas sāka veidot loģistiku kā sistēmu. Dārijs I izdarīja ekonomisku apvērsumu, ieviešot sudraba un zelta monētas. Noritēja plaša tirdzniecība starp impērijas attālākajām vietām. Tādējādi biežāk lietotie termini kļuva pazīstami Vidējos Austrumos, ieviesās angļu, kā arī citās valodās. Piemēram, vārds bāzār" (tirgus), līmū" (citrons), šāl" (šalle).
Irāņi ļoti lepojas ar savu valodu, kas ir viena no senākajām pasaulē. Tās pirmsākumi meklējami jau VI gs. p. Kr. Pirmā rakstība bija ķīļu raksts, kas tika iekalts klintīs. Paši irāņi par savu valodu saka, ka tā ir salda", t.i., labskanīga, skaista. Katrs vārds, ko izsaka ārzemnieki persiešu valodā, sagādā irāņiem neviltotu prieku, pat sajūsmu. Tā, piemēram, mana Impro" ceļojuma laikā irāņi, padzirduši, ka runāju viņu valodā, acumirklī ielenc mani, un katrs vēlas zināt, no kurienes mēs esam, kā mums patīk viņu zeme, ko par Irānu domā un runā mūsu valstī. Vai netiek pausta kritika attiecībā uz viņu valsti un iedzīvotājiem. Jūtot šo neviltoto interesi, neviļus nāk prātā vārdi, kurus sacīja irāņu juriste, Nobela prēmijas laureāte Šīrīna Abādī, atzīdama, ka citās zemēs maz zina par Irānu: Mēs esam musulmaņi, bet neesam arābi! Mēs neesam teroristi!"
Pārdevēji, kad mēģinu nopirkt saldējumu, tasi tējas vai kādus saldumus, gluži vienkārši par pirkumu neņem naudu, bet uzdāvina man - kā ciemiņam. Bet kādā citā veikalā, kur iegādājos datora tastatūru ar arābu šriftu, tā īpašnieks, uzzinājis, ka esmu persiešu valodas skolotāja un tagad esmu ceļojumā ar tūristu grupu, mūs visus uzaicina uz pikniku. Brauciena laikā mūsu grupas pieredzējušie ceļotāji, kas bija apmeklējuši daudzas jo daudzas pasaules valstis, visi kā viens atzina, ka tādu zemi kā Irāna ar tik neviltotu sirsnību, atvērtību, izpalīdzību, ar neparastu tīrību lielo pilsētu ielās nekur citur nav redzējuši.
Irānā ļoti mīl dāvināt un saņemt dāvanas. Dodoties uz šo zemi, būs noderīgi kaut vai nelieli suvenīri, lai, piemēram, pateiktos kādam, kas jūs ar savu mašīnu izvadās un izrādīs kādas ievērojamas vietas, bet neparko negribēs ņemt par to samaksu. Te gan būtu vietā piezīmēt, ka Irānā ļoti izplatīta ir ceremoniāla laipnību teikšana jeb persiešu valodā - teārof". Tas nozīmē, ka reizēm pārdevējs vai taksometra šoferis, kad jūs jautājat, cik jāmaksā par pirkumu vai vedumu, jums atbild: "gābelī nedārē", t. i., tas nav neko vērts" jeb tam nav nekādas vērtības". Taču jāsaprot, ka reizēm tā ir tikai pieklājības forma, tāpēc jājautā vēlreiz, cik tad jūs galu galā esat parādā. Ja tā patiešām būs dāvana, tad atteikšanās pieņemt maksu skanēs vairākkārt, un jūs jau paši to jutīsiet pēc situācijas.
Kaut arī irāņiem ļoti garšo saldumi un tos prot gatavot daudzos un dažādos austrumniekiem raksturīgos veidos, tomēr laba šokolāde un šokolādes konfektes tur reti sastopamas, tālab varat šos saldumus paķert līdzi. Vidusmēra irānim, kurš nemēdz braukt uz ārzemēm (atcerēsimies kaut vai padomju laikus, kad brauciens uz ārzemēm bija retums), patiesu prieku sagādās arī parasta Latvijas skatu kartīte. Brīnumaini, bet daudzi irāņi man ir teikuši, ka mūsu zeme ir zaļa un ļoti, ļoti skaista. Kad viņiem jautāju, kā viņi to zina - izrādās, esot redzējuši filmās.
