Indonēzija – lielākais vulkānisko salu arhipelāgs pasaulē, 17 508 izkaisītas salas. Salas starp vairākām jūrām, Indijas un Kluso okeānu. Salas, kur cilvēkam nākas sajust dabas spēku, stāvot pie Semeru, Bromo un Merapi vulkāniem, kas ar savu elpu nepārtraukti atgādina – mēs esam dzīvi, mūsos elpo zemes dzīļu ugunīgais spēks...
Paskatoties pasaules kartē, vispirms skatu saista lielie kontinenti,
bet izkaisītās salas starp Āzijas dienvidaustrumiem un Austrālijas
ziemeļrietumiem bieži vien paliek nepamanītas. Varbūt ne gluži nepamanītas, jo
lielākās – Sumatra, Jaungvineja (Papua), Kalimantana un Java Malaizijas un
Filipīnu dienvidos – tomēr izceļas uz visu 17 508 salu fonu. Milzīgais
arhipelāgs nav pilnībā apdzīvots, cilvēki apguvuši aptuveni 6000 salas. Taču,
lai arī kā liktos, ka te ir dzīvībai ļoti bīstami, sadzīvot ar dabas mainīgo
raksturu, kas ik pa brīdim sarīko pārsteigumus ar kāda vulkāna izvirdumu,
zemestrīci vai cunami, tomēr cilvēki labprāt šeit dzīvo. Un ne jau pāris
gadsimtus, bet gan gadu tūkstošus! Šodien indonēziešu iedzīvotāju skaits
sasniedz 237 miljonus – tā ir viena no blīvāk apdzīvotām teritorijām pasaulē.
Visas apdzīvotās salas iedalās 33 provincēs. Katrai savs administratīvais
centrs, galvaspilsēta. Visas Indonēzijas administratīvais centrs ir Javas sala,
13. lielākā sala pasaulē, 3. lielākā Indonēzijā. Uz tās arī galvaspilsēta
Džakarta ar aptuveni 8 miljoniem iedzīvotāju uz 750,28 km². Javas salas
kopplatība ir 124 km², un tajā ir 130 miljoni iedzīvotāju, t.i. 989 cilvēki uz
vienu kvadrātkilometru.
Indonēziešiem ir unikāla iespēja sazināties aptuveni 300 dialektos,
kas sastopami uz salām katrā provincē, ciematā. Lai pavisam nesapītos dialektu
labirintos, valstī ir viena oficiālā valoda, ko skolās apgūst visā Indonēzijā un
kurā runā valsts iestādēs – Bahasi valoda, kas ir zināma arī Malaizijā.
Klimats – ekvatoriāli tropiskais, ar augstu mitruma procentu un nokrišņu
daudzumu gadā. Lai gan daba ir ļoti bagāta un krāšņa, tomēr gadu iedala nevis
četros gadalaikos kā pie mums, bet divos periodos – lietus un sausajā. Kad pie
mums ir pavasaris un vasara, Indonēzijā – sausais periods, kad pie mums rudens
un ziema, Indonēzijā – lietus periods. Taču gaisa temperatūra +30°C līdz +35°C
visa gada garumā. Tas arī nodrošina vairākas rīsa ražas gadā, divas zemeņu
ražas, vairākas banānu ražas, un citas kultūras: rambutāni, mango,
jackfruit augļi, duriani, marakujas augļi, saldie kartupeļi, salāti,
čilli, dažādas garšvielas, rieksti, mandeles, kokosrieksti, un vēl un vēl. Mums
– kārdinoša eksotika un paradīze!
Mūsu Indonēzijas ceļojums sākas no galvaspilsētas Džakartas, kur ierodamies pēc pusotru dienu garas ceļošanas. Sākam dienas vidū no Rīgas lidostas, vispirms lidojums Rīga – Stambula, tad deviņu stundu pārlidojums Stambula – Singapūra, visbeidzot Singapūra – Džakarta. Pēdējā lidojumu posmā jau sastopamies ar indonēziešiem, jo lidojums tiek veikts ar Indonēzijas valsts nacionālo lidsabiedrību Garuda Airlines. Vārds garuda visa ceļojuma laikā mums tiek vairākkārt atkārtots – nevis kā lidsabiedrības reklāma, bet gan kā simbols, mītiskais putns, kas simbolizē indonēziešu vienotību un uzticību savai zemei.
