ETIOPIJAS CEĻOJUMA DIENASGRĀMATA - 30.12.2014

30.12.2014.

 

Rīts sola burvīgu sallēktu caur palmām, tāpēc ilgi neguļam un veļamies laukā. Pēc rīta peldes un brokastīm dodamies apgaitā pa tuvējiem sāls ieguves laukiem. Kaut arī šī sāls tiek eksportēta uz visām kaimiņvalstīm, tās ieguve joprojām ir fiziski smags roku darbs. Puisis, kas mūs pavada, ļauj iemēģināt roku arī mums. Tā nu Māris un Jarets ar lauzni skalda sāls "ledus" klučus, Juris un Karīna cenšas izstumt smagās ķerras pa šaurajām laipiņām, bet mēs, pārējie, fotografējam un pūlamies sarēķināt, cik par šo verga darbu saņem tā veicēji. Maz, ļoti maz, lai arī līguma strādnieki te ierodoties no tuvām un tālām malām. Jā, dzīve te nav salda vārda tiešajā nozīmē, bet mēs gatavojamies doties vēl dziļāk skarbos dabas un dzīves apstākļos. Tuvojas mūsu brauciena kulminācija - kāpšana Ertales vulkānā, kas atrodas Danikila Depresijas tuksnesī, Afāru trijstūra sirdī, kas atzīta par vienu no dzīvošanai visnepiemērotākajām vietām uz Zemes.

 

Sāls ciematā izdzeram dienišķo kolu un dodamies ceļā. Tagad apkārtne atgādina brutāli uzartus asfalta laukus, bet braukšanas vietā stājas nepārtraukta kratīšanās, gāzelēšanās un spazmatiska šķēršļu pārvarēšana, kas ir pa spēkam tikai pilnpiedziņas monstriem. Beidzot mums ir visas četras mašīnas, tač ērtāk nekļūst. Mums līdzi brauc trīs līdz seši automātiem bruņoti apsargi un mums atkal jāsaspiežas ciešāk. Tomēr atpakaļceļa vairs nav, tāpēc neviens nekurn.

 

Jau no paša sākuma mūsu uzmanību izpelnās viens no afāru policistiem. Viņš ir jauns, viegli apaļš un bērnišķīgi naivs - īsts dabas bērns. Te viņš skaļi iedziedas, te lūr tieši mutē, te čurā pat neaizgriezies, te pazaudē automātu, te atkal dzied un skaļi sarunājas ar sevi. Pārējie ir nopietnāki, tomēr īstas skaidrības par apsardzes reaģēšanas spējām mums nav. Drošības sajūtu drīzāk rada citi tūristi un viņu sparīgais ceļš uz mērķi. Ja jau citi var, mums arī noteikti izdosies!

 

Kad liekas, ka šīs kratīšanās mocības nekad nebeigsies, nonākam beidzamajā apdzīvotajā vietā. Bērni te šķiet pie tūristiem pieraduši, tāpēc savas vēlmes pēc dāvanām māk formulēt angliski. Tā kā dažiem rokās ir mācību grāmatas, un gluži kā mežoņi viņi neuzvedas, tad šo to viņi tiešām no mums dabū - rakstāmlietas, blociņus, konfektes. Badā viņi neizskatās un enerģijas viņiem pietiek, katram otrajam puišelim mugurā krekls ar Obamas vārdu.

 

Kamēr burvis Tamrū mums kādā salmu pajumtē uz zemes uzklājis gardu maltīti, Māris veic diplomātisko misiju. No viņa stājas un autoritātes tagad atkarīgs, vai ciema vecākais mums iedos kamieļus un pavadoņus. Bez tiem došanās lavas tuksnesī nozīmē gluži vai pašnāvību... Pārliecināmies, ka Māris ar savu lielo augumu, gludi skūto galvu un melno bārdu ir atstājis iespaidu jau no iepriekšējiem braucieniem. Arī šoreiz vizītei ir panākumi. Māris ne tikai saņem kamieļus un pavadoņus, bet arī tiek uzaicināts būt par Latvijas sūtni Danikilas Depresijas tuksnesī...

 

Kad vēl kādu stundu esam nežēlīgi izkratīti pa lavas bezceļu, pēdējā nometne ir klāt. Tās ir kādas padsmit apaļas akmens krāvuma būdas ar salmu jumtiem, kas sniedz pašu galveno - paslēptuvi no briesmīgā karstuma. Mums ir laiks pārkrāmēt somas un sagatavoties ceļam. Līdzi tikai ūdens un fotoaparāts, kamieļu nesamajās somās - nakšņošanai un Jaunā gada sagaidīšanai nepieciešamais, kājās trekinga apavi un ap smadzenēm kāda galvassega. Visu pārējo atstājam džipos šoferīšu uzraudzībā, kas paliek atpūsties pēc grūtās braukšanas. Iemanāmies saprast, ka tualete ir klajš lauks, noskaņojamies vēl skarbākiem apstākļiem un ap četriem pēcpusdienā startējam. Tikai Vijas kundze ir izlēmusi jāt uz kamieļa, pārējie esam ierindā.

