ETIOPIJAS CEĻOJUMA DIENASGRĀMATA - 22.12.2014

22.12.2014.

 

Etiopija, mana Āfrikas iekārojamākā valsts, mūs sagaida bez īpašas klīrēšanās - nakts ir melna un dziļa, lidosta plaša un pustukša, serviss ir līmenī un lidojumā ir cietis tikai viens koferis. Neskatoties uz pārlidojuma gulēšanas mocībām, mūsu grupa ir jautra un sasmīdina pat automātisko temperatūras mērītāju. Vispirms grupas vadītājs Māris izrādās pārāk garš, pēc tam Vijas kundzei jāpalecas, bet beigās visi esam atzīti par veseliem un iekļūšanas cienīgiem. Ir sācies piedzīvojums valstī, kas vienlīdz īpaša ir gan kristiešiem, gan tiem, kas ar pilnu pārliecību uzskata, ka cilvēks ir radies no pērtiķa. Es dīvainā kārtā piederu pie abām kategorijām vienlaicīgi. Simboliski, ka tieši šajā lidojumā mans blakussēdētājs ir skatījies filmu par cilvēku un pērtiķu cīņu par varu - kurš stiprāks, veiklāks un viltīgāks, kurš kuru pakļaus un uzvarēs. Kaut blakussēdētājs nervozi snauda, es no šīs principiālās cīņas nespēju atraut acis. Manas simpātijas bija labo pērtiķu pusē, jo viņi izrādījās daudz humānāki par cilvēkiem. Beidzās viss, protams, laimīgi - pēc Holivudas scenārija, taču dzīvnieciski agresīvie vaibsti cilvēkos diemžēl ir atpazīstami joprojām.

 

Lai vai kā, bet Etiopija ir izredzēta zeme abām pusēm. Kristieši uzskata, ka te glabājas Dieva Derības šķirsts, te savu vēsturisko stāstu izdzīvojuši Zālamans un Sābas ķēniņiene, te bijusi otrā valsts pasaulē, kas kristietību pasludināja par oficiālo valsts reliğiju.

 

Evolūcijas teorijas piekritēji Etiopiju uzskata par civilizācijas šūpuli. Te atrasti pirmā humonoīda, par Lusiju dēvētās ciltsmātes kauli, no šejienes sākusies lielā pārceļošana, kuras rezultātā cilvēks izplatījies pa visu pasauli.

 

Zināmā mērā tā ir mūsu visu dzimtene, tāpēc tik ļoti gribas to iepazīt. Mundrumam labā viesnīcā pārlaižam atlikušo rīta miegu, paēdam veselīgi stiprinošas brokastis un jau deviņos pēc vietējā laika žirgti sadalāmies pa mašīnām. Mūsu rīcībā ir 4 Toytas džipi, 4 šoferi un ļoti simpātisks gids Jarets. Kopā ar istabas biedreni Māru, kardioloği dzimtenē un pieredzējušu ceļotāju pasaulē, tiekam mašīnā pie abiem gidiem. Mums ir ļoti veicies, tāpēc esam īpaši pacilātā noskaņā. Dodamies ceļā, galvaspilsētu Adisabebu pat neapskatot. Miljonu pilsēta mums parāda tikai nabdzīgās un izdzīvošanas stresa pilnās nomales, lai drīz jau ļautu triumfēt tradicionālajai ainavai.

 

Mūsu pirmais iespaids ir lavas melna zeme abpus lielceļam, mazas, apaļas mājiņas salmu jumtiem, kas, vienmērīgi izretinātas, stiepjas līdz apvārsnim un milzum daudz lopiņu, kas taranē pat braucamos. Lopi šeit ir tik svarīgi, ka tālajos ceļos dodas vien lielas un varenas mašīnas. Esam ceļā uz Džibutijas pusi, kas ir tuvākā izeja pie okeāna, tāpēc nospiedošais transporta vairums ir pārkrautas tālbraucēju fūres. Lielākā daļa vēl brauc, bet dažas ir apgāzušās visai šausminošā veidā. Vēl ceļā ir devušies vietējiem ļaudīm pārbāzti veci autobusi un turīgāku ļaužu džipi - tie ir vienīgie auto, kas riskē dalīt lielceļu ar neprognozējamajiem lopu bariem un to dzinējiem - visu vecumu, dzimumu un ārējā izskata iezemiešiem. Jau līdz pirmajai pusdienu vietai esam redzējuši gan visa veida mājlopus, kamieļus ieskaitot, gan nebēdņus babūnus, kas jautri lēkā turpat ceļmalā.

 

 

Vakarā, kad esam Avašas nacionālajā parkā, dzīvnieki ar mums spēlē paslēpes. Apsargs ar kalašņikova automātu gan ir pavisam dzīvs un tuvu, tāpat spirdzinošais ūdenskritums un skaistais saulriets ar skatu uz Avašas kanjonu. Viss ir dzīvs, un tas ir saulgriežu vakars Āfrikā - kā gan lai par to nejūsmo? Šķiet, ka dzīvā radība jūt mūsu prieku un saulrieta iekrāsotajā savannā izsūta oriksu baru. To cēlie silueti ar izteiksmīgajiem ragiem majestātiski iezīmējas pret apvārsni, kamēr kārpu cūkas rakņājas priekšplānā, bet termīti būvē savas pilis gluži zem mūsu kājām.

 

Saules gaisma ir izdzēsta gluži kā ar slēdzi, tāpēc arī mums jāmeklē mājas. No tradicionālās kafijas gan nespējam atteikties pat vēlā vakarā - tik spirdzinoša tā šķiet miesai un dvēselei. 

---