Kā jau latviešiem un lielākai daļai ziemeļeiropiešu ierasts, mēs ceļojam tad, kad pie mums jau ir vēls, tumšs un drēgns rudens. Nonākot Džakartā ap desmitiem vakarā, mums jau ir pirmais pārsteigums – klimatiskie apstākļi, karsts un ļoti mitrs. Mūsu ziemīgajai sajūtai – šoks!
Šķērsojot muitas zonu un pasu kontroli, kur jānoformē ieceļošanas vīza, viss norit ļoti raiti, salīdzinot ar citu Āzijas valstu muitas un vīzu formalitāšu kārtošanu. Kad veiksmīgi esam saņēmuši arī savus koferus, dodamies uz sagaidīšanas zāli, kur mūs gaida vietējais gids Sigits, kurš būs ar mums kopā Javas salā. Pa ceļam vēl cenšamies samainīt naudu, dolārus pret rūpijām. Nākamais pārbaudījums ir nenojukt daudzo nullīšu skaitīšanā, jo 1 USD = 10 000 Rp (Indonēzijas rūpiju). Tā nu mēs uz 13 dienām esam miljonāri.
Gids Sigits aicina mūs uz autobusu. Pirms mēs tiekam pavisam laukā no
lidostas, vēlreiz pārbauda mūsu pases un bagāžu – vai gadījumā neesam
aizņēmušies kādu mums nepiederošu somu. Nonākot pie autobusa, tiekam
iepazīstināti ar šoferi un viņa asistentu. Un tā visa ceļojuma laikā, visos
autobusos. Pirmajās dienās radās jautājums, kāpēc ir nepieciešams asistents,
ceļojuma gaitā mums kļuva skaidrs – visiem autobusiem gan priekšējās, gan
aizmugurējās durvis var atvērt tikai ar roku, nav nekādas automātikas, un to
vienmēr laipni un ar smaidu dara asistents. Ikreiz, iekāpjot un izkāpjot, pie
priekšējām durvīm tiek nolikta koka kastīte, kas kalpo kā pakāpiens, lai
tūristi, ceļot kāju līdz autobusa pirmajam pakāpienam, nepakluptu. Nemaz jau
nerunājot par somu iecelšanu un izcelšanu no autobusa. Taču tas vēl nav viss –
asistents pārbrauciena laikā gulēt nedrīkst, viņš ir kā otrs stūrmanis, kurš gan
pie stūres nesēžas, bet palīdz šoferim pārraudzīt ceļu, kad drīkst sākt
apdzīšanas manevru, lai nesaskrietos ar pretim braucošo auto. Uz jautājumu,
kāpēc šajā valstī nav autobusu ar automātiskām durvīm, gidi laipni atbild, ka
valdība rūpējas par ļaužu nodarbinātību, lai valstī pēc iespējas vairāk būtu
darbavietu, un, protams, par tūristu ērtību. Tik tālu skaidrs. Dodamies uz
Džakartas viesnīcu, pa ceļam Sigits mums stāsta par savu zemi, sniedz vispārējo
informāciju par valsti, kā arī par Pancasila – pieciem lojalitātes
principiem, pēc kuriem Indonēzieši vadās un mācās sadzīvot savā starpā:
1. Ticība Dievam, nešķirojot pēc reliģiskās piederības;
2. Taisnīga un civilizēta tauta;
3. Vienoti Indonēzijai;
4. Demokrātija, kas balstās uz gudrību, godīgumu, atklātību;
5. Sociāla līdztiesība starp ļaudīm visā Indonēzijā.
Ar šo Pancasila sastopamies vairāk vai mazāk visa ceļojuma laikā.
