ETIOPIJAS CEĻOJUMA DIENASGRĀMATA - 24.12.2014

24.12.2014.

Kata iegāde tiek atlikta uz vēlāku laiku, jo tauta ir izslāpusi pēc fiziskām aktivitātēm un vēlas ziloņu medības, ar fotoaparātu, protams. Ceļamies jau pirms sešiem. Īsi pirms saules lēkta hiēnas nogaudo atvadu dziesmu tumsai un nodod stafeti skaļi čalojošajiem spārnaiņiem. Uzēduši vietējā bezglutēna graudauga putru, dodamies ceļā. Mūsu mērķis ir kāds milzīgs nacionālais parks, kas angliski tiek tulkots kā "ziloņu patversme". Tur brīvi klejo un no Somālijas malumedniekiem slēpjoties aptuveni trīs simti ziloņu. Vai un kur tie šobrīd klīst, īsti nezina neviens. Jau vakar vienojāmies, ka visa atbildība velsies uz Vijas kundzes un Velitas pleciem, kas solīja pa nakti sarunāt ziloņus gan ar kristiešu Dievu, gan Allahu - kā jau multikulturālā vidē pieklājas.

Mums par prieku aptuveni sešus tūkstošus kvadrātkilometrus plašais rezervāts dabā nekādi nav norobežots. To apdzīvo vietējās ģimenes, un viņu primitīvās saimniecības mums ir kā uz delnas. Paņemam pāris vietējos reindžerus un braucam pa buša bezceļiem. Visiem vietējiem tiek prasītas norādes, kur manīti ziloņi, līdz apstājamies kādas izžuvušas upes gultnes tuvumā. Visi kā ar skrotīm dibenā skrienam pāri savannai, lai dzītos pēc ziloņiem. Viņi tiešām ir tuvumā, šoferītis Ījabs pat man parāda tālumā zaigojošu tēraudpelēku muguru, bet ziloņi jau nav saēdušies katu, lai narkotiskā atslābumā stāvētu un mūs gaidītu. Mēs varonīgi apdegam saulē, laužamies cauri arvien biezākiem un niknākiem kaktusiem, tomēr nepadodamies. Ik pa brīdim kāds reindžers uzrāpjas kokā un norāda ziloņu virzienu. Raujam no miesas kaktusu dzelkšņus, klūpam aiz akmeņiem, laužam ceļu caur akāciju audzēm un pa siltu ziloņu kaku pēdām mēģinām viņus noķert. Pirmais piegājiens beidzas ar neveiksmi, taču esam sasnieguži pieklājīga augstuma pakalna virsotni un baudām lielisko skatu. Ik pa brīdim parādās brīvi klīstoši vai ganu pieskatīti lopi - kamieļi, govis, kazas - tā kā garlaicīgi mums nav. Esam gana sadurstīti, saskrāpēti un apdeguši, lai nejustos kā izvirtuši baltie tūristi, kam viss tiek pienests uz paplātes. Sajūtam arī grupas kopību, jo piedalījušies un izturējuši esam visi.

Varētu jau likties mierā, bet mūsu vietējais gids domā citādi - ziloņi šeit ir un mēs viņus dabūsim! Tā arī notiek, pie kam - daudz mežonīgākā bušā, kas mūsu miesu padara līdzīgu ezītim. Tomēr medību azartā sāpes nejūtam un ar durstīgajām sekām cīnāmies vēlāk. Šajā skrējienā par varoni kļūst liepājniece Karīna. Kā jau maratona skrējēja viņa visus apdzen, bet, kad caur biežņu redzami vien ziloņu skausti, arī veikli cenšas uzrāpties lielā kaktusā. Knapi viņu atbalstu, kad kaktusa stumbrs brakšķēdams lūzt, bet Karīna tikai nesas tālāk. Tad, šoferīša balstīta, viņa uzrāpjas stabilākā kokā un vienīgā no mums visiem redz visus četrus ziloņus kopā. Malacis, lūk ko nozīmē kurzemnieku rūdījums!

Gandarīti un nokausēti sakām paldies neatlaidīgajiem reindžeriem un, trīs stundu svaiga gaisa nogurdināti, mašīnās vienkārši izslēdzamies. Ir nedaudz jāpaguļ un jāpaēd.

Ja pagulēt nedaudz ir iespējams, tad ar ēdamo tik vienkārši nav. Šīs dienas restorāna piedāvājums ir ne tikai milzīgas porcijas, bet arī ļoti garšīgs arābu virtuves ēdiens. Baudām to gluži vai pie kāzu galda - tik ļoti ar mākslīgajiem ziediem un zeltītiem rotājumiem ir pārcentušies saimnieki. Dzeram garšīgo Hararas alu, un pat nejūtam, kā paskrien laiks.

