Augstās tehnoloģijas un suņi ēdienkartē

Pēdējo gadu laikā latviešiem pieaugusi interese par Austrumu zemēm un tautām. Taizeme, Ķīna, Japāna – jā, tās jau ir papētītas. Bet ko mēs zinām par Dienvidkoreju? Maz, pavisam maz. Šī gada februārī tur paviesojās IMPRO ceļojumu konsultants, Austrumu tautu pazinējs Ivars Bērziņš. Lūk, viņa stāsts.

Pēc Korejas tūrisma organizācijas uzaicinājuma piedalījos nelielā iepazīšanas tūrē pa šo valsti. Un iespaidu netrūka.

Piezemējoties Inčonas lidostā un dodoties uz Seulu, vispirms jau pārsteidza jaukais laiks – saulains, ap +10ºC, zāle izžuvusi, šķiet, ziema, atšķirībā no mūsu ziemas ir stipri sausa, tāda lieta kā slapjdraņķi nav populāra. Gaiss ar nelielu dūmaku – vai nu tie ir putekļi vai smogs no daudzajām mašīnām, jo Seulā, kopā ar piepilsētām ir ap 24 miljoniem iedzīvotāju. Arī sastrēgumi ir attiecīgi lielāki un nopietnāki, līdz ar to arī mūsu Rīgas satiksmes problēmas apziņā ieņem to vietu, ko tās pelnījušas – tāds nieks vien, citur ir trakāk.

Ar šādu saulainu noti jau ir vieglāk sākt iepazīt tālo zemi, par kuru zinām tik maz – tikai Samsung, Hiundai un Daewoo. Par blakus esošo Japānu gan ir kladzināts daudz – no teikām par samurajiem līdz pat Holivudas grāvējiem. Ar pārsteigumu izrādās, ka Koreja (precīzāk – Korejas Republika jeb Dienvidkoreja) ir ļoti augsti attīstīta valsts, kurā, izņemot tradicionālos ielu tirdziņus dažos pilsētas rajonos, nav nekā no tik pierastās Āzijas nabadzības. Ielas pilnas ar pašu ražotām mašīnām, ļoti labi ceļi, daudz tiltu, autobāņu un visādu ceļu pārvadu. Jā, ir vēl viens brīnums – KTX vilciens, kas ar 300 km/h ātrumu šķērso valsti tās garenvirzienā no Seulas līdz dienvidos esošajai Pusanai divās stundās! Zeme liekas ļoti droša, sajūta līdzīga kā Taizemē – vakarā var droši staigāt, kur vien iepatīkas, nekas nenotiks. Narkomānija nepastāvot un azartspēles ar likumu aizliegtas. Ar to gan līdzība ar Taizemi beidzas, jo, lai gan šeit pēc Korejas kara beigām joprojām ir stacionēti prāvi amerikāņu spēki, arī prostitūcija nepastāv (vismaz ir efektīvi aizliegta). Ļoti labvēlīga attieksme pret eiropiešiem un it sevišķi amerikāņiem, jo tie ir nosargājuši valsti pret Ziemeļkorejas (Korejas Tautas Demokrātiskās Republikas) tīkojumiem valsti apvienot zem komunisma karoga. Vēl nedaudz no drusku senākas vēstures – Inčonas lidostas tuvumā esošajā saliņu labirintā Krievu-Japāņu kara sākumā no pretinieka kuģiem neveiksmīgi mēģināja aizmukt kreiseris Varjags, bet Korejas pussalas otrā pusē, tikai kādus 80 km no Pusanas atrodas Cusimas sala, kuras tuvumā šim pašam konfliktam tika pielikts izšķirīgs un trekns punkts (jeb Raiņa vārdiem – gals un sākums).

Arī Korejā šobrīd izskatās, ka ir mājokļu celtniecības bums, tikai nedaudz citāds – pēc mazā zemes pleķīša, uz kura uztupināt savu mājeli, korejieši nemaz tā nealkst, - prestižāk (un attiecīgi arī dārgāk!) skaitās dzīvot kādā no jaunceļamajiem Ķīnas mūriem – daudzstāvu namu rajoniem, kas ir makten līdzīgi mūsu Zolitūdei vai Pļavniekiem, tikai stāvu skaits Korejas monstriem ir apmēram divreiz lielāks. Bet ko lai dara – kā jau filozofu tradīcijās audzinātā vācu tauta atzīmējusi – katram savu! Nonākot Seulā, pati galvenā vieta, ko apskatīt, ir bijusī karaļpils – Kjenbuk. Pils ēkas ir koka, melniem dakstiņu jumtiem klātas, ar košiem rotājumiem. Ļoti īpatnējas ir apkures sistēmas – augsti virspamati, kuros ir gaisa kanāli (cukas), pa kurām cirkulē dūmgāzes, kas sasilda akmens grīdu, uz kuras tad arī korejieši tradicionāli guļ, sēž utt., attiecīgi izritinot matračus vai noliekot spilventiņus zem dibena. Lai lietu padarītu vēl interesantāku, mājām nav skursteņu – tas atrodas kādu gabaliņu nostāk un ir krāšņi dekorēts. Aiz karaļpils kompleksa iekārtojusies prezidenta pils, kura sava zili glazēto kārniņu jumta dēļ iesaukta par Zilo māju. Tā kā turpat blakus šīm pilīm atrodas citas valdības ēkas un arī vēstniecības, iela, kas ved uz karaļpili, ir iemīļota vieta visāda veida demonstrācijām un mītiņiem, kuras, šķiet, ir iecienīts korejiešu brīvā laika pavadīšanas veids. Arī policija ir labi sagatavojusies šādiem pasākumiem, ūdensmetēju / asaru gāzes mašīnas pat ir jauki krāsotas. Bet neba kurnēšana un buntošanās ir korejiešu vienīgās nodarbes.