Džakarta ar metropolei raksturīgu blīvo apdzīvotību, kņadu, troksni... Visā Javas salā spēcīga ir islāma tradīcija, 90% iedzīvotāju ir islāma ticības sekotāji. Iesākumā pilsētu izveidoja Hindu karaliste Pajajarana, kas Rietumjavā valdīja līdz 16. gs. Pēc tam no D-Āzijas pakāpeniski ienācis islāms, un 1527. gadā 22. jūnijā dibināta Džaijakarta, kas tulkojumā nozīmē Uzvaras pilsēta. Šajā pašā laikā – 16. gs. sākumā – Indijas okeāna ūdeņos, Indijas un Indonēzijas piekrastē iepeld Eiropas kuģotāji, portugāļi, kuri uzpērk garšvielas un sludina kristīgo ticību. 1610. gadā ienāk holandieši un pakāpeniski pakļauj visu Indonēzijas teritoriju, un valda pār to līdz 1945. gada 17. augustam, kad tiek pasludināta Indonēzijas neatkarība. Holandieši Džaijakartu nosauc par Batavia, līdz beidzot 1945. gada 17. augustā tā atgūst savu iepriekšējo nosaukumu Džaijakarta, šodien Džakarta. Neskatoties uz eiropiešu pārvaldījumu, Indonēzijā bija atļauta ticības brīvība, līdz ar to islāmiskā tradīcija varēja iesakņoties Indonēzijas rietumu daļā, arī Javas salā. Indonēzijas austrumos ir hinduisma un budisma tradīcija, jo islāma izplatība 16. gs līdz ar holandiešu ienākšanu apstājās.
Galvaspilsētā un citās Javas pilsētās bieži sastopamas mošejas, tirgi. Rītos, dienas vidū un vakaros mullas balss no minaretiem aicina uz lūgšanām. Džakartā daudz nekavējamies, apskatāmies prezidenta pili, nobraucam gar Indonēzijas vienotības kolonnu ar liesmas simbolu augšpusē un dodamies uz muzeju Indonēzija miniatūrā. Ir vērtīgi sākt Indonēzijas iepazīšanu ar šo muzeju, jo te vienkopus var iepazīt, cik daudzveidīga un atšķirīga ir Indonēzijas daba, arhitektūra un ļaudis.
Tālāk dodamies uz Javas salas austrumiem, uz nelielu pilsētiņu Bogoru, kur esam nolēmuši iepazīt Indonēzijas augu valsti. Kebun Raya botāniskais dārzs pie Bogoras iekopts un veidots kopš 1817. gada. Dārzā atrodas valsts prezidenta rezidence. Teritorijā ap rezidenci ganās stirnas, staltbrieži, savvaļas truši... Šeit ir arī orhideju siltumnīcas. Pa ceļam mēs esam īstā lietusmežā, kur aug sandalkoki, bambusi, pūķa koki, 400 veidu palmas. Augstajos kokos ievijušās liānas. Un, protams, krāšņas, eksotiskas puķes. Botānisko dārzu mums parāda dārza gids. Atraktīvs 65 gadus jauns vīriņš, dzīvespriecīgs un enerģisks. Te šūpojas liānas stīgā, te, jau atradis kādu sprunguli, spēlē mums melodiju uz bambusa koka stumbra, te gandrīz sapinies jaunajos liānas stīgu dzinumos, kas, izrādās, ir ar ērkšķiem. Ja džungļos gadās bēgt un ieskriet šādās jaunajās liānu stīgās, tad bēgšana ir galā un...
Kad esam dārzu apskatījuši, dodamies tālāk Bandungas pilsētas
virzienā. Ceļš ved augšup kalnos, kur ir tējas plantācijas. Skaistas ainavas,
milzīgas platības ar tējas krūmiņiem, kas ir glīti apgriezti, perfekti un
precīzi, redzami no vienas ielejas līdz otrai. Jaunos tējas dzinumus, no kuriem
gatavo zaļo tēju, regulāri nogriež. Seko 1400 m pāreja uz Punack –
nelielu kempingu, kur mūs gaida pusdienas... Ēdienreizēs tiek pasniegti zaļie
salāti, sīpoli, paprika, rīsi ar putnu vai liellopu gaļu. Putnu gaļu uzdur uz
maziem koka iesmiņiem, un grilē uz oglēm – to sauc par satē. Kā jau
islāma tradīcijā pieņemts – cūkgaļu neēd. Gaļas vietā pieņemts pagatavot mērces
no jackfruit augļa. Garša gan ir specifiska – ja garšo ēdieni, kas
pagatavoti no sojas, tad īsti laikā. Ļoti daudz ēd rīsus, rīsi ir, maizes vietā,
jo tie ir gandrīz visu ēdienreižu pamatā. Indonēzijā dietologi diabēta
slimniekiem iesaka atturēties no rīsu lietošanas uzturā. Šis apgalvojums
latviešos radīja lielu izbrīnu. Rīsi taču ir veselīga pārtika?! Izrādās, kas par
daudz, tas par skādi!
