ETIOPIJAS CEĻOJUMA DIENASGRĀMATA - 23.12.2014

23.12.2014.

 

Šī ir lielā pārbraucienu diena - dodamies gan gandrīz 300 kilometrus uz priekšu, gan divarpus kilometrus uz augšu. Dienas galamērķis ir Hararas reģions un pilsēta, kas 92 miljonus lielajā etiopiešu saimē ienes arābu izcelsmes un musulmaņu vaibstus. Tāpat garajā pārbraucienā pārliecināmies, ka cilvēku šajā zemē ir ļoti daudz un lielais vairums no viņiem - 80% - dzīvo tieši laukos. Viņu ir milzums, un viņi parādās pat tādās vietās, kur dzīvība liekas gandrīz neiespējama. Līdz ar viņiem ir lopi vai kādas nastas, rokās ūdenskannas vai primitīvi darba rīki. Lai izdzīvotu, katram kas jādara. 

 

Lielajam vairumam šī reģiona iedzīvotāju iztikšanu nodrošina nevis lejpusē klīstošie lopi, bet gan kalnienē augošās kata plantācijas - tas ir mazs, dzīvelīgi zaļš krūmiņš, kas dara lielas lietas... Katu pat eksportē veselām transporta lidmašīnām, kamēr vietējo endēmisko graudaugu ‘’teffu’’ un zaļās kafijas pupiņas kā izejvielas ir aizliegts izvest no valsts. Visu šo dabas velšu audzēšana, pārstrāde un tirgošana ir lielas iedzīvotāju daļas galvenais iztikas avots.

 

Kats ir augs, kura sastāvā ir narkotiskas, amfitamīnam līdzīgas vielas. Lapas pareizi novācot un sažāvējot, tās var vienkārši aizbāzt aiz vaiga, samalstīt ar siekalām un ķert kaifu. Kats pazīstams no senatnes, to savulaik importējuši pat ēģiptiešu faraoni. Toreiz tā bjusi tikai augstmaņu un priesteru privilēģija - baudīt relaksu un dievišķas vīzijas, tagad kats piejams jebkuram etiopietim un rūpnieciskos apjomos tiek piegādāts bagātiem pasūtītājiem visur pasaulē, īpaši Jemenā, Anglijā un ASV. Mūsu ceļā redzam, cik glīti kats aug kalnu nogāzēs, cik primitīvi tiek plūkts un apstrādāts turpat būdu un mājeļu priekšā, kādās milzu kaudzēs tiek netīrām rokām skaļi un aktīvi tirgots ik vienas apdzīvotas vietas vidū. Tas, ko neredzam, bet labi saprotam - kats rada atkarību un visas tās izraisītās blaknes, agresiju un noziedzību ieskaitot.

 

Tomēr nākamais rīts mums jāsāk tieši ar kata pirkšanu - tā esot obligātā valūta, kas mums jāved Džibutijas robžsargiem. Pēc tās haotiski agresīvās drūzmas, ko šodien piedzīvojām kādā ļoti autentiskā iknedēļas lopu tirgū pa ceļam un Hararas hiēnu barošanas vakarā, sākt rītu ar narkotisku lapiņu pirkšanu jau liekas pavisam dabīgi. Sākam iejusties primitīvo instinktu ritmā, kas šobrīd dominē aiz loga skatāmajā ainavā - tā valdzina un atbaida vienlaikus. 

 

Tupošo cilvēku grupas, straujās kustības, aktīvā lēkāšana un sasaukšanās tik ļoti atgādina novēroto pērtiķu pazīmes, ka riskēju izklausīties rasistiska. Tomēr pavērojot, kādā ātrumā cilvēks šeit tupus piedrazotā ceļmalā saskaita netīras naudas žūksni, pārņem zināmas šaubas par cilvēka dievišķo izcelsmi... Ja aiz vaiga vēl gremojas kats, tad par dzīves jēgu un ideāliem labāk nerunāt. Jāuzēd un jāiet gulēt - mūs, labu gribot, te cenšas piebarot gluži kā resnās Hararas hiēnas. Tās, slinķes, pat miskastē vairs nevīžo iekāpt, bet gaida tūristu pasniegtu gaļas gabaliņu - pat mutē uz kociņa uzspraustu... Tāds dzīvniecisks, tomēr uzjautrinošs skūpsts, kas arī musulmaņu svētajai pilsētai Hararai piedod nedadz dzīvniecisku noskaņu.

 

 

---