Par Lemuru un baobabu zemi dēvētā Madagaskara jeb Lielā sala neapšaubāmi ir Melnā kontinenta krāšņākā sala. Tomēr, tai pašā laikā tā ir tik tālu no tipiskās Āfrikas, kur bezgalīgajos savannu plašumos traucas zebru un antilopju bari, bet leopardi lēkā pa kokiem, tos novērojot. Madagaskara ir pavisam cita Āfrika.
Pirms 165 miljoniem gadu sala atdalījās no kontinenta, dodot iespēju evolūcijai radīt vienu no dīvainākajām dzīvnieku un augu valstīm uz planētas. Tās daudzveidīgās ainavas ir grūti aprakstāmas un fotogrāfijās iemūžināmas. Šī zeme ir unikāla! Bet patiesībā vārds unikāls šķiet ir pārāk vienkāršs, lai aprakstītu tās dabu, dīvaino veģetāciju un smieklīgos, spalvainos un ne tik spalvainos iemītniekus. To jāredz ir katram pašam! Laipni lūgti ceļojumā!
Dejas ar miroņiem
Ne tikai Madagaskaras daba būtiski atšķiras no Āfrikas, bet arī tās
iedzīvotāji, kurus mūsdienās sauc par malagašiem. Malagaši ir pirmo ieceļotāju
pēcteči, kuri Lielajā salā ieradās pirms 2000 gadiem. Tie bija jūras
ceļotāji no mūsdienu Malaizijas un Indonēzijas teritorijām, kas tirgojoties un
kuģojot pa Indijas okeānu, nonāca līdz neapdzīvotajai Madagaskarai, atvedot
līdzi rīsus un zināšanas par to audzēšanu terasēs. Tos pārsteidza ne tikai
mūsdienās sastopamās sugas, bet arī daudzas citas, kuras diemžēl, pateicoties
cilvēka nesaprātīgai rīcībai, jau ir izmirušas, piemēram, vairāk nekā trīs
metrus garais ziloņputns vai pundurbegemoti.
Mūsdienu Madagaskaras iedzīvotāji jeb malagaši apvieno 18 atšķirīgas ciltis, kuras apdzīvo dažādus salas reģionus un kuru atšķirības novērojamas ne tikai izskatā, bet arī arhitektūrā un tradīcijās. Merinu cilts pārstāvji, kas apdzīvo galvaspilsētu un visattīstītāko centrālo salas rajonu, tiek respektēti visvairāk, tā kā to ādas krāsa ir gaišāka un mati taisnāki nekā citām ciltīm. Tie ir karaliskās dinastijas pārstāvji, kas no 17. līdz 20 gs. sākumam valdīja Lielajā salā un kuru valdniece 19 gs. bija ķertā karaliene Ranavalona I. Šīs slimās valdnieces 33 valdīšanas gadi ir visdrūmākais laiks Madagaskaras vēsturē, kad vietējie iedzīvotāji tika pakļauti genocīdam, spīdzināšanām un slepkavībām, kā rezultātā aptuveni ceturtā daļa salas iedzīvotāju zaudēja dzīvību.
Kā rēgs klints galā virs galvaspilsētas Antananarivu paceļas nodegusī Ranavalonas I pils, no kurienes valdnieces hobijs bija mest zemē kristiešu misionārus.