Pēc pusdienām dodamies uz Bandungu, jo ir jau vēla pēcpusdiena un priekšā vēl
ceļa posms, kas gan nav pārāk garš, bet laikietilpīgs. Indonēzijā nav daudz
lielceļu, tādu, pa kādiem esam raduši braukt Eiropā – automaģistrāles.
Lielākoties ir šauri ceļi, kas nepārtraukti ved caur apdzīvotām vietām. Braucot
prom no pilsētas, grūti saprast, kur tā beidzas un kad ir sākusies jau nākamā.
Tāpēc braukšanas ātrums uz Indonēzijas ceļiem ir neliels, 80 km/h jau liekas
milzīgs ātrums, kādu sasniegt izdodas reti. Ar to ir jārēķinās šai valstī, jo
brauc ar dažnedažādiem braucamrīkiem – motorolleriem, velosipēdiem un mašīnām,
turklāt satiksme ir haotiska. Tāpēc ceļojumā bieži iekļūstam sastrēgumos, kas
kavē mūsu braukšanu.
Kad nonākam Bandungā, ir jau vēls vakars. Karstā un mitrā klimata, garās dienas daudzo iespaidu, kā arī sešu stundu laika starpības dēļ jūtamies noguruši, tāpēc dodamies uzreiz pie miera.
Nākamajā rītā no Bandungas dodamies uz Tangkuban
Perahu vulkāna krāteri. Ar šo dienu sākam iepazīt Javas salas vulkānisko
dabu, izcelsmi. Sākumā braucam 1,5 h pa ceļu, kas ved kalnā, vēlāk pārsēžamies
mazos busiņos, kuri pa vēl šaurāku kalna ceļu mūs uzved līdz pašam krāterim.
Tangkuban Perahu – tulkojumā Apgāztā laiva.
Sena leģenda no Hindu karalistes laikiem vēsta, ka šai vietā dzīvojis valdnieks, kuram bijusi skaista meita. Kad pienācis laiks meitu izdot pie vīra, izrādījies, ka tas nemaz nav tik vienkārši! Ikvienu precinieku, kurš nācis, meita noraidījusi. Līdz beidzot pašai apnicis. Paņēmusi koka sprunguli un metusi. Pēc tam teikusi: kurš man to atnesīs, pie tā arī iešu par sievu. Visiem par lielu brīnumu sprunguli atnesis suns. Ko nu darīt? Kas teikts, tas teikts. Izgājusi par sievu sunim. Pēc kāda laika šajā neparastā laulībā pasaulē nācis dēls Singkuriangs. Kad dēls izaudzis, kļuvis par drosmīgu vīru. Māte tā arī nekad dēlam nav atklājusi noslēpumu par viņa tēvu. Reiz māte lūgusi dēlu iet medībās, lai vakara mielastā būtu, ko likt galdā. Dēls devies medībās, līdz paņēmis suni, to pašu, kas ir viņa mātes vīrs. Medībās neveicies, neizdevies nomedīt pat zvirbuli, un dēls skumīgs nācis atpakaļ. Atgriezdamies mājās, licis, lai neviens nesaka mātei, ka medības neizdevušās. Uzdevis virtuves kalpiem nokaut suni un pagatavot to vakariņās. Kad visi sēdušies pie galda un baudījuši maltīti, māte jautājusi dēlam, kur palicis suns? Dēls neko neteicis, tikai turpinājis ēst. Pēc vakariņām, joprojām neteicis ne vārda, devies prom un pazudis. Pagājuši vairāki gadi, un māte nejauši mežā sastapusi medniekus. Ieskatījusies mednieku vadonī un iemīlējusies. Norunātas pat precības. Te pēkšņi māte ieraudzījusi uz mednieka vaiga ļoti pazīstamu zīmi. Palikusi mirkli domīga, tā sapratusi, ka iemīlējusies pašas dēlā. Sapratusi, kāda nelaime tuvojas, tā steigšus izdomājusi uzdevumu līgavainim. Nakts laikā tam jāuzbūvē īsts kuģis. Ja to spēšot, tad ņemšot par vīru. Mednieks ķēries pie darba. Sapulcinājis krietnu baru vīru, licis tiem strādāt vaiga sviedros. Tostarp vērsies pie labajiem gariem, lai tie palīdz viņam ar šo uzdevumu tikt galā. Rītam tuvojoties, māte redzējusi, ka darbs neglābjami tuvojas beigām, un drīz kuģis būs gatavs. Juzdama, cik nelāgi var sanākt, arī viņa griezusies pie labajiem gariem, lai tie sūta vētru ezerā, kur top kuģis un visu iznīcina. Tā arī noticis. Drīz sacēlusies milzīga vētra. Visi vīri un Sangkuriangs, kuģim gāžoties, ūdeņos gājuši bojā. Pēc vētras bijis redzams vien apgāzies kuģis un nevienas dzīvas dvēseles... Māte dzīvojusi tālāk viena pati. Vietā, kur kuģis apgāzies, izvirdis vulkāns.