Pirmais iet jauniņš taku zinis ar automātu, tad seniori, gidi pa vidu, citi iepakaļ, bet Karīnai kā lielākajai skrējējai jāiet beidzamajai. Apsargi ir arī beigās, bet dziedātājs parādās te priekšā, te aizmugurē. Es iekārtojos pirms Karīnas, jo pašā vajadzīgākajā brīdī man nepiedodami ir izdedzis lukturītis, bet viņai ir visspilgtākais. Vēl lielāka auša izrādās allaž tik akurātā Māra. Viņa devusies ceļā ar optiskajām saulesbrillēm, bet vienkāršās brilles ielikusi kamieļa somā. Brīdī, kad noriet saule, viņa kļūst pavisam bezpalīdzīga. Mums abām palīdz uzlēkušais Mēness, kas lavas laukus pielej ar mistisku gaismu. Tā arī ejam - nekurienē, pa vienam, klusējot un cenšoties uzturēt vienādu ritmu. Mums nav jāuzstāda nekādi rekordi, tikai visiem veseliem jānonāk galā. Tas nozīmē - jāvirzās gan uz priekšu, gan augšu.

 

Nekādu lielo briesmu apkārt nav, tomēr ceļš prasa fizisku un garīgu koncentrāciju. Ejamā virsma nav gluda, ik brīdi jādauza purngali pret lavas bluķiem vai jārāpjas kādā stāvumā. Tumsā tas ir vēl grūtāk, tomēr neatlaidīgi virzāmies uz priekšu. Mums garām paskrien tikai itāļi, kuru miesīgākā matrona uzsēdināta uz kamieļa, un nez no kurienes uzradusies krievu ģimenīte ar salātzaļā treniņtērpā iespīlētu tēvu, ļoti tievu māti un diviem pusaugu dēliem.

Kopumā mūsu ritms ir cienījams. Pusceļu priekšā redzam vulkāna dūmus, kas ir kā vaduguns un baro iztēli ar dažādām priekšnojautām. Kopš iziešanas ir pagājušas nepilnas trīs stundas, kad esam klāt - Ertales vulkāna bāzes nometnē. Esam nogājuši nedaudz vairāk kā desmit kilometrus un pakāpušies pāri par 600 metriem uz augšu. Virs mums ir zvaigznēm nosēta debess, apkārt mežonīgas akmens krāvumu būdas, pa vidu kamieļi, mantas un cilvēki ar automātiem, bet no stāvas kraujas var vērot sarkanu atblāzmu - pats vulkāns jāiet skatīt vēl pārsimt metrus tālāk. Tumsā klīstošās gaismiņas liecina,  ka cilvēkiem nav pacietības gaidīt rītu, viņi grib visus labumus uzreiz.

Mums tikmēr jāsagaida kamieļi un jāievācas būdās. Ekskluzīvi tiekam pie sava pagalma un atsevišķas telpas ēšanai. Burvis Tamrū mūs atkal spēcina ar gardām vakariņām, un mums tiešām nav, par ko žēloties. Sadalām būdas un iekārtojamies. Mums ir pīti paklāji, matrači un guļammaisi. Ieejas caurumam aizsienam priekšā kādu lakatu vai palagu, mantas sakarinām uz akmens plāksnēm vai jumta kārtīm un māja gatava! Tikai ārā ejot jāuzmanās, lai neuzkāptu kādam kamielim vai apsargam ar automātu, kas, lakatos satinušies, guļ tāpat uz plikas zemes.

Arī es metu piesardzību pie malas un esmu mazajā grupiņā, kas ar vulkānu dodas sasveicināties jau šovakar. Sajūta ejot ir nedaudz baisa, tomēr vilinoša, un redzētais liek priecāties un bīties vienlaikus. Krāterī pie mūsu kājām vārās tik mežonīga un majestātiska stihija, ka vārdiem nav vietas. Lava verd, burbuļo, izšaujas, šļakstās, kvēlo, tā viļņojas kā jūra, vārās kā putra, tā dun, mutuļo, griežas vērpetēs un pukst kā kvēlojoša zemes sirds. Jā, sajūta ir uz fantastikas robežas, jo tik varenas stihijas raisīto pārdzīvojumu nav iespējams nosimulēt - tikai izjust pa īstam.

---