Jemenas ceļojuma piezīmes

Mans vārds ir Andris Geidāns. Es mēģinu izzināt to, kā un kurp vēl ir iespējams ceļot. Mans īpašais skatījums – ceļojums laikā. Fakts, ka 1997. gadā es tiku uzaicināts strādāt kā gids un grupas vadītājs IMPRO CEĻOJUMU birojā – tā ir manas dzīves lielā sagadīšanās.

Bet stāsts ir par Jemenu. Šīs ir mana individuālā Jemenas ceļojuma piezīmes.

Reiz krogā kāds vīrietis vēlā vakara stundā izteica retorisku jautājumu: kas es esmu – vergs vai kungs? Acīmredzot viņš nezināja, ka ir vēl trešā iespēja – būt brīvam cilvēkam. Un tas ir stāsts par brīvo Jemenu. Miljons atrunu un iestarpinājumu, bet būtībā mans stāsts ir par šo Jemenas pusi. Varbūt tādēļ, ka mums šeit tā visa tik ļoti pietrūkst. Vai varbūt tādēļ, ka mēs nezinām, kas mēs tādi esam. Nezinām un tādēļ neuzdrīkstamies.

Izkāpu es Sanas lidostā vieglā reibumā, galu galā viskija pudeli, kuru teju piebeidzām ar brāļiem Fatihu un Onderu – maniem turku draugiem Stambulā, lidojuma laikā papildināja pāris glāzes turku kroņa dzērienu. Tomēr sajūta, ka esmu ieradies izdzīvošanas sliekšņa priekšā mani neatstāja. Taha bija ieradies nošļukušās ūzās, saņurcītā žaketē un kopumā izskatījās vidēji pabaisi. Viņa transporta līdzeklis bija Toyota – nezināma vecuma un izcelsmes, ar kuru devāmies – pēc viņa vārdiem – uz viesnīcu. Vispār Taha, pēc idejas, bija sadarbības kantora algots pārstāvis, ar kuru kopā man turpmāko dienu gaitā būs jāapceļo Jemena un jāveido optimālais IMPRO ceļojuma maršruts. Tas par darbu.

No rīta brokastojot, mēģināju iejusties itin kā pēc loģikas tajā pašā arābiskajā vidē, no kuras biju tikai uz mirkli izbraucis reisā Ammāna – Stambula – Sana – tikvien kā ar Stambulas turcisko pauzi. Neizdevās ne par ko. Vīrs pie ieejas tīri antropoloģiskā ziņā izskatījās pēc drusku tumšāka arāba. Bet visi mani lētie triki ar pārvājā arābu valodā izteiktiem vārdiem neiedarbojās, un es vēl arvien turpināju justies kā apgrūtinājums lielajai, tukšajai telpai.

Tajā rītā es sastapu vienīgo sievieti Sanā manas uzturēšanās laikā, kuras seja bija atklāta. Viņa bija skaista, un viņas draudzenes vārds bija Lativija – kā sauc pašu meiteni es tā arī neuzzināju, savukārt visa ceļojuma laikā Taha policijas kontrolposteņiem nosauca draudzenes vārdu kā manas izcelsmes vietas apzīmējumu. Taha ir patiesi rēcīgs puika. Par meitenēm runājot – iespējams, ka skaistuma Jemenā ir daudz, tik vien kā nevienam nav iespējas par to pārliecināties – visas sievietes interesējošajā vecumā uz ielas ir sastopamas tikai ar aizklātām sejām, citviet publiskajā telpā viņas vispār nesastapt.

Šajā pašā zīmīgajā – pirmajā Jemenas rītā – es iepazinos ar manu ceļa biedru – Muhamedu Džamīlu. Otrais vārds nedaudz vietējā izrunas formā nozīmē – skaistais, un sākotnēji man tiešām šķita, ka tā ir iesauka, jo, lai nu kam, bet viņam piemīt savdabīgs, neapgrūtināts īsta veča skaistums. Izrādījās, ka tas ir viņa uzvārds, bez tam viens no sešiem, kuri katrs raksturo vietu un dzimtu, no kuras Muhameds cēlies. Ievērojot, ka Muhameds bija mans – mūsu mašīnas šoferis, personības krāšņums bija būtisks jau pamata uzstādījumā.

Pirmais apskates objekts mūsu izziņas braucienā bija muzejs. Slēgts. Bet Taha mani iedabūja augsta mūra ieskautajā pagalmā, noraksturoja muzeja iekārtojumu pa stāviem, un iesaistījās manis uzrīkotajā pasākumā ar durvju atslēgu bildēšanu. Neliela atkāpe: durvis jeb muzeja – bijušās imama pils vārti – bija kas īpašs, vismaz pirmās Jemenas dienas ietvaros. Masīva koka četrus gadsimtus seno vārtu slēdzene bija koka aizvirtnis ar dzelzs atslēgas mehānismu.

Pajautāju atļauju nobildēt pašu atslēgu, un tad sākās cirks. Diskusija izvērtās pagara, bet būtiskākais izrādījās apstāklis, ka sargs pieņēma, ka no fotogrāfijas, visticamākais, es izgatavošu kopiju atslēgai un kādā nezināmā mirklī nākotnē atslēgšu muzeja vārtus. Nu tā.

Ievērojot, ka LMT, kura pārstāvis Rīgas lidostā pirms pāris nedēļām nevarēja savā mobilajā pasaules kartē atrast Jemenu un vareni paziņoja, ka viss tas gals LMT pasaulē ejot zem apzīmējuma Saūda Arābija, loģiski, nenodrošināja nekādas saziņas iespējas, nākamais neizbēgamais solis bija nodibināt sakarus ar mājām, pieslēdzoties vietējam tīklam. Tas nav tik vienkārši kā gribētos – pases kopija un aizpildāma veidlapa izrādījās obligātas. Kad šis jautājums bija atrisināts, devāmies pusdienot. Pusdienas kā īpašu pasākumu Taha bija paspējis pieminēt vairakkārt, bet īstenais regulārā atgādinājuma iemesls manā apziņā atklājās vēlāk – un tam nav sakara ar pusdienošanas procesu. Izrādījās, ka pusdienas ir laika šķirklis jemenieša dienā – pirms kat (augs, aprakstu un jēgu meklēt zemāk tekstā) un ar kat un vēlāk.

