MALI UN TIMBUKTU – ĀFRIKAS LIELAIS NOSLĒPUMS

Mali! Lai gan tūristu ceļveži to dēvē par dārgakmeni Rietumāfrikas kronī, tomēr vairumam no mums Mali ir liels noslēpums!

Pirms došanās ceļojumā kolēģi, draugi un radinieki mani kā parasti izjautāja, uz kurieni tad šoreiz braukšu. Pieminot vārdu Mali, pārsvarā saņēmu sajūsmas pilnu atbildi – Uz Bali! Super, tur taču ir tik skaisti! Un man nācās ilgi skaidrot, ka Mali ir liela izmēra valsts Rietumāfrikā, Sahāras tuksneša malā un ka šis ceļojums būs uz noslēpumainu zemi, atklājot tās leģendārās pilsētas Timbuktu un Dženi; apmeklējot kolorītos tirgus un savdabīgas tautas; apbrīnojot unikālo sudāniešu arhitektūras stilu, kuram ārpus Rietumāfrikas nav analoga; un, visbeidzot, baudot skaistos dabasskatus, sākot no tuksnešiem un palmu birzīm, līdz unikālas formas klintīm un kanjoniem. Vismaz tā es to stādījos priekšā. Un tieši tā arī bija! Noslēpumainības plīvurs manās acīs ir kritis.

Pilsēta-leģenda – Timbuktu

Timbuktu, visnoslēpumainākais vārds Melnajā kontinentā, kas gadsimtiem ilgi asociējies ar Āfrikas nesasniedzamību, noslēpumainību, mistēriju, bagātību un islāma pasaules dvēseli, kuru daudzus gadsimtus tuaregi un arābi sargāja un slēpa no eiropiešu graujošās ietekmes. Vieta Āfrikas vidienē, bet ar pasaules nostūra elpu un gaisotni, tā ir bijusi kā pasaka aizgājušo gadsimtu atklājējiem un arī dažam labam mūsdienu ceļotājam, kurš uzskata pilsētas apmeklējumu gluži vai par sava veida svētceļojumu un cieņas izrādīšanu tiem daudzajiem pētniekiem, kas atdevuši savas dzīvības, lai Eiropai un pārējai pasaulei pastāstītu pasaku par Timbuktu! Tad nu klausieties!

Kamēr Latvijā reti kurš zina stāstu par mistisko tuksneša pilsētiņu Mali ziemeļos, Rietumu pasaulē ir dzirdēts par leģendāro pilsētu un savdabīgo vārdu salikumu – Timbuktu (Tombouctou), kas nozīmē Buktu aka, atsaucoties uz leģendu, kad sieviete vārdā Buktu pieskatījusi vienīgo tuaregu aku, kamēr nomadi klejoja pa tuksnesi. Ap šo aku tad arī izauga leģendārā un noslēpumainā, eiropiešiem slēgtā un ļoti bagātā pilsēta – Timbuktu. Pateicoties izdevīgajam novietojumam Sahāras tuksneša un Nigēras upes malā, ar 14. gs. pilsēta kļuva par galveno centru trans-Sahāras tirdzniecības ceļam starp Melno Āfriku un arābiem, kuri kamieļu karavānu pavadībā 52 dienās šķērsoja smilšu jūru, lai zeltu, ziloņkaulu, strausu spalvas un vergus nogādātu tālāk Eiropā. Paralēli izdevīgajai tirdzniecībai, pilsēta sāka attīstīt islāma mācību un ātri vien kļuva par Rietumāfrikas garīgo un izglītības centru ar iespaidīgu bibliotēku, 150 musulmaņu skolām un slaveno, visā musulmaņu pasaulē augsti vērtēto Sankore universitāti, kurā mācījās 25 000 studentu. Timbuktu sāka piedēvēt pat svētās pilsētas statusu, jo tajā dzīvojuši un apglabāti 333 svētie. Timbuktu zelta ēra turpinājās līdz 1591. gadam, kad Marokas arābi iekaroja pilsētu un sākās straujš tās varenības noriets. Tomēr Eiropā nebeidza klīst baumas par pilsētu Sahāras malā, kura ir tik neticami bagāta, ka pat tās ielas esot apzeltītas. 18. gs. un 19. gs. sākumā eiropiešu atklājēju un pētnieku apziņā izveidojās apsēstība ar noslēpumaino pilsētu, kurā neviens eiropietis vēl nebija kāju spēris. Tika organizētas daudzas ekspedīcijas pazīstamu atklājēju vadībā, bet viena pēc otras tās cieta neveiksmi, sastopoties ar nežēlīgu karstumu, epidēmijām, malāriju, laupītājiem, asinskāriem valdniekiem un kareivīgo tuaregu zobeniem. Timbuktu atklāšana kļuva jau par sava veida sacensībām, ko tikai vairoja Francijas Ģeogrāfijas asociācijas paziņojums, ka pirmais eiropietis, kurš nokļūs Timbuktu un atgriezīsies Eiropā, lai pastāstītu stāstu par mistisko pilsētu, saņems 10 000 franku (mūsdienās tie būtu daudzi miljoni). 1826. gada 18. augustā Aleksandra Gordona Leinga ekspedīcija bija veiksmīga, un skotu atklājējs kļva par pirmo eiropieti, kas spēris kāju Timbuktu. Tomēr laime Leingam neuzsmaidīja – pavadījis pilsētā sešas nedēļas un sarunājis pievienoties kamieļu karavānai, kas devās Marokas virzienā, skots saskrējās ar tuaregu laupītājiem un tika nodurts, ļaujot slavas laurus plūkt francūzim Renē Kailī.

