Ja pagaidām nav iedomājami apjomīgi tūrisma braucieni, piemēram, uz Kosovu, tad vēl pirms dažiem gadiem tikpat neiedomājami būtu bijis savākt pilnu grupu braucienam uz Bosniju un Hercegovinu. Būdams pilnīgā sajūsmā par Horvātiju, naivi domāju, ka citas bijušās Dienvidslāvijas valstis tai nevar būt konkurentes. Dzīve sakārtojas nu esmu redzējis arī pārējās bijušās republikas. Publiski jāatzīst: manai favorītei Horvātijai ir nopietni konkurenti. Bosnija un Hercegovina noteikti ir viena no tām. Vai arī lielisks papildinājums.
Dzīvosim draudzīgi!
Patiesībā mēs visi zinām, kāpēc tūristi, šķirstot katalogus, pie vārdiem
Bosnija un Hercegovina kļūst nedaudz bažīgi. Iemesls ir it kā saprotams nekur
citur pilsoņu karš 90. gados nebija tik asiņains un arī nejēdzīgs ar trim (!)
karojošām pusēm. Taču ir arī labas ziņas. Tiek oficiāli atzīts, ka
Bosnijas un Hercegovinas iedzīvotāji un starptautiskie spēki šo, šķietami
neatrisināmo, naida un vardarbības bezizeju risina neiedomājami veiksmīgi. Tieši
tādēļ jaunajā valstī ir parādījušās pirmās biklās tūristu straumītes, kas
drīzumā (tā ir mana pārliecība!) pārvērtīsies diezgan varenās upēs. Iespējams,
šejienes iedzīvotāji nav redzējuši slaveno krievu multfilmu par runci Leopoldu
un viņa vēsturisko saukli Rebjata, davaiķe žiķ družno! (Bērni, dzīvosim
draudzīgi!), kas patiesībā ir vienīgā izeja no vardarbības muklāja. Kādā no
mūsu lielajiem laikrakstiem bija neliela replika par atbruņošanās tēmu BiH un
ilustrācijai bija mazliet parupjš, bet spilgts un zīmīgs citāts no kāda uzraksta
vīriešu tualetē: Vienīgais ierocis, kas tev nepieciešams, jau ir tev
rokās! Ja tas tā, tad par savu drošību iekulties militāra rakstura ķezā
vairs nav jāuztraucas. Vismaz es nebaidos un došos turp pie katras izdevības, jo
Horvātiju, Slovēniju, Melnkalni un Serbiju esmu izmalis krietni, bet
neapskatīt daudzās Bosnijas un Hercegovinas pērles būtu nepiedodami! Pilno un
garo valsts nosaukumu gan ērtāk aizvietot ar abreviatūru BiH, jo dēvēt šo valsti
tikai par Bosniju ir mazliet nekorekti. Hercegovinas ļaudis (lielākoties
etniskie horvāti) negrib, ka viņus piemirst.
Iespējams, šis ievads neizskatās pēc saulaina reklāmas raksta, tomēr esot šeit, par tā laika notikumiem cilvēkiem ir jāzina. Taču svarīgākais ir tas, ka nu jau daudzus gadus tur ir DROŠI!
Kolektīvais ārprāts ir beidzies
Patiesībā aktīvas karadarbības šeit nav kopš 1995. gada, kad Deitonā (ASV)
satikās nesamierināmie ienaidnieki Miloševičs, Izitbegovičs un Tudžmans, lai
noslēgtu miera līgumu starp serbiem, musulmaņiem (šobrīd tie jādēvē par
bosniešiem) un horvātiem. Miera līgums nav pilnībā taisnīgs un ir trausls, bet
joprojām darbojas. Kolektīvais ārprāts ir beidzies.
IMPRO mājas lapas apmeklētājiem diez vai būtu jāskaidro, ka bijušās un pēc I Pasaules kara mākslīgi izveidotās Dienvidslāvijas vēsture ir ļoti, ļoti sarežģīta. Ka 90. gadu kari ir šīs sarežģītās vēstures sekas, jo šī, vairs neeksistējošās valsts iekārojamā teritorija, atrodas vēstures krustcelēs. Te allaž sadūrušās dažādas lielvaras, reliģijas un ekonomiskās intereses. Jāņem vērā arī, ka reljefs šeit ir lielākoties kalnains, un nesamierināmās grupas neveidoja vienlaidus apdzīvotību, bet gan salām līdzīgus anklāvus. Tad nu visa šī sarežģītā vēstures kokteiļa pašā centrā atrodas šodienas Bosnija un Hercegovina. Tāda savdabīga nesaskaņu esence (bet ne jau vienīgā Eiropā).
