Ja Ēģiptē un Tunisijā ir jau būts, bet vēl gribās redzēt kaut ko no Arābu Pasaules, tad tālu nav jāmeklē. Turpat, netālu no bāleliņu vidū tik populārās Šarmelšeihas, Ēģiptē, pašā Tuvo Austrumu sirdī, atrodas kāda maza karaļvalsts, kuru oficiāli dēvē par Jordānijas Hašimītu Karalisti. Tā ir samērā moderna un attīstīta arābu valsts, kuru Dievs ir dāsni apdāvinājis ar dabas brīnumiem, bet cilvēks pielicis savu roku, lai vēl vairāk iekārdinātu mūsdienu ceļotāju spert kāju uz Jordānijas zemes. 20. gs., uzrakstot grāmatu un iznesot karalistes vārdu pasaulē, ar ieročiem bruņotais Arābijas Lorenss vēstīja par brīnumiem, kas apslēpti valstī. Pa viņa pēdām, tagad jau ar kamerām bruņojošies, mēģina sekot tūristi. Austrumu eksotika nav galvenais iemesls, kā dēļ viņi ierodas Jordānijā, lai gan arī tās šeit netrūkst. Viņi ierodas, lai palasītu avīzi, peldoties Nāves jūrā; lai apbrīnotu senās, bet labi saglabājušās romiešu drupas un mozaīkas; lai iekarotu arābu un krustnešus cietokšņus, kuri jau kopš Krusta kara laikiem paceļas kalnu virsotnēs; lai baudītu zemūdens pasauli, nirstot Sarkanajā jūrā; lai apmeklētu dažas no svarīgākajām kristiešu svētvietām; lai meklētu piedzīvojumus sirreālistiskajās Vadi Ram tuksneša un kanjonu ainavās un, visbeidzot lai atklātu antīkās pasaules brīnumu, kanjonā paslēpto, Rozā Pilsētu Petru, kas ir galvenais iemeslu, kāpēc Jordānija vienkārši ir jāredz.
Šodien ceļošana pa Jordāniju ir droša, jo atšķirībā no dažām kaimiņvalstīm tā
nav islāmiski fundamentālistiska un agresīva, neskatoties uz to, ka islāms
valstī spēlē ļoti svarīgu lomu.
Jordānijas ēdieni ir tālu no izsmalcinātās franču virtuves, bet būtu grēks
nepamēģināt vietējos ēdienus, īpaši jau beduīnu (arābi, kas dzīvo, klejodami pa
tuksnesi) nacionālo ēdienu mensaf. Šis dīvainais vārds slēpj sevī
sutinātu jēra vai kazas gaļu ar kaulu, rīsiem, arābu maizi un mērci, kas veidota
no jogurta un gaļas taukiem. Ja reiz mensaf nav smādēts, tad var ķerties
arī klāt ļoti populārajam felafel tās ir eļļā apceptas smalcinātas
pupiņas ar garšvielām, un humuss stingrai mērcei līdzīgs ēdiens no
zirņiem un pupiņām. Ja vēl uzkož klāt arābu maizi, garšo daudz labāk nekā
izklausās vai izskatās.
Romas triumfs un posts
Ceļojums pa Jordāniju parasti sākas ar tās galvaspilsētas Ammānas apskati. Tā
ir visumā moderna un nesimpātiska pilsēta, bez krāsainiem arābu tirdziņiem un
piemīlīgas vecpilsētas. Tomēr arī Ammānā var atrast ko uzmanības vērtu izcili
saglabājušos romiešu teātru kompleksu, kurš sastāv no liela romiešu amfiteātra
ar 15 000 vietām un odeona maza teātra. Izmēros iespaidīgais teātris ir
pilsētas senās vēstures spilgtākais liecinieks vēl no romiešu laikiem, kad
pilsēta nēsāja prestižās Filadelfijas vārdu.
Jordānijā nav labākas vietas, kur uzburt Senās Romas laiku ainas, kā lieliski saglabājušās Jerašas senpilsētas drupas Sīrijas pierobežā. Ieeja romiešu laiku pilsētā bijusi caur Triumfa arku, sauktu arī par Adriana arku, kas uzcelta par godu antīkās pasaules superzvaigznes imperatora Adriana vizītei Jerašā. Izejot caur to, skatam paveras pārējā pilsēta un senās celtnes kolonnu iela, divi romiešu teātri, Zeva un Artemīdas tempļi, pilsētas vārti, Agora, galvenā strūklaka, katedrāle, baznīcas, pirtis un unikālais Ovālais laukums jeb forums. Tas ir arī pilsētas simbols un visvairāk fotografētā vieta Jerašā, vienīgais ovālas formas laukums visā Senās Romas impērijā.