Bet arī pusdienas ir pieminēšanas vērtas. Un vispār jemeniešu virtuve, ēšanas paradumi un viss, kas ar to saistīts. Tātad – ēd jemenieši ļoti garšīgus ēdienus: vienmēr – svaigi ceptu, siltu, garšīgu maizi, dažāda veida uzkodas, kas galdā tiek celtas jau pašā maltītes sākumā, kā labākajā mūsu tradicionālajā, nupat jau šķiet, vēsturiskajā, cienastā. Zivs, gaļa, dārzeņu un gaļas jaukti sautējumi (īpaši iesaku – fassa Taizas gaumē), galvenokārt – vārītā un sautētā veidā (cepti ēdieni nav lielā cieņā un, līdzīgi kā viduslaikos pie mums, viss tiek gatavots katlos un nevis grilēts vai cepts uz plīts). Īsāk sakot – tas viss ir nogaršošanas vērts, ja garša ir vērtība, kuru atpazīstat. Bet. Kā tas fiziski notiek? Normālā jemeniešu ēstuvē (angļu valodā tā sarunas ietvaros parasti tiek definēta kā restaurant – vēl skarbāku neatbilstību etimoloģiskajai saknei neatrast) nav galdu. Nav krēslu. Bet toties ir flīzēta grīda. Un slieksnis, pie kura novilkt apavus. Mūsu izvēlētā iestāde bija krietni modernizēta un aprīkota ar galdiem un krēsliem, tādējādi padarot to par tūrismam pieņemamu. Morāli sabruku, pārkāpjot slieksni. Bija pilnīgi skaidrs, ka lielās mokās miršu vidēji 5 stundu laikā pēc šī anti-higiēniski-sanitārā trieciena. Ticiet, es biju šokēts, kad šis uzstādījums nerealizējās. Taha un Muhameds Skaistais atrotīja piedurknes un no lielajām alumīnija bļodām rīsus un visu pārējo, kas bija uz galda (uzkodas, mērces, vārītu gaļu, zivi) smēla ar rokām; viss tecēja, bira, krita uz galda, un tajā brīdī es sapratu, kamdēļ galds tika visu pirmkārt apklāts ar polietilēna galdautu. Patiesībā es to jau biju dzirdējis iepriekš – arābu zemēs cilvēki saka – izjūti ēdienu ar rokām. Nav netaisnība – līdz salīdzinoši nesenai pagātnei un smalkās modernizēšanās periodam arī mūsu galā ēdām galvenokārt ar rokām un karotēm. Un rokas mazgā gan tie, kas ēdienu gatavo, gan tie, kas ēd. Pirms un pēc. Bet Jemenā ēd ar rokām, un acīmredzot – izgaršo – visi. Jāatzīst gan, ka mana viduslaiku mīlestība ir iemesls, kamdēļ gaļas mērces smelšana ar maizi nav īpašs atklājums, bet rīsus tomēr turpināju ēst ar karoti visa ceļojuma garumā. Tā bija viena no divām lietām, ko uzstājīgi praktizēju visa ceļojuma garumā.

Pēcpusdienā, ejot cauri tirgum, iegādājos pats savu džambiju, kuru ikdienā nēsāju apjoztu visa ceļojuma laikā. Džambija – tas ir abpusgriezīgs duncis aptuveni divu plaukstu garumā, kuru aiz īpašas platas jostas nēsā katrs sevi un tradīcijas cienošs jemenietis. Izņēmums ir Jemenas Dienvidi, kur sociālisms un visu agrāko svešo civilizāciju ietekme ir izmainījis cilvēku skatījumu uz pasauli. Modernās pasaules ietvaros šāda tradīcija droši vien tiek uztverta kā barbariska, bet, ja aizdomājas par brīva vīra tiesībām un izvēles brīvību, tad tā tomēr ir absolūtas brīvības pazīme.

Jemenā teju vai katrs nēsā ieroci. Var apgalvot, ka džambija ir tikai ieroču dejas – tradīcijas elements, bet... šoferis Muhameds ar to pašu dejas atribūtu savā mūžā ir apturējis divus laupīšanas mēģinājumus. Muhameds vispār ir miesnieks, visu jaunību nostrādājis Saūda Arābijā pie kāda bagāta vīra, slaktējot lopus viņa virtuvei.

Ārpus pilsētām iespējams sastapt vīrus, kas bruņojušies ar AK un pistolēm, tā ir normāla parādība un atbilstoši statistikai, vidēji katram jemenietim, ieskaitot sirmgalvjus un bērnus, pieder 5 automātiskie ieroči. Ikdienā gan šie dati tik spilgti neparādās.

Atgriežoties pie manas džambijas, paskaidrošu iegādes iemeslu. Iedomājieties – jūs izejat uz ielas, un visi (VISI!) staigā bruņoti. Pat tavs šoferis ir bruņots. Neapbruņotai personai sajūta ir īpatnēja. Protams, individuāls jautājums, vai situāciju ir iespējams atrisināt, vienkārši iegādājoties ekvivalentu rīku. Jebkurā gadījumā, mūsu valstī gāzes pistoli var iegādāties katrs, bet persona, kurai ir klātesošs nazis – ir principiāli noziedzīga. Pie visa šī ārprātīgi civilizētā uzstādījuma es tomēr sajutu sevi brīva cilvēka garā. Rezultātā radās iespēja iepazīt atbildīgas brīvības apziņu.

