ETIOPIJAS CEĻOJUMA DIENASGRĀMATA - 29.12.2014

29.12.2014.

 

Jau iepriekšējā vakarā mūs ir iepriecinājis jaunais ekspedīcijas dalībnieks pavārs Tamrū ar savu palīgu, kas sāk mūs lutināt ar neticami garšīgām maltītēm. Jau brokastis ar atmaidzinājušas visas grupas sirdis, un Jaretam draudošais sods strauji tiek mazināts. Uz Allaha avotiem vēl dodamies bez viņa, toties par mūsu pavadīšanu sastrīdas vairāki bruņoti policisti. Šķiet, ka viņiem apnicis tupēt pilsēteles ofisā, labāk pie dabas!

 

Daba tiešām ir iespaidīga, tuksnesis ar dažiem krūmiem un vientuļām palmām, kur lēkā pa mērkaķītim un reizēm ieklīstot arī pa lauvai. Gazeļu un kamieļu ir tik daudz, ka tām vairs nepievēršam uzmanību. Mūs vairāk saista apsarga automāts,  kas pavērsts tieši mūsu virzienā. Kad ar šoferīša palīdzību palūdzam to pārvietot, tad apsargs smiedamies to izjauc pa sastāvdaļām - lodes izbirst grabēdamas un arī drošinātāja uz automāta nav bijis, bet ceļš bedrains kā milzu kurmja rakumi...

 

Taču mums veicas. Apsargi izdzenā bruņotus pusadžus, kas sasēduši džipā pie Allaha avotiem un cenšas izlikties par tā "jumtu". Varam skatīt dabas brīnumus, kas krāsaini mirgo, noslēpumaini burbuļo, tvaiko, dūmo un vietām nelāgi smird. Viens no šoferīšiem paslīd un apdedzina kāju, tā kā joki šeit mazi. Mēs esam uzmanīgāki un ekskursantu cītībā apstaigājam visus avotus pa perimetru. Mūsu jūsma tiek atalgota. Kamēr izbrīnā dvešam, no kalniem ir nodzīti milzīgi lopu bari, kas afāru ganiņu pavadībā apstājušies ap avotiem. Desmitiem kamieļu un simtiem kazu raugās objektīvā, gluži kā speciāli pozējot. Afāru meitenītes, spožu pērlīšu aprocēm izrotātām kājām, sejas slēpj lakatos, bet puiši no kamerām neizvairās. Tā ir veiksme, jo afāri negrib fotografēties un tic, ka kamera zog spēku. No mūsu grupas labākais enerģijas zaglis ir Juris, kas fotografē gan ar profesionālu aparatūru, gan ar neatlaidību un mākslinieka aci. Viņa sieva Inga priecājas - vēlāk tik daudz bilžu jāapstrādā, ka miers mājās uz ilgu laiku! Arī mums ir prieks, kad Jura kamerā skatām, cik trāpīgi viņš iemūžinājis notikušo un redzēto.

 

Atgriežoties Semerā, visiem rīkles ir sausas. Braucam arvien tālāk no civilizācijas, tāpēc vēlamies nopirkt pāris pudeles alus. Vieglākais rēķins sanāk, ja pērk 5 pudeles. Pircējs ir mūsu mašīnas šoferītis, bet, tā kā mūsu rosībai ir pievienojušies arī citu auto pasažieri, tad pasūtījums sanāk ievērības cienīgs. Uz pudienām alus kastes ir klāt, taču ir viena nianse - tas jāizdzer tūlīt, jo pudeles jāved atpakaļ vai krietni jāpiemaksā. Sākumā liekas, ka to nav iespējams pieveikt, tomēr kopīgā dāmu jautrība izrādās stiprāka. Kungi šoreiz noskatās, bet dāmas kļūst arvien skaļākas. Ieguvējs no šīs jezgas ir klāt neesošais Jarets, kuram paredzētais sods atkal tiek mīkstināts. Praktisku pārsteigumu sagādā klusā liepājniece Sanita. Viņa, visjaunākā no visiem un īsts sievišķības iemiesojums, attaisa pudeli pret pudeli tik ātri, ka tas jau kļūst par atrakciju. "Tikai, kad vīrieši nav klāt", viņa mulsi taisnojas, "brālis iemācīja".

 

Gods kam gods - pievaram visu nopirkto alu un jautrā noskaņojumā dodamies tālāk. Māris sola naktsmītni pie tāda karstā avota, kurā varēs arī peldēt, tāpēc gribam tur nonākt gaismā. Ar šo nakti dienišķais komforts beigsies, sāksies telšu un skarbo naktsmītņu laiks, tāpēc ielīst jel kādā ūdenī šķiet īpaši svarīgi.

 

Kad piebraucam, mūsu teltis jau ir uzslietas. Apkārt ir vēl daudz citas nometnes, kurās sprēgā ceļotāju adrenalīns. Īpaši izceļas skaļie itāļi un bērnišķīgi sajūsminātie japāņi, kas visi peld ar fotografējošām ierīcēm virs galvas. Afderas ezers izrādās simts kvadrātkilometrus liels un viens no sāļākajiem pasaulē. Metos tajā, kamēr vēl gaišs, un uz savas ādas pārliecinos par tā sāļumu. Te nav jādara nekas, tikai jānoguļas uz ūdens un jāļauj sevi pacelt gaisā. Tie, kas var salīdzināt, saka - Nāves jūra atpūšas! Es tikai vārtos pa ūdeni un baudu labsajūtu, kas pēc tam jānoskalo saldūdens karstajā avotā. Tas ir tieši tik silts, lai tajā vēl varētu ielīst...

 

Tad nu visi, sālsūdenī nopeldējušies un saldūdenī uzkarsuši, ēdam vakariņas zem klajas debess un vērojam saulrietu caur palmām. Esam 105 metrus zem jūras līmeņa un mūsu priekšā vīd pasaulē viszemāk esošā sala. Pirmais šo ezeru un tā dabas brīnumus atklājis itāļu zinātnieks Juliāni. Vispirms ezers nosaukts viņa vārdā, bet pēc tam afāri viņu nomušījuši. Cits itālis vēlāk pētījis Afderas ezera zivis, kas viņam par godu nodēvētas viņa uzvārdā - par "franketi". Smejam, ka tās peld jau sālītas... Ezerā ietek vairāk kā 350 karstie avoti, sāls ieguvē tiek nodarbināti aptuveni 10000 cilvēku, bet tas nozīmē, ka tuvumā noteikti var dabūt alu...

 

Kad zem zvaigžņotās debess pie gardi klātā galda beidzot parādās Jarets, visi viņa grēki ir piedoti. Vēl vairāk - temperamentīgā Karīna sagaida viņu ar skaļu saucienu "I love you" un paceļ gaisā. Nu mūsu smiekli skan skaļāk nekā blakus esošo itāļu balsis - tā mēs iedrošinām sevi rītdienas lielajam kāpienam uz vulkānu.

---