Lai gan portugāļu jūras braucēji bija pirmie, kas spēra kāju uz Lielās salas, savu ietekmi uz malagašu kultūru, valodu, virtuvi un reliģiju ir atstājuši franči. Tieši franču kolonizatori 19.gs. beigās izrādījās visveiksmīgākie salas apgūšanā, izkonkurējot portugāļu, holandiešu un, visbeidzot, britu okupantus un slavenos pirātus, tāpēc nav jābrīnās, ka franciski saprot katrs piektais iedzīvotājs, bet angliski labi ja katrs tūkstošais. Tāpat nepārsteidz vīnogu lauki un vīna darītavas, daudzās katoļu baznīcas un sagrabējušās, septiņdesmito gadu Peugeot un Renault automašīnas pilsētu ielās, franču šova zvaigznes uz skatuves, kā arī bagetes un kartupeļi frī jeb franču kartupeļi (french fries) restorānos. Francūžu ietekme ir it visur. Tomēr tas nenozīmē, ka malagaši ir garlaicīgi snobi, kas dzer izsmalcinātu vīnu, piekož pūdēto sieru, klausās Edīti Piafu un kaislīgi skūpstās. Franču ietekme nav spējusi mainīt daudzo cilšu tradīcijas un kultūru, no kurām daudzas liekas patiesi dīvainas. Tā piemēram, kareivīgajai Bara ciltij, kuras vīrieši piekopj daudzsievību un govis bieži vērtē augstāk par savām sievām, ir īpaša precību tradīcija. Jaunajam vīrietim ir jānozog sveša govs, lai tiktu uzskatīts par nopietnu precinieku, un tikai tad, kad potenciālais līgavainis ir izcietis cietumsodu par govs zādzību, topošā līgava sāk zagli augstu vērtēt un viņas ģimene dod tam savu svētību.
Šī tradīcija būtu vēl nieks salīdzinājumā ar kādu citu salas dienvidrietumu
daļuapdzīvojošās Mahafali cilts tradīciju. Vispirms jāuzteic šī cilts par
skaistāko kapeņu veidošanu uz salas. Tie gulda mirušos apgleznotā mūra sētā,
samet virsū akmeņus, sasprauž grebtus koka totēmus un izdaiļo sētu ar upurēto
govju galvaskausiem. Šādās lielās kapenēs tiek guldīti tikai ievērojamākie un
bagātākie cilts pārstāvji, bet trūcīgie tiek aprakti, kur pagadās, bez nekādas
kapa norādes, tāpēc precīzu apbedījuma vietu, kas skaitās neaizskarama un svēta
teritorija, tabu, zina tikai paši vietējie. Bet pats interesantākais ik pēc
septiņiem gadiem tiek veikta mirušo ceremonija, kad sapulcējas ļaužu bari, lai
līķus atraktu, izceltu un pārsietu jaunās drānās, tad vietējie dejo ar
mirušo atliekām apkārt kapam(!), pēc tam pārsietie miroņi atkal tiek guldīti
kapā līdz nākošajam zombiju tusiņam vēl pēc septiņiem gadiem. Nez, vai
tikai man tas liekas dīvaini?
Madagaskaras lielais piecnieks
Madagaskarai kā jebkurai sevi cienošai Āfrikas valstij ir savs lielais
piecnieks. Tas gan atšķiras no ierastā Āfrikas lielā piecnieka
lauvas, degunradža, bifeļa, leoparda un ziloņa, kam Madagaskara pretī liek
hameleonu, krokodilu, fosu, zebu un, protams, lemuru.
Šķiet, ikviens skolā ir dzirdējis par pamuļķīga izskata dzīvniekiem ar izbolītām acīm, kas varētu būt suņa, kaķa, vāveres un mērkaķa krustojums. Skolotājs tos sauca par lemuriem un savvaļā tie ir sastopami tikai Madagaskarā. To popularitāti vairoja Holivudā tapusī, Oskaram nominētā kulta multiplikācijas filma Madagaskara, kur šie spalvainie dzīvnieciņi spēlē vienu no galvenajām lomām. Pat Madagaskaras prezidents nevar mēroties popularitātē ar lemuriem, kuru sugu skaits nedaudz pārsniedz 50, sākot no maziņā, 25 gramus smagā (drīzāk vieglā), pigmeja peles lemura līdz pat lielajam indri lemuram. Tieši Indri ir lielākā lemuru suga, kā arī ir viena no kolorītākajām. Tie līdzinās mazam bērnam pandas kostīmā ar pārsteiguma pilnu sejas izteiksmi un ir slaveni ar savu raudulīgo bļaušanu rīta stundās, kas atgādina kaut ko starp ugunsdzēsēju sirēnu un Pavaroti, ciešot sāpes. Kliedzot indri iezīmē savu teritoriju, un to kliedzieni dzirdami pat trīs kilometru attālumā. Šī lemuru suga sastopama tikai Andasibe-Mantadia nacionālajā parkā, kur tie apdzīvo relatīvi nelielu teritoriju valsts austrumu daļas lietusmežos. Tā kā to eksistence nebrīvē vai kādā citā valsts reģionā nav iespējama, indri, iespējams, ir pati jūtīgākā suga tikai nedaudz mainoties apkārtējai videi, tie mirst dažu dienu laikā. Malagaši indri uzskata par svētiem dzīvniekiem, tāpēc to nogalināšana vai ēšana ir smags noziegums.