No Balkāniem tālu dzīvojošiem cilvēkiem grūti saprast nesenā naida saknes, jo, pēc būtības, šīs ir etniski ļoti tuvas tautas. Arī valodās ir daudz vairāk līdzību nekā atšķirību. Ļoti vienkāršojot vēsturi, atļaušos skaidrot, ka horvāti ir tauta ar katoļu reliģiju un uzskatu sistēmu, kas kulturāli cieši saistīta ar ungāriem, austriešiem un itāļiem. Serbi ir pareizticīgie un savu kultūru saista ar Bizantiju, vēlāk un tagad ar Krieviju, bet, būdami turku okupācijas jūgā, saglabāja savu pašlepnumu. Musulmaņi jeb bosnieši ir tie slāvi, kuri pieņēma islāmu turku jūga laikā. Tā bija vieglāk izdzīvot. Maldīgi ir domāt, ka arī šodien kaut kādi mistiski ļaundari spiež bosniešus būvēt mošejas un dāmām nēsāt hidžabus. Šodien tā ir viņu brīva izvēle un pārliecība. Bet pietiks par karu un nesaskaņām. Tur vairs nav kara. Visi gaida tūristus! Jūs jau zināt kāpēc. Jo viņiem ir, ko rādīt, nevis runāt par karu! Bosnijā un Hercegovinā nudien IR, ko redzēt!
Kalni, kukurūza un piramīdas
Bosnija un Hercegovina ir mazāka par Latviju tikai 51 000 km². 2007. gadā
te bija četri miljoni iedzīvotāju. Hercegovinas platība ir tikai kādi 10 000 km²
un tās robežas ir neskaidras. Tā aizņem valsts DR daļu. Šobrīd valsts ir
sadalīta divās ļoti patstāvīgās daļās katra ar savu pašpārvaldi, prezidentu un,
protams, centrālo valdību un kopīgo prezidentu. Bosnijas musulmaņi bosnieši
kopā ar horvātiem veido Bosnijas un Hercegovinas federāciju, bet serbi dzīvo
Serbu republikā. Valstī ir vienota naudas sistēma, bet divas policijas.
Etniskā tīrīšana savu mērķi tomēr ir panākusi. Nacionālā sastāva karte pirms 1991. gada valstī bija ļoti raiba, tagad tā ir daudz viengabalaināka. Ja padomā, par kādu cenu tas nācis, priecāties par to negribas.
Valsts ZA daļa ir līdzenāka un piemērota kukurūzas audzēšanai. Centrālo un dienvidu daļu aizņem Dināru kalni ar augstāko virsotni Magliču (2386 m). Kalnos daudz kaļķakmens iežu, tāpēc te izplatīti karsta procesi alas, kritenes, avoti. Daudzviet tie ir upju ieleju izvagoti un veido iespaidīgus kanjonus, piemēram, Neretvas upes krastos. Vietā, kur Bosnija un Hercegovina robežojas ar Melnkalni, plešas iespaidīgie Durmitora kalni ar Taras upes ieleju.
Būs interesanti pasekot, kā beigsies diskusijas par Visoko piramīdām. 2005. gadā Semirs Osmanagičs pavēstīja, ka savdabīgie milzu pauguri pie Visoko pilsētiņas slēpj sevī gigantiskas piramīdas. Savukārt daudzi zinātnieki to sauc par briesmīgu mānīšanu un jaunu pasaules brīnumu nesola. Tā, vai citādi, pauguri patiešām atgādina piramīdas, un ir vērts tos apskatīt.