Seulā ir lielisks akvārijs – ar saldūdens un jūras zivīm no visas pasaules, pat varens zemūdens tunelis zem Haizivju tvertnes. Lieliskas sporta celtnes – celtas gan 1988. gada Seulas olimpiādei, gan 2002. gada pasaules futbola čempionātam. Degū pilsētā pie dzelzceļa stacijas izdevās redzēt, kā tiek sagaidīti 2011. gada pasaules vieglatlētikas čempionāta vietas izraudzīšanās komitejas locekļi – ar komisijas locekļu portretiem, kuri nedaudz atgādināja vecās politbiroja dienas, ar viņu nacionālajiem karogiem un ar krāšņi tērptu dancotāju un muzikantu ansambli, kas, parādoties nedaudz pārsteigtajiem komisijas locekļiem, sāka tik vareni rībināt bungas un pūst taures, ka saceltais troksnis nedarītu kaunu pat labi iesviķojušu Latvijas hokeja fanu pūlītim.

Vēl, protams, kāds vārds jāmin par korejiešu virtuvi. Populārākā iedoma ir tāda, ka viņi, lūk, ēd suņus! Līdz ar to iztēle jau uzbur šausmu ainiņas, kad gaļas sautējumā var nākties uziet kāda mopša kaklasiksnas gabalus. Īstenībā šādu vietu, kur servē suņa gaļu, ir ļoti maz, un arī pats cienasts tiekot audzēts būros – kā truši, nevis ar desiņu viltīgi ievilināts virtuvē no ielas... Toties ir kas cits, ne mazāk īpatns – tā ir jēlu un pat dzīvu ūdens radību ēšana! Šķiet, ar japānu suši un sašimi esam jau apraduši, bet Korejā ar to vien nepietiek, te uz galda tiek celti arī tikko no akvārija izķeksēti jūras gurķi un astoņkāji, mudīgi sašķērēti gabalos un tad, ar apmērcēšanu asajā mērcītē, sākas pats interesantākais – kā iedabūt mutē astoņkāja taustekli, kurš nestāv vis mierā, bet vēl mēģina sasieties mezglā. Pie tam piesūcekņi ir varen manīgi uz piesūkšanos pie zobiem un mēles, tādēļ dabūt visu šo pasākumu uz leju nav nemaz tik viegli...

Kas ir pamatā šai pārsteidzošajai Korejas labklājībai? Kā stāstīja mūsu gidiņš, vārdā Braiens, 50-60 gados toreizējie valdības vadītāji sapratuši, ka jādabū mājās korejiešu emigranti, turklāt šo mājās atdabūšanu sāka nevis ar vienkāršiem ļaudīm, bet īstenajiem naudasmaisiem. Un viņiem veicās – emigrācijas plūsma tika pagriezta pretējā virzienā. Un vēl – par piedalīšanos dažādos ASV ierosinātos karos un kariņos Korejas valdība spēja izspiest pietiekoši daudz naudas no Amerikas onkuļiem, lai pietiktu ne tikai zaldātu algām. 70-ajos gados pabeidza arī pirmā ātrgaitas lielceļa būvi, kas vairāk nekā 500 km garumā savieno divas nozīmīgākajās ostas – katru savā Korejas krastā – Inčonu un Pusanu. Turklāt par šī autobāņa būvi valdība neesot izsludinājusi atklātu konkursu (kāda korumpētība!), bet uzticējusi to kādai celtniecības firmai, kam iepriekš palikusi parādā par valdības ēku celtniecību – jā, firma saukusies Hiundai. Līdz ar to nošauti divi zaķi ar to pašu pulvera daudzumu. Vismaz tā mums tika stāstīts.

Nu, katrā ziņā – Dienvidkoreja ir ārkārtīgi interesanta, attīstīta un droša valsts, kurai varbūt pietrūkst tikai viena – latviešu tūristu!