No attāluma raugoties uz krāteri, tas nudien atgādina apgāztas laivas formu. Bahasi valodā to sauc Tangkuban Perahu.
Tā arī mēs pēc aptuveni 30 km brauciena nonākam 1800 m augstumā un
esam pie krātera, kurš, salīdzinot ar saviem priekštečiem, vēl ir pavisam jauns
– izvirdums noticis 1969. gadā. Šobrīd apkārtnē jau ir atauguši nelieli krūmāji.
No krātera mutes joprojām nāk garaiņi, kas, kā elpa plūstot uz augšu, veido
miglu, cauri kurai pa retam izspraucas kāds saules stars, radot neparastu krāsu
spēli uz krātera klinšainām malām. Rodas sajūta, ka esam atnākuši pie dzīva
vulkāna, kurš tikai uz mirkli ir pieklusis. Tā mums ir pirmā sastapšanās ar
Indonēzijas vulkāniem...
Pēc krātera apskates dodamies tālāk uz Ciater ciemu, kur ir karsto sērūdens avotu baseini. Skaistā vietā labi izveidots SPA atpūtas centrs, kur baseinos ūdens tiek pildīts no karstajiem sērūdens avotiem. Kad esam atpūtušies, dodamies uz Džakartas lidostu.
Pārbrauciens no Ciater uz Džakartu ir interesants un nervus kutinošs... Vispirms jau pārpildītie ceļi, kur braukšanas ātrums visu laiku ir 60 – 70 km/h. Tad kādā ciematiņā esam spiesti apstāties un gaidīt, kamēr skolēni atbrīvos ceļu. Ceļa malā ir skola, kur tikko beigušās mācību stundas un skolnieki dodas mājās. Lielākā daļa pusaudžu pārvietojas ar rolleriem, piedalās ceļu satiksmē. Jautājam mūsu gidam Sigitam, vai bērniem ir tiesības braukšanai ar motorolleru. Gids stāsta, ka īpašas vadīšanas atļaujas neesot nepieciešamas. Valdība akceptē šādu skolēnu pārvietošanos, piebilstot, ka braucēji nedrīkst būt jaunāki par 14 gadiem. Tā nu mēs stāvam ar savu milzīgo autobusu, kā skudru pūznī iebraukuši, un sākam jau uztraukties, vai nenokavēsim savu lidmašīnu... Tomēr lidostā nokļūstam laikā. Drošības pārbaude tiek veikta jau pie ieejas. Pēc reģistrēšanās lidojumam vēl jāsamaksā lidostas nodokļi, kas Indonēzijā, pērkot aviobiļeti, cenā netiek iekļauti. Kad tas izdarīts, atliek gaidīt uzaicinājumu kāpt lidmašīnā. No Rietumjavas dodamies uz Centrāljavu, Džokjakartas pilsētu.
Indonēzija ir prezidentāla valsts, kur prezidentam ir plašas
pilnvaras. Džokjakarta ir īpašs reģions, kurā ir savs monarhs – sultāns Sri Hamengkubuvono X.
Sultāns vienlaicīgi ir arī Džokjakartas gubernators. Visām 33 provincēm ir
gubernatori. Saskaņā ar tradīciju sultānam drīkst būt četras sievas. Sultāna
titulu var mantot tikai vīriešu kārtas pēcnācēji. Pašreizējam Džokjakartas
sultānam ir viena sieva un trīs meitas. Un jau ir skaidrs, ka vairāk pēcnācēju,
visticamāk, nebūs. Kas mantos Džokjakartas sultāna troni, kurš būs nākamais
sultāns? Tas ir jautājums, kas nodarbina Džokjakartiešus itin bieži.