Kaut arī saskaņā ar šariātu, kurā ietvertas likuma normas visiem dzīves gadījumiem, musulmanim var būt četras sievas, Irānā daudzsievība vai arī divas sievas vienlaikus nav raksturīga parādība. Lielās pilsētās daudzsievības gadījumu praktiski nav, laukos tādi mēdz būt, taču vīri, kam vairāk par vienu sievu, sabiedrībā netiek cienīti un kārtīgi" ļaudis ar tādiem nesaietas.
Ģimenes Irānā lielākoties ir stabilas. Pretēji pie mums valdošajam uzskatam, ka Austrumos sievietes vieta ir tikai virtuvē un vīru un bērnu apkalpošana, jāteic, Irānā ir pieņemts, ka vīrieši regulāri palīdz sievietēm ne tikai ēdiena gatavošanā, bērnu pieskatīšanā, bet it sevišķi smagākos darbos, piemēram, tīra paklājus, mazgā lielās drēbes - segas, vējjakas, mēteļus. Savulaik, kad Teherānas Universitātē mācījos persiešu valodas kursos, piektdienās (tās ir viņu svētdienas") vēroju, kā ģimenes atpūšas -
sievietes soļoja cēli kā karalienes, bet vīrieši tikmēr ņēmās ar bērniem: nēsāja viņus kukuragās, skraidīja, rotaļājās...
Irāņu ģimenēs, kuras dzīvo pilsētās, ir vismaz divi trīs bērni, un, tā kā dzīvokļi vidusmēra ģimenē nav lieli, tad svarīgs ir katrs platības metrs. Platību palīdz ietaupīt arī tas, ka irāņi guļ uz matračiem, kurus no rīta kopā ar palagiem un segām novāc un ieliek skapī. Gulēt uz grīdas esot veselīgāk, ērtāk mugurai. Irāņiem netīk ēst tur, kur ēdiens tiek gatavots, t.i., virtuvē, tālab dzīvojamā istabā uz paklāja tiek uzklāts sofre" - īpašs galdauts, uz kura izvieto ēdienus. Tātad nav nepieciešams arī ēdamgalds. Toties ir kāda mēbele, no
kuras irāņi nekādi nespēj atteikties, - tie ir grāmatplaukti, kuros var atrast visu ko, sākot ar mūsdienu politiskām brošūrām un beidzot ar medicīnas grāmatām franču valodā un angļu valodas mācību grāmatām. Tas ir mantojums kopš pirmsrevolūcijas laikiem (1979. gadā beidzās pēdējā šāha Mohammada Rezas Pehlevī valdīšanas laiks un pie varas nāca ājatolla Homeinī), kad ārzemnieki Irānā jutās kā mājās.
Vannas istaba jeb hammām" ir katras irāņu mājas neatņemama sastāvdaļa, bet turīgākās ģimenēs ir pat divas vannas istabas. Tīrības kults Irānā valda visur - mājsaimnieces no rīta līdz vakaram tīra un spodrina māju, irāņi iet dušā divreiz dienā, bet vasarā pat četras reizes. Uz vannas istabu un tualeti iet īpašās gumijas čībās, ar kurām nemēdz staigāt nekur citur. Tualete ir, kā jau musulmaņiem pieņemts, - caurums grīdā", virs kura ir jāpietupstas. Zinātnieki, starp citu, ir pierādījuši, ka šāda veida tualete un izkārtošanās" ir veselībai ieteicamāka, tā pasargājot no dažādām slimībām. Turpat blakus ir speciāla ūdens šļūtene, kas domāta intīmo vietu apmazgāšanai. Turklāt apmazgāšanās veicama tikai un vienīgi ar kreiso roku, bet ēdiens jāņem tikai ar labo roku. Tāpat arī, kaut ko pasniedzot otram, to dara ar labo roku vai arī - īpaša cieņa tiek parādīta, ja kaut ko sniedz ar abām rokām.
