Sīrija – apslēptais Austrumu dārgakmens

Sīrija? Hmm. Lielākajai daļai šis vārds laikam neko neizsaka vai saistās ar teroristiem, Hezbolah grupējumiem, karu un postu. Kādam dedzīgam Izraēlas atbalstītājam tas ir varbūt pat lamuvārds. Ja par šo Rietumu civilizācijas neskarto un nesabojāto arābu valsti priekšstats radies šāds, iesaku mazāk skatīties televīziju un lasīt avīzes, bet vairāk ceļot, lai nekļūtu par propagandas un maldu upuri. Man, savukārt, šis vārds un zeme vilināja ar kaut ko interesantu, neredzētu un noslēpumainu. Ceļojumu uz šo arābu valsti es gaidīju ar vislielāko nepacietību un pārliecību, ka nevilšos. Un tā arī bija.

Vispirms jau Sīrijā ceļot ir daudz drošāk nekā Eiropā, jo teroristu laiki ir aiz muguras, reliģijas dēļ narkomānija nepastāv, alkoholu reti kur var dabūt un noziedzības tikpat kā nav. Kari ar Izraēlu un Libānu, pret amerikāņiem negatīvi vērstā politika, propaganda, vīzu ierobežojumi (ar Izraēlas zīmogu iebraukšana valstī liegta) un sarežģītais iegūšanas process nav ļāvuši attīstīties tūrismam un Rietumu ietekmei valstī. Tas arī pasargājis Sīriju no globalizācijas (valstī nav pat makdonaldu un ķīniešu restorānu). Tomēr tās globalizācija jau stāv uz sliekšņa, tāpēc šis ir pēdējais laiks atklāt autentisko Sīriju, pirms Eiropas tūristu masas sabojā tās austrumniecisko un neskarto kolorītu.

Sīrija, nevis Turcija vai Ēģipte, ir īstā valsts, kur sajust īsto Tuvo Austrumu garšu. Šajā, konservatīvajā arābu valstī, var atrast visu, ko ceļotājs Austrumos var meklēt - kolorītus austrumu tirgus no Zīda Ceļa laikiem, varenus arābu un krustnešu cietokšņus, antīku pilsētu drupas, piemīlīgas vecpilsētas, iespaidīgas mošejas, bizantiešu pilsētu un baznīcu drupas, viduslaiku kristiešu klosterus, simpātiskas kalnu pilsētiņas, vairāk kā 800 gadus senas arābu-turku pirtis, pat smilšainas pludmales un neticamu arābu viesmīlību.

Tieši apbrīnojamā sīriešu viesmīlība ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc vēlos atkal atgriezties šajā Austrumu valstī, kurā šķiet, ka esi visur gaidīts. Protams, ebrejiem un amerikāņiem neiet tik rožaini, tāpēc tie nedaudzie, kuri sadūšojušies atbraukt, uzdodas par kanādiešiem, jo tā ir vieglāk un drošāk. Sīrijā piecās minūtēs uz ielas vari sadraudzēties un tikt ielūgts vakariņās uz mājām – bez nolūka kaut ko tev pārdot, apkrāpt vai iesmērēt kā tas ir citās Tuvo Austrumu valstīs, tai pašā Turcijā un Ēģiptē, kur nauda un eiropiešu ietekme ir sabojājusi musulmaņus. Sīrieši pat nepieņems naudu par palīdzību. Pateicoties laipnajiem, dāsnajiem un izpalīdzīgajiem sīriešiem, Sīrijā katrs stiprā dzimuma tūrists var justies kā sieviete Latvijā, jo ik pa laikam vietējie uzsauc kādu dzērienu kafejnīcā, ielūdz vakariņās restorānā vai mājās, izmaksā taksometru vai autobusa biļeti, pavada līdz transportam, sagaida viesnīcā un izvadā par pilsētu. Vienīgā atšķirība ir tā, ka pie mums vīrieši parasti gaida par to kaut ko pretī, bet šeit – ne. Neapšaubāmi, mans maks Sīrijā jūtās labāk nekā jebkur citur pasaulē.

Cilvēki Sīrijā ir daudz konservatīvāki nekā kaimiņvalstīs. Uz ielām gandrīz visas sievietes staigā tradicionālajās musulmaņu drānās un lakatos, daudzām pat plīvurs ir sejai priekšā. Kosmētikas ražotajiem bizness Sīrijā diez ko labi laikam neiet, jo kāda gan jēga krāsoties, ja nav kam izrādīties? Vīrieši gan parasti tērpti nemodernās rietumu drēbēs, bet diezgan daudzi nēsā musulmaņu apģērbus un lielākai daļai ir tik tipiskās arābu galvas segas, ko vietējie sauc par kefīriem.