Franču ceļotājs, saprazdams, ka nebūs gaidīts viesis musulmaņu zemē, gandrīz gadu pavadīja musulmaņu ģimenē Senegālas upes krastā, lai mācītos arābu valodu un Korānu. Pēc ilgstošā apmācības kursa un gatavošanās ekspedīcijai Renē kā musulmanis iefiltrējās tirdzniecības karavānā un 1828. gadā neskarts nonāca Timbuktu, kur, pateicoties savam intelektam un zināšanām, kļuva par respektējamu islāma reliģijas personu. Iemantotais augstais statuss viņam ļāva ievākt ziņas par pilsētu un pat uzzīmēt pilsētas plānu no Timbuktu galvenās un vecākās Džingareibera mošejas minareta. Respektablais un neatklātais viesis pameta Timbuktu un, nonācis Eiropā, kļuva par varoni, lai gan šo viņa panākumu apšaubīja daudzi.

Ekspedīcijas turpinājās, un tikai 1853. gadā slavenajam vācu atklājējam Heinriham Bartam kā otrajam eiropietim veiksmīgi izdevās nokļūt Timbuktu, lai apstiprinātu Renē Kailī stāstus.

Mali bijusi sirds trim varenām Āfrikas impērijām, un divās no tām – Mali un Songaju impērijās – Timbuktu spēlējusi nozīmīgu lomu gan tirdzniecībā, gan kā reliģiskais centrs. Lai arī pilsētas zelta laiki ir garām un tā vairs nav nesasniedzamākā vieta pasaulē, Timbuktu joprojām vilina ceļotājus ar īpašo pasaules nostūra gaisotni – kaut kur nekurienes vidū.

Nokļūšana Timbuktu jau pats par sevi ir notikums – pēc vairāku stundu kratīšanās pa pustuksnesi Toyota džipā gluži kā rallijā Parīze – Dakara, pa logu vērojot skaistas klinšu ainavas, palmu birzis un pat kamieļu karavānu. Mūsdienās tā atgādina provinciālu pilsētiņu ar pagātnes garšu, kura vēl jaušama smilšainajās ielās un senajās celtnēs. Saglabājušās daudzas liecības, kas palīdz iztēloties sen aizmirstos laikus – musulmaņu skolas, bibliotēka ar 23 000 seniem manuskriptiem; vecie tirgotāju nami ar skaisti dekorētām durvīm un logiem marokāņu stilā; nami, kuros apmetās eiropiešu atklājēji; mazie tirdziņi un telts tipa palmu mizu mitekļi, kuros joprojām mitinās pilsētiņas nabadzīgais slānis. Tomēr galvenā liecība Timbuktu slavas gadiem ir trīs mošejas, vecākās visā Rietumāfrikā. Džingareibera mošejair ne vien visvecākā, bet arī nozīmīgākā no tām. Šim reģionam tik raksturīgajā sudāniešu arhitektūras stilā celtā mālu-dubļu celtne ir pilsētas reliģiskais un kultūras centrs jau kopš 14. gs.