Laikam nav cilvēka, kurš nebūtu dzirdējis par persiešu tepiķiem, miniatūrām, bet galvenais - par brīnišķīgo persiešu dzeju. Tādi vārdi kā Ferdousī, Saadī, Hāfezs, Omars Haijāms, Rūmī pazīstami visā pasaulē. Omara Haijāma četrrindes atdzejotas gan angļu, franču, spāņu, krievu, čehu, gan latviešu un citās valodās. Tomēr savā dzimtenē Omars Haijāms vispirms kļuva pazīstams kā izcils zinātnieks astronoms, matemātiķis, fiziķis un filozofs. 20 gadus Omars Haijāms strādāja tā laika galvaspilsētas Isfahānas observatorijā, kas bija viena no lielākajām viduslaiku pasaulē. Tur Haijāmam izdevās izveidot jaunu kalendāru, kas bija precīzāks par mūsdienās esošo Gregora kalendāru, diemžēl tas netika izmantots un gāja zudībā. Nav saglabājies arī Omara Haijāma traktāts matemātikā, kurā bija ietverta formula, kas vēlāk ieguva Ņūtona binoma vārdu. Tiek uzskatīts, ka ar saviem darbiem matemātikas jomā Omars Haijāms apsteidzis tālaika Eiropas zinātni par kādiem 500 gadiem...
Kaut arī Irāna jau kopš 7. gs. ir musulmaņu zeme, ir kāda diena gadā, kad Irānā atdzīvojas tās senās ticības - zoroastrisma - gars. Tas notiek irāņu jaungadā jeb Nourūzā, kas sākas pavasara ekvinokcijas dienā - 20. vai 21. martā. Irāņi dzīvo pēc Saules hidžras kalendāra, kurš tiek uzskatīts par vienu no visprecīzākajiem laika skaitīšanas veidiem pasaulē. Pirmie seši mēneši ir 31 dienu gari, nākamajos piecos ir 30 dienas, bet pēdējā, kas atbilst mūsu februārim, ir vai nu 29 (īsajā gadā), vai 30 dienas. Šie mēneši nesakrīt ar Gregora kalendāra mēnešiem, toties tie precīzi atbilst Zodiaka zīmēm. Nourūzs (burtiskā tulkojumā - Jaunā diena") ir vieni no vecākajiem svētkiem pasaulē - tiek svinēti vismaz 2500 gadu. Šo svētku svinēšanai tika uzcelta majestātiskā galvaspilsēta Persepole ar divām milzīgām pilīm, kur svētku dienās ieradās Persijas varenais valdnieks, lai saņemtu tālu zemju sūtņu dāvanas un meslu maksātāju nodevas. Divas nedēļas pilīs nerima līksmes un izpriecas, bet pēc tam Persepole tika pamesta.
Mūsdienās, tāpat kā pirms divarpus tūkstoš gadiem, Nourūza svētku galdā ir jābūt heft sīn" - septiņiem priekšmetiem (galvenokārt ēdieniem), kas sākas ar burtu s" jeb sīn": sīb" - ābols, kas simbolizē veselīgu pārtiku; samanū", salds pudiņš, simbolizē pateicību Dievam; sīr", ķiploks - dabas un tautas medicīnas simbols; sumaha ogas - liecina par labā uzvaru pār ļauno; serke", etiķis - vecuma un vieduma, tāpat arī tīrības simbols; seke", monētas - bagātības apliecinājums; sombol", hiacinte - pavasara un jaunības simbols. Šogad (2011.g.) 21. martā Irānā sākās 1390. gads. Zoroastrisma gars spilgti izpaužas arī gada pēdējas trešdienas naktī, kad Irānā tiek dedzināti ugunskuri, kuriem jālec pāri, skaitot šādu sakāmo: Ņem, uguns, manu bālumu un atdod man manu sārtumu!" - lai uguns sadedzinātu visas likstas un nākamais gads atnāktu priecīgs un veselīgs. Vai nav pazīstams motīvs?...
Zoroastrisms bija galvenā reliģija Irānā līdz brīdim, kad to 7. gs. iekaroja arābi. Reliģijas radītājs Zaratustra, Zartošts jeb, kā viņu sauca grieķi, Zoroastrs, iespējams, dzimis ap 550. gadu p. Kr. Mazari Šarīfā (tagad. Afganistāna). Zoroastrisms bija pirmā monoteistiskā reliģija pasaulē, kas postulēja, ka Dievs ir viens, visvarens un neredzams. No zoroastrisma iespaidojās arī jūdaisms, kristietība un islāms. Dievu zoroastrismā simbolizē mūžam degoša liesma zoroastriešu tempļos. Šāds templis ar mūžīgo uguni Āteškede" ir arī Jazdā. Mūžīgā uguns tajā degot kopš 470. gada. Visas pasaules zoroastrieši (daudzi apmetušies Indijā) apmeklē šo mūžīgo uguni. Pasaulē zoroastriešu varētu būt ap 150000, bet Jazdā ap 5500. Jazdā virs ieejas uguns templī redzams zoroastrisma simbols: putns - vīrietis ar spārniem, kuriem ir spalvas trijās kārtās. Šīs trīs kārtas simbolizē zoroastrisma pamatideju: labas domas, labi vārdi, labi darbi. Šis ticības simbols vienlaikus ir arī Irānas nacionālais simbols, piemēram, to pārņēmusi arī Irānas aviokompānija. Zoroastrismā zeme, ūdeņi un gaiss ir svēti un tos nedrīkst piesārņot, tādēļ mirušie agrāk tika atstāti tā saucamajos Klusuma torņos (akmens tornis pakalna virsotnē) zvēriem un putniem saplosīšanai. Šāds tornis ir arī Jazdas pievārtē, un interesenti tajā var pat uzkāpt (ko daudzi no mums arī izdarīja), jo kopš pagājušā gadsimta 60. gadiem mirušos tur vairs neatstāj, bet apbedī betonētos kapos, lai nebūtu saskares ar zemi.
