Reiz kāds vīrs ar dēlu devās uz kaimiņu ciemu. Vīrs uzsēdināja dēlu ēzeļa
mugurā, bet pats gāja kājām. Pretim nāca ļaudis, un kāds no viņiem teica:
"Skatieties, pieaugušais iet kājām, bet bērns sēž ēzelim mugurā!" Vīrs nocēla
dēlu no ēzeļa, uzkāpa pats tam mugurā, un viņi devās tālāk. Atkal pretim nāca
ļaudis. Kāds no viņiem teica: "Skatieties, veselīgs vīrietis jāj, bet bērnam
jāiet kājām!" Vīrs nokāpa no ēzeļa, palaida to rikšos, bet abi ar dēlu gāja
nopakaļ. Atkal pretim nāca ļaudis un kāds no viņiem teica: "Skatieties, ēzelis
iet bez nešļavas, bet šie deldē kājas pa ceļa akmeņiem un smiltīm!" Vīrs uzkāpa
ēzelim mugurā un dēlu nosēdināja sev priekšā. Drīz vien pretim nāca ļaudis, un
kāds no viņiem teica: 
"Skatieties, divatā ēzelītim mugurā! Tas nabags, soli
nevar paspert!" Vīrs lēnām nokāpa no ēzeļa, nocēla dēlu, uzkrāva ēzeli sev
plecos ar vārdiem: "Tikai šādi vēl neesam mēģinājuši!" Abi gāja tālāk. Atkal
pretim nāca ļaudis. "Brīnumi, brīnumi! Viens ēzelis otru nes!" Nu vīrs atkal
sēdināja dēlu ēzelim mugurā un gāja savu ceļu, neklausīdamies ļaužu
valodās.
Pacelsim vīna glāzes par to, lai ikviens no mums neklausās ļaužu runās, bet droši iet savu ceļu un saudzē sevi, savu ģimeni un īpašumu, pat ja tas ir tikai ēzelis! Un iesim arī mēs savu ceļu šīs tik bagātās kultūras zemes izzināšanā!
Daudzi ceļotāji atzinuši, ka galvenais, kas piesaista Gruzijai, ir paši gruzīni viņu viesmīlības tradīcijas un laipnība skar ikvienu, kas ierodas valstī. Ja neesat piedalījušies slavenajās gruzīnu maltītēs (supra), kurās līdztekus bagātīgiem ēdieniem un dzērieniem tiek skandēti tosti, varat uzskatīt, ka neesat redzējuši un izpratuši īsto Gruziju.
Khachapuri, khinkali, ajika (asā mērce), chakhombili, čebureki,
kupāti un, protams, šašliki jānobauda ikvienam, uzturoties Gruzijā kaut vienu
dienu! Gruzīnu virtuve ir viena no svarīgākajām nacionālas kultūras sastāvdaļām.
Mēdz teikt, ka tūristi, nobaudījuši īstu gruzīnu virtuvi kaut reizi, kļūst par
tās faniem!
Baudot izsmalcinātos gruzīnu ēdienus un vīnus, ieklausieties tostos! Gadsimtu laikā tie kļuvuši par atsevišķu gruzīnu nacionālās kultūras sastāvdaļu. Gruzīni mēdz teikt, ka viesis ir Dieva dāvana, un vienmēr viens no tostiem ir veltīts tieši ciemiņiem! Vīnam un tostiem kā draudzības simbolam izslavētajā gruzīnu viesmīlībā vienmēr tiek atvēlēta īpaša nozīme. Vairāk par visu gruzīni mīl iedzert. Vīns ir viņu kaislība! (Uzmanību! Gruzijas tostu tradīcijas paredz, ka tosts ir sakāms tikai ar vīnu un stiprākajiem alkoholiskiem dzērieniem, gruzīns teiks tostu ar alus kausu rokās tikai savam ienaidniekam!)
Gruzija pamatoti var pretendēt uz vīna dzimtenes statusu, jo
arheoloģiskie materiāli apliecina, ka Gruzijas teritorijā vīndaru tradīcijas
eksistēja jau apmēram pirms vairāk nekā septiņiem tūkstošiem gadu. Daudzi
uzskata, ka latīņu vārds vino cēlies no gruzīnu vārda gvino. Īpaši
daudzveidīgas ir vietējās vīnogu šķirnes un senās tradīcijas vīna gatavošanā.
Gruzijā tiek audzētas apmēram 500 vīnogu šķirnes, kas ir vairāk nekā citās ar
vīna kultūru saistītās pasaules valstīs. Saperavi, Tsinandali, Muhuzani
ir šķirnes, kuras pazīst tālu ārpus bijušās padomju impērijas robežām.
Tikai nedaudzas pasaules mazās nācijas var piedāvāt saviem viesiem tādu
daudzveidību kā Gruzija.