Mans Jemenas ceļojums. Ar ko tas sākās? Ar kat iepirkumu dienas vidū. Es pamanījos sastapt vairākus cilvēkus no citām pasaules malām, kuri visos iespējamos veidos meklēja nosodījumu kat gremošanas tradīcijai. Varētu atbalstīt amerikāniski-eiropeisko versiju par kolektīvu narkomāniju un attiekties pret to ar atbilstošu negāciju apjomu, ja vien kat gremošana nebūtu pielīdzināma kafijas, alus, citu dzērienu lietošanai, pilnīgi visam, kas tiek darīts komunikācijas ietvaros. Man vienmēr šķitis, ka katrs ceļojums ir jāuzsāk ar vietējās komunikācijas formas izpratni. Tā nu es gremoju kat septiņas dienas no divpadsmit, un jāatzīst, ka mana Jemena nebūtu Jemena, ja būtu bijis citādi. Ja cilvēks nepiedalās šajā tradicionālajā procesā, nav cerību nonākt pie Jemenas izpratnes. Katrs jemenietis katru dienu ir rezervējis noteiktu laiku – dienas otro pusi, lai komunicētu. Darboties jemenieši sāk jau no agra rīta, līdz ar to izbrīvējot sev šo savdabīgo siestas laiku. Kat Jemenā gremo visi – bērni, sievietes un vīri.

Kāds ir kat iespaids? Zināmā apjomā tas līdzinās kafijas radītajam – tas ir fiziski un intelektuāli uzmundrinošs, komunikāciju veicinošs. Ne jau velti kat krūms-koks aug tieši tādos pašos klimatiskos apstākļos un augstkalnu teritorijās. Šī iemesla dēļ šobrīd Jemenā kafijas plantācijas atrodamas reti, tās visas nomainījuši kat stādījumi. Galvenais apstāklis kat audzēšanai ir tā augstais noiets vietējā tirgū un stabilā cena. Ar kafiju Jemenā situācija ir īpatnēja – lai arī pamatoti varam uzskatīt Jemenu par šī auga un dzēriena dzimteni un pirmo eksportētāju valsti, paši jemenieši šobrīd kafiju dzer reti, galvenokārt ļoti savdabīgā formā – rupja maluma, ar pipariem, cukuru un pienu, un dēvē šo dzērienu par quishr. Kopš kāds portugāļu tirgotājs 16. gadsimtā, paslēpis vienu vienīgu kafijas stādu ziedu pušķī, izveda no Jemenas kafijas augu un veiksmīgi to pavairojis, uzsāka Portugāles kafijas ēru Brazīlijā, vietējo kafijas audzētāju un tirgotāju peļņa strauji kritās, un ar laiku šī nozare pilnībā zaudēja savu ekonomisko pamatu, jo priekš vietējā tirgus kafija bija par dārgu, un tradīcija lēnām izzuda. Tad nu aptuveni 18. gs. no Etiopijas puses Jemenā ienāca kat audzēšana un lietošanas paradums. Augstkalnu terasēs pakāpeniski sāka parādīties arvien vairāk kat stādījumi un šobrīd tie redzami visapkārt lauksaimniecībai piemērotajos apgabalos.

Par lietošanai piemērotiem tiek uzskatīti tikai kat krūma (ar laiku tie var sasniegt pat trīs līdz piecu metru augstumu) jaunie, svaigie dzinumi. Tie tiek nogriezti katru agru rītu, dalīti pa buntēm, ietīti svaigā zālē, iesaiņoti maisa drēbes pakās un nogādāti tuvākos un tālākos tirgos, lai līdz pēcpusdienai to visu notirgotu. Parasti kat tirgus ap trijiem, četriem pēcpusdienā pieklust, jo kat pirmais svaigums ir ļoti svarīgs elements jemeniešu apziņā un visi cenšas to iegādāties un izbrīvēt gremošanai laiku pēc iespējas agrāk. Lai gan atsevišķos gadījumos tirgus var nerimties pat visu nakti – nākamajā rītā pēc ASV prezidenta vēlēšanām Sanas angļu valodā iznākošā laikraksta pirmo lapu rotāja trekns virsraksts, ka Obamas uzvaras gājiens trīskāršojis kat noietu un nakts laikā pie TV ekrāniem sēdošie ir nogremojuši teju rekorda apjomu.

Kat tiek gremots (fiziski samērā kāmisks process, jo sagremotais tiek krāts aiz vaiga) un pasākums ilgst aptuveni 4-5 stundas. Gadījumā, ja viesis tiek uzaicināts gremot kat, atteikums tiek uzskatīts par apvainojumu. Vēl jo vairāk – īpašas labvēlības zīme ir pasniegt kat viesim personīgi. Savukārt, pieņemot uzaicinājumu, jūs iegūstat iespēju rimtās sarunas gaitā uzzināt daudz jauna, izprast vietējo domu gājienu un, iespējams, izdarīt lietderīgus secinājumus no dzirdētā – vismaz tāds ir mans novērojums. Par piedzīvojumu to nosaukt nevar, bet par būtisku pieredzes daļu – gan.

Pats ceļojuma piedzīvojums Jemenā sākas, jau izkāpjot no lidmašīnas Sanā. Nostājoties uz zemes, kas nav tikusi pakļauta svešām varām kopš Vecās Derības ķēniņa Dāvida laikiem. Par Jemenas teritoriju ir cīnījušies daudzi un gadsimtiem ilgi, bet tikvien kā Jemenas Dienvidu daļā un arī tikai 15. gadsimta vidū atsevišķos nocietinātos punktos izdevās nostiprināties turkiem, un Adenas apgabalā kopš 19. gadsimta – britiem. Ziemeļu kalnaines un tuksnešu ieleju iemītnieki savu brīvību ir nemainīgu nosargājuši līdz pat mūsu dienām. Jemenieši ir ļoti kareivīga tauta, un ne jau velti kāds turku pašā esot teicis 19. gadsimtā – „Būtu man tūkstotis karotāju no Maribas ielejas, es varētu pakļaut visu Eiropu”. Tā nu vēsturiski Jemena ir zeme, kurā tauta veidojusies pati, un tās pamatvērtības nav ietekmējušas citas kultūras. Jemenieši ir lepni par šo apstākli, un – pamatoti.