Ja jums gadīsies Irānā sastapt kādu zoroastrieti sievieti, tad noteikti viņu atpazīsiet, jo šīs ticības pārstāves nekad nevalkā čadru, bet gan izrakstītas šalles, izšuvumiem rotātas drēbes, pārsvarā baltā, krēma vai sarkanā krāsā.
Šīrāza, brīnišķīgā rožu, dzejas, dārzu un jaunības pilsēta, īpaši palikusi atmiņā ar to, ka uz ielas daudzi jauni cilvēki, iespējams studenti (pilsētā ir daudzas augstskolas), mūs sveicināja (!) angļu valodā, novēlot patīkamus iespaidus. Otrs neaizmirstams pārdzīvojums - Hāfeza mauzoleja apmeklējums vakara nokrēslī, kad tik teiksmaini izgaismojas mauzoleja un ciprešu (tie bija Hāfeza mīļākie koki), tālumā vīdošo kalnu aprises, tomēr pāri visam - nenosakāma reibinoša ziedu smarža, kas virmoja gaisā...
Katrs irānis, bez pārspīlējuma, neatkarīgi no izglītības zina no galvas savu dižo dzejnieku Rūmī, Ferdousī, Saadī vārsmas, tomēr Hāfeza dzeja irāņiem ir ja ne pirmajā vietā dzīves vērtību skalā, tad otrajā noteikti - dziļi ticīgajiem pirmajā vietā ir Korāns. Pēc Hāfeza dzeju krājuma irāņi mēdz zīlēt. Viņi nāk uz mauzoleju kā svētceļojumā: veci un jauni, iemīlējušies pārīši, vecvecāki ar mazbērniem. Arī tovakar redzējām, kā tēvs atvedis savu mazo dēliņu, un puisēns rauj rozes ziedlapiņas un kaisa tās uz dzejnieka pieminekļa...
Tikai 54 km no Šīrāzas atrodas Senās Persijas galvaspilsēta Persepole. Tā to sauca grieķi, bet paši irāņi - par Taht-e Džamšīd", Džamšīda tronis. Persepoli radījušas daudzas dažādas tautas, kuras tolaik ietilpa Persijas impērijas sastāvā. Persepole kā multikulturāls arhitektūras paraugs ir vienīgā antīkajā pasaulē un arī vienīgais Tuvo Austrumu civilizāciju antīkās arhitektūras šedevrs, kas izdzīvojis līdz mūsdienām. Persepoles arhitektūra ir gaišāka, cilvēciskāka, saprātīgāka, teiksim, nekā asīriešu būves vai ēģiptiešu piramīdas. Bareljefos attēlotie cilvēki stāv, uzlikuši rokas cits citam uz pleciem. Ir arī ieroči, bet tie ne pret vienu nav pavērsti. Drupas, kas redzamas šodien, ir tikai tāla atblāzma no Persepoles bijušās godības. Un par to, ka šo seno pilsētu tomēr vēl varam skatīt, jāpateicas apstāklim, ka Persepole gadsimtiem ilgi bija klāta ar četrus metrus biezu putekļu un smilšu kārtu. Tikai pagājušā gadsimta 30. gados sākās izrakumi, kas senajai galvaspilsētai daļēji atdeva tās bijušo slavu.
Ierodamies Persepolē brīnišķīgā, saulainā rītā, un, ieraugot acu priekšā šo vareno panorāmu, pārņem dīvaina, neaprakstāma, tāda kā mistiska sajūta. Tā laikam mēdz būt, saskaroties ar mūžību...
Biruta Jēgere