ETIOPIJAS CEĻOJUMA DIENASGRĀMATA - 27.12.2014

27.12.2014.

 

Jau sešos ēdam brokastis un ieņemam savas vietas motorlaivā. Ostā mūs sagaida šoferīši un notiek pārkrāmēšanas rituāls. Esam gana spirgti, lai dotos "ķeksīša" ekskursijā pa pilsētu. Tas nozīmē, ka noejam gar tirgu, centrālo mošeju un nonākam pilsētas galvenajā laukumā ar daudz kokloniālā laika mājās paslēptām bankām, policistiem un ubagiem. Te viscaur jūtama islama ietekme - apģērbos, tirgus precēs, cilvēku uzvedībā. Agrā rīta stundā netīrība nav tik briesmīga, kaut kas pat pilsētas centrā tiek tīrīts. Taču tā ir pile okeānā uz kopējā fona, kas ir nabadzības un miskastes mistrojums. Ielu malās vairums ir blīvi apdzīvoti graustu rajoni, kamēr lepnās villas slejas vien tālumā okeāna krastā. Tam visam pa vidu no saldējuma kastēm līdzīgām, indīgi krāsotām un jau noplukušām iekārtām tiek tirgoti svaigi laistīti kata zaļumi, bet pa ielām braukā smieklīgi izrotāti auto - uz spoguļiem un logu tīrītājiem te samaukti volāniem un rišām bagāti izcakināti dermantīna smukumi. Tie gan izskatās jancīgi, gan traucē redzamībai, tomēr uzjautrina braucējus.

 

Pilsētā īpaši par ko priecāties nav, tāpēc dodamies dabā. Arī tā mazo Džibutijas valsti nelutina. Dabas apstākļi te ir tik skarbi, ka tikai 20% iedzīvotāju dzīvo ārpus pilsētām - pavisam primitīvos apstākļos. Džibutijas teritorija ir vienīgā vieta pasaulē, kur sauszemē satiekas trīs tektoniskās plāksnes - Arābu, Āfrikas un Indijas. Tas rada īpašu ģeoloģisko aktivitāti, kas vienlaikus sarūpējusi unikālus dabas objektus iebraucējiem un gandrīz neizturamus dzīves apstākļus vietējiem iedzīvotājiem. Pārsvarā tie nāk no issu un afāru etniskajām grupām, kam vēsturiski tuvs ir nomadu dzīves veids. Arī šobrīd šie izturīgie ļautiņi akmeņos un smiltīs gana lopus, paši dzīvojot primitīvās akmeņu būvēs vai jurtām līdzīgās kupolveida celtnēs, kas apjumtas ar visādām drazām.

 

Pirmais dabas fenomens, ko izbaudām, ir Lakasalas ezers - vissāļākā ūdenstilpne pasaulē un zemākā vieta Āfrikas kontinentā - mīnuss 155 metri zem jūras līmeņa. Piebraucot atklājas sirreāla ainava, kas akvamarīna krāsas krātera ezeru izdaiļo ar klintīm, sāls kristāliem un karstajiem avotiem. Te ir jūtams, ka zemes dzīles vēl aktīvi darbojas un spiež uz āru savas sāļās asaras (sāli) un sviedrus (karstos avotus). Ūdens ir dzidrs un bradāšanai patīkams, tikai to nekādi nav iespējams darīt basām kājām - sāls kristāli sacietējuši tērauda cietībā un kaktusa durstīgumā, kas ir traumējoša kombinācija. Tikpat bīstami ir bāzt kādu ekstremitāti karstajā avotā - ātri var sanākt buljons. Tāpēc Laskalas neaizmirstamā ainava ir baudījums acīm un nāsīm, citus jutekļus neaiztiekot. Pat tikai nolaizot ūdenī iebāztu pirkstu, vēl ilgi prasās uzdzert ūdeni - tik augsta šeit ir sāls koncentrācija.

 

Tādi "iesālīti" un neparastās ainavas sajūsmināti, dodamies skatīt nākamos ģeoloģiskos brīnumus. Viens ir turpat pie ezera - milzīgais Dēmonu kanjons, bet pie otra varam tikt tikai caur akmeņainu, depresīvu tuksnesi, kuram, šķiet, nav ne gala, ne malas. Ne velti šo teritoriju apdzīvo tikai afāri - bijušie cilvēkēdāji. Tā ir īsta Mēness ainava, uz kuru dodamies, un vieta, kur nejauši garāmgājēji nenokļūst - Lakabbe ezera apkārtne.

 

Vispirms ar vietējo takuzini izbraucam 80 kilometrus bezceļa pa Grand Barra tuksnesi, tad attopamies mistisku kaļķakmens veidojumu ielenkumā. Zemes pamatne ir pavisam gluda, kā speciāli nolīdzināta, bet pret debesīm tiecas dīvaini, savstarpēji nesaistīti veidojumi. Tie klusē, met spocīgas ēnas, veido dīvainus siluetus, radot vienlaikus majestātisku un baisu iespaidu. Ir sajūta, ka tu staigā pa aizvēsturiska okeāna dibenu, taču ūdens, nezināma spēka dzīts, kuru katru brīdi var atgriezties... Ne velti tieši šī vieta iedvesmojusi Holivudas grāvēja "Pērtiķu planēta" veidotājus - tik savdabīga un nereāla tā šķiet.

 

Ja cilvēkam te paliek kaut nedadz baisi, tad dzīvniekiem viss patīk. Kārpu cūkas tik kāri ēd reto zālīti, ka mūsu džipiem pat nepievērš uzmanību. Ir jau atkal svaigi satumsis, kad iebraucam nometnē. Tā ir stilizēta nomadu mītne ar saliekamajām gultām kupolvieda salmu jurtās. Elektrība ir tikai pie labierīcībām un ēdināšanas bloka, taču nevienam pretenziju nav. Tas ir augstākais komforts, kas tik skarbā un nomaļā vietā ir iespējams. Pat ne ekstrēms, vienkārši labiekārtota dabas tūrisma vieta īpaši neatlaidīgiem un avantūriskiem ceļotājiem - kā mēs un vēl trīs dažādu džipu un tautību kompānijas, ko afāri gandarī gan ar neparedzami gardām vakariņām, gan ar negaidītām dziesmām un dejām zem zvaigžņotās debess.

 

 

 

 

---