Ir jāzina arīdzan tas, ka jemenieši sevi uzskata par īpaši ticīgu nāciju un uzticīgu islāma tradīcijai. Atbilstoši nostāstiem, Jemenas cilšu pārstāvji esot ieradušies pie Muhameda un lūguši tiem izklāstīt jaunās ticības pamatus. Jemena lepojas ar virkni ļoti senu Korāna skolu, tās teritorijā atrodas vairākas pirmo islāma skolotāju un sludinātāju kapavietas, kuras tiek uztvertas kā svētvietas, un katru gadu tās apmeklē gan vietējie, gan apkārtējo islāma valstu svētceļnieki. Kaut arī tradicionāli Jemenā līdzās pastāvējusi virkne dažādu reliģisku strāvojumu, šobrīd valstī dominē sunnītu ortodoksālais virziens. Senākās mošejas Jemenā saglabājušās no 11. gs., un dievnamu arhitektūra kopumā ir ārkārtīgi krāšņa, bet viennozīmīgi vissatriecošākā ir nesen uzbūvētā milzīgā mošeja Sanā, salīdzinājumā ar kuru, manuprāt, izslavētā Hariri mošeja Beirutā nobāl.

Atgriežoties pie ceļojuma – pēc pusdienām veikli nonācām Sanas kat tirgū, kas, jāatzīst, nav īpaši pievilcīga vieta. Lielajā, ar akmens mūri iežogotajā laukumā rindojās kat tirgotāju automašīnas un no metāla caurulēm sastutētas nojumes, kurās zvilnēja tirgoņi un visi kā viens laiski gremoja. Nedaudz tālāk atrodas mūrētas savdabīgas, kubveida celtnes, kurās no vairākām pusēm izveidotas dziļas un paaugstinātas nišas, kur gluži kā būros satupušie tirgotāji ierakušies kat saiņos un garāmejošos interesentus pievilina, izbāžot roku ar svaigu kat saišķi. Skats samērā īpatnējs. Pēc mežonīgas kaulēšanās, projām iešanas, atgriešanās, naudas stumdīšanas un citām procesam raksturīgām padarīšanām, Taha beidzot iegādājās lielu saišķi ar zariem un lepni aizslāja vārtu virzienā. Pie mašīnas satikām Muhamedu Skaisto, kurš salīdzināja savu pirkumu ar Taha saišķi un neganti žēlojās par grūto likteni, jo viņam šoreiz tirgonis esot iesmērējis galīgi nepareizu mantu un par galīgi nepareizu cenu. Vēlāk, turpmāko dienu laikā es šīs ainas novēroju regulāri un man izveidojās iespaids, ka tā ir gluži vai kat rituāla neatņemama sastāvdaļa – kaulēties, iepirkties, sūkstīties, bet beigu galā tomēr pašapmierināti klusībā smaidīt par savu izveicību. Jemenietis par savu izvēli parasti tomēr ir apmierināts, kaut arī to publiski neizrāda. Interesanti, ka par citām lietām tirgos kaulēšanās ir vairāk simboliska nekā nopietna un ārzemniekiem galvenokārt tiek improvizēta tūrisma atrakcijas ietvaros.

Tātad ar kat saišķi padusē Taha uzaicināja mani pastaigā pa Sanas vecpilsētu. Lēnā garā grauzu lakstus un gaidīju jebkādu iedarbību, un tā, lēnām gremojot, nonācām uz šauras ielas, kura bija stāvgrūdām pilna ar koši ģērbtiem bērniem un svarīga izskata vīriem, kas stāvēja pie kādas augstas celtnes ieejas. Izrādījās, ka šajā namā tiek svinētas kāzas, un mēs abi tikām uzaicināti pievienoties viesiem. Uzkāpjot otrajā stāvā, skatienam pavērās liela garena zāle, kurā visapkārt pa telpas perimetru bija sasēdušies visu gadagājumu vīrieši. Visapkārt valdīja troksnis, visi sarunājās un gremoja kat, blakus zālē kāds sirmgalvis vadīja lūgšanu, kurai ik pa brīdim pieslēdzās jauni viesi. Tika aizlūgts par jaunlaulāto laimi un ģimenes ražīgumu. Pieņēmu uzaicinājumu apsēsties un iekārtojos spilvenos, lai labāk varētu vērot notiekošo. Mani kaimiņi lieliskā angļu valodā stādījās priekšā un uzsāka sarunu, kuras laikā uzzināju, ka visi viņi strādā akadēmisku darbu dažādās augstākās izglītības iestādēs, un ka šeit notiekošais ir tikai kāzu pasākuma čilauts, galvenā līksmība sākšoties tikai pievakarē, kad sanākšot muzikanti un turpat namā, kā arī uz ielas tikšot rīkotas dejas. Protams, bez sievietēm, jo jaunajai sievai ar visām viņas sieviešu dzimuma radiniecēm un viešņām esot savas lietas darāmas. Saņēmu arī uzaicinājumu nākt vakarā pavērot dejas. Šo uzaicinājumu gan neizmantoju.

Apkārtējie ar neslēptu interesi vēroja, kā es gremoju kat, un man regulāri nācās atbildēt uz jautājumu – quat good?, uz ko atklāti atbildēju, ka īsti vēl nespēju to novērtēt. Šī atbilde šķita apmierinoša, bet mani uzrunājušie sniedza man svaigu kat no saviem krājumiem un mudināja nomēģināt viņu sagādāto mantu. Tā pagāja aptuveni stunda, un atvadījušies, mēs devāmies tālāk pilsētas pastaigā.