Lāga musulmaņi
Olimpiskā Sarajeva, Bosnijas galvaspilsēta, un īpaši tās vēsturiskais centrs,
atgādina musulmaņu salu Eiropā. Nav nemaz jādodas uz Turciju vai Tunisiju, lai
izbaudītu neaizmirstamu Austrumu kolorītu ir tikai jāapmeklē Baščaršija
(Galvenais tirgus). Te atrodas neskaitāmas mošejas un minareti, Austrumu
ornamenti un turku saldumu kafejnīcas. Smaržo kebabi un cepti kastaņi. Par lētu
naudu var apēst čorbu (zupu). Kafiju vāra karstajās smiltīs. Bieži vien
kafejnīcās nav alkohola, taču pie galdiem redz līksmus un dzīvespriecīgus
apmeklētājus. Daudzi ir atnākuši ar visu ģimeni. Dažas sievietes ir tērptas
hidžabos lakatos, kas noslēpj matus. Tos musulmaņi uzskata par tikai vīriem
rādāmu bagātību. Taču vilkt hidžabu vai nē ir pilnīga sievietes izvēle. Daudzi
Latvijā to uztver kā tumsonības un sieviešu apspiestības zīmi, taču tāpēc vien
ir vērts aizbraukt uz Austrumu zemēm, lai saprastu, ka mūsu spriedumi par
musulmaņiem bieži vien aprobežojas ar afgāņu talibiem un briesmīgajiem
teroristiem. Bosnija ir mums vistuvākā vieta, lai šos stereotipus mainītu. Pašam
gadījās Sarajevā būt rītā, kad beidzas Ramadāns (musulmaņu svētais attīrīšanās
mēnesis). Agri rītā uz ielām bija tikai vīrieši, kuri devās uz mošejām.
Sievietes mājās gatavojot svētku maltītes... Šo faktu uzzinājušas, latviešu
dāmas uzreiz saskatīja netaisnību. Patiešām, emancipētajā Latvijā grūti
iztēloties, ka šeit sievietes to dara ar prieku un tādā veidā stiprina ģimeni.
Vīram obligāti jāatgriežas ar dāvanām. Tirgos un veikalos te nav nepatīkamās
ēģiptiešu stila uzmācības.
Nelielo Miljackas upīti šķērso daudzi tilti. Viens ir īpašs. Tieši te Gavrilo Princips 1914. gada 28. jūnijā noslepkavoja erchercogu Franci Ferdinandu un sākās I Pasaules karš. Blakus esošais muzejs ir ciet, bet skatlogā izliktās fotogrāfijas skatāmas tāpat.
Durmitoru romances
Kā zināms, skaistāki par kalniem var būt tikai kalni. Bosnijā un, īpaši Hercegovinā tie ir varen iespaidīgi. Te ir visas iespējas baudīt gan pastaigas pa kalnu takām, gan raftingu pa kalnu upēm pieredzējušu instruktoru pavadībā. Tas, kopā ar dziesmām pie ugunskura kempingā, padara šo ceļojumu īpašu. Jādzied gan pašam, taču latviešiem ar to nevajadzētu būt problēmām. Tiesa, ļoti iedomīgiem nevajadzētu palikt, jo arī šejienieši prot dziedāt. Ar varenām balsīm un lielisku izpratni par daudzbalsīgu dziedāšanu, pavadot ar labu ģitāras un mandolīnas saspēli.
Kā jau kārtīgās kalnu upēs pieklājas, šeit ir arī krāces un ūdenskritumi, bet kāda vieta ir īpaša. Bosnieši apgalvo, ka Bunas avots Blagajas ciema tuvumā ir spēcīgākais Eiropā. No 200 m augstas klints grotas plūst ārā vesela upe. Osmāņu sultānam bija laba gaume, kad tas 16. gs. lika uzbūvēt dzīvojamo namu un kulta celtnes tā tuvumā. Šodien tur var nobaudīt īstu turku kafiju vai tēju un stundām meditēt par dabas radīto brīnumu.
Par skaistāko pilsētu valstī uzskata Mostaru. Vietējie neaizmirst atgādināt,
ka tā atrodas Hercegovinā. Multikulturāla ar kristiešu baznīcu torņiem,
mošejām, minaretiem, pat ar nelielu sinagogu. Diemžēl, arī ar daudzām joprojām
sagrautām ēkām un ložu sacaurumotām sienām. Te stāvot, cilvēks saprot, ka tas
viss toreiz bija pa īstam. Ar īstu Austrumu stila tirdziņu uz gājēju ieliņas,
kur var iegādāties skaistus vara un sudraba metālkalumus, izšuvumus, paklājus.