Tuksneša valdnieki

Lai sajustu Timbuktu aizgājušo laiku nozīmi, obligāts pasākums ir izjāde kamieļa mugurā Sahāras tuksnesī saulrieta laikā – gluži kā pirms daudziem gadsimtiem. Izjādes laikā tiek apmeklēta tuaregu apmetne Klejotāju tauta pazīstama arī kā zilie cilvēki, pateicoties zilas krāsas galvas apsējiem, ko viņi ļoti iecienījuši. Tuaregi jau kopš neatminamiem laikiem bijuši karavānu un ceļotāju bieds, pazīstami kā izveicīgi vergturi, laupītāji un karotāji, kas mēģinājuši sargāt Timbuktu pilsētu un savu vergu biznesu no eiropiešu invāzijas. Paldies Dievam, tuaregi vairs zobenus un nažus eiropiešu priekšā nevicina, tā vietā tie izrāda savu kaujas mākslu zobenu dejās, pa laikam mēģinot arī kādu ieroci-suvenīru notirgot. Tirgošanas un uzmācības ziņā viņi gan īpaši neatpaliek no kaimiņiem arābiem, pie jebkuras izdevības piedāvādami prasmīgi kaltos zobenus un nažus, zilos galvas apsējus, turbānus, kā arī izslavētos sudraba rotaslietu izstrādājumus. Lai gan oficiāli verdzība ir aizliegta, šokējošs man likās fakts, ka tuaregi vēl vietām piekopjot verdzību, ekspluatēdami daudz vājāko Bella cilti, lai gūtu no viņu darba sev labumu.

Laikmeta kapsula

Ja Timbuktu ir jāiedarbina iztēle, lai uzburtu seno dienu ainas, tad Džene (Djenne) pati par sevi ir kā sena laikmeta kapsula no tiem laikiem, kad Kolumbs kuģoja pār okeānu pretī jauniem atklājumiem Amerikā, bet Rietumāfrikā kamieļu karavānas kuģoja pa smilšu jūru Eiropas virzienā. Slavenā Džene, kura ilgu laiku bija galvenā Timbuktu konkurente cīņā par trans-Sahāras tirdzniecības ceļa dotajiem labumiem, ir neticami labi saglabājusies. Vislabāk pilsētu apmeklēt pirmdienās, kad viens no krāšņākajiem un kolorītākajiem tirgiem visā Rietumāfrikā – slavenais Pirmdienas tirgus – piedāvā krāšņu kņadas, smaržu un smaku, haosa un kolorītu tērpu buķeti, gluži kā laikā, kad Džene bija liels tirdzniecības un islāma centrs Āfrikā. Dažādu cilšu tirgotāji un pircēji sabrauc no visas apkārtnes, piedāvādami krāsainu iepirkšanās piedzīvojumu ikvienam pilsētas viesim. Īsts fotogrāfu sapnis!

Jo vairāk sanāk staigāt par pilsētiņas šaurajām ieliņām, jo vairāk tā aizrauj ar savu šarmu un gaisotni. Senie nami ar delikāti grebtiem logiem un durvīm un skaistām māla fasādēm marokāņu un tukuloru arhitektūras stilā acīmredzami demonstrē, cik bagāti bijuši to saimnieki, turīgie tirgotāji.

Bet pat krāšņie tirgotāju nami nespēj sacensties ar grandiozo Dženes mošeju, kas iedveš bijību un pietāti ikvienā apmeklētājā. Klasiskajā Rietumsudāniešu arhitektūras stilā celtā mošeja ir lielākā dubļu-mālu celtne pasaulē, tā kļuvusi par vienu no valsts simboliem, rotājot daudzas Mali pastkartītes. Diemžēl, pateicoties nekorektajai ārzemju viesu uzvedībai, Dženes mošeju tāpat kā Džingareibera mošeju Timbuktu tagad drīkst apmeklēt tikai musulmaņi, pārējiem ieeja ir liegta. Jāpačukst, ka man gan paveicās – par 5000 vietējo franku lielu kukuli es nepalaidu garām iespēju nelegāli ieskatīties mošejas bezgalīgajā dubļu kolonu mežā...

Ja Timbuktu savu augsto statusu islāma kultūrā un izglītībā ir zaudējusi, tad Džene to spējusi saglabāt. Mūsdienās mazā pilsētiņa ir galvenais islāma mācības centrs Rietumāfrikā, par ko liecina četrdesmit divas korāna skolas, divas medreses jeb islāma universitātes un, protams, jau pieminēta mošeja. Nekas nav mainījies, joprojām studenti no visa Rietumāfrikas reģiona ierodas Dženē, lai iegūtu prestižu islāma izglītību.