Teritoriāli (69700 km2), nedaudz lielāka par Latviju vai, teiksim, Šveici, Gruzija var lepoties ar augstiem kalniem (Kazbegi 5033 m v.j.l.) Leģenda vēsta, ka Amirani, gruzīnu Prometejs, kalna virsotnē esot sakalts ķēdēs sodam par uguns nozagšanu Dieviem.
Patiešām dievišķīgas ainavas var izbaudīt, ejot pa kalnu pastaigu maršrutiem, vai slēpojot ziemā (Gudauri un Bakuriāni slēpošanas kūrortos), gan arī atpūšoties pie Melnās jūras vasarā no Poti līdz Batumi. Mūsdienās Gruzijas kaimiņvalstis ir Turcija, Krievija, Armēnija un Azerbaidžāna. Gruzija atrodas krustpunktā starp Āziju un Eiropu, starp Melno un Kaspijas jūrām.
Vēsturiski iekarotāji vairākkārt nākuši uz Gruziju, lai pakļautu šo burvīgo zemi ar uguni un zobenu. Taču tas nav gruzīniem traucējis iet savu ceļu un saglabāt savas kultūras vērtības gan materiālās, gan garīgās. Līdzko tika saņemtas pirmās ziņas par ienaidnieka tuvošanos, visas ikonas no klosteriem un baznīcām, kā arī dārglietas tika aizvestas kalnos. Pateicoties it kā draudīgajiem, taču vietējiem iedzīvotājiem tik saprotamajiem Kaukāza kalniem, tautas vērtības un tradīcijas ir saglabātas līdz mūsdienām. Par daudzām kalnu ielejām ienaidnieks vispār neko nezināja, jo baidījās turp doties. Tikko ienaidnieks bija prom, visas vērtības tika atgriestas atpakaļ savās vietās. Tāpēc Gruzija ir bagāta ar krāšņām baznīcām un klosteriem, jo jau 337. gadā senajā Gruzijas galvaspilsētā Mtskhetā (mūsdienās iekļauta UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā) pieņēma kristietību par valsts oficiālo reliģiju.
Jvari klosteris, Svetitskhoveli katedrāle, Ananuri viduslaiku pils un
baznīca blakus Gruzijas kara ceļam, Svētās Trīsvienības (Gergeti) baznīca
Kazbegi kalna pakājē kā gruzīnu nelokāmības un izturības simbols, Dāvida Garejas
klosteru komplekss (dibināts 6. gs.), kas atrodas uz pašas Gruzijas un
Azerbaidžānas robežas, Uplistsikhe alu pilsēta, kas ir vissenākā apdzīvotā vieta
Kaukāzā, un jau no 6. gs. p.m.ē. bija pazīstama kā ievērojama tirdzniecības
vieta starp Rietumiem un Austrumiem. Vēl viena unikāla alu pilsēta, dažviet
sasniedzot vairāk nekā 10 stāvu augstumu, ir Vardzija, kurā dzīvojusi arī
leģendārā karaliene Tamāra (1184.-1213.). Karaliene esot dzīvojusi 366 istabās,
lai uzbrukuma gadījumā ienaidnieks viņu nevarētu tik viegli atrast. Karalienes
Tamāras valdīšanas laikā liela uzmanība tika veltīta kultūrai, klosteru
celtniecībai, jauniem virzieniem ikonu glezniecībā. Kahetijas novada pilsētu
Signagi ieskauj mūris ar 23 aizsardzības torņiem. Ievērojams arī Bodbe
klosteris, kurā ir Sv. Nino apbedījuma vieta, 11. gs. celtā Alaverdi katedrāle
(torņa augstums 50 m), kura savulaik bijusi augstākā baznīca Gruzijā. Šie ir
tikai daži no tiem arhitektūras un kultūras pieminekļiem, kuri noteikti
apskatāmi.
Gruzīnu valoda un rakstība ir viena no senākajām pasaulē. Alfabēts sastāv no 33 burtiem. Viens no pirmajiem gruzīnu rakstības paraugiem saglabājies arī Palestīnā, tas tiek datēts ar mūsu ēras 5. gadsimtu.
Gruzīnu polifoniskajiem dziedājumiem ir unikāls un mazliet savdabīgs skanējums, tas rada klausītājiem kalnu atbalss sajūtu. Nav precīzi zināms, kā veidojies šis dziedāšanas stils. Grieķu vēsturnieks Strabons 1. gs. p.m.ē. rakstīja par daudzbalsīgajām gruzīnu karavīru dziesmām pirms kaujas. Gruzīnu nacionālās dejas ir ļoti raksturīgas un atpazīstamas. Lai saglabātu deju tradīcijas, tās tiek mācītas skolās skolēniem. Dejas ir ļoti dramatiskas, tomēr graciozas un krāšņas.