Taču pilsētiņas dominante ir Vecais tilts pār Neretvas upi. Kara laikā to
sagrāva. Vietējam gidam nepatika mans neapdomīgais jautājums: kurš tieši
sagrāva? Vēlāk pie kafijas krūzes man tika paskaidrots, ka par šo tēmu te cenšas
nerunāt: kāda tam vairs nozīme? Svarīgi tas, ka abas puses kopā tiltu atjaunoja.
Tāpēc šobrīd tiltam ir ne tikai funkcionāla, bet arī ļoti simboliska nozīme.
Jauni puiši uz 21 metru augstā tilta rāda trikus, un, par sajūsmu un šausmām
citiem, lec ūdenī. Tiesa, lec tikai tad, kad tūristi ir saziedojuši kādus
pārdesmit eiro. Es nelektu arī par 1000
Eiropas kristiešu svētvieta
Visā Eiropā un pat pasaulē pazīstams ir mazā kalnu ciematiņa Medžugorjes
vārds. Jābrīnās, kā bez saprotamām ceļu norādēm pa šauriem celiņiem šo vietu
izdodas atrast tūkstošiem svētceļnieku. Ciems pazīstams tikai kopš 1981. gada,
kad Svētā Jaunava Marija šeit uzrunājusi bērnu grupiņu. Aprēķināts, ka kopš tiem
laikiem Medžugorjē pabijuši 15 miljoni svētceļnieku. Protams, ka bija jāuzbūvē
katedrāle, lieli laukumu, infrastruktūra. Arī karš šo vietu pasaudzēja.
Materiālistiskā skepticismā augušie kādreizējie padomju cilvēki, protams, gaida taustāmākus pierādījumus nekā bērnu apgalvojumus. Netālu no katedrāles, kur mises notiek nepārtraukti un dažādās pasaules valodās, atrodas modernā stilā celta Kristus statuja. No šīs bronzas statujas ceļgala plaisas sūcas ūdens. Kristieši pie tās drūzmējas un cenšas pieskarties, uzskata to par brīnumu un svētu. Garīdznieki regulē procesu, lai drūzma neapdraudētu pašus svētceļniekus. Materiālisti turpretim gudro, ka te ir kāds āķis. Sak, cik nav dzirdēts, ka cilvēkus muļķo.
Adrijas šarms arī Bosnijā!
Vēsturiski tā ir sanācis, ka brīnišķīgā Adrijas jūras piekraste šobrīd pieder
Horvātijai. Par Horvātijas skaistumu jau zināms pietiekami daudz. Bet mazāk
zināms, ka 21 km šaurs (plats?) koridors Neumā netālu no Dubrovnikas tomēr
pieder Hercegovinai. Šo zemes strēmeli turkiem apmaiņā pret mieru un neatkarību
iemainīja veiklie Dubrovniku (Raguzas) republikas politiķi aptuveni pirms
četriem gadsimtiem. Dienvidslāvijas laikā tam nebija nekādas nozīmes, bet tagad,
lai aizbrauktu no Splitas uz Dubrovniku Horvātijā, ir divreiz jāšķērso valsts
robeža (Latvijas auto numuriem problēmu nekad nav). Tā visa rezultātā mums ir
lieliska iespēja pavadīt kādu mirkli pie lieliskās Adrijas jūras ar visu, kas
tam piederas: sauli, tīru un siltu jūras ūdeni, palmām, ziedošiem oleandriem un
zivju restorāniem. Neumā varat norēķināties gan Bosnijas markās, gan Horvātijas
kunās. Tāds dīvains tas Neumas statuss jau ir, bet skaisti tik un tā.
Tagad gaidu vasaru, kad Neumas hoteļa restorāna terasē pēc darbadienas beigām skatīšos, kā pār Dalmācijas salām Adrijas jūrā riet saule. Skatīšos no Bosnijas un Hercegovinas. Tiešām gaidu! Pievienojieties!
Juris Levics