25.12.2014.
|
|
|
|
Sveiciens braucējiem |
Klusā daba |
Nelaimei ir tikai viena gaišā maliņa - varam izgulēties. Uz brokastīm izveļamies ap desmitiem, taču arī tad skaidrības par izbraukšanu vēl nav. Sēžam pie baseina, kurā gribētos iemesties, taču kaktusu sadurstītās kājas izskatās briesmīgi. Nolemjam paciesties līdz vakaram, kad pēc grafika mums jābūt uz "Zilās lagūnas" salas Indijas okeānā. Pagaidām nositam laiku slaistoties un iepazīstoties tuvāk. Pusvienos ir klāt trīs mašīnas, trīs šoferi un viņu vadonis Jarets. Cietušajam lūzumu un iekšējās asiņošanas nav, bet viņš tomēr grib palikt slimnīcā. Šoferītim jāgaida tiesa, kaut cietušais piekritis neizvirzīt apsūdzību. Tam piekritusi arī daļa radinieku, tomēr ne visi, tāpēc mēs šī ceļojuma laikā šo džipa vadītāju vairs neredzēsim. Kamēr tiek kārtoti mašīnas atgriešanas dokumenti un no Adisabebas brauc rezerves šoferis, mums, 17 cilvēkiem un bagāžai jāsavietojas trīs mašīnās. Turpat viesnīcas pagalmā, ar iztapīgo indiešu somu nesēju piepalīdzēšanu, visa bagāža tiek sakrāmēta divos bagāžas nodalījumos un piesieta uz jumtiem, bet mūsu pirmajā džipā tiek izbīdīti divi papildus sēdekļi bagāžas nodalījumā, kur ievietojas cietušās mašīnas dāmas - Karīna un Sanita. Vizmas kundze tiek pie kungiem un ir spiesta klausīties bijušo enerģētiķu gudrās runas par elektrību. Lai vai kā, bet trīs dimensiju puzlis ir izveidots un mēs varam doties vismaz sešu stundu ceļā uz kaimiņvalsti Džibutiju.
|
|
|
|
Pilsētas ainiņa |
Iecienītais alus "Svētais Juris" |
Neskatoties uz avārijas stresu, Jarets nav aizmirsis savus kata gādātāja pienākumus. Viņš ir nopircis gandrīz malkas klēpja lieluma devu robežsargiem un uz pusi mazāku mums. Kad vēlā vakarā izbraucām no Hararas, kata tirgus bija pašā pilnbriedā - to tirgoja maisiem, vezumiem un kravām. Kā jau senā tirdzniecības pilsētā, te notiek pirkšana, pārpirkšana un tranzīta tirdzniecība. Kats iet savu ceļu un beidzot ir nonācis arī pie mums. Bez tielēšanās klausām Māri un izmēģinam brīnumzālīti. Kā truši šķinam sulīgās lapiņas, bāžam aiz vaigiem un rijam stimulantiem bagātinātās siekalas, taču acīmredzamu iedarbību nejūtam. Smieklus drīzāk izraisa dīvaini uztūkušais vaigs, izteiksmīgās rīšanas kustības un gaidpilnais saspringums. Ainava aiz loga ir akmeņaina un skarba, ceļš bedru bedrēm, laiks iekavēts - mums cits nekas neatliek kā ļauties kopābūšanas priekam. Ar katu vai bez, bet mums ir interesanti un patīkami būt šajā ceļojumu un piedzīvojumu mīlētāju kompānijā, tāpēc kurnēt nav par ko.
|
|
|
|
Termītu mājas |
Tuksneša iemītnieks |
Mums ir jāsasniedz robeža, taču ceļš ir tik slikts, ka vietām mūsu šoferis atļaujas doties pa tuksneša bezceļu. Tad pedālis grīdā, putekļi griežas, gazeles, strausi un nezināmi susuru veida dzīvnieki pazūd smiltīs, bet mēs tikai drāžam uz priekšu. Apkārt akmeņaina nekuriene, kas kaut kad šovakar vēl sola izvest pie okeāna. Daudzi vietējie labākas dzīves meklētāji, kas no piekrastes cer nonākt citā kontinentā, turpat akmeņos un lavas laukos paliek, iet bojā, līdz okeānam netikuši...
Ir jau satumsis, kad pāri ceļam pārvilkts striķis un puisis ar automātu liecina, ka tuvojas robežpunkts. Es to ļoti gaidu, jo tur solīts apēst līdzi iedoto maltīti. Tā arī notiek. Kamēr Jarets nokārto mūsu robežas sķērsošanas formalitātes, mēs pusuzcelta robžpunkta darbinieku telpās notiesājam sendvičus un zivju pirkstiņus. Mūs uzmundrina pavecs televizors ar etiopiešu šlāgermūziku, bet uz pārtikas pārpalikumiem mundri cierē pāris bļaujoši kaķi. Pirkstu nospiedumi nav jāatstāj, jo sabojājies aparāts, tualetes vietā - kāds tumšāks kakts, mašīnas un mūs pašus neviens tā arī neapskata...
|
|
|
|
Kukulis robežsargiem |
Viss jāizmēģina |
Līdzīgi ir Džibutijas pusē, kur elektrības vairāk, bet intereses par pasu atbilstību mašīnās sēdošajiem oriģināliem - it nekādas. Kaut satiksme sākas daudz intnsīvāka, ceļš un maltīte mūs ir padarījusi gurdenus. Atmostamies tikai, kad tumšā nekurienē mūsu džipam jānomaina riepa. Ar visu šoferīšu palīdzību tas notiek veikli. Atkal visi draudzīgi snauduļojam, līdz acis atveram tumšā, netīrā, klaidoņu pārpildītā Džibutijas galvaspilsētā Džibuti. Vai tiešām vajadzēja braukt tik tālu, lai nonāktu miskastē? Uz retorisko jautājumu pat necenšamies atbildēt, bet meklējam ostu. Kad esam tur, tad izrādās - visi kuģīši uz Moučas salu ir aizgājuši. Jarets dodas uz pilsētu modināt kapteini, kamēr mēs skaitām kuģus un tuvējos bezpajumtniekus.
Pusnaktī kapteinis ir klāt, un mēs ar vaļēju motorlaivu nesamies iekšā melnā tumsā. Apkārt mirgo lieli un vareni kuģi, bet mēs, mazi un neaizsargāti, arī meklējam vietu zem saules vai precīzāk sakot - zem apgāztā musulmaņu mēness, kas tik izaicinoši spīd virs mūsu galvām.
Pēc nepilnas stundas esam oāzē, kur mūs sagaida ar vakariņām un pieklājīgiem namiņiem.