Ceļojums pa Sīriju parasti sākas ar 7000 gadu seno Damasku – oficiāli visvecāko joprojām apdzīvoto pilsētu pasaulē, lai gan uz šo godu pretendē arī cita Sīrijas pilsēta Alepo, Jērika Izraēlā un Biblosa Libānā. Sīrijas galvaspilsēta, kuru droši var uzskatīt par vienu no interesantākajām Tuvo Austrumu pilsētām, lepojas ar saviem tirgiem, vecpilsētu un vairākiem izciliem islāma arhitektūras pieminekļiem. Pilsētas pērle ir grandiozā Omejādu mošeja – viena no vecākajām, skaistākajām un lielākajām mošejām pasaulē. Daudzi arhitekti ņēmuši to par paraugu un mēģinājuši kopēt. Tomēr tai ir kāda unikāla un islāma arhitektūrai netradicionāla iezīme, kas to atšķir no citiem musulmaņu lūgšanu namiem – krāšņas Bizantijas laika mozaīkas. Dievnamā atrodas vairākas relikvijas, tostarp pat Jāņa Kristītāja galva, pie kuras nāk lūgties gan kristieši, gan musulmaņi.

Damaskas vecpilsēta līdzīgi Jeruzalemei ir vēsturiski sadalīta kristiešu, jūdu un musulmaņu rajonos. Kolorītākais un dzīvākais ir musulmaņu kvartāls ar daudzajām arkām un pasāžām, kā arī savdabīgam mājam, kuras bieži pārkaras pāri viduslaiku ieliņām. Visa vecpilsēta būtībā ir viens liels tirgus, jo bodītes seko viena otrai. Tā ir kā krāsaina un bagāta Austrumu taka, kas ved caur neskaitāmām bodītēm, piebāztām ar senām laternām, zeltītiem traukiem, vēderdejotāju un arābu tērpiem, garšvielām lielos maisos, riekstiem, zelta rotām, austrumu saldumiem un suvenīriem, ūdenspīpēm, paklājiem un daudz ko citu.

Lai cik interesanti liktos slavenie Damaskas tirgi, tomēr unikālākais Austrumu iepirkšanas piedzīvojums Sīrijā ir senais un leģendārais Alepo pilsētas tirgus jeb – kā to sauc vietējie – suks. Tas ir 16 km garš velvēm klāts viduslaiku ieliņu labirints, kura pirmsākumi meklējami vēl Zīda Ceļa laikos, kad Alepo bija svarīgs tirdzniecības centrs. Īstā vieta, kur visi pieci maņu orgāni var sajust Tuvo Austrumu burvību: bauda acīm, vērojot senlaicīgos tirgus vārtus, ieliņas un austrumniecisko precu sortimentu; degunam, smaržojot arābu smaržas un garšvielas; mutei, izgaršojot arābu saldumus un uzkodas; ausīm, pļāpājot un kaulējoties ar draudzīgajiem pārdevējiem; rokām, aptaustot un smēķējot ūdenspīpi tirgus kafejnīcā, paralēli vērojot tirgus rosību.

Pastaiga pa Alepo vecpilsētu ir neaizmirstams piedzīvojums, jo ik pēc brītiņa šaurā, bruģētā ieliņa iznāk līdz kādam no daudzajiem viduslaiku universālveikaliem jeb khaniem. Šajos lielajos kompleksos, kuri darbojās kā viduslaiku viesnīca, stallis, noliktava un tirdzniecības centrs vienā ēkā, tika uzņemtas un apkalpotas tirgotāju karavānas. Grēks būtu nepieminēt arī izmēros grandiozo Alepo Citadeli, kura atrodas virs vecpilsētas mākslīgi uzbūvētā kalnā un pati par sevi ir kā maza sena pilsētiņa. Cietokšņa varenie mūri paceļas daudzu metru augstumā, iedvešot tūristiem respektu kā savulaik arī krustnešiem.