Sanas tirgū pārsteidza milzīgi plašais džambiju (jau pieminēto dunču) klāsts, kā arī izvērstais lakatu un šaļļu piedāvājums. Interesanti, bet tieši džambijas, krāšņās jostas un lakati-šalles ir galvenie elementi, ar ko sevi krāšņo Jemenas vīrieši. Tirgū to visu var iegādāties un cenu dažādība atbilst piedāvājuma apjomam. Tirgus tālākajā galā iekārtojušies garšvielu tirgotāji, bet sānu ielās – drēbnieki, juvelieri un citi bodnieki. Klīstot pa galveno tirgus ielu, uzdūrāmies večukam, kurš mazos rokas svariņos svēra un tirgoja smaržīgos sveķus, kuri kūpināmi telpās un ir īpašas Jemenas vēstures lappuses iezīme. Romas Impērijas laikos Jemena bija pazīstama ar apzīmējumu Arabia Felix – Laimīgā Arābija, pateicoties zemes auglībai un bagātībai. Bagātības pamats bija tieši šo kūpināmo smaržvielu eksports uz Vidusjūras reģiona zemēm, kurās hellēnisma un Romas reliģiskās tradīcijas ietvaros šīs smaržvielas tika kūpinātas katrā templī un ievērojamos apjomos. Tā laika pieprasījumu pēc kūpināmajiem sveķiem varētu pielīdzināt viduslaiku Eiropas kristīgās baznīcas veidotajam pieprasījumam pēc vaska svecēm. Sveķi tika nogādāti Ēģiptes un Palestīnas ostās gan pa jūras, gan sauszemes karavānu ceļiem. Piemēram, Jordānijas Petra uzplauka, pateicoties tieši šo karavānu plūsmai. Romas leģioni pat reiz mēģinājuši nonākt līdz šīs pastāvīgās peļņas zemei, bet ceļš tomēr izrādījies pārlieku tāls un grūts, līdz ar to jemeniešu rūpalu lielā mērā piebeidza tikai kristīgās baznīcas uzvara impērijā mūsu ēras 4. un 5. gadsimtā. Kaut mūsdienās šos sveķus var iegādāties katrā pilsētas tirgū Jemenā, galvenokārt to nodrošina vietējais pieprasījums – jemenieši labprāt kūpina tos mājās, dažādu smaržvielu maisījumus izmanto sievietes un ar tiem tiek iesmaržinātas svinību telpas. Iegādājos pārsimt gramu šo sveķu, kurus kūpinot un pēc tam intensīvi vēdinot piedūmotās telpas, esmu mēģinājis raksturot šo dzīvo vēstures liecību saviem viesiem Rīgā.

Pēc pastaigas beigām Taha veikli noslīdēja no trases un devās mājup, atstājot mani pie viesnīcas durvīm, diemžēl nepabrīdinot, ka kat gremošanas blakusparādība var būt arī bezmiegs. Tādējādi diena turpinājās līdz nākamās dienas agram rītam. Tā bija laba mācība un turpmāko ceļojuma laiku nolēmu pievienoties katošanai ik pāris dienu, tādējādi rezervējot sev iespēju naktīs mierīgi gulēt.

Nākamajā rītā uzsākām tuksnešainās Jemenas apzināšanu. Uz Saijūnu aizlidojām ar vietējās aviosabiedrības lidmašīnu, kas bija absolūti jauns lidaparāts un, kā varēja spriest pēc izrunas, ar kapteini – amerikāni. Lidmašīnā tauta salasījās visraibākā, tur netrūka ne afgāņu, ne melnu kanādiešu; un blakus man sēdēja dāma no Pakistānas. Starp braucējiem bija vairāki jaunieši, kuri devās turpināt vai uzsākt mācības reģiona nozīmīgākajās korāna medresēs Tarimas pilsētā.

Ielidojot Saijūnā, pie lidmašīnas trapa svinīgi tika sagaidīts pavecāks kungs, kuru lidojumā pavadīja divi jaunekļi – tas izrādījās skolas pasniedzējs un šeihs. Cieņa viņam tika izrādīta pamatīga.

Izrādījās, ka Muhameds Skaistais ir jau priekšā, veicis visus 700 km ar mašīnu pa tuksnesi. Iepriekšējā vakarā, kad Taha viņam bija vēlējies uzkraut pienākumu nogādāt Saijūnā ar mašīnu divas gleznas, Muhameds bija apgalvojis, ka ir jau pusceļā uz turieni, bet viltīgā kārtā visu nakti bija jārējies ar savām divām sievām, un, no rīta sazvanīts, bijis spiests atzīties, ka atrodas tikai pusstundas brauciena attālumā no Sanas. Tomēr ieradies galapunktā viņš bija pat ļoti laicīgi, tuksnesi pievārēdams, braucot ar ātrumu 150 km/h. Tagad viņš apmierināti gremoja kat un čāpstināja, kamēr Taha ar savām gleznām pakojās ārā no lidmašīnas salona.

Saijūnā valdīja spēcīgs karstums – lai arī tuvojās pēcpusdiena, temperatūra vēl arvien bija krietni virs trīsdesmit grādiem. Ievēroju, ka visi vietējie valkā nevis kalabejas – kā vairumā gadījumu Sanā, bet garus, ap vidu svārku veidā apjoztus lakatus, kuri sniedzas kā minimums zem ceļiem. Muhameds arī bija ietinies šādā lakatā, bet Taha viesnīcā steidzīgi nomainīja pret tiem džinsus. Turpmākajā dienvidu gala apceļošanas laikā par šādas apģērba formas lietderīgumu varēju pārliecināties pats, jo vidējā dienas temperatūra ik pa laikam pārsniedza pat 45 grādu atzīmi.

Sagadījās, ka Saijūnā un Hadramutas ielejā kopumā bijām nonākuši neilgi pēc postošajiem plūdiem, par kuriem ziņoja arī starptautiskās ziņu aģentūras, un visas ielejas pilsētas ņudzēja no Saūda Arābijas militārpersonām, dažādiem humānās palīdzības kantoru pārstāvjiem un ANO labdariem. Ceļmalās un vietās, kur varēja ērti piebraukt filmēšanas grupas, tika būvēti telšu ciematiņi, kurus rotāja visdažādāko labdaru logotipi; nedaudz tālāk, jau drusku piezemētāk, ārpus objektīva leņķa, vienkārši dalīja pārtikas produktus cietušajiem un bēgļiem no citiem ielejas rajoniem. Saūda Arābijas militārais konvojs bija piegādājis daudz primāri nepieciešamo lietu, un piekomandētie virsnieki uzraudzīja, lai palīdzība patiesi nonāk līdz cietušajiem. Palīdzības apjoms, kā novēroju, bija nudien milzīgs, tā pienāca gan no visiem Jemenas reģioniem, gan no kaimiņvalstīm. Smago automašīnu kolonnu virzība turpinājās dienām. Plūdi bija sākušies pēc tam, kad vairāku dienu garumā spēcīga un nepārtraukta lietus rezultātā ūdens bija sācis gāzties no kalniem ielejas augšdaļā, un tur savienojoties, ar spēku brāzies lejup. Lielākā daļa gadsimtiem seno pilsētu un ciematu ielejā, jau iepriekš paredzot šādu iespējamību, tikuši būvēti piekalnēs un kalnu nogāzēs, bet daudzi pagājušajā gadsimtā būvētie jaunie ciemati ir bīstami pietuvojušies ielejas vidum, un tie tad arī visnopietnāk cieta šajā stihijā. Izārdīti ceļi, savērpti tilta pārsegumi un palmu koku kaudzes, kā arī lieli ezeri gar malām liecināja ne vien par straumes spēku, bet arī iespaidīgo apjomu.