Džokjakarta ir mazāka par Džakartu, provinces centrs ar 3 miljoniem
iedzīvotāju. Abas pilsētas sacenšas kultūras bagātību ziņā. Saglabājies ir viens
no lielākiem hindu tempļu kompleksiem Indonēzijā – Prambanan templis, kas
gan ir stipri cietis vairāku zemestrīču dēļ. Pilsētā atrodas Sultāna pils, kas
atvērta apskatei. Te ir zelta un batikas amata meistaru darbnīciņas, kur top
rotaslietas un apģērbs, kā arī batikas gleznas. Džokjakartiešiem ir savs Pikaso,
saukts par Kabul Picaso – batikas gleznu mākslinieks, vietējā mēroga
slavenība, skolojies Amerikā, darina neparasti spilgtas, ekspresīvas batikas
gleznas.
Džokjakartā iepazīstam vienu no nacionālajiem eposiem Ramayana, kura priekšnesuma laikā spēlē gamelānu. Gamelāns sastāv no vairākiem metāla sitamiem instrumentiem – ksilofoniem. Ir dziedoši solisti un piedalās arī dejotāji, kuri, tērpušies savu varoņu tērpos, izdejo eposu. Stāsta pamatā ir cīņa starp labo un ļauno, kā tas ietekmē cilvēka prātu. Eposs attēlo dievus, garu valstību. Interesanti, kā šis hindu laiku mantojums vēl tiek saglabāts un attēlots paralēli islāma tradīcijām, kur dievu attēlošana ir aizliegta. Taču te izpaužas Indonēzijas Pancasila (pieci principi), augsta lojalitāte pret kultūras mantojumu.
No pilsētas dodamies atkal dabā. Dodamies uz Wonosobo
pilsētiņu, no kurienes tālāk uz Diengas ciemu. Izbraucot ārpus Džokjakartas
paveras skats uz cēlo, 2968 m augsto Merapi vulkānu. Pēdējais lielākais
izvirdums bijis 2006. gada maijā. Milzīgs un nesatricināms, izslējies pār
apkārtni, tas rāmi elpo, no smailes ik dienu paceļas garaiņu mutulis, radot
sajūtu, ka kuru katru brīdi viss var sākties no jauna.
Dienga atrodas ~ 20 km no Vonosobo, 2000 m virs jūras līmeņa, kurp
ved šaurs serpentīna ceļš. Lai tur nokļūtu, pārsēžamies amizantos mazos busiņos.
Pa ceļam braucam garām ļoti rūpīgi izveidotām dārzeņu terasēm. Līdzīgi kā
Itālijā, Francijā, Spānijā un Portugālē kalnu reģionos ir pierasts redzēt vīnogu
terases – Diengā ir dārzeņu terases. 
Varam redzēt, cik indonēzieši ir strādīgi
un čakli, jo apstrādāts ir pat mazākais zemes pleķītis. Ne tikai Diengā, bet
viscaur Javas salā un Bali. Lielākoties zemi apstrādā ar rokām, bez tehnikas. It
īpaši Diengā, jo kalnu terasēs nav iespējams ar tehniku iebraukt. Tā mēs pa
galvu reibinošu serpentīna ceļu nonākam pašā Diengā. Klusums, dzestrs gaiss, jo
2000 m augstumā gaisa temperatūra ir zemāka, tikai 20°C. Visapkārt vēl un vēl
plešas dārzeņu plantācijas, garas rindas ar skaisti ziedošām eņģeļu
taurēm un viens pēc otra skatam atklājas dabas brīnumi...
Verdošais Sikidan vulkāna krāteris, kur ir jābūt īpaši uzmanīgam, jo nonākam vietā, kur ik mazākā tērcīte burbuļo un vārās... Krātera centrā nonākam pie neliela dīķīša, kurā ūdens vāras, mezdams milzīgus burbuļus un garaiņus. Īsts elles katls!
Pie nākamā brīnuma – Warna krāsaino sērūdens avotu ezera, ir ļoti svarīgi nokļūt saulainā laikā, jo tikai tad ir redzama krāsainā ezera grunts. Verdošais Sikidan krāteris strādā kā mākoņu mašīna – lejā braucot, viss ir miglā tīts...