Mazais peles lemurs ir nakts dzīvnieks un to var sastapt tikai nakts pastaigu
laikā Ranomafana un citos nacionālajos parkos. Sugas nosaukums jau dod
priekšstatu par tā izskatu, un, tiešām, šī suga atgādina bailīgas peles un
lemura krustojumu.
Madagaskaras populārākais nacionālais parks Ranomafana ir izcila vieta, kur vērot pūkainos Madagaskaras draugus. Parku izveidoja 1986. gadā, kad tika atklāta grūti pamanāmā Zelta bambusa lemuru suga, kuri mūsdienās ir tūristu lielā foto trofeja. Saules gaismā tas iegūst zeltainu nokrāsu un ir sastopams tikai Ranomafana nacionālajā parkā.
Tomēr tūristu brošūrās visbiežāk slavas laurus plūc lemurs veroks šifaka (Verrauxs Sifaka) jeb dejojošais lemurs kā viņu bieži mēdz dēvēt. Multfilmas Madagaskara autori no šī sugas smēlušies ideju par dejojošiem lemuriem, jo patiesi klajumos veroks šifaka pārvietojas amizantā galopa solītī, atgādinot parodisku dejošanu, kas tūristos parasti izraisa lielu interesi un jautrību.
Protams, visus lemurus ir neiespējami uzskaitīt, tie ir visdažādākajās formās
un krāsās un katrs ar kaut ko ir īpašs, tāpēc jāķeras klāt to ienaidniekiem un
vēl vieniem multfilmas varoņiem fosām. Fosas ir vienīgais salas plēsējs un
lielākais lemuru bieds. Atšķirībā no mazākā brāļa civet kaķa (latīniski
fosa fossana), fosa spēj kāpt kokos un pat lēkāt pa zariem, dzenoties
pakaļ lemuriem. Kirindy Forest rezervāts salas rietumdaļā ir šī
plēsēja populārākā mājvieta, lai arī fosa sastopama tāpat citās Madagaskaras
vietās.
Par vēl vienu Madagaskaras simbolu droši var uzskatīt hameleonus. Salā sastopama lielākā daļa šo reptiļu sugu pasaulē, tai skaitā mazākā tikai 3 cm garais pigmeju lapas hameleons, kā arī lielākā suga Parsona hameleons, kurš mēdz sasniegt pat 70 cm garumu. Šie reptiļi slaveni ar savu maskēšanās talantu, mainot krāsu un saplūstot ar apkārtējo vidi, tādējādi ne tikai izvairoties no plēsējiem, bet tādā veidā arī izrādot emocijas, aizstāvot teritoriju, komunicējot ar citiem hameleoniem un medījot kukaiņus. To galvenais medību instruments ir mēle, kas zibenīgā ātrumā izšaujas tālu uz priekšu, satverot medījumu un ieraujot mutē. Vēl viena īpatnēja to iezīme ir spēja acis kustināt nodalīti vienai no otras jeb katru savā virzienā, kas palīdz novērot upurus medībās.
Netradicionālais lielais piecnieks nebūtu pilnīgs bez vēl viena
pārstāvja Madagaskaras govs jeb zebu kā to iesaukuši vietējie. Zebu
īpaši neatšķīrās no citām govīm pasaulē, vienīgā būtiskā iezīme ir speķa
uzkalniņš kakla rajonā, līdzīgi kā to māsām 
Indijā, kur tās ir tikpat
populāras kā Madagaskarā. Zebu Lielajā salā ir ne tikai transporta veids,
zālespļāvējs, piens lielveikalā un sulīgs steiks restorānā uz šķīvja, bet arī
izejmateriāls somiņām, stāvoklis sabiedrībā, upuris upurēšanas ceremonijās un
pat viegla iespēja tik pie sievas. Malagaši ļoti racionāli izmanto visas govs
daļas, pat ragus nesmādē, grebjot no tiem karotes. Zebu ir visur, tāpēc nav
brīnums, ka pat suvenīru T-krekli un gleznas tiek pārdotas ar to
attēlojumiem.