Romiešu laika sakarā jāpiemin arī tūristu iemīļotā Madaba. Šī mazā pilsētiņa slavena ar savām romiešu un bizantiešu mozaīkām. Neapšaubāmi, visu mozaīku pērle ir Svētās Zemes karte, 6. gs. veidota mozaīka, kura attēlo pilsētas un svētās vietas Tuvajos Austrumos. Šis antīkais, ģeogrāfiskais šedevrs savulaik sastāvējis no 2,3 miljoniem mozaīkas gabaliņu, bet tagad saglabājusies tikai trešā daļa no slavenās kartes.
Kur tad zivis?
Ceļojums pa Jordāniju nav iedomājams bez Nāves jūras apmeklējuma, kuru gan
karalistei nākas dalīt ar neseno ienaidnieku Izraēlu. Kāpēc tad tūristi šeit
ierodas? Ne jau lai zvejotu zivis, bet gan lai peldētos ar avīzi rokās.
Jā, zivju šajā sāļajā ezerā nav, bet peldēties gribētāju gan netrūkst. Nāves
jūra ir unikāls dabas veidojums. Atrodoties 400 metru zem juras līmeņa, tā ir
viszemākā vieta un vissāļākā ūdenstilpne uz planētas. Ūdens ir četras reizes
sāļāks par normālu jūras ūdeni un vismaz 10 reizes par Baltijas jūru. Nāves jūra
jau kopš seniem laikiem bijusi izslavēta visā pasaulē ar minerāliem bagāto sāļo
ūdeni un ārstnieciskajām dūņām, tāpēc nepamēģināt papeldēt jūrā būtu grēks.
Patiesībā peldēšana gan nekāda dižā nesanāk, drīzāk airēšana, jo nogrimt šajā
ezerā nav iespējams, pat ar avīzi rokās. Ūdens ir neaprakstāmi sāļš, pat nedaudz
glums, tāpēc nav brīnums, ka nomazgājoties pēc peldes, sāli uz ādas nākas just
vēl pāris dienu. Jau palmu un klinšu ieskautā ezera krastā ūdenī var redzēt
lielus sāls gabalus un ar to apķepušus akmeņus.
Bet, ja nu tomēr apnīk sālīties Nāves jūrā un kasīt to no muguras, var doties uz Akabas kūrortu, lai pludmalē gozētos saulītē vai arī gremdētos Sarkanās jūras zemūdens valstībā, priecējot acis ar krāsaino koraļļu un zivtiņu pasauli.
Atklājot karalistes brīnumus
Protams, jauki ir atpūsties Sarkanās jūras krastā, bet nedrīkst aizmirst
galveno ierašanās iemeslu, Jordānijas ceļojuma saldo ēdienu, vietu, kurai
piedēvē spilgtus epitetus Petru. Šo seno pilsētu bieži dēvē par astoto
pasaules brīnumu, visvilinošāko apskates vietu Tuvajos Austrumos un
visapburošāko antīko pilsētu, kuru senās civilizācijas mums atstājušas. Petra ir
rozā un sarkanīgas krāsas klintīs izcirsta nabatiešu senpilsēta, kura no
ārpasaules paslēpusies kanjonā. Šaura, kanjonam līdzīga, gandrīz 1,5 km gara
eja, kuru sauc par Siku, ved uz šo pazudušo pilsētu, padarot nokļūšanu Petrā
maģisku. Kad sāk likties, ka Sikam nav gala un izejas, pēkšņi paveras visā
Jordānijā burvīgākais skats ar skaistāko Petras celtni Khazneh jeb
Dārgumu glabātavu. Neaizmirstams skats un mirklis, īpaši jau tādēļ, ka, ejot pa
garo kanjonu, nevar sagaidīt, kad beidzot Rozā pilsēta tiks
atklāta. Nabatieši un vēlāk romieši izcirta graciozus tempļus, kapenes,
klosterus, baznīcas, cietoksni un teātri rozā klintīs. Pilsēta plauka,
pateicoties tirdzniecībai ar Tālajiem Austrumiem, līdz vairākas zemestrīces
daļēji to sagrāva un piespieda iedzīvotājus pilsētu pamest. Vairāk nekā tūkstoš
gadu beduīni sargāja šo arhitektūras brīnumu no ārpasaules, tikai dažas ģimenes
zināja ceļu, kā nokļūt pazudušajā pilsētā. 19. gs. sākumā kāds Šveices atklājējs
izdzirdēja beduīnus runājam par apslēptu pilsētu k
aut kur starp kanjoniem.