No Vonosobo dodoties atpakaļ uz Džokjakartu vēl esam iecerējuši apskatīt vienu no Javas salas pērlēm – Borobudur budistu templi skaistā kalnu un vulkānu ielokā.
Javas salas austrumos nonākam arvien tuvāk kulminācijai, salas pulsam.
No Džokjakartas ar iekšzemes pārlidojumu dodamies uz Surabajas
pilsētu, kas atrodas Javas salas austrumdaļā. Javas salā nonākam vietās, kur
varam sajust stihisku dabas spēku. Tuvojoties Bromo šī sajūta pārņem vēl vairāk.
Jau pa ceļam no Surabajas nonākam vietā, kur daba lēnām un neapturami noslīcina
Mudas ciemu, apklājot ar ūdeni arvien plašāku teritoriju. Mudas apkārtnē 2006.
gadā kāda amerikāņu kompānija veica urbumus gāzes ieguvei. Rezultātā, tika
skarts viens no pazemes geizeriem, kas neizsīkstoši plūst virszemē. Trīs gadu
laikā ir applūdušas desmitiem tūkstošu māju. Un tas viss turpinās. Ceļa posms
šai vietā ir pārrauts, un nākas izmantot apbraucamo ceļu, kur visa satiksme
satiekas tādā kā pudeles kaklā, izveidojot sastrēgumu 2 stundu garumā. Vēlā
vakarā nonākam Bromo. Ir jau tumšs, un apkārtnes skati un burvība mums ir
noslēpumā. Vienīgi par to, ka nonākam arvien augstāk un augstāk kalnos, liecina
spirgtais gaiss un serpentīna ceļš, kura dēļ mums pa ceļam atkal nākas
pārsēsties no lielā autobusa mazākos busiņos.
Nākamais rīts sākas ar pārsteigumu. Izejot pa kempinga mājiņas durvīm, ieraugām elpu aizraujošu, fantastisku ainavu. Dodamies uz Pananjakan kalnu sagaidīt saullēktu. Braucam ar maziem, veikliem un spēcīgiem džipiem.
Kad nonākam Pananjakan kalnā, vēl ir blāva rītausma. Kalns ir vairāk nekā 2000 m augsts, esam virs zemajiem mākoņiem, skats sirreāls... Katrs nākamais mirklis ir īpašs – saules parādīšanos gaidām kā tādu komētas parādīšanos... No skatu punkta varam saskatīt tālumā Semeru un Bromo vulkānu siluetus. Pirms saullēkta milži vēl guļ.
Saulei uzlecot, aplaudējam un uzgavilējam! Semeru vulkāns, arī pamodies, laiku skaita, ik pusstundu gaisā izpūšot draudīgu dūmu mutuli. No Bromo krātera gaisā paceļas kodīgi sēra dūmi.
No Pananjakan braucam tuvāk Bromo krāterim. Veikli pa šauro
serpentīnu tiekam līdz ielejai Bromo pakājē, kas tiek dēvēta par Smilšu jūru.
Pusstundas gājiena attālumā kalnu celiņš ved uz Bromo krāteri. Tie, kuriem
grūtāk iet vai ir vēlēšanās nodoties izjādei, vai slinkums savas kājas kustināt,
var pierunāt zirgus doties kalnu kāpienā... Kad esam nonākuši pie
krātera, vēl jāpieveic 249 pakāpieni.
Paveras skats uz Mēness ainavai līdzīgo apkārtni, draudīgo krātera muti, no kuras ceļas biezs sēra dūmu mutulis. Vējam uzpūšot, dūmi mūs apņem un aizcērtas elpa. Fonā Semeru vulkāns turpina skaitīt laiku, izmetot draudīgu dūmu un putekļu mutuli.
Krātera pakājē redzams Šivas templis, kas šajā vietā uzcelts, jo, saskaņā ar leģendu, Šiva licis Bromo vulkānam iznīcināt apkārtnes ciemus. Vēl joprojām, lai Šivam izlūgtos mieru un labvēlību, ļaudis met krāterī ziedus kā upurdāvanas.
Pie Bromo neviļus rodas sajūta, ka tieši šeit ir tā vieta, kur saule katru rītu sāk savu ceļu uz zemes...
Ojārs Vērmanis
Rakstā izmantotas autora un Valda Petra fotogrāfijas