Par pirmajiem oficiālajiem tūristiem, kuri ieradās mūsdienu Gruzijas rietumu piekrastē, vēsta grieķu mīts par Zelta aunādu, Jāsonu un argonautiem, kas šķērsoja Melno jūru, lai nokļūtu Kolhīdas karaļvalstī. Izrādās, vietējie iedzīvotāji mēdza iemērkt upē aitādu, lai pie tās pieķertos zelta daļiņas, tad kaltēja aitādu, lai iegūtu zeltu. Arī mūsdienās Svanetijas ciemu iedzīvotāji piedalās šajā senajā rituālā, ko viņu senči darījuši gadiem ilgi. Staļins aizsūtīja krievu inženierus un ģeologus, lai mēģinātu uzsākt rūpniecisku zelta ieguvi. Šis plāns neizdevās, jo Svanetijas pazemes zelta slānim bija grūti piekļūt. Oficiāli, pēc ekspertu slēdziena, zelta ieguves projektu atzina par ekonomiski neizdevīgu.
Gori pilsētā ir Staļina (pēc izcelsmes gruzīna, īstajā vārdā Josifa Džugašvili) muzejs, kurā var iepazīties ar viņa dzīvi, sadzīvi, realizētajiem un nerealizētajiem plāniem, izstaigāt vilciena vagonu, ar kuru Staļins pārvietojies savas valdīšanas laikā pa valsti un ārpus tās. Bez attieksmes un liekiem komentāriem, tikai fakti un dati par Staļina dzīvi, darbu un tiem laikiem. Pilsētas centrā un pie muzeja, viesus sagaida iespaidīgi Staļina pieminekļi...
Gruzijā dzīvo 4,6 miljoni iedzīvotāju, no tiem 1,3 miljoni galvaspilsētā. Tbilisi 5. gs. dibināja cars Vahtangs Gorgasali. Leģenda vēsta, ka medībās cars nošāvis fazānu, kurš iekritis karstajā avotā. Kad fazānu pēc laika atraduši, tas bija izvārījies, tā ka uzreiz varējuši likt galdā ēšanai. Cars pavēlējis sākt pilsētas celtniecību ap karstajiem avotiem. Tbilisi nosaukums cēlies no gruzīnu vārda tbili, kas nozīmē silts.
Mūsdienu Tbilisi, kalnu ieskauta, atrodas Kuri (Mtkvari) upes krastos.
Pilsētu uzskata par Dienvidu Kaukāza nabu, jo tā ir liels ekonomikas,
transporta un kultūras centrs. Par Tbilisi varētu teikt, ka tā ir vecmodīga, jo
esot vecpilsētā Abanotubani rajonā ir sajūta, ka 19. gs. Austrumu stila koka
nami ar grezniem balkoniem nekārtīgi sasēdušies kalna pakājē pie Narikala
cietokšņa (to 4.gs. uzcēla persieši). No cietokšņa paveras iespaidīgs skats uz
Tbilisi pilsētu, upi un apkārtējiem kalniem. Pilsētā valda pilnīgs arhitektūras
stilu sajaukums: koka nami, monolītās Staļina laika celtnes, padomju laika
mantojums, bet kā īpaša rota vēl daudzās strūklakas! Par tām jāpateicas Mihailam
Saakašvili, jo strūklakas ir viņa vājība! Tās tika ātrā tempā saceltas pēc 2003.
gada nevardarbīgās Rožu revolūcijas, kad Saakašvili valsts pārvaldē
nomainīja Eduardu Ševardnadzi.
Un nedaudz praktiskas informācijas. Mākslas cienītāji Tbilisi var apmeklēt Gruzijas Nacionālo muzeju un apskatīt nozīmīgu ikonu kolekciju, freskas, porcelānu un Zelta Kolhīdas dārglietu kolekciju. Valsts Mākslas muzejs sniedz pilnīgu ieskatu gruzīnu glezniecībā, tai skaitā apskatāmi 19. gs. populārākā mākslinieka Niko Pirosmani darbi.
Savukārt iepirkšanās ziņā jāmin galvenās Tbilisi tirdzniecības artērijas Rustaveli un Čavčavadzes prospekti. Nacionālā valūta ir lari (100 tetri). (1 EUR ~2,30 GEL; 1USD ~1,70 GEL) Valūtu var apmainīt visās Gruzijas pilsētās gan bankās, gan privātajos valūtas maiņas punktos. Ar kredītkartēm var norēķināties viesnīcās, restorānos un veikalos lielākajās pilsētās.
Uz Gruziju var doties visa gada garumā gan ziemā, gan vasarā. Par viskarstākajiem mēnešiem tiek uzskatīti jūlijs un augusts, taču labākais laiks ir pavasaris un rudens, jo šajos gadalaikos daba ir viskrāšņākā, klimats ļoti maigs un silts. Atvasara dažreiz turpinās līdz pat novembra sākumam. Pie visa klāt vēl atspirdzinošais kalnu gaiss, jūras klimats, dabīgais Boržomi minerālūdens! Lūk, unikāla vieta, uz kuru doties ceļojumā!
Dace Bukševica