Uzpircis kādu vietējo, viņš kļuva par pirmo cilvēku, kurš pēc tūkstoš gadiem
izgāja caur kanjonu un atklāja paslēpto senās pasaules dārgumu. Kopš tā laika
daudzi cilvēki sapņo nokļūt Petrā, vietā, kur uzfilmēts tāds kases grāvējs kā
Indiana Džonss un pēdējais krustnesis. Tikai žēl, ka tūristu pūļi
izkliedē to maģisko un neskarto gaisotni, kura valdīja, kad Šveices ceļotājs
atklāja šo pērli. Tomēr Petras klintis un kalni, slēpjot daudzas
vientuļas kapenes, ir lielisks glābiņš, kad gribas tik prom no tūristu grupām un
tik uzmācīgajiem kavalieriem, kuri ik pēc minūtes apnicīgi piedāvā
taksometra pakalpojumus uz kamieļa, zirga vai lētā ēzeļa muguras. Tā ir
īstā vieta, kur pašam atklāt kapenes, baudīt elpu aizraujošas ainavas un iepazīt
arī beduīnu primitīvo dzīves veidu, kurš atgādina Flintstonu laikus,
dinozaurus aizstājot ar ēzelīšiem. Mazliet šokējoši ir apjaust, kādi kontrasti
valda šajā arābu valstī. Vieni dzīvo glaunos apartamentos galvaspilsētas centrā,
kamēr citi alās un teltīs. Tomēr, ja beduīniem dzīvošana kalnu alās un
tuksnesī uzslietās kazu matu teltīs ir tradīcija un senču dzīvesveids, tad
palestīniešu bēgļiem tā ir dzīves nolemtība. Žēl noskatīties, ko karš ar Izraēlu
nodarījis nevainīgiem cilvēkiem, kuriem bija sava zeme un mājas. Tagad dzīve
palestīniešus spiež ubagot, dzīvot vienkāršās teltīs bez ūdens, lielā netīrībā
un nabadzībā.
Bet ceļojums pa
Jordāniju vēl nebeidzas, jo palicis ir vēl viens brīnums sirreāliskais
Vadi Ram tuksnesis. Dievs un vējš radīja šo Dabas mākslas darbu, kuru
savulaik apbrīnoja tirgotāju karavānas un 
vēlāk iemīlēja Arābijas
Lorenss, bet šodien vaļā mutēm tajā klejo tūristi. Tie laiki, kad tuksneša
smiltīs varēja manīt tirgotājus, Ali Babas un svētceļniekus kamieļu
mugurās, diemžēl ir galā. Tagad pa tuksnesi kursē Land Rover grabažas
ar eiropiešu un japāņu tūristiem.
Vadi Ram ir kā mozaīka, piedāvājot unikālas tuksneša ainavas, vietām atgādinot Amerikas kanjonus un Austrālijas sarkanos tuksnešus un klintis. Idilliski skati paveras, traucoties džipā pa brūnganām, rozīgām, dzeltenīgām, oranžām un pat sarkanas krāsas smiltīm un kāpām, vērojot kalnus un majestātiskas klintis, šaurus kanjonus un tuksneša avotus, beduīnu teltis un kamieļus, akmens arkas un citus unikālus klinšu veidojumus. Džipu braucienu laikā sanāk apmeklēt Lorenca avotu, kurā viņš esot mazgājies, šauro Kazali kanjonu, augstu sarkano smilšu kāpu, Lorensa mājas drupas, vairākas klintis ar nabatiešu sienu gravējumiem un zīmējumiem un divas iespaidīgas klinšu arkas, uz vienas izdodas arī uzrāpties. Bet īsto tuksnesi nevar sajust džipa mugurā. To vajag piedzīvot, dodoties smilšu jūru pārgājienos, rāpjoties kāpās, kāpjot klintīs, meklējot izeju no šaurajiem kanjoniem un izmantojot tuksneša taksometra jeb kamieļa pakalpojumus! Bet vēl jau paliek Jordānijas ceļojuma noslēgums nakts tuksnesī, kuru mierīgi varētu dēvēt par labāko naktsdzīvi Tuvajos Austrumos. Kāpēc ir vajadzīgi klubi, ja var, dzerot tēju, baudīt saulrietu un noraudzīties kā tuksnesis, mainot krāsu un toņus, lēnām ieslīd krēslā. Vēlāk jāietur sātīgas beduīnu vakariņas teltī, jāievelk kādu ūdenspīpes dūmu, papļāpājot ar beduīniem un uzzinot ko vairāk par viņu dzīvi, jāiziet ārā, lai noraudzītos mēness blāvi izgaismotajos klinšu siluetos un sameklētu Greizos Ratus debesīs. Un tad gan var doties atpakaļ uz telti, lai liktos uz auss. Lieliski ir aizmigt pilnīgā klusumā, tuksneša vidū, zem zvaigžņu segas, tikai žēl, ka pienāks rīts, kad sapnis par Arābijas Lorensa piedzīvojumiem un ceļojumiem būs izsapņots...
Jānis Kreicbergs