Hadramutas ieleju savulaik savā starpā dalījuši divi sultanāti, ar centriem Tarimā un Saijūnā. Sultānu pilis, Jemenas dienvidos ienākot sociālismam 20. gadsimta sešdesmitajos gados, tika pārvērstas par komunālajiem dzīvokļiem ar visām no tā izrietošajām un mums labi zināmajām sekām. Iebraukuši Tarimā salīdzinoši agrā rīta stundā, kādu brīdi kopā ar pils uzraugu meklējām īsto atslēgu milzīgā buntē, un to atraduši, iekļuvām apskatīt iekštelpas. Pils, līdzīgi pārējām celtnēm Hadramutā, būvēta no neapdedzinātiem māla ķieģeļiem, kas šajos platuma grādos ir visiecienītākais būvmateriāls, pateicoties tā siltumu izolējošajām īpašībām, proti – karstumā telpas saglabā vēsumu, bet aukstumā – siltumu. Ziemas mēnešos dienas un nakts temperatūras svārstības mēdz būt ļoti izteiktas.

Kamēr Taha tērzēja ar bodnieku, izstaigāju šo četrstāvu namu. It visur varēja manīt kādreizējās greznības atliekas – griesti ar spoguļiem, bagātīgi dekorēti sienas skapji, kokgriezumiem rotāti slēģi un sienas ar dekoratīviem ģeometriskiem rotājumiem. Nolietojums īpaši netraucē izjust telpu vienkāršo majestātiskumu. Nonākot uz pils jumta terases pavērās varens skats uz Tarimas galveno mošeju, kuras žilbinoši baltais, kaļķiem balsinātais tornis slejas 50 metru augstumā. Pati pilsēta arī viscaur cenšas līdzināties tam baltumā, lielākā daļa ēku vismaz kaut kad pirmsākumos ir bijušas balsinātas. No pils devāmies tālāk pilsētas tirgus virzienā, mežonīgajā svelmē līkumojot pa mazajām ieliņām. Tirgus klātbūtni var saost vēl kādu kvartālu iepriekš, un, izejot pirmajā laukumā, ieraudzīju milzīgus plēves gabalus uz kuriem kaltējās grūti atpazīstamas zivs filejas. Lai cik paradoksāli tas arī nešķistu, bet Tarimas iedzīvotāju iemīļotākā delikatese ir kaltēta haizivju gaļa, to ir viegli uzglabāt, un šeit uz vietas tā tiek griezta un kaltēta. Tirgoņi haizivis piekrastē iepērk veselas, pēc tam atdala spuras un vēl Dievs zina ko, un nodod to uzņēmumiem, kuri tās tālāk eksportē uz Āziju medikamentu izgatavotājiem. Lielā peļņa slēpjas tieši šajos darījumos, un pati gaļa ir tikai blakus izstrādājums, līdz ar to nopērkama lēti. Smaka bija baisa un vizuālais noformējums arīdzan. Ar haizivju lietu arī eksotika tirgū beidzās, devāmies tālāk. Tomēr par Tarimu ir sakāms arīdzan tas, ka šajā pilsētā pirms gada tika aizturēti kāda radikāla islāma grupējuma locekļi, kuru slēptuvē atrada palielu ieroču arsenālu (tas gan Jemenā nevienu neizbrīna), bet galvenais – tiem inkriminē beļģu tūristu apšaušanu pagājušajā gadā un spāņu tūristu konvoja spridzināšanu. Apliecināt viņu vainu minētajos noziegumos ieradās pats valsts prezidents, tā ka nav šaubu, ka ar zēniem bija runājuši ilgi un sirsnīgi. Bet kas jāatzīst – Tarimas medresēs studē daudz un dažādi pasaules ļaudis un vispasaules histērijas ietvaros arī šeit, iespējams, kādam rodas vēlme tikt uzrautam taisni debesīs ar ugunīgiem ratiem. Vēlāk, katojot kopā ar Taha un Muhamedu Skaisto, dzirdēju samērā detalizētu stāstu par beļģu tūristu bēdīgo galu, kā arī, tēmas ietvaros Taha izklāstīja notikumus, kas šoruden bija norisinājušies pie ASV vēstniecības Sanā. Tā nu noticis, ka pirmajā gadījumā tikai nejaušības pēc Taha vietā šo beļģu grupu pavadījis viņa kolēģis (kurš gan tika cauri ar smagiem ievainojumiem) un, savukārt vēstniecības spridzināšanas rītā tikai brīvi izmainītais maršruta virziens paglāba viņu un 10 japāņu tūristus no nevēlamas klātbūtnes notikuma vietā. Tādējādi apstāklis, ka Taha, runājot par tuvākas un tālākas nākotnes plāniem, nepārtraukti iestarpināja Inšaallah (Ja Dievs dos), vienā brīdī sāka šķist pamatots.

Pievakarē paviesojāmies Šibamā – pārsteidzoši skaistā un valdzinošā torņu pilsētā pašā ielejas vidū. Šibamas sešu līdz pat astoņu stāvu torņu mājas būvētas pēc pēdējiem lielajiem plūdiem 16. gadsimtā un nesenās stihijas ūdeņi pilsētu ir saudzējuši. Katra māja pieder vienai ģimenei, un šobrīd pilsētā ir 80 mājas, katra ar divām ieejām – sievietēm un vīriešiem atsevišķi, krāsotiem un griezumiem rotātiem slēģiem un cietokšņiem raksturīgu pamatīgumu. Šibamas vīri laukumā pie pilsētas vārtiem spēlēja nardas un pīpēja ūdenspīpes; kat šeit vietējie iedzīvotāji negremo galvenokārt regulāro izmaksu dēļ, un valda uzskats, ka kat gremošana var izputināt ģimeni. Tamdēļ meitu tēva pirmais jautājums katram potenciālajam preciniekam dienvidos ir – vai tu gremo kat? Ja atbilde ir pozitīva, meitu neredzēt ne acu galā. Neapšaubāmi, ja pieņemam, ka katrs jemenietis vidēji dienā tērē aptuveni 5 USD dienā kat iegādei, summa kopumā savācas gana iespaidīga, lai lauku rajonos par šo ierašu nesmaidītu. Klīst arī nostāsti par nepateicīgiem dēliem, kuri, nonākuši pilnīgā kat atkarībā, aplaupījuši un pat noslepkavojuši savas ģimenes. Vienvārdsakot – šeit ļaudis vairāk to sliecas uztvert kā atkarības formu.