Etnologu sapnis

Mali var lepoties ar daudzām tautām, kas saista etnologu un tūristu uzmanību – tuaregiem, tuksnešu klejotājiem zilajos galvas apsējos; fulani, ganiem-klejotājiem, kuru sievietes tetovē melnas lūpas, bet degunu caurdur ar zeltītu gredzenu; bambara, izslavētiem ar savam koka maskām; melnajiem musulmaņiem songajiem; zvejnieku cilti bozo, kas apdzīvo Nigēras upes krastus. Tomēr lai cik šīs tautas interesantas būtu, neviena tauta nav tik slavena un īpatnēja kā dogoni. To pasaules uztveres veids, reliģiskā uzbūve un senās zināšanas astronomijā vel joprojām ir mīkla, kuru etnologi mēģina atminēt. Kā gan iespējams, ka tik primitīva un izolēta afrikāņu tauta par Sīriusa zvaigznāju un zvaigzni Sīriuss C, ko ar neapbruņotu aci nevar saskatīt, zināja vēl pirms eiropieši to bija atklājuši un izpētījuši? Tikai 1995. gadā eiropiešu astrologi ar ļoti jaudīgu radioteleskopu pamanījuši trešo zvaigzni Sīriusa zvaigznājā, par kuru dogoni jau zinājuši daudzus gadu simtus!

Mūsdienās dogoni apdzīvo skaisto un no pasaules noslēgto Bandiagaras klinšu masīvu, netālu no Burkina Faso robežas. Uz klinšu plato dogoni pārcēlušies vismaz pirms piecsimt gadiem, bēgot un slēpjoties no islāma reliģijas uzspiešanas. Padzinuši īpatnējo pigmeju tautu telemus jeb lidojošos cilvēkus, kas apdzīvoja augstu klintīs izcirstas alas un spēja pa klintīm uzrāpties bez jebkāda inventāra, dogoni sāka to mājokļus izmantot kā apbedīšanas vietas, kamēr paši klinšu pakājē sabūvēja primitīvās māla būdiņas ar salmu jumtiem. Dogonu klinšu ciemi atgādina sirreālu skatu 21. gadsimta pasaulē, bet vēl īpatnējāki ir to biedējošie rituāli, maskas un dejas, ko nevar salīdzināt ne ar vienu citu cilti visā Āfrikā. Dīvainajiem masku rituāliem ir vairākas nozīmes, bet vispopulārākā ceremonija ir mirušā gara atbrīvošana un izraidīšana no ciema, lai pavadītu to aizsaulē. Visus dogonu masku veidus ir grūti uzskaitīt, jo tās attēlo sievietes, vīriešus, mirušos, svešiniekus, dažādus amatus un dzīvniekus, mitoloģiskus tēlus un dievības, bet par visnozīmīgāko uzskata Kanaga masku, kas simbolizē Zemes un Debess vienotību. Vissvētākās maskas var izmantot tikai dogonu nozīmīgākajos svētkos – Zigi. Šie svētki norisinās tikai reizi 60 gados un ilgst vairāk nekā septiņus gadus. Kā saka – ja svin, tad svin kārtīgi! Sievietes nepiedalās masku rituālos un dejās, Zigi svētku maskas ir atļauts nēsāt tikai izredzētiem vīriešiem, kam tas ir visaugstākais gods.

Dogoniem ir pašiem savs karalis-priesteris, ko sauc par hogonu. Hogons ir apvidus galva, padomdevējs un persona, kam upurē dzīvniekus. Tomēr karalim ir virkne ierobežojumu: viņš nedrīkst pamest savu 10 m² lielo pagalmu un necilo, kūtij līdzīgo pili; kopš kļūšanas par hogonu viņš nedrīkst nevienam pieskarties, pat ne sievai un bērniem. Ne tikai pils izceļas ar savu kritisko stāvokli un vienkāršību, ne mazāk ekstravaganta celtne ir tiesas ēka-parlaments.Jā, uz Versaļas pilij līdzīgām būvēm te velti cerēt.

Dogonu īpatnības neaprobežojas tikai ar dzīvnieku upurēšanu, savdabīgo arhitektūru, neparasto karaļa statusu, un biedējošiem rituāliem. Tie pielūdz krokodilus, iemūrē dzīvnieku galvaskausus klinšu sienās, lai aizsargātu ciemu un nestu laimi, bet sievietes menstruālā cikla laikā iesloga ovālas formas namiņā, kur tās izolēti uzturas, kamēr cikls beidzies. Neapšaubāmi, dogonu apmeklējums sniedz vienu no visspilgtākajiem Mali ceļojuma iespaidiem, to nav iespējams aizmirst.

Māte Upe

Gluži kā Ēģipte nav iedomājama bez Nīlas, tā Mali – bez Nigēras upes. Tā jau kopš seniem laikiem bijusi dzīvības artērija tādām pilsētām kā Džene un Timbuktu, dodot iespēju attīstīt tirdzniecību un apgādājot iedzīvotājus un lopus ar ūdeni. Arī mūsdienās Nigēras loma nav mazāka, tā joprojām ir Mali tirdzniecības, transporta un vietējo iztikas līdzekļu balsts.