Tieši tāpat kā grūti ir uzskaitīt visas lemuru sugas, kuras pat mūsdienās tiek atklātas jaunas un jaunas, tikpat grūti ir uzskaitīt visus Madagaskaras dzīvniekus. Varbūt vienīgi vērts pieminēt vēl pāris, kas parāda Madagaskaras evolūciju un dzīvnieku pasaules kolorītu 58 cm garā lielā lecošā žurka un sikspārnim radniecīgā lidojošā lapsa.
No pudeļkokiem un astoņkāju krūmiem līdz ziloņa pēdai un ceļotāju palmai
Ne mazāk interesanta par dzīvnieku pasauli ir Madagaskaras augu
valsts, kura pelnīti tiek pieskaitīta pie daudzveidīgākajām pasaulē, jo ar tik
daudz endēmiskiem augiem tikai Austrālija var sacensties. Īpaši savdabīga
veģetācija ir Madagaskaras dienvidu un rietumu daļā, kur atrodas tā saucamie
adatainie jeb dzeloņainie meži (Spiny forest). Te nu
gribot negribot jāpiekrīt ceļvežu apgalvojumiem, dēvējot to par visdīvaināko
veģetāciju pasaulē, jo kur gan vēl var atrast augus ar tik neparastiem
nosaukumiem astoņkāju koks (Octopus tree), ziloņa pēda
(Elephant Foot), pudeļkoks jeb baobabs u.c.
Tieši ar baobabiem, majestātiskiem un ļoti seniem kokiem ar milzu stumbriem
pudeles formā, kurā tie, gluži kā pudelē, uzglabā ūdeni, daudziem asociējas
mistiskā sala pasaules malā. Un ne velti, jo sešas no astoņām baobabu
sugām ir sastopamas tikai Madagaskarā. Lai gan var likties, ka Madagaskarā
baobabi aug visur, šis priekšstats ir maldīgs, jo tie sastopami tikai atsevišķās
salas daļās. Pasakaini skati ar baobabiem paveras saulrietā laikā, un īpaši
neaizmirstami tie ir Baobabu avēnijā. Nosaukums varbūt izklausās pēc
kāda
eleganta bulvāra Ņujorkā, bet patiesībā tas ir necils, noputējis zemes ceļš
Morondavas apkārtnē Madagaskaras rietumos, ko ielenc neskaitāmi, tūkstoš
gadu seni baobabi, mūsdienās rotājot daudzas skatu kartītes. Tomēr vēl senāki
baobabi ir Reniala rezervātā, kur pats resnākais baobabs ir pat 1400 gadu sens.
Rezervāts ir arī laba vieta, kur iepazīties ar jau pieminēto kaktusveidīgo
astoņkāju koku-krūmu, kura adatainie zari tiešām atgādina astoņkāja
kājas.
Tā kā 165 no 170 (!) Madagaskaras palmu sugām nav sastopamas nekur citur pasaulē, tad vēl viens no salas simboliem, kā uzsver malagaši, ir savdabīgā, milzu vēdeklim līdzīgā ceļotāju palma (Travelers Palm jeb ravenala madagascariensis). Salīdzināšanai visā Āfrikā sastopamas mazāk nekā 60 palmu sugas. Tāpat Madagaskarā ir 1000 orhideju sugas arī vairāk nekā visā Āfrikā.
Akmens meži un smilšakmens pilis
Lai arī cik interesantas ir Madagaskaras iezemiešu tradīcijas, dzīvnieku un
augu valsts, vēl lielāku sajūsmu ceļotāju sirdīs rada salas pasakainās ainavas.
Tās ir tik daudzveidīgas un īpatnējas, ka pat mēneša laikā būtu grūti aptvert
visas interesantās vietas, ko šī sala spēj piedāvāt. Sākot no granīta klintīm un
miljoniem gadu seniem lietusmežiem un beidzot ar dīvainu formu smilšakmens
kanjoniem un kaļķakmens klinšu masīviem, ko vietējie sauc par cingi
(Tsingy).