Netālu no Libānas robežas kalna galā paceļas kāda celtne, kuru ļaudis apbrīnojuši jau no seniem laikiem – Crac de Chevaliers (Bruņinieku cietokšņa) pils. Arābijas Lorenss savulaik teicis, ka varenāks cietoksnis par šo krustnešu pili nav uzbūvēts, un, manuprāt, viņš nav tālu no patiesības. Milzīgo gotikas pili, kas patiesībā ir cietoksnis cietoksnī, jo to aizsargā divas mūra sienas un aizsarggrāvis, nav spējis ieņemt neviens. Pat ne izcilākais arābu karavadonis Saladins, kurš vairākas reizes nesekmīgi mēģināja iekarot pili. Cietoksnis bija galvenā krustnešu bāze krusta karu laikā, bet, nespēdami ilgstoši cīnīties ar arābiem par Jeruzalemi, krustneši brīvprātīgi pameta savu pēdējo nocietinājumu – apmaiņā pret dzīvību.

Antīka smilšu krāsas pilsēta ar lieliski saglabājušajām celtnēm un kolonām tikpat kā saplūst ar tuksnesi, apkārt palmu birzis, pa pilsētas senajām ieliņām uz kamieļiem jāj beduīni, bet kalna galā virs pilsētas paceļas sens, arābu cietoksnis. Mirāža??? Pārāk neticami, lai būtu patiesība? Nē taču – tieši tāda unikāla ainava paveras, nonākot pie Palmiras jeb Palmu pilsētas vārtiem. Ja Sīrijā vajadzētu apmeklēt tikai vienu vietu, tai noteikti būtu jābūt šai leģendārajai, antīkajai pilsētai pie oāzes tuksneša vidū. Īpašu garšu Palmirai piešķir antīkās 50. un 60. gadu vācu mašīnas, kuras jaunajā pilsētā ir ik uz stūra, atgādinot nedaudz citu auto kapsētu – Kubu.

Apamea senpilsētas drupas savukārt ir pilnīgs pretstats sakoptajai un tūristu vidū populārajai Palmirai. Rīta stundā pastaigājoties par kluso Apamea, var sajusties kā Indiana Džonss vai vismaz kā mirušas un aizaugušas romiešu pilsētas 

drupu atklājējs. Tā kā ainava pēdējos 2000 gados nav īpaši mainījusies, skats ir diezgan arhaisks. Drupām bagātos laukus vietā, kur Senās Romas laikā slējušās pilsētas bagātāko pilsoņu villas, iejūguši ēzelīšus, ar zemnieki. Ēkas dažviet aizaugušas krūmiem un zālēm, bet sabrukušas kolonas guļ no neatminamiem laikiem. Nemana pat neviena arheologa, tikai ik pa brīdim parādās kāds tūrists. Ne miņas no pārāk civilizētās un pārāk sakoptās Eiropas, kur vietām antīkās pilsētas līdzinās disnejlendām. Apamea pat nav izveidots muzejs, kur novietot zemē un zem zemes gulošās mākslas vērtības.

Vienu gan jāpiekodina – Jauno gadu gan labāk nesviniet Sīrijā, ja vien neesat kapu svētku piekritējs. Ar jautrības, alkohola un sabiedrības dabūšanu būs lielas problēmas, bet salūts vairāk atgādinās parodiju par uguņošanu. Man uz Jauno gadu palaimējās dabūt mazu, bet jautru kompāniju un vienu glāzi nacionālā spirtotā anīsa dzēriena araka, bet visiem tāda veiksme neuzsmaidīs.

No nacionālās virtuves noteikti jānobauda ķiršu kebabu un šiš tavuku, kurš atgādina labu vistas šašliku ar arābu maizi un dārzeņiem. Protams, vajadzētu atklāt vismaz mazu daļu no Austrumu saldumu klāsta.

Sīrijā ir ļoti daudz interesantu apskates objektu, taču bieži vien interesantākas par tiem ir cilvēku aktivitātes un noskaņa. Piemēram, lai ātri apskatītu ievērojamākās Damaskas vietas, pietiek ar pusi dienas, bet varbūt daudz vairāk var gūt, pastaigājoties un kaulējoties kolorītajos tirdziņos, relaksējoties arābu pirtī, pasēžot ielas kafejnīcā, vienkārši runājoties ar vietējiem, baudot ūdenspīpes aromātu un vērojot, kā trauksmainā dzīve paslīd garām. Tā ir īstā Orienta gaisotne, kuru es tik ļoti meklēju. Es mīlu šo zemi – apslēpto Tuvo Austrumu dārgakmeni, kas vēl tikai gaida savu atklāšanu.

Jānis Kreicbergs