Ir jau puspieci pēcpusdienā, kad ierodamies pie Hararas pērles, UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā iekļautās vecpilsētas vārtiem. Te jaušas arābu kultūras un gadsimtu senatnes šarms. Visa vecpilsēta ir apdzīvota, viss čum un mudž. Dažas ieliņas ir tik šauras, ka garāmgājēji tik tikko var paspraukties garām. Caur pagalmu vārtiem var vērot sadzīvi - kas cērt gaļu, kas mazgā veļu, kas mazgājas pats... Bērni, dzīvnieki un tirgotāji ir visur, arī klaidoņi, kas guļ uz ielas, arī grezni tērptas kundzes, krāšņas jaunavas un draiski pusaudži. Te dzīve mutoļo ar arābu un āfrikāņu šarmu vienlaicīgi, tāpēc katra sadzīves ainiņa ir kā filma, bet katra ainava bez cilvēkiem - eksotiska klusā daba. Ir vislabākā vakara gaisma, tāpēc estētiskais baudījums ir dubultā. Aiz krāšņās, bet vienkrāsainās un robustās fasādes atklājas bagātīga, koša un tradīcijās balstīta sadzīve. Interjerā dominē terasveida grīda, kur katrs pakāpiens iekārtots ar košiem paklājiem un spilveniem. Tas ir ērts veids gan sēdēšanai, gan gulēšanai, pie kam tradīcijas strikti nosak katra ģimenes locekļa teritoriju. Pie sienām un nišās izvietoti lieli un krāšņi trauki. To ir daudz, jo lielākais kauns saimniecei esot, ja kāds galda piederums jāaizņemas.

No tradicionālās dzīvojamās mājas steidzam uz bijušā imperatora dēla māju, kas nu pārvērsta par muzeju. Tas ir skaists trīs stāvu koka nams, kuru darinājuši īpaši uzaicināti indiešu amatnieki. Tagadējais nama saimnieks, vietējais kultūras mantojuma entuziasts, mūs sagaida ērti izlaidies guļus uz matracīša turpat pagalmā. Cienījamais kungs ir uzvalkā, viņam priekšā tikko saņemta balva, ko par ieguldījumu tradīciju saglabāšanā pasniegusi Etiopijas augstākā priekšniecība. Kungs augsto apbalvojumu izbauda ar lielu svaiga kata maisu un sparīgi bāž aiz vaiga spoži zaļās lapas. Mēs ar patiesu interesi aplūkojam kunga savāktās islama un dažādu etnisko grupu vēstures pērles. Saprotam, ka Harara tiešām ir bijusi varena pilsēta, kas kopš 996.gada kļuvusi par vienu no musulmaņu ievērojamākajām svētvietām. Arī šobrīd darbojas aptuveni 300 mošejas, kas ar mullu dziedājumiem aicina savējos uz lūgšanām.

Ir Ziemassvētku vakars un arī mēs, ja vien kolektīvi vēlētos, varētu ieiet kristiešu baznīcā - arī to šeit ir daudz, pat pie pašas vecpilsētas vārtiem – ne velti Harara saņēmusi kādu UNESCO balvu par reliģisko toleranci pilsētā. Taču etiopieši ir ortodoksi, kuru Ziemassvētki vēl tikai būs, tāpēc ejam viņu baznīcai garām un teciņus steidzam pēc kafijas. Slavenā "Arabikas" kafija nāk tieši no Hararas reģiona. Mūs ieved mazā kafijas darbnīcā, kas tik apdullinoši smaržo pēc kofeīna, ka nekādas šaubas nerodas - tā ir manta! Dienas laikā te sagrauzdē un samaļ 1000 kilogramus. Cena par skaisti iepakotu, reibinoši smaržojošu kafijas kilogramu ir 150 birras jeb aptuveni 6 eiro. Neskopojamies un savu stiepšanas spēju robežās pērkam sev un mājiniekiem.

Kad izbraucam no Hararas, lai dotos uz Diredavu, ir jau tumšs. Pēc brīža mūsu pirmā mašīna negaidīti nobremzē un gids Jarets satraukts izlec no mašīnas. Aiz mums braucošais džips tikko ir notriecis cilvēku, un tas ir vissliktākais, kas šajā valstī var notikt - te likumi ir ļoti bargi un vienmēr vainīgs ir vadītājs. Arī tad, ja gājējs pats pametas zem riteņiem, šoferim draud cietumsods. Tieši tā bijis arī šoreiz. Cietušais izskrējis tā, ka no sadursmes nav bijis iespējams izvairīties. Mašīnas pasažieres apgalvo, ka trieciens bijis baiss. Apkārtējie notriekto uzreiz pacēluši un aiznesuši uz tuvāko slimnīcu. Policisti aiztur šoferi un arestē mašīnu. Mēs iekārtojamies tuvējā kafejnīcā, jūtam līdzi, stresojam un dalāmies ar līdzatvesto degvīnu. Situācijas risināšanā iesaistās cita šoferīša augsti stāvošs radinieks no militārajām aprindām, bet nekādu skaidrību tas nevieš. Daudz kas ir atkarīgs no tā, cik smagi ir cietušā ievainojumi, bet izziņa par veselības stāvokli būs tikai no rīta. Allaž smaidīgais Jarets cenšas būt optimists, bet īsti pārliecinoši tas nesanāk.

Pieņemam lēmumu braukt uz Diredavu ar trīs mašīnām un gaidīt, ko nesīs rītdiena. Ziemassvētku vakaram tiek grezna indiešu viesnīca, līdzatvestās piparkūkas, asi ēdieni un katram savs pārdomas par notikušo - šovakar, šodien, šogad... Šeit ir pat milzīga, koši dekorēta eglīte ar tajā pakārtu Santa Klausu, bet miers dvēselē jāmeklē katram pašam.

---