Tieši ar pēdējo vajadzētu sākt, jo nepārprotami cingi ir Madagaskaras dabas brīnums, kas nespēj atstāt vienaldzīgu nevienu. Par cingi sauc unikālu formu kaļķakmens klinšu masīvu ar neskaitāmām šautnainām virsotnēm, kas atgādina milzīgu, izrobotu akmens mežu.Tsingy de Bemaraha nacionālajā parkā šis akmens mežs aizņem pat 66 000 hektāru lielu platību, kur tikai mazu daļiņu iespējams izpētīt, rāpjoties pa klintīm, šķērsojot tiltiņus pār aizām, lienot caur alām un kanjoniem. Tas ir kā liels piedzīvojums, kur kurš vēl ilgi, jo ilgi paliks atmiņā! Arī Ankarana nacionālajā parkā Madagaskaras ziemeļos var iepazīties ar šo dabas fenomenu, bet kopumā pasaulē ir tikai četras šādas vietas bez jau divām pieminētajām vēl tikai Akmens mežs Ķīnas dienvidrietumos un Smailes (Pinnacles) dziļi Malaizijas Borneo salas džungļos.
Vēl viens Madagaskaras dabas brīnums slēpjas Isalonacionālajā parkā,
kur smilšakmens klinšu masīvā vējš, ūdens un laiks radījis savdabīgas
formas klintis un kanjonus, vietām atgādinot pārdabiskas Mēness ainavas. Tā vien
liekas, ka Māte Daba paspēlējusies smilšukastītē un radījusi
pasakainas smilšakmens pilis, bet lai tas viss iegūtu vēl lielāku
skaistumu, izdaiļojusi klinšu masīvu ar ūdenskritumiem un dabiskiem
peldbaseiniem, kur ceļotāji pēc pārgājieniem parkā var veldzēties. No dabiskajām
peldvietām ceļotāji visvairāk iecienījuši palmu ieskauto Piscine
Naturelle, kas atgādina paradīzes stūrīti vai oāzi tuksneša vidū.
Pavisam savādas ainavas paveras Andringritas nacionālajā parkā un Ancas (Anja Reserve) rezervātā, kur ceļotāji ierodas apskatīt ne tikai lemuru sugas, bet arī iespaidīgas granīta klintis, kas sasniedz pat 800 m (!) augstumu. Pieejot tuvāk, liekas, ka tās traucas debesīs, tāpēc arī nepārsteidz fakts, ka profesionāliem klinšu kāpējiem šīs granīta klintis ir viens no lielākajiem izaicinājumiem pasaulē.
Tomēr lielākā daļa salas parku un rezervātu sargā džungļus un lietus mežus, kas ir mājvieta iepriekš pieminētajiem lemuriem un pārējiem Madagaskaras faunas pārstāvjiem. Ranomafana nacionālais parks ir populārākais no tiem, piesaistot uzmanību ar daudzām lemuru sugām, kā arī bezgalīgiem lietus mežiem, straujām upēm, iespaidīgām kalnu ielejām un ūdenskritumiem. Īpaši skati paveras rīta agrumā, kad migla pārņēmusi džungļiem klātos kalnus. Tas ir maģisks brīdis.
Bet tā ir tikai maza daļiņa no Madagaskaras dabas daudzveidības un skaistuma,
jo vēl jau jāpiemin tējas un tabakas plantācijas, rīsa terases un vīnogulāju
lauki, baobabu un dzeļoņkoku meži, iespaidīgie ūdenskritumi un alas, bezgalīgās
upes un mangrovju audzes, pasakainās kaļķakmens klinšu salas un koraļļu rifi, kā
arī savannas un palmu ieskautās baltās smilšu pludmales.
Šī lielā dabas daudzveidība un unikalitāte liek fantazēt. Madagaskara atgādina tādu kā noburtu pasaku valstību, kur smieklīga izskata dzīvnieki lēkā pa dīvainajiem pudeļu un astoņkāju kokiem ar akmens mežu un smilšakmens pilīm fonā. Šķiet, Māte Daba būs kārtīgi pasmējusies un pacentusies, lai radītu unikālu mākslas darbu, ko sauc par Madagaskaru!
Jānis Kreicbergs