ETIOPIJAS CEĻOJUMA DIENASGRĀMATA - 01.01.2015

01.01.2015.

 

Sveicināti Jaunajā gadā! Neatceros, kad būtu tik agri aizgājusi gulēt, kur nu vēl cēlusies augšā... Īsi pēc pieciem jau dodamies ceļā un jauno gadu uzsākam ar krietnu fiziskās piepūles devu. Uz leju, protams, iet ir vieglāk un arī karstums netraucē, tomēr tumsa, nepietiekošais miegs un izdzertais šampanietis  nedaudz apgrūtina pirmo iešanas stundu. Taču, kad uzlec saule, viss nostājas savās vietās - jaunais gads patiesi sākas brīnišķīgi! Pēc divu stundu gājiena jau esam nometnē, kur Tamrū gatavo kārtējo meistarstiķi.

 

Pamazām atvadāmies no daudzajiem apsargiem, līdz tuksneša robežai mūs pavada vairs tikai divi. Man tik ļoti nāk miegs, ka vispirms iemiegu pat šausmīgi kratoties senioru mašīnā, bet, pārkāpjot pirmā džipa bagāžas nodalījumā, saldi guļu, ierakusies starp somām. Šoreiz tas ir vēl ilgāks un skarbāks piedzīvojums, jo līdz nākamajai apmetnei mums pa Danikila Depresijas tuksnesi jābrauc vismaz sešas stundas...

 

Ir laiks gan sapņot, gan pārdomāt Ertales mācības. Nemaz nezināju, ka apsardze ir tik ļoti pamatota... Tikai pirms trīs gadiem, 2011.gada janvārī, notikusi brutāla asinspirts, kad šajā pat nometnē nogalināti un sagūstīti gan tūristi, gan zinātniskas ekspedīcijas dalībnieki. Aculiecinieki stāstījuši, kā glābdamies lekuši no kraujas vai izlikušies par mirušiem. Mana iztēle ir tik dzīva, ka labāk to izslēgt. Labāk gulēt, kaut ķermenis tiek mētāts gandrīz līdz griestiem. Gulēt un saprast, kāda ir dzīvības vērtība un par kādiem sīkumiem mēs dzīvē satraucamies. Vulkāns un Depresijas tuksnesis patiesi liek pārdomāt tik globālus un mūžīgus jēdzienus kā dzīves un dzīvības jēga...

 

 Tomēr miegs un jauni iespaidi atgriež dzīves prieku. Iebraucam pēdējā nometnes vietā, kas atrodas pasaules karstākajā punktā - Hamadelas apmetnē Dallol vulkāna apkārtnē. Tā ir apdzīvota vieta Eritrejas pierobežā, kur gada vidējā temperatūra ir 34,4 grādi, bet bieži paceļas līdz pat 50 grādu atzīmei. Apmetne ir pieradusi pie tūristiem un neviens par baltajiem cilvēkiem nebrīnās, tāpēc varam justies brīvi. Kamēr Jarets ar šoferīšiem staigā pa ciemu un met ārā no gultām vietējos iedzīvotājus (par samaksu, protams), tikmēr mēs dodamies uz palielu šķūni, kas ir alus bārs. Iekārtojums tur ir pilnīgi nekāds, toties alus tiek pasniegts no saldējamās kastes. To kāri ņigu ņegu dzer kā vietējie, tā arī tūristi. Atmosfēra - pilnīgs atslābums! Grīdas vietā ir plika smilts, kas samīdīta cieta kā klons un nosēta ar iemītiem alus pudeļu korķiem. Vērojot šo savdabīgo ornamentu, mums ar Māru rodas ideja novēlotai, bet atbilstošai Jaungada eglītei.

 

Izraujam no mājas pakša palielu zaru, salasām sauju vēl zemē neiemītu korķīšu un meklējam kādu asu priekšmetu. Nevaram atrast, līdz blakus veikaliņā ar zīmēm ieskaidrojam pārdevējam, ko mums vajag - caurumus korķīšos. Viņš paņem lielu naglu un ar smagu āmuru smaidīdams rūpīgi sit. Kad visi korķi ir apstrādāti, tad samaucam tos zarā un pasaules karstākās vietas " Christmas tree" ir gatavs! Tas kaut nedaudz kliedē saspringto atmosfēru nometnē, kur visi cīnās par labāku gultassvietu - beidzot esam tik tālu, ka jāguļ zem klajas debess ar skatu uz zvaigznēm! Gultas atšķiras tikai ar pinuma rakstu un taisnākām vai līkākām kājām, visi guļam blakus kā bērnu dārza grupiņā, tāpēc saspringumam, manuprāt, nav pamata. Miegs visur būs vienāds!

 

Pēc kamieļu sāls karavānas fotografēšanas un noskalošanās paštaisītā aizslietnī, vakariņas ir galdā. Un miegs tiešām - klāt kā likts!

 

---