Izbrauciens ar tradicionālo koka laivu pirogas pa Nigēras upi ir neatņemama Mali piedzīvojuma sastāvdaļa un lielisks, relaksējošs veids apskatīt ciemus un ciltis, kas apdzīvo upes krastus un deltu. Tās krastos var novērot visdažādākās vietējo aktivitātes, ko, braucot pa ceļu, nākas palaist garām. Brauciens pa Nigēras upi dod iespēju piekļūt Mali tik tuvu, cik tas vien iespējams, un redzēt to no pašas sirds. Puskailas sievietes mazgājas un mazgā veļu upes krastā, bērni peldas un aiz laimes spiedz, ieraudzīdami kādu ārzemju viesi laivā, vīri mazgā mašīnas un dodas zvejot Nigēras asari savās pirogas laiviņās, līdz malām piebāztas tirdzniecības un pasažieru laivas aizpeld gluži kā tādi starppilsētu autobusi, lopi un vietējie iedzīvotāji (!) nāk dzert netīro upes ūdeni, izmantodami to arī ēdiena gatavošanā, mālu un salmu namiņi slienas krastos, ko ik pa laikam nomaina kāda maza mošeja, un, ja mazliet paveicas, upes ūdeņos izdodas ieraudzīt pat bīstamo nīlzirgu (drīzāk jau nigērzirgu).

Mopti ir sākuma punkts izbraucieniem par Nigēras upi. Tā ir arī pati haotiskākā un kolorītāka osta Mali, kur noris aktīva tirdzniecība, laivu celtniecība, zivju žāvēšana un sāls plākšņu krāmēšana no laivām pēc garā ceļa no Sahāras un Timbuktu.

Pilsētiņu mēdz tēlaini saukt par Mali Venēciju, un nav brīnums – kāpēc. Lietus sezonā Mopti pilnībā apskalo ūdens, padarot to par salu, bet vietējo laiviņas pirogas patiesībā atgādina vienkāršotu Venēcijas gondolas versiju.

Mežonīgie Rietumi, kapenes, puvušas pērtiķu galvas un vēl šis tas

Bet ar to vēl ceļojums un stāsts par Mali nebeidzas, jo vēl jau jāpiemin franču koloniālā laika galvaspilsēta Segou ar labāko koloniālā laika arhitektūru un keramikas tirdziņu Nigēras upes krastā, kā arī gleznainais ceļš uz Gao, kas vijas gar unikāliem klinšu veidojumiem Hombori kalnu klinšu masīvā. Klintis izskatās gluži kā tēlnieka mākslas darbs – ne velti to sauc par Mali Pieminekļu ieleju, tāpat kā slavenāko radinieci ASV Mežonīgajos Rietumos. Gao ir vēl viena no Mali leģendārajām senajām pilsētām, Songaju impērijas galvaspilsēta laikā, kad savu slavas un bagātības zenītu bija sasniegusi Timbuktu. Gao maz ir saglabājies no tiem laikiem, bet Songaju impērijas leģendārās valdnieku dinastijas Askija kapenes joprojām liecina par laiku, kad pilsēta bija lielākā visā Āfrikā.

Mali galvaspilsēta Bamako ir klasiska Rietumāfrikas pilsēta ar dažām koloniālā laika celtnēm, vērtīgu Nacionālo muzeju un bezgalīgu Lielo tirgu. Mali nudien ir neparasta zeme, un eksotikas netrūkst pat galvaspilsētā Bamako. Šokējošais Fetiša tirgus piedāvā tūkstošiem dažādu dzīvnieku sapuvušas galvas, rokas, kājas, kaulus, sažuvušus hameleonus un vēl dažādas lietas, kas it kā nesot laimi. Šīs šamaniskās ticības dēļ nabadzīgie vietējie izgrūž vairāku mēnešu algas, lai tikai nopirktu, piemēram, sapuvušu pērtiķa galvu, kura diez vai laimi un bagātību kādam atnesīs.

Mali nav zeme, kura varētu lepoties ar baltām smilšu pludmalēm vai dzīvnieku foto medībām, kā varbūt Kenija un Tanzānija, bet tai ir ko piedāvāt un pat ļoti daudz. Tam, kurš vēlas atklāt patieso Āfriku ar tās eksotiku un krāsainību, haosu un šarmu, dīvainībām un noslēpumiem, tam, gluži kā ceļvežu autoriem, šī zeme liksies kā krāšņs dārgakmens Āfrikas kronī.

Jānis Kreicbergs