Nākamajā rītā devāmies Arābijas jūras virzienā, braucot caur Wadi Doan ieleju, kurā savulaik bija norisinājusies iepriekš minētā beļģu drāma. Ceļš pakāpeniski tiecās augstāk kalnos un pēcpusdienā nonācām pilnīgi līdzenā kalnu plato, kuru no abām pusēm ieskāva dziļas ielejas. Pa akmeņaino līdzenumu klīda beduīnu kamieļi un bērni. Īsti nebija skaidrs, no un uz kurieni tie dodas, un kopumā skats bija viegli kosmisks. Pēc kādiem pārsimt kilometriem, piebraucot pie Mukallas pilsētas, pirmo reizi savā dzīvē ieraudzīju Arābijas jūru – tirkīza zaļumā un nemierīgu. Jūras līcī mākslinieciskā nekārtībā bija noenkuroti simtiem spilgti krāsotu zvejnieku laivu, un, saulei rietot, vismaz no attāluma, ainava bija vareni aizraujoša. Savukārt, izkāpjot Mukallas centrā, pavērās padrūms skats – pilsētas šaurās ieliņas bija prātam neaptverami netīras, dažas no tām pilnībā sedza bieza plastmasas maisiņu un citu atkritumu kārta. Vispār jāatzīst, ka vienubrīd sāku šaubīties, vai Taha mani vienkārši nav ievilinājis izgāztuvē. Tas tomēr izrādījās vēsturiskais centrs. Piezagušos neomulību izvēdināja vien pastaigas noslēgumā redzētais – pie vietējās mošejas kāpnēm kāds vīrs dalīja no dievnama iznākošajiem slotas, birstes un spaiņus, ko bija iegādājies par saviem līdzekļiem (un atvedis šurp pilnu mašīnas kravu), un norīkoja visus sakopšanas darbiem. Šķiet, ka arī vietējais šeihs bija pateicis kādu skarbāku vārdu dievkalpojuma laikā, jo no savas birstes nemēģināja izvairīties neviens. Piektdienas talka, kā smejies. Pietrūka tikai pāris vīru ar baļķi.

Viesnīca, kā izrādījās, piederēja Bin Ladeniem, un uzjautrinoši, bet vakarā TV demonstrēja mākslas filmu par 11. septembri ar Nikolasa Keidža piedalīšanos. Filma bija nebaudāma, toties viesnīcai nebija ne vainas.

Arābijas jūru patiesi novērtēt izdevās tikai nākamajā dienā, kad, agro rīta cēlienu nobraukuši Adenas virzienā, ieradāmies vietā ar nosaukumu Bir Ali. Šajā posmā piekraste kopumā ir ļoti īpatnēja – tuksnesis iesniedzas pašā jūrā, zaļas dzīvības praktiski nav nemaz, un brīžiem pie apvāršņa parādās dažādu minerālu un iežu iekrāsoti sarkani, zaļi un zilgani kalni, bet pašā Bir Ali pievārtē šo ainavu vainago lavas melns vulkāna krāteris ar zilganzaļu ezera spoguli vidū. Pašu Bir Ali var raksturot ar diviem vārdiem – paradīzes pludmale. Jūrā netālu no krasta slienas varena, iegarena klints sala, bet pašu krastu klāj balta smilts; tajā izskaloti mētājas kauri gliemežvāki, slēpjas un skraidelē krabji. Šajā vietā gadsimtiem senā pagātnē atradās osta, kurā kuģos iekrāva no centrālajām ielejām nākušās preces, tostarp jau pieminētās smaržvielas, šeit uzsākot savu ceļu uz Eiropu. Paceļot smiltīs ieskalotu kauri gliemežvāku, nodomāju, ka varbūt tieši no šejienes savulaik ceļu uz Baltijas pusi uzsākušas gliemežvāku virtenes, kuras zināmas no Latvijas arheoloģiskā materiāla. Un pelde siltajā jūrā bija neaizvietojama, ievērojot, ka gaisa temperatūra todien svārstījās ap +40°C.

Divas stundas atpūtušies piekrastē, devāmies uz tuvāko ciematiņu pusdienot. Tajā atradās divi varen apšaubāmi ēstūži, apkārt spietoja simtiem noplukuša paskata ļautiņu, kuri, kā paskaidroja Taha, šeit gaidīja savu laimīgo iespēju pieteikties darbā holandiešu pārraudzītajā naftas pārstrādes uzņēmumā. Ainu papildināja somāliešu bēgļi, kuri tradicionāli Jemenā nodarbojas ar ubagošanu. Ēdot pusdienas ēdnīcas terasē, manu skatu piesaistīja gara auguma vīrs ar raženu bārdu, padrūmu skatienu un kalašņikovu plecā. Viņa uzmanība savukārt bija pastiprināti pievērsta mūsu trijotnei, un pēc kāda brīža pie terases pieripoja džips, kurā atradās vairāki bruņoti puiši. Garais bārdainis uzsāka sarunu ar Taha, no kuras gan neko nesapratu, bet sarunas tonis nerosināja uzticību. Sarunas laikā svešinieks vairākkārtīgi norādīja manā virzienā un no mašīnas uz mani vērās vairāki pāri acu un kādi trīs stobru gali. Tajā brīdī sāku domāt par visām varoņgara filmām ar pozitīvām beigām un mēģināju saprast, kāds varētu būt iespējamais rīcības modelis. Skaidrs bija tikai viens, ka gluži tāpat vien kungiem līdzi nedošos, bet, ko tas nozīmētu praksē, bija grūti iedomāties. Talkā nāca apstāklis, ka vienubrīd vienkārši uznāca apnikums tajā visā klausīties un neko nesaprast un, pārtraukdams viņu sarunu, pavaicāju Taha, ko gan kungs no mums vēlas. Atbilde nesekoja, bet pārtrauktā saruna neatsākās, bārdainais noskatīja mani no galvas līdz papēžiem, iekāpa mašīnā un lēni aizbrauca. Automašīnai attālinoties pamanīju, ka tai nav valsts reģistrācijas numura. Tajā brīdī palika drūvīgi ap sirdi un uzdevu Taha vienīgo jautājumu – un ko tagad? Taha izskatījās norūpējies, Muhameds veikli izlikās maltītes pārņemts un tikai pēc ilgāka klusuma brīža Taha noteica – Inšallah. Nolēmām aizkavēties ciematā, iepirkt kat un tad ciematu pamest pa otru pusi, cenšoties iespējami ātrāk nonākt tuvākajā policijas kontrolpostenī. Šādi kontrolposteņi uz šī ceļa izvietoti ik pēc 50 kilometriem, un mums bija šajā gadījumā jāveic 20 atlikušie. Darbības plāns attaisnojās, un turpmāko ceļu līdz Adenai veicām ik pēc 100 kilometriem mainot pavadošos policistus un gremojot kat. Jāatzīstas, ka šoreiz arī es pievienojos Taha izteiktajam Inšallah. Un nevīlos.

Adena, manā skatījumā, ir viena no neinteresantākajām Jemenas pilsētām, jo jemeniska šeit nav itin nekā. Tīri padomiskas blokmājas mijas ar britu pārvaldes laikā būvētiem dzīvojamajiem namiem, pilsētas viesnīcas ir pārbāztas ar visu iespējamo Eiropas un ANO misiju pārstāvniecībām un pārstāvjiem, kuru laimes aka Adenā ir lielveikals, kurā var iegādāties alu ar zemu alkohola saturu un viesnīcas disko bārs, uz kurieni nāk piepelnīties tās somāliešu meitenes, kuras ubagojot nevar nopelnīt sev iztiku. Nu tā. Abas kristiešu baznīcas pilsētā ir slēgtas, to zvani noņemti, jo tajos zvanīt, kā arī publiski piekopt islāmam svešu reliģiju rituālus Jemenā ir aizliegts. Vienlaicīgi nevar nepieminēt milzīgo Adenas ostu, kas ir visnozīmīgākā visā Jemenas piekrastē, un izbraukums ar laivu pa ostas teritoriju nedaudz mīkstināja sākotnējo garlaicības pieskaņu. Muhamedam Skaistajam gan Adena sagādāja divus varenus mirkļus, jo pilsētas centru sadalošajām klintīm cauri ir izcirsti pāris simtu metru gari tuneļi, un caur tiem viņš izbrāzās ar ātrumu 100 km stundā, nepārtraukti taurēdams un priecādamies par apdullinošo efektu. Otrā tuneļa galā stāvēja policija un smaidīja, noskatoties kā Muhameds, laimīgi mājot ar roku aiznesas tiem garām. Kaut kāda morāle tajā visā ir.

Tālāk virzījāmies uz Taizu, kas ir viena no lielākajām pilsētām Jemenas centrālajā daļā, pa ceļam šķērsojot bijušo Ziemeļu un Dienvidu Jemenu robežu. Taha stāstīja, ka sociālisma laikos šo robežu šķērsot bijis ļoti sarežģīti; pat, lai apciemotu vecmāmiņu, kura dzīvojusi Adenā, nācies stāvēt rindās uz robežas stundām ilgi. Šobrīd par kādreizējo robežu liecina tikai rinda vienstāva ēku un betonētas ložmetēju ligzdas pakalnos. Ceļmalas ciematos jaunieši nodarbojas ar kokogļu dedzināšanu un turpat ceļmalā tās tirgo.

Taiza atrodas jau krietni augstāk kalnos, un virs pilsētas majestātiski paceļas Jabel Sabr 3200 metru augstā virsotne. Pati pilsēta laiski izstiepusies ielejas garumā, un to apdzīvo aptuveni 3 miljoni jemeniešu. Nonākot pilsētas centrā, taisnā ceļā devāmies pusdienot un jāatzīst, ka tās bija visgardākās pusdienas visa ceļojuma laikā. Stāsta sākumā jau pieminētā fassa ir Taizas tradicionālais ēdiens, kuru varētu raksturot kā gaļas un siera sautējumu, kas pagatavots uz atklātas liesmas īpašos akmens keramikas traukos. Galdā to pasniedz tajā pašā traukā – čurkstošu, tieši no uguns. Sautējumu smēlām ar tieši tik pat svaigu maizi, un garša bija vienreizīgi laba.

Tirgus izrādījās ļoti interesants, šeit iespējams atrast gan īpaši retas garšvielas, gan pērles, gan citas interesantas lietas. Uz galvenās tirgus ielas, netālu no vecpilsētas vārtiem, nelielā telpā iekārtojušies kalēji kala darbarīkus, kurus turpat uz vietas pārdeva, vīri no apkārtējiem lauku rajoniem tirgoja svaigus dārzeņus, savukārt bodnieki mēģina apžilbināt garāmgājējus ar beduīnu sudraba kaudzēm.

Pilsēta vēsturiski bijusi turku administratīvais centrs, un par tiem laikiem liecina divu cietokšņu drupas, kā arī Ašrafa – turku pārvaldnieka – būvētā mošeja, kas ir lielisks Osmaņu agrīnās arhitektūras piemineklis un kurā vienīgajā man izdevās iekļūt.

Šeit, Taizā, es beidzu rakstīt dienasgrāmatu un ķēros klāt pie maršruta izstrādes ceļotājiem no Latvijas. Par to, kāds tas izdevās, šobrīd jau var prasīt pirmajiem 14 drosmīgajiem, kuru emocijas un iespaidi ir šīs dienasgrāmatas neiztrūkstošais turpinājums. Un Jūsu – ja izlemsiet turp